Neviens nespēs mūs šķirt no Viņa – pasvītroja Svētais tēvs. Dievs kļuva mums tik tuvs, ka varam ar viņu uzturēt uzticēšanās un dziļas mīlestības saikni. Viņš nāk bez ieročiem. Viņš nenāk ar spēku un nevēlas mūs iekarot ar varu no malas. Viņš vēlas, lai mēs Viņu pieņemam brīvprātīgi. „Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, debesu valstībā neieiesiet”, lasām Mateja Evaņģēlijā (Mt 18, 3). Šos Jēzus vārdus varam izprast tikai Ziemassvētku gaismā. Tai pat laikā, lai atklātu svētku patieso nozīmi, esam aicināti kļūt līdzīgi bērniem evaņģēliskā izpratnē.
Svētais tēvs pastāstīja par Ziemassvētku svinēšanas vēsturi. Senākie kristīgie svētki ir nevis Kristus piedzimšanas svētki, bet gan Lieldienas. Mūsu ticība balstās uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pirmais, kurš skaidri apliecināja, ka Jēzus ir dzimis 25. decembrī, bija Romas Hipolīts. Viņš par to runā savos Daniela grāmatas komentāros, kas sarakstīti ap 204. gadu. Ziemassvētku svinēšana kristietībā īsti parādās sākot ar 4. gadsimtu, kad tika aizstāti romiešu „Sol invictus” (Neuzvaramās saules) svētki. Tādā veidā tika pasvītrots, ka līdz ar Jēzus dzimšanu patiesā gaisma uzvarēja tumsu, ļaunumu un grēku.
Vēlāk Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas attīstījās viduslaikos, sevišķi, līdz ar sv. Asīzes Francisku. Pateicoties viņam, ticīgā tauta varēja atklāt, ka Ziemassvētkos Dievs tiešām ir ieradies mūsu vidū. Sv. Francisks atveidoja Pestītāja dzimšanas ainu Grečo, lai mēs ticībā un mīlestībā pielūgtu Jēzu, un īstenotu Viņa mācību savā dzīvē.
Benedikts XVI paskaidroja, ka būt kristietim nozīmē nomirt grēkam, lai dzīvotu vienotībā ar Dievu. Kristus kļuva cilvēks, lai ar mīlestību uzveiktu ļauno un atklātu mums savu patieso identitāti. Pāvests izteica vēlējumu, ko katrs no mums glabā savā sirdī, proti, lai Ziemassvētki mums, kas esam ierauti ikdienas steigā, atnes dziļu prieku un mieru, lai patiesi piedzīvojam, ka Dievs ir labs un tiekam piepildīti ar drosmi.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā