Pirms 91 gada tika dibināta Latvijas valsts. Mūsu tautai sākās skaists laiks. Jau pirmajos desmit brīvības gados mūsu valsts droši nostājās blakus pasaules attīstītākajām valstīm. Notika izaugsme visās jomās – lauksaimniecībā, rūpniecībā, izglītībā, medicīnā, kultūrā un daudzās citās nozarēs. Sasniedzot valstiskuma divdesmit gadus, mūsu valsts daudzās jomās jau bija priekšā citām valstīm,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz Aigaru Brikmani no katolis.lv
Kā ir šodien, 19 gadus pēc 1990. gada 4. maija? Šodien daudzi mūsu lauki pamesti aizaug, tiek slēgti rūpniecības uzņēmumi, skolas un slimnīcas. Ja pirms 70 gadiem citās zemēs daudzi sapņoja par dzīvi Latvijā, šodien daudzi brauc projām no Latvijas. Pirms 20 gadiem mēs bijām iedomājušies mērķi, mūsu valsts neatkarību, kura mūsu tautai spētu nodrošināt mieru un labklājību. Kas ir noticis? Mūsu pašu tautas pagātne taču liecina, ka ir iespējams cits ceļš. Kur ir mūsu kļūda?
Pirms doties ceļā uz kādu ģeogrāfisku vietu, mēs, ja esam saprātīgi, vispirms cenšamies noskaidrot visus apstākļus, kas mūs ceļā sagaida. Mēs attiecīgi nodrošināmies un cenšamies noskaidrot patiesību par to, kā labāk sasniegt mērķi. Tāpat arī politikā, lai sasniegtu mērķi – Latvijas valstiskumu, ir jānoskaidro patiesība par to, kas mūs šajā ceļā sagaida, kā mums pareizāk rīkoties. Taču, kas ir patiesība, kā to atrast?
Šodien mēs daudz dzirdam un lasām aicinājumus būt darbīgiem, pildīt savu pilsonisko pienākumu. Taču mēs nedzirdam, ka kāds mūs aicinātu iedziļināties mūsu darbības motivācijā. Mūs aicina sekot līdzi sabiedriskajām norisēm, taču mēs nedzirdam, ka kāds aicinātu mūs iedziļināties šo norišu cēloņos. Mūs aicina būt informētiem, taču neaicina izvērtēt informācijas avotus un informācijā atspoguļoto norišu cēloņus. Pie mums veido sabiedrisko domu, taču neizglīto.
Ja mēs iedziļināmies šodienas politisko procesu virzītāju aicinājumus, mēs redzam, ka tie visi aicina mūs būt apzinīgiem. Aicinātāji vēlas mūs redzēt kā apzinīgu pilsoņu kopu.
Apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar jautājumiem par lietu cēloņiem un sakarībām. Tie nemīl domātājus un vērtētājus. Viņi uzskata par savu pilsonisko pienākumu, kārtējo vēlēšanu laikā doties pie vēlēšanu urnas un nobalsot par iepatikušos sarakstu vai personu. Tie ir aktīvi dažādu aptauju un referendumu dalībnieki. Parasti tie, savu iespēju robežās, lasa Latvijā iznākošos preses izdevumus, skatās televīziju, klausās radio diskusijas, tāpēc viņi zina daudzus faktus, zina, ko runā sabiedrībā zināmi cilvēki. Viņu smadzenes bieži vien ir veselas faktu, frāžu, izteiktu viedokļu, pat likumprojektu un priekšvēlēšanu programmu krātuves. Viņi daudz zina. Un, diemžēl ne vairāk! Tie nemeklē pašu uzzināto faktu sakarības. Vienmēr taču atrodas kāds, kurš gatavs paskaidrot, “izdiskutēt” un “izdarīt secinājumus”. Tāpēc apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar analizēšanu, prāta spēju izkopšanu un sava viedokļa meklēšanu. Vienmēr taču var atrast kādu “viedokli” kuram pievienoties. Arī vēstures jautājumos, tie labākajā gadījumā apmierinās ar gadu desmitu laikā izveidotiem mītiem un sabiedrībā populāriem priekšstatiem. Tādi, lūk, ir lojālie, apzinīgie pilsoņi. Rakstu zinātāji, vēlētāji – ideāli statisti sistēmas saglabāšanai.
Uz ko vērsts šis apzinīgums? Vai mēs esam apzinīgi izturējušies pret savu sirdsapziņu, pret veselo saprātu, kuru mums ir piešķīris Dievs. Vai mēs esam meklējuši patiesību?
Apzinīgums ir laba īpašība tad, ja tas ir izlaists caur mūsu sirdsapziņas un veselā saprāta filtru.
Svētie Raksti norāda, ka „Dievs ir ikvienas patiesības avots”. Šajā Svēto Rakstu frāzē ir izteikta patiesības būtība. „Ikvienas patiesības avots”. Šeit nav izdalīta kāda atsevišķa patiesība, bet gan visa patiesība, kāda vien pastāv. Vadoties no šīs frāzes, mums jāsaprot, ka pat ikviens pētniecībā iesaistīts zinātnieks, neatkarīgi no tā, kādu nozari viņš pārstāv, neatkarīgi no tā, vai viņš atzīst Dieva esamību, godīgi attiekdamies pret savu pētniecības darbu, tuvojas Dievam, Dieva radītās patiesības izziņai. Ignorējot acīm redzamas patiesības, neviens zinātnieks nespētu veikt atklājumu.
Tātad, arī jautājumos, kas skar politiku, mums, pirms rīkoties, vispirms jānoskaidro patiesība par esošo situāciju un, vadoties no tās, jāplāno tālākā rīcība.
Taču šim jautājumam ir arī pārlaicīga, garīga puse. Ja Dievs ir patiesības avots, tas, no kura izplūst patiesība, mēs nevaram mīlēt Dievu un nemīlēt patiesību. Vairīdamies no patiesības, mēs vairāmies no tās avota. Patiesība ir tā, kas mūs tuvina Dievam. Tikai caur patiesību mēs jau šeit, virs zemes, varam tuvināt Dieva valstību.
Sabiedrība, kura izvairās no patiesības, nevar būt brīva. Jēzus Jāņa evaņģēlijā saka: „Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Lai spētu saskatīt un sasniegt mērķi, ir jāatzīst patiesība. Mūsu tautas politiskie līderi pirms 91 gada saskatīja mērķi – Latvijas valsti, kā mūsu tautas augstāko labumu. Neviens no viņiem Latvijas valstiskuma ideju nebija no kāda aizguvis. Gluži otrādi – Latvijas valsts tika pasludināta laikā, kad pasaules lielvaras Latviju drīzāk vēlējās redzēt Krievijas sastāvā. Latvijas valstiskumam nebija nobriedusi arī Latvijas sabiedrība. Taču mūsu valsts dibinātāji spēja saskatīt patiesību. Izvērtējot pasaulē notiekošos procesus, viņi redzēja, ka ir izveidojušies labvēlīgi apstākļi Latvijas valstiskuma pasludināšanai. Tālākie gadi apliecināja, ka viņu redzējums bija pareizs.
Novēršanās no patiesības, nevēlēšanās lietas redzēt tādas, kādas tās ir, agri vai vēlu noved pie katastrofas. Tā tas bija arī mūsu valsts gadījumā. Patiesības mīlestība, kas palīdzēja 1918. gadā, trīsdesmito gadu otrajā pusē tika nomainīta pret vēlmju domāšanu. Laikā, kad pasaulē brieda jauns konflikts, mūsu tautas modrība tika iemidzināta ar neitralitātes solījumiem, ar paļaušanos uz melīgiem lielvaru solījumiem. Skaidra redzējuma vietā, priekšroka tika dota vēlmju domāšanai. Rezultātā sekoja okupācija un ilgi apspiestības gadi.
Atskatoties pagātnē, mums ir vērts padomāt, vai mēs šodien esam gatavi atbildībai, ko uzliek politiskā neatkarība. Šodien reizi pa reizei sabiedrībā tiek izplatītas idejas par vadoni, kurš varētu glābt mūsu tautu no krīzes. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir tik bezatbildīgu, nespējīgu indivīdu kopa, ka nespēj iztikt bez politiska virsgana? Acīm redzot, vadoņa idejas lolotāji tā domā. Diemžēl atskatoties uz līdzšinējām norisēm, uz to, cik viegli mūsu zeme tiek iztirgota un pakļauta, cik viegli mēs atsakāmies no pamatotām tiesībām, jāsecina, ka viņu domas ir pamatotas.
Mums jāsaprot, ka vadonības vilinājums slēpjas lielas sabiedrības daļas vēlmē noņemt no sevis atbildību. Latviešu tautā vēlme pēc vadoņa sakņojas dzimtzemnieka mentalitātes paliekās, kuras vēl vairāk pastiprināja padomju totalitārisms.
Vadoņi, pat vishumānākie, cenšas izvairīties no patiesības, kas viņu patmīlībai un vēlmju domāšanai liekas netīkama. Mūsu tauta to ir izjutusi vissmagākajā formā, kamēr Somija, kura iztika bez vadonības, savu brīvību nosargāja.
Pagātnes notikumi liecina, ka tieši sabiedrība, kura sastāv no brīviem, patstāvīgi domājošiem cilvēkiem politiski sarežģītos apstākļos spēj nodrošināt valsts neatkarību. Atsakoties no vēlmju domāšanas un drosmīgi izvērtējot pagātni mēs redzam, ka šodienas problēmu cēlonis nav demokrātija. Patiesībā tas ir demokrātijas trūkums. Daudzi no mums ir vieglprātīgi paļāvušies uz solījumiem. Pirms divdesmit gadiem tik daudzi vēlējās aktīvi rīkoties, taču nevēlējās padomāt, iepazīties ar tiesībām un iespējām, kuras sniedz mūsu valsts juridiskā pēctecība. Sabiedrība sekoja tiem, kuri skaļāk solīja, nevēloties iedziļināties solītāju patiesajos mērķos.
Tātad, lai iegūtu patiesu neatkarību, mums jākļūst brīviem pašiem. Patiesa brīvība nav brīvība no fiziskiem ierobežojumiem, kam, protams, ir nozīme, Patiesa brīvība ir mūsu gara un prāta brīvība, kas balstīta mūsu sirdsapziņā un vēlmē tuvoties patiesībai. Pagātnes pieredze rāda, ka iztrūkstot šai patiesajai brīvībai, sabiedrība agri vai vēlu zaudē arī savu fizisko, politisko brīvību.
Iemīlēsim patiesību, lai kurā pasaules malā katrs no mums šodien atrastos, jo tikai patiesības mīlestībā mēs iegūsim drosmi un spēsim saskatīt ceļu uz mūsu zemes patiesu brīvību. Mēs šodien Latvijai esam vajadzīgi. Mēs esam vajadzīgi, lai mūsu zemē atkal atdzimtu tas, kas gadu desmitos ir izpostīts, izlaupīts un izsaimniekots, lai mēs atkal varētu izjust lepnumu par savu valsti. Mēs to spējam. Mūsu pagātnē ir izcils drosmes un uzdrīkstēšanās piemērs. Mūsu senči spēja izcīnīt un uzcelt savu valsti. Lai tas kalpo mums par iedrošinājumu mūsu turpmākajā dzīvē. Tad mēs piedzīvosim savas zemes patiesu brīvību.
Dievs svētī Latviju.
Aigars Brikmanis, Rīga
0 komentāri
Uzraksti, ko domā