Sagatavoja ICEJ pārstāvis Dāvids Parsons
Tulkoja Ilze Saulīte

Lai gan vairums evaņģēlisko kristiešu atbalsta mūsdienu Izraēlas atjaunošanu, starp ticīgajiem vērojama arī kustība, kas sliecas atbalstīt palestīniešu prasības pēc savas valsts izveides Izraēlā. Lai nodrošinātu biblisku pamatojumu savai nostājai, šie kristieši ir izgudrojuši teoloģiju, kas māca, ka Izraēla savu aicinājumu jau ir piepildījusi. Tas ir pieņēmums, ka fiziskais Izraēls ir paveicis savu glābšanas uzdevumu virs zemes, ļaujot piedzimt Kristum un Draudzei. Tālāk ebreju tautai Dieva glābšanas plānā vairs neesot nekādas lomas. Šī doktrīna vispārina evaņģēliju, mācot, ka glābšanas pasludināšana tautām ir Dieva pestīšanas plāna pēdējais uzdevums.

Šis viedoklis dominē daudzu kristiešu domāšanā. Tas tika apstiprināts kā pareizais teoloģijas virziens pagājušā gada oktobrī Trešajā Lozannas Pasaules evaņģelizācijas konferencē.

Dieva sākotnēji iecerētā tautu saime ir patiesība. Kad Dievs aicināja Ābrahamu ņemt dalību pasaules glābšanas plānā, Viņš skaidri pasludināja, ka gala mērķis ir “svētīt visas zemes ciltis” (1.Moz.12:1-3).

No otras puses, apustulis Pāvils māca, ka ir kāds “noslēpums” saistībā ar fizisko Izraēlu – ebreju tautu, kura joprojām eksistē arī pēc Jēzus krustā sišanas un draudzes piedzimšanas. Apgalvojumu, ka Izraēls jau ir piepildījis savu glābšanas lomu pasaulē, apgāž derību teoloģija, ko varam izvirzīt, lasot Bībeli pilnā kontekstā.

Derību teoloģija atklāj pestīšanas plānu

Bībeles lielās derības mums atklāj Dieva glābšanas plānu, sākot ar Ābrahāma aicinājumu. Dieva derība ar Ābrahāmu ir pamats, uz kura būvētas visas turpmākās derības no Mozus līdz Dāvidam un pat Jaunajai derībai. Katra no tām tika “būvēta uz” vai “pievienota” iepriekšējām derībām, neatceļot un neanulējot tās (Rom.2:1-4; Gal.3:16-19).

„Ābrahāma derībā” Dievs sola Savu žēlastību un glābšanu “visām zemes ciltīm” caur ticību Viņam. Taču pasaule nezināja, ka tai nepieciešama glābšana. Tādēļ „Mozus derībā” Dievs deva desmit baušļus, norādot mums uz grēku. Pāvils sacīja: “Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti (Gal.3:24).

Dāvida derībā mums tika apsolīts Ķēniņš no Dāvida pēcnācējiem, kurš valdīs taisnīgi saskaņā ar Dieva likumu un žēlastību.

„Jaunajā derībā” Jēzus izpirkuma upuris deva iespēju pagāniem tikt adoptētiem kā Ābrahāma dēliem un viņa svētību apsolījumu mantiniekiem (Rom. 4:1-16; Gal. 3:6-14, 29).

Bezgrēcīgā Jēzus dzīve piepildīja Mozus bauslības prasības (Rom.2:29; 8:1-4; Kol.2:11). Viņa pilnīgā paklausība Tēvam līdz pat nolādēto nāvei pie koka, deva Viņam tiesības iemantot Dāvida troni kā visas zemes Tiesnesim (Ps.110; Ef.1:15-23; Fil.2:5-11; Ebr.5:5-10).

Izraēlas aicinājums – pasaules glābšanas uzraudzība
Viss iepriekš minētais tika piepildīts fiziskajā Izraēlā un caur to. Pāvils, aprakstot šo fenomenu, pat lieto vārdus, kas apzīmē īpašumtiesības.

Vēstulē romiešiem 9:3-5, piemēram, viņš skaidro, ka derības “pieder” viņa tautiešiem izraēliešiem pēc miesas. Pirms tam Rom.3:1-4 viņš apgalvo, ka pat Dieva vārdi tika uzticēti dabīgajam Izraēlam.

Nobeidzot, varam pieminēt Paša Jēzus vārdus, kurš samariešu sievai sacīja: “pestīšana nāk no jūdiem” (Jāņa 4:22).

Šie visi ir piederības vārdi, ar kuriem aprakstīta unikālā derību virkne, kādu Dievs ir nostiprinājis ar seno laiku Izraēlu. Viņiem tika uzticēti līdzekļi, ar kuru palīdzību pasaule var tapt glābta. Dievs aicināja Izraēlu savstarpējās uzticības attiecībās, no kurām labumu gūtu visa pasaule. Izraēlas aicinājums bija būt par Dieva instrumentu, ar kura palīdzību Viņš īstenotu Savus glābšanas plānus no 1.Mozus līdz pat Atklāsmes grāmatai.

Kalpojot Dievam pasaules glābšanas nolūkos Izraēla tauta tika aicināta būt arī par cietušo kalpu. Viņu sirdis tika apcietinātas pret Savu apsolīto Mesiju. Pāvils saka, ka Dievs to darīja pagānu dēļ, sagaidot, ka mēs būsim Izraēlam par to pateicīgi (Rom.11).

Dievs aicināja dabīgo Izraēlu, lai radītu garīgo Izraēlu – lielo, tautu atpirkto saimi. Mēs, pagānu ticīgie, neaizvietojam fizisko Izraēlu, – mēs paplašinām garīgo Izraēlu (Gal.6:16).

Atcerieties, katra lielā Bībeles derība tika noslēgta ar fizisko Izraēlu. Dievs vienmēr ir izstrādājis Savu glābšanas plānu pasaulei caur dabīgo Izraēlu, izmantojot gan viņu ticību, gan neticību līdzīgā mērā, lai radītu vienu lielu atpirkto ļaužu ģimeni.

Tas var likties pārsteigums dažiem pagāniem, taču tas attiecas arī uz Jauno derību, ko Jēzus noslēdza ar Saviem divpadsmit apustuļiem – ebrejiem, kuri bija sapulcējušies uz pēdējo Pasā mielastu. Pat Jaunās derības draudze piedzima no 120 ebrejiem, kuri bija sapulcējušies Pentakosta dienā tajā pašā augšistabā.

Pāvils pamato šo “noslēpumu” (Rom.11:25) ar izpratni par fiziskā Izraēla neatceļamajām derības attiecībām ar Dievu, kurš joprojām izstrādā Savu glābšanas plānu pasaulē pat caur viņu neticību. Tas, ko Pāvils būtībā saka, ir tas, ka, kamēr fiziskais Izraēls noraida Savu Mesiju, pagāniem joprojām ir laiks tikt glābtiem.

Piepildītā teoloģija un Dāvida teoloģija

Tāpat mums ir zināma Pētera sludināšana Ap.d. 3:17-21, kad viņš paziņo, ka visi pravietojumi par Mesijas ciešanām ir tikuši piepildīti, bet joprojām ir daudzi citi praviešu vārdi par Izraēlas “atjaunošanu”, kam vēl jātiek piepildītiem. Tas attiecas uz apsolījumiem par Izraēlas fizisko atjaunošanu – atgriešanos zemē neticībā un par garīgo atjaunošanu – atgriešanos pie Sava Dieva un Mesijas beidzamajos laikos (Jer. 31, Ec.36, Hoz. 5-6).

Jēzus norāda arī uz fiziskā Izraēla nākotnes atdzimšanu Mat.19:28, kad Viņa mācekļi “sēdēs uz divpadsmit troņiem un tiesās divpadsmit Izraēla ciltis” Lūk.13:35.

Šīs Rakstu vietas saistītas ar nākotni un Dāvida derības piepildīšanos, kad Kristus kā Dāvida Dēls ieņems Savu troni Jeruzalemē, lai valdītu pār zemi taisnībā un mierā. Un tā kā derības tika uzticētas fiziskajam Izraēlam un vienmēr ir darbojušās caur Izraēlu, tas nozīmē, ka ebreju tautai joprojām ir glābšanas loma, kurai jātiek piepildītai, lai pasaule gūtu labumu.

Nepārprotami, mūsdienu Izraēlas atjaunošanai ir uzdevums ievest pasauli Mesiāniskajā laikmetā, – Dāvida derības piepildījumā. Šajā procesā fiziskais Izraēls saplūdīs kopā ar garīgo Izraēlu un galu galā ieies atdusā Zemē, kuru tam apsolījis Dievs.

Varbūt tas sagādās vilšanos kādiem kristiešiem, jo tiek izņemti trumpji no rokām. Mēs, evaņģēliskie kristieši, domājam, ka ja vien mēs pasludināsim evaņģēliju visām tautām, tad “atnāks gals” (Mat.24:14). Tā ir patiesība, taču tikpat lielā mērā patiesība ir arī fakts, ka fiziskajam Izraēlam joprojām ir glābšanas loma, kas jāizpilda. Mums jāsaprot un jāatpazīst Dieva atpirkšanas procesa darbības, un jālūdz, lai tas piepildās mūsdienās. Tikmēr, mūsu atbildība ir izrādīt cieņu Izraēlam pēc miesas kā tādam, kurš joprojām ir Dieva izredzēts un lietots glābšanas plānā pat viņu neticībā. (Rom.11:1,11,29).