„Padomju stāsts” autors sašutumā par Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes veiktās programmas „Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politika”
izklāstu.

Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:
“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.”
Turpinājumā teikts:
“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”

Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.
Mēs nepiekrītam LR Kultūras ministrijas augstāk minētajai tēzei, ka Latvijas situācija nav unikāla.

Dramatiskās etnisko proporciju izmaiņas Latvijā un Igaunijā pēckara Eiropas kontekstā ir unikālas divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka tās tika realizētas militāras okupācijas apstākļos, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus un neprasot okupēto tautu piekrišanu. Okupētājvalsts kolonistu ieceļošana Latvijā sākotnēji norisinājās pat vienlaicīgi ar vietējo iedzīvotāju deportāciju. Līdzīgā veidā etniskās izmaiņas okupētajās teritorijās veica arī nacistiskā Vācija. Jāuzsver, ka arī nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā Latviju bija plānots kolonizēt.

Otrkārt, Latvijas kolonizācijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls savu apjomu dēļ. Ja pēckara posmā Rietumeiropā imigrantu vidējā proporcija nepārsniedza viencipara skaitli, tad Latvijā šajā laikā iebrauca tāds kolonistu skaits, ka daudzviet to īpatsvars pārsniedza pat pamatnācijas īpatsvaru.
Lielākajās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja1987. gadā saskatīja nopietnus draudus latviešu nacionālās identitātes zaudēšanai. Vēl tagad valstsnācija ir mazākums (40,7%) valsts galvaspilsētā. Tā ir absolūti unikāla situācija ES Lisabonas līgumu parakstījušo valstu vidū.
Mūsuprāt, ir kļūda to ignorēt.
Domājam, ka, formulējot Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes, nav pareizi izvairīties pieminēt Latvijas kolonizācijas faktu un izlikties, ka PSRS okupācijas radītītās sekas (radikāli izmainīts Latvijas etniskais sastāvs) neko daudz neatšķiras no Rietumeiropas situācijas.
Mūsuprāt, pastāv nopietns risks, ka problēmas risinājumi, kas tiek piedāvāti balstoties uz šādas maldīgas tēzes, novedīs turpat, kur līdzšinējā integrācijas politika, kas arī balstījās uz maldīgiem pieņēmumiem un arī ignorēja LR Saeimas 1996.g. “Deklarācijā par Latvijas okupāciju” ieskicētos virzienus PSRS kolonizācijas seku risināšanai.
Nobeigumā vēlamies pievienoties Rīgas Latviešu biedrības nacionālās identitātes komisijas aicinājumam attiecībā uz KM izstrādāto “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu” projektu:” dokumentā patiesi un drosmīgi nosaukt problēmas, nebaidoties nepatikt ļaudīm (par sabiedrības daļu tos grūti nosaukt), kas nevēl labu mūsu valstij.
Puspatiesība ir ļaunāka par meliem, jo tai nevar ar visu sirdi piekrist un tāpat arī nevar noliegt.”
Starpcitu maestro Raimonds Pauls izteicies, ka Ēlerte neko nav devusi kultūrai.
Kurp Elerte mūs ved nacionālajos jautājumos un kultūras jomā joprojām nav saprotams… tomēr var tikai novēlēt, lai Dievs Kulturas ministrei dod gudrību saprast, ka viņa pārstāv vispirms latviešu tautas intereses, nevis Krievijas, vai Eiropas liberālālistu un homoseksuālistu intereses.