Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Linards Rozentāls dzīvo Ķekavā un kalpo Rīgā, Katlakalna baznīcā.
Mēs visi esam Ziemassvētku cilvēki. Taču kāds ir mūsu ceļš? Kur esam mēs? Kas mums ir tuvāk – Ēgipte vai Apsolītā zeme? Kam tuvāk dzīvojam mēs, kam atbilstošāk, pēc kuras zemes principiem…
Ziemassvētku ceļš ir divējāds. Kādu laiku tas ir iziešanas ceļš. Tajā tevi sagaidīs grūtības. Ir vajadzīga drosme, pacietība un spēks nolikt visu pagātnes smagumu un grēku. Vecais tevī mirs. Tas būs sāpīgi. Jaunais tevī dzims. Arī tas būs sāpīgi! Sagaidāmā prieka vietā bieži sastapsim krustu un kaunu. Taču nebēdāsimies, dosimies mums noliktajā sacīkstē, un kādā mirklī sākas ieiešanas ceļš. Tu raugies uz Jēzu un redzi, ka Viņš tevi ieved jaunā pasaulē, kur piepildās tas, kas jau sen sācies.
Lai arī liekas, ka šis laiks ir ar kaut ko īpašs vai te nu mums tuvojas kāda krīze, kaut kas tāds, kas nekad nav bijis, dziļākā skatījumā visi laiki ir vienādi. Tikai mainās akcenti un lietas, no kā cilvēki baidās un par ko satraucas. Atbilde ir vienkārša, pat primitīva – jebkuru laiku var pārdzīvot un pat visdrūmākajā laikā var atrast prieku un gandarījumu, ja vien tu uzticies Dievam!
Tā ir Ziemassvētku būtība – Dievs šeit ir atnācis piedzimt. Tas mums bieži vien liekas jocīgs stāsts un mīts, bet tam ir dziļa jēga. Dievs ir izvēlējies piedzimt pasaulē un vēlas šeit būt. Viņam gan šī pasaule neliekas šaušalīgi drūma, no kuras jāturas pa gabalu. Problēma saistās ar mūsu uztveri. Mēs domājam ar ārkārtīgi lielu negatīvu pieskaņu – nepārtraukti meklējam pret ko cīnīties, pret ko iestāties. Bieži vien mums nav nekā laba ko teikt par šo pasauli, par laiku, kurā dzīvojam, par cilvēkiem, kas iet līdzās. Dievam gan ir daudz laba ko teikt. Viņam ir prieks, ka var atnākt šeit un piedzimt.
Ja cilvēki nespētu palikt mierā un padomāt par to, kas viņos notiek, nebūtu Ziemassvētki. Ieskatīsimies Bībeles stāstā par Jāzepu un Mariju, kas aprakstīts Mateja evaņģēlijā. Jāzepu māc šaubas un viņš jūt vēlēšanos pamest Mariju. Viņai, lūk, būs bērns, kas nav viņa. Jāzeps nespēj to izrast, bet pieņem lēmumu sev vienu nakti padomāt, pamest vai nepamest Mariju. Naktī viņam sapnī parādās eņģelis, kurš atklāj, ka Marijas gaidāmais bērns ir Dieva dēls. Tas visu notikumu aizvada līdz tam, ka Jēzus piedzimst Betlēmē un mēs tagad varam svinēt Ziemassvētkus.
Ieskaties sevī
Tas viss notika tikai tāpēc, ka Jāzeps sev ļāva pabūt aci pret aci ar sevi. Mūsdienās tas pietrūkst – mēs pieņemam lielus, izšķirošus lēmumus īsti neaizdomājoties. Dzīve kļūst juceklīga. Mēs ejam uz vienu pusi, tad uz otru, esam ar vienu cilvēku, tad ar citu. Viss sākas, bet nekas nenonāk līdz galam.
Kā tad jutās Jāzeps un Marija nokļuvuši Betlēmē? Viņi bija noguruši un varbūt labprātāk gribētu būtu kur citur, un, iespējams, nebija nemaz tik priecīgi par to, ka tas viss ar viņiem notiek. Par spīti visam, viņi bija kopā. Ir jāturpina tas otrs mīlēt, lai vai kas notiktu, vienalga kādas domas un aizdomas neraisītos.
Žēl, ka Ziemassvētki bieži vien izvēršas par skandālu un strīdu laiku tikai tāpēc, ka cilvēki nav raduši būt kopā, pasēdēt, neskatoties televizoru vai piepildot laiku ar dažādām nodarbēm. To cilvēki varētu mācīties no Jāzepa un Marijas.
Novēlējums
Neraugoties uz apkārt valdošo steigu un stresu, cilvēki atrod laiku doties uz baznīcu, risināt savas dzīves jautājumus un piepildīt nepieciešamību pēc garīgām lietām. Par to Ir prieks. Es priecājos, ka cilvēkos ir vēlēšanās pēc Dieva. Viņi jūt bīstamību, ko bieži vien nes aizraušanās ar materiālām lietām un pārmērīga dzīšanās pēc tām. Cilvēki meklē kaut ko citu, Dievu.
Lai Ziemassvētki ir Dieva meklēšanas laiks mums visiem.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā