Satversmē ir negrozāmas lietas- teritorija, neatkarība, valoda. Taču demokrātija pieprasa divvalodību valstī. Divi likumspēki: Satversme un demokrātija. Jautājums par to, kurš kuru pieveiks.

Demokrātijas aizsegā tiek grauta Latvijas valstiskuma pamatelementi, kāda ir robeža un cik tālu tas būtu pieļaujams? Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šāda veida mēģinājumi tika nocirsti uzreiz saknē, pēc valdības pateiktā vārda „nē!”. Varētu jau attaisnoties, ka tajās dzīvo daudz mazāks citādi domājošo skaits. Taču varbūt Latvijas valdība un latviešu tauta nav pat mēģinājusi problēmu nocirst saknē, lai nepūžņo un nepūst, bet gan dzīvo ar vārdiem: „Ko tik neizdarīsi miera labad..” Kāds miers ir gaidāms, ja izplatās iekšējā infekcija demokrātijas ārējā ietērpā? Infekcijas nesējs pēc būtības būtu jāizolē no sabiedrības, lai nesaindētu veselos. Un apstādināt infekcijas izplatīšanos.

Taču Latvijā infekcija –vīruss, izraisījis epidēmiju. Kaut arī jaunā Latvijas valdība centusies uzrakstīt ziņojumu, taču klajā ar to nenāca, lai neaizvainotu sasirgušos un lai epidēmija nepārvērstos par globāla mēroga katastrofu, taču vīruss izplešas aizvien ātrāk un dziļāk. Vai nevajadzētu vispirms padomāt par to, kā jūtās šādos apstākļos pazemotā pamatnācija, kas jāpiebilst ir vairākums?

Īpatnēji, ka Latvijā neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā ik pa laikam uzņemas pārlieku lielas rūpes par kādiem maziem un slimiem kaķēniem vairāk, nekā par savas nācijas interesēm.

Šķiet, ka arī jaunā Latvijas valdība ir pārmantojusi no vecās to pašu „stiķi un niķi”. Un tik dzied veco dziesmu: „Ko tik neizdarīsi miera labad..” Bet tajā pašā laikā vīruss izplešas un iegūst jaunas teritorijas. Latvijas 93. gadadienā valdība izteikusies skaidri vienā teikumā, ka valsts valoda ir latviešu, domādama, ka ar to lieta atrisināta. Taču vīruss aizvien izplešas un joprojām iegūst jaunas teritorijas. Valdība nogaida. Latviešu tauta gaida. Miera gaidas. Bet miera taču nav un nebūs, kamēr netiks nocirsta problēma saknē.

Problēmas sakne

Modernizācija un globalizācija bez nacionālā pamata apgūšanas ir līdzīgi kā teikts parunā: „Vakar zinātnieks un pētnieks šodien nabagmājas sētnieks.”

Piemēram: Klasiskā deja un modernā deja, kas tajās atšķirīgs un vienojošs? Klasiskā dejā ir iekļauti pamatu pamati, kas pēc savas būtības ir nemainīgi, tā teikt pāriet no paaudzes paaudzē aizvien uzlabotākā formā, bet modernā deja ir atzars jeb viens no šī laikmeta veidiem. Modernā deja nav iedomājama bez klasiskās dejas pamatu apgūšanas. Taču vai cik tas paradoksāli arī būtu, klasiskā deja bez modernās pilnīgi mierīgi spēj pastāvēt. Tās būtība, skaistums un apbrīnas vērta grācija nemainās. Taču modernā deja ir kropla, ja nepārmanto klasiskās vērtības.  Daļa dejot gribētāju to nevēlas saprast un apgūst tikai un vienīgi moderno deju un tad savu māku izrādot uz deja plača rodot ne tik labu priekšstatu par pašu dejotāju un izpildījumu. Tas ir tukšs un nedzīvs, tāpēc bieži vien dejotāji to kompensē izrādot savu seksualitāti, bet ja arī nav pietiekošas izpratnes par tās patieso nozīmi, arī tāda deja kļūst vēl nebaudāmāka pastiprinātākā veidā.

Tas pats attiecams par latviešu valodas un krievu valodas statusu Latvijā. Kāpēc pašreiz notiek radikāla cīņa par „vienlīdzību” un krievu valodu? Jo nav vēlēšanās apgūt valsts valodas pamatus.

Noteikti ir dzirdēti tādi skolnieku stāsti, par nevēlēšanos mācīties un iet skolā. Viņi saka: „Kaut to skolu uzspridzinātu!” Vai arī izliekas, ka saslimuši, lai tikai uz skolu nevajadzētu iet. Tāda veida protests ir saprotams skolas laikā, bet pieaugušu cilvēku vidū protestēt par nevēlēšanos apgūt valsts valodu, tādējādi sevi attaisnojot un vācot parakstus par krievu valodu, ir visai dīvains skats. Tādu protestu atbalstīt atsaucoties uz demokrātijas izpausmēm ir nesaprotami.

Saprotams, ka latviešiem dzimtā valoda ir latviešu, bet krieviem tā ir krievu valoda. Taču Latvijā starp abām valodām ir atšķirīgs statuss tāpēc, ka valsts valoda ir latviešu, jo latviešiem Tēvzeme ir Latvija, bet vairums krievvalodīgo Tēvzeme ir ārpus Latvijas robežām. Latviešu valoda Latvijā ir kopīgais vienojošais pamatelements.

Tātad tas nozīmē, ka Latvija nav iedomājama bez latviešu valodas, taču spējīga pastāvēt bez krievu valodas. Bet krievu valoda nav spējīga iztikt bez latviešu valodas Latvijas teritorijā.

Ja Dzimtenes Latvijas mīlētāji ir izvēlējušies LABPRĀTĪGI DZĪVOT latviešu tautas Tēvzemē, tad tiem ir jāciena tajā pastāvošā likumdošana un pamatprincipi. Dzīvot latviešu tautas Tēvzemē un UZSPIEST savas Krievijas vai citas Tēvzemes principus, uzskatus un noteikumus ir tik pat neloģiski un pretlikumīgi, cik Krievijā piedzimušie latvieši izvirzītu tādas pašas prasības Krievijai.

Latviešu valodas problemātika

Mēs uz kaut ko skatoties sakām: „Tas ir skaisti!” Taču skaistuma etalons ir ar saturu, tas ir talants un nežēlīgs darbs ar sevi. Tas pats attiecams runājot par valodu. „Skaisti teikts,” –mēs secinām uzklausot sarunas partneri. Viņa valoda ir izkopta un nav jau runa, ka būtu jāizsakās modernos izteiksmes līdzekļos, bet arī vienkāršā valodā ir jaušami tās dziļumi. Latviešu valoda nav nemaz tik nabaga, kā dažkārt mēdz teikt. Problēma ir tāda, ka ne vienmēr ir ļauts izkopt valodu savā Tēvzemē. Uzrodas vienmēr kāds, kurš pieprasa, lai Tu savā Tēvzemē runātu citā mēlē. Un Tu jau kā audzināts cilvēks to dari. Bet pēc tam saņem spekulatīvus pārmetumus. Kā lai izkopj savu Tēvzemes valodu, ja tā tiek nepārtraukti apdraudēta un apgalvots, ka tas ir kaut kas apkaunojošs runāt latviski. Jaunie latvieši jau kļuvuši par tādiem hibrīdiem. Kādu valodu piejaukums tik nav dzirdams, tikai ne tīri, skaisti, izkopta latviešu valoda. Tas esot moderni tā runāt, bet ja kopš bērnības jaunajā latvietī citādi domājošie kultivē, ka dzimtā latviešu valoda nav nekam derīga, tad ko mēs vēlēsimies sagaidīt no izauguša jaunieša? Ja nepārtraukti tiek traucēts Tēvzemē izkopt savu valodu un pieaugt tajā, tad tāds traumēts, nestabils valodas nepratējs drīz izaug par hibrīdu, bet ne latvieti. Viņa domāšanas veids kļūst par kaut ko hibrīdveidīgu, bet ne latvisku un.t.t. Šāda veida valsts valodas traumēšana ir ļoti bīstama, turklāt nepārtrauktie ārēji draudi to pastiprina.

Pēc 20 gadu brīvas un neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas, latviešiem savā Tēvzemē no jauna jāsaskaras ar savas valodas kopšanas problēmu. Kaut arī miljoniem latu ir ieguldīts cittautiešu integrēšanās programmās valsts valodas apgūšanā. Valodas apgūšanas gribētāji ir saņēmuši ikmēneša pabalstu par valsts valodas apgūšanu pašvaldību veiktajās programmās. Pēc 20 apmācīšanās gadiem teikt, ka nesaprot valsts valodu un tāpēc nepieciešama otra valsts valoda ir vienkārši šokējoši. Par ko tad ir saņemta nauda un par ko ir iegūta pilsonība?

Uz tāda pamata vien būtu nepieļaujams, ka tagad tiek vākti paraksti par grozījumiem.

Klusēšana piekrišana

Ar vienu no demokrātijas izpausmēm ļaut atgriezt valsti stagnācijas režīmā būtu noziedziski no valdības puses. Klusēšana un pasīva, nogaidoša attieksme ir izprotama kā piekrišana starptautiskā mērogā.

Savulaik Latvijas tautai bija jācīnās pret homoseksuālisma sērgu, kas balstījās uz demokrātijas rēķina, bet ar tālejošiem, degradējošiem, plāniem un mērķiem. Valdība klusēja. Tagad Latvijā izplatās komunisma laika reaminēšanas mēģinājumi. Jo nav jau tikai jautājums par krievu valodu. Tas ir tikai viens no uzstādītajiem mērķiem. No jauna valdība klusē. Ja pastāvošos draudus nesaskata Latvijas valdība nespējot adekvāti noreaģēt un problēmu nocirst saknē, tad kāpēc valdības tuvredzības dēļ no jauna jācieš latviešu tautai savā Tēvzemē?

Risinājums

Domājams, ka referenduma likuma būtība ir arī morāles dabas jautājums, atbildot sev, cik tālu mēs drīkstam iet un kad tas vairs nav pieļaujams. Gluži, kā jaunā valdība ir noteikusi „sarkanās līnijas” kuras nav pārkāpjamas.

Pretējā gadījumā rodas jautājums, par ko vāks parakstus nākošo reizi, lai veicinātu referendumu? Varbūt tik pat labi varētu sākt vākt parakstus par latviešu tautas izraidīšanu – deportēšanu no Latvijas valsts. Vai arī tādā gadījumā tā būtu demokrātiska pieeja, turklāt valsts apmaksājama?