NARKOTIKAS – ja esi atkarīgs no narkotikām, tad tas ir uz mūžu. Vai tāds ir liktenis? Vai tiešām nepastāv iespēja no tām atbrīvoties? Par šiem un cita veida jautājumiem atbild Sauriešu draudzes „Dieva valstība” Igaunijas ciemiņi, kuri ir divu reabilitācijas centru „Jaunā dzīve” prezidents Jarols Šapovalovs un viņa asistents Vadims Ļebedevs.
SPEKTRS: Pirmais jautājums, kas mani ļoti interesē, kāpēc Jums abiem šķita letāli svarīgi atvērt narkomānijas reabilitācijas centru?
Jarols Šapovalovs: Mēs bijām Dieva iedvesmoti un radās liela vēlēšanas to darīt. Kādreiz arī mūs skāra šī problēma, jo bijām narkotiski atkarīgi un kad kļuvām no tā brīvi vēlējāmies palīdzēt arī citiem. Saņēmuši atbalstu no mūsu draudzes „Vozraždeņije” sākām darbu.
SPEKTRS: Ko jūs Vadim varētu teikt šajā sakarā?
Vadims Ļebedevs: Es 2001. gadā nožēloju grēkus un biju atbrīvojies no narkotiku atkarības un par cik es Jarolu pazinu vairākus gadus un tad, kad viņš man izstāstīja savu degošo vēlēšanos es viņam pievienojos tā realizēšanā. Un biju sapratis, ja mēs kaut ko darām par labu Dievam, Viņš neatstās un svētīs mūsu ceļu. Es redzēju šo lietu kā labu investīciju ieguldīšanu.
SPEKTRS: Ar kādām grūtībām Jūs saskārāties reabilitācijas centra atvēršanas laikā?
Jarols Šapovalovs: Mēs nopirkām vecu kuteri meža vidū. Pieņēmām piecus narkomānus un sākām darbu. Mēs sekojām līdzi visām instrukcijām un noteikumiem. Sākot darbu visgrūtākā lieta bija ievērot pastāvību, tas ir katru dienu darīt vienu un to pašu. Ja reiz esi iesācis lietu, tad noteikti neatskaties atpakaļ. Grūtības centies neatcerēties, bet vairāk atmiņā iespiežas pārdabiskas lietas, kā, piemēram, narkomāni, kuri nekad dzīvē nevienu nav klausījuši, tagad klausa. Strādā kuterī, stāda augus, dārzeņus, kopj lopus, kaut arī nezinot kā strādāt viņi bija apņēmības pilni un ievēroja visus noteikumus.
SPEKTRS: Strādā?
Jarols Šapovalovs: Jā, strādā, jo mēs naudu par reabilitāciju neņemam, jo uzskatām, ka brīvību nenopirksi par naudu. Mēs esam saņēmuši ziedojumus. Cilvēki redz darba pozitīvos augļus ir vēlēšanas pilni ziedot labdarībai.
S: Vadim, hutera uzturēšanai tagad saņemat no cilvēkiem ziedojumus, bet no kurienes jums radās nauda, lai uzsāktu reabilitācijas centra darbību?
Vadims: Mēs ziņojām dažādām draudzēm un aicinājām ziedot. Ne vienmēr tā bija naudas izteiksmē, cilvēki deva produktus, kultūraugus un sēklas stādīšanai. Un mēs nekad neesam cietuši badu vai finansiālu nepietiekamību.
J. Š: Es gribētu vēl pievienot, tad, kad mēs devāmies pirmo reizi un kuteri, viens uzņēmējs no draudzes mums nopirka visu nepieciešamo – miltus, rīsus, makaronus un daudz ko citu.
S: Jūsu centri jau eksistē 5 gadus, kāda ir satatistika, cik daudz cilvēku reāli atbrīvojušies no narkomānijas?
Jarols Š: Vēlos teikt uzreiz, ka nāca un gāja daudz cilvēku, bet reāli atbrīvojusies un apmeklē draudzi aptuveni 30 cilv. gadā.
S: Jums ir divi centri, cik cilvēku dzīvo vienā un otrā centrā?
Jarols Š: 22 cilv. vienā un 15 cilv. otrā.
S: Noteikti ir bijis daudz nepatīkamu piedzīvojumu…
Jarols Š: Pats nepatīkamākais atgadījums bija kad viens cilvēks aizbēga no centra paķerot sev līdzi 2 benzīna zāģus. Protams, ka gadās kādi strīdi, bet tie ātri rimstas, jo mums ir stingri noteikumi.
S: Bet ja tomēr strīdi nerimstas, ko iesākat tad?
Jarols Š: Mēs aprunājamies ar cilvēku, ja strīdus turpina izraisa nekaunīgā kārtā, tad mēs piemērojam sodu. Piemēram, tad kad visi pēc pusdienām iet atpūsties, tad šis cilvēks paliek un skalda malku. Tas parasti efektīgi nostrādā. Bet ja arī tas nenostrādā, tad mēs piedāvājam iet kājām daudzos kilometrus līdz tuvākai autobusa pieturai un braukt tur kur acis rāda. Tur lai dzer, pīpē un spricējas.
S: Ja cilvēks neiztur reabilitācijas laiku un pamet centu, vai viņš atgriežas?
Jarols Š: Jā! atgriežas. Mums ir tāds cilvēks vārdā Saša, kurš atgriezās deviņas reizes. Neviens vairs neticēja, ka viņš mainīsies, bet devītā reize bija tā liktenīgā. Viņš atbrīvojās un tad mums stāstīja, ka visas reizes kad viņš pameta centru Dievs uzrunāja viņa sirdi un teica, lai centru nepamet, bet viņš rīkojās pretēji.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā