Par to liecina pēdējie krasie politiskie notikumi Latvijā. Kad uz pamatnācijas pleciem krautās svešās nostādnes grūst un tauta iestājas par savām pašnoteikšanās tiesībām. Oligarhu uz smiltīm celtais pamats sašūpojies.
Taču nedrīkst aizmist, kādā veidā tas vispār ir bijis iespējams. „Piesauc Mani, tad Es Tevi uzklausīšu.” (Jer. 33: 3) Daudzas draudzes Latvijā to ir darījušas. Kristieši neatkāpjas, lai arī kādi politiskie apstākļi nospiežot uzrāda, ka nav tā vērts, jo tāpat neko nepanāks, tomēr ticot, ka Dievs spēj panākt visu sagaida to, par ko ticējušas.
Nevar neizteikt īpašu, paldies, latviešu draudzei „Prieka vēsts”, kuras mācītājs Vilnis Gleške ar draudzi katru ceturtdienas dievkalpojumu lūgšanas ir veltījis par Latvijas zemi. Neatlaidīgi, patriotisma, Jēzus mīlestībā un degsmes dzīts, iestājies par tautas interesēm. Mācītājs Vilnis Gleške pat valsts mērogā ir saņēmis pateicības goda rakstu no Rīgas mēra Nila Ušakova. Lai Dievs dod arī turpmāk izturību un ticību saviem ideāliem, jo Latvijai tas ir vajadzīgs.
Kristieši Latvijā ticējuši, ka Dieva taisnība un patiesība iespīdēs Latvijas politiskajā arēnā un apžēlošanās par latviešu tauta atnāks. Ebreji Ēģiptē to gaidīja, cerēja un ticēja. Kad cerība mazinājās negaidītā veidā atnāca Mozus. Ebreju atbrīvošana nāca negaidīta. Viena cilvēka dēļ – Mozus. Pēc pirmā pasaules kara arī Latvijā negaidītā un neierastā veidā atnāca latviešu Mozus -Kārlis Ulmanis. Vai šodien mēs pateiksimies arī tagadējam Latvijas prezidentam Valdim Zatleram, par to, ka iespējams, ne bez viņa līdzdalības ir izsists politiskā arēnā darbojošos un pārdroši pašpārliecināto, visatļautības ēnā staigājošo soļi, nu ir apdraudēti, rādīs laiks.
Taču jau tagad var pateikties Latvijas prezidenta Zatleram, jo process ir sācies. Zatlers ir pateicis PIETIEK! Faktiski šādas rīcības dēļ Zatlers ir kļuvis par „politisko līķi” Saeimas acīs, taču par zināmā mērā varoni tautas acīs. Kaut gan jāatzīst, ka neraugoties uz pēdējā brīža atblāzmu, tomēr Zatleru varētu uzskatīt par vienas dienas varoni.
„Ticu kalnus gāzt es varu, Kristū viss ir iespējams!” -skan dziesma. Tagad ir uzskatāmi pamanāms, cik negaidītā veidā kalni ir iekustināti. Vai tie atkāpsies un sagrūs, tas ir tikai laika jautājums. Cerams, ka tie varētu drīz piederēt pagātnes mēslainei. Bet tauta varēs droši raudzīties nākotnes plašajās tālēs. Jo taču Viņam (Dievam) nekas nav neiespējams! Kristieši bija iesējuši ticības lūgšanu, un šāds pavērsiens liecina, ka ticības asni ir paaugušies, tas lai ir kā iedvesma, ka jāturpina lūgt un ticēt. Vēl jāpanāk, lai asni izaugtu un tie netiktu pirms laika sabradāti.
Tagad galvenais nepalaist garām, izmantot doto iespēju un rīkoties līdz galam. Tautas balsošana par Saeimas atlaišanu vēl ir priekšā, taču, pēc lieliem gavēņu laikiem un lūgšanām, ir jāizdara tāds pats radikāls solis, kā to ir izdarījis mūsu valsts prezidents, kurš neraugoties uz to, ka iespējams ar šāda soļa speršanu, zaudējis savu darbu, tomēr ir pateicis PIETIEK! Tagad no tautas ir atkarīgs vai tā izvēlēsies iet pa prezidenta pēdām un arī izteikt vārdu PIETIEK! parakstoties PAR Saeimas atlaišanu. Tas ir atkarīgs no mums pašiem.
Paldies, ka tagadējais Latvijas prezidents beidzot 4 gadu laikā izlēmis iestāties par latviešu tautu un kaut kādā mērā izmantot savas ietekmes varas pozīcijas. KNAB pēkšņais un ilgi gaidītais uznāciens tomēr ir noticis un ticams, ka šoreiz ar panākumiem. Kaut tādi uznācieni notiktu biežāk un pareizā virzienā.
Skeptiķi apgalvo, bet kas tālāk? Saeimu atlaidīs, bet ko liks vietā? Mums taču neviena nav ko likt. Domājams, ka neskaitāmu gadu laikā šādu viltus apziņu centušies ielāgot tautas apziņās politiķu PR meistari. Lai tautu turētu grožos. Mums ir daudz izcilu, jaunu, talantīgu politiķu, kurus aizēnojuši korupcijas pilnie „pieēdušies ģīmji”.
Izcilais politiķis – Kārlis Ulmanis
Viena no spilgtākajām politiskajām personībām Latvijas vēsturē nenoliedzami ir Kārlis Ulmanis. Neatkarīgās Latvijas izcilākais politiķis vēstures posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Pirmā pasaules kara radītais posts, bēgļu traģiskais liktenis un latviešu strēlnieku cīņas kāpināja latviešu nacionālo apziņu un aktivitāti. Varbūt šīs laiks ir pienācis arī tagad?
Tie bija „Ulmaņa laiki” kurus vēl vecā paaudze atminās kā „labos laikus” Kādi labie laiki? Kā tas ir iespējams, ka starp vienu karu, kas padarījis nežēlīgus postījumus Latvijā un otru karu, bijuši labi laiki? Taču mūsdienu Latvijā var tikai par to brīnīties un „trekno gadu” laikus, nekādi nevarētu nosaukt par treknajiem, kā vien pārnestā nozīmē. (Par Ulmaņa „labajiem laikiem” parunāsim nākošajā nr.)
Tagad kopš Latvijas 20 gadu neatkarības likumu nesakārtotības dēļ vēl aizvien latviešiem ir jācīnās pret tās vērsto naidu, gan no svešzemnieku puses, cīnoties par savas valsts valodu lietošanu valsts finansētajās skolās, kā arī par savu zemi un laukiem ar SVF un ārvalstu banku „reketu” uzplūdumiem. Tas notiek savā Tēvijā, tēvu zemē. Īpatnēji, ka šodien vairs nav populāri vārdi :Tēvu zeme; Dzimtene; patriotisms; bet nacionālisms vispār jau ir ieņēmis kauna vietu, kaut gan Kārlis Ulmanis ar dotajiem jēdzieniem lepojās un spēja vārdu nozīmi ieaudzināt arī savā tautā.
Kārlis Ulmanis patriots
K. Ulmanis piedalījās 1905.-1907. gada revolūcijā. Kaut arī izsūtīts no valsts un vēlāk pēc likuma maiņas tādējādi saņemot iespēju atgriezties Latvijā, viņš nevilcinājās, spēja atrauties no „medus poda” ASV un atgriezās pie „tukšas siles” Latvijā. Piedalījās pie valsts dibināšanas, bija pirmais jaunās valsts Pagaidu valdības Ministru prezidents, vadījis Latvijas Atbrīvošanas cīņas 1918.-1920. gadā, piedalījies valsts Satversmes izstrādāšanā, bijis astoņu Ministru kabinetu vadītājs, bet no 1936.gada – arī Valsts prezidents. Dzīves laikā saņēmis divdesmit piecus apbalvojumus un pagodinājumus.
Viens cilvēks spējis tik daudz Latvijas labā, taču joprojām nav pienācīgi novērtēts.
Šķiet, īpatnēji, ka tagadējā Latvijas prezidenta V. Zatlera mājas lapā par K. Ulmani ir teikts, ka viņš ir bijis „iejaukts” 1905. gada revolūcijā. Tāda negatīva pieskaņa virmo visā rakstā.. It kā Ulmanis pats speciāli būtu iejaucies kādā negatīvā lietā, taču par ko tad īsti ir runa?
K. Ulmanis iestājas par Latvijas zemi
1905.-1907. gada revolūcijā K. Ulmanis žurnālā „Lauksaimnieks”(Nr.22) publicēja kaismīgu rakstu pret cara patvaldību un tās realizēto politiku. „Kazaku un zaldātu bari klišt apkārt dauzīdami un šaudami, kaudami un šaudami. Nu nospiestā, pēc brīvības tvīkstošā un par savām tiesībām cīnošā tauta it sevišķi varēs sajust krievu valdības „lielo gādību un žēlastību”. „Par šādu uzdrīkstēšanos K. Ulmanis tika arestēts un apmēram pusgadu pavadīja Pleskavas cietumā. Apsūdzība – valsts un sabiedriskās kārtības graušana.
Pēc aresta atbrīvots viņš strādāja brāļa saimniecībā Zemgalē, vēlāk izceļoja uz Vāciju, jo draudēja jauns arests. Vacijā viņu nevilināja un viņš devās uz ASV.
Kad 1913. gadā Krievijā izsludināja amnestiju visiem 1905.-1907. gada revolūcijas dalībniekiem, beidzot pavērās ceļš arī uz mājām. K. Ulmanis atgriezās dzimtenē.
Pirmais pasaules karš – K. Ulmanis iesaistījās Bēgļu apgādes centrālkomitejas organizēšanā. Šajā laikā sākās K.Ulmaņa aktīvā politiķa gaitas.
Kārļa Ulmaņa APVĒRSUMS
Ulmanim bija uzticēts ļoti grūts un atbildīgs jaunās valsts izveidošanas un nostiprināšanas uzdevums. Jaunai valstij bija jāpiedzīvo gan ārējo, gan iekšējo ienaidnieku uzbrukums. K. Ulmanis kopā ar savas valdības ministriem kļuva par trimdiniekiem pašu zeme. Tikai pēc Cēsu kaujām, kurās apvienojās igauņu-latviešu spēki sakāva vācu Dzelzdivīziju, Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā, gavilējošas tautas sveikta, atgriezās Rīgā.
Taču demokrātija bija jāmācās. Biežās valdību maiņas līdz 1934. gada maijam nomainījās 18 valdības sastāvi, turklāt K. Ulmanis 7 sastāvos bija Ministru prezidents, kļuva par iemeslu tam, ka valdība, tāpat kā Saeima, zaudēja savu prestižu Latvijas pilsoņu acīs-tā cilvēku apziņā kļuva par vietu, kur tiek kārtoti savstarpējie rēķini, veiktas politiskās intereses, kurām nav nekāda sakara ar reālo dzīvi.
Valsts glābšanas idejas vadīts, K.Ulmanis kopā ar saviem tuvākajiem domubiedriem 1934. gada 15. /16. maija naktī veica sekmīgu valsts apvērsumu. Saeima tika padzīta, visas politiskās partijas aizliegtas, nodibināts autoritārs valsts pārvaldes režīms.
Autoritārais K. Ulmaņa režīms, lai arī nedemokrātisks, nekādi nav salīdzināms ar totalitārajiem režīmiem Padomju Savienībā un Vācijā – valstīs, kuru vadītājiem 1939. gada 23. augustā vienojoties tika parakstīts Latvijas nāves spriedums.
K. Ulmanis nedeva pavēli par pretošanos okupācijai un izteica padomu „es palieku savā vietā, jūs palieciet savās”. Taču no šodienas viedokļa raugoties, ir viegli spriest vēstures tiesu. Protams, varētu būt kāds „goda šāviens”, kas gan izgaisinātu visas ilūzijas par it kā „brīvprātīgo pievienošanos Padomju brālīgo padomju saimei”, taču organizēta militāra pretestība pēc pavēles varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Neviens nevarēja paredzēt nākotnes gaitu un iedomāties masveida deportācijas. Šajā reizē Ulmanis zināja uz ko viņš iet. Viņam bija iespēja bēgt un glābt savu dzīvību, bet viņš palika ar savu tautu līdz galam.
Latvijas prezidenta V. Zatlera APVĒRSUMS
Pēc Saeimas lēmuma neļaut Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu bieži vien par oligarhu dēvētā politiķa, Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietās, Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis rosināt atlaist 10.Saeimu. Tas ir bijis pēdējais pacietības un sapratnes piliens. Par to prezidents paziņoja sestdienas vakarā ārkārtas uzrunā tautai.
Viņš atzina, ka nolēmis rīkoties radikāli un šis lēmums prezidenta vēlēšanu priekšvakarā ir politiski un konstitucionāli sarežģīts, un var mazināt viņa izredzes tikt pārvēlētam uz otro termiņu. Taču viņa kā prezidenta pienākums ir rīkoties valsts labā nevis savā labā, uzsvēra Zatlers.
Nevar noliegt, ka Saeimas deputāti ir tautas kalpi un nav pieļaujama uzticības plaisa starp sabiedrību un Saeimu. Pilnībā atbalstāma ir prezidenta vēlme izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.
Ļoti gribētos, lai tie nebūtu tukši vārdi, lai beidzot tiktu apkaroti netikumi- tirgošanās par amatiem – kaislīga cīņa par posteņiem tā vietā, lai domātu par valsti, par valsts ekonomisko attīstību. Iedzīvotāji nav akli un redz, ka amati tiek tikai savējiem. Mēs redzam, ka Saeima aizstāv šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses.
Paldies, Prezidentam, jo ir saprasts, ka ” jārunā ne tikai par valsts nodošanu, tuvojas arī valsts demokrātijas privatizācija. vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Pielikt punktu tam, ka [Saeima] runā vienu, domā citu un dara vēl ko citu, it kā tas būtu pašsaprotami. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. Pielikt punktu tam, ka daži reģioni mūsu valstī ir ar īpašām tiesībām. Tik īpašām, ka nav runa vairs jau tikai par to, ka tiek diskriminēta Latgale. Es domāju, ja patiesos faktus redzētu vidzemnieki, arī viņiem būtu sašutuma pilna reakcija.”
„Pamatojoties uz LR Satversmes 48.pantu ierosinu Saeimas atlaišanu. Šis rīkojums stājās spēkā ar šo brīdi (28.amijs). Ar šo brīdi es, Latvijas valsts prezidents nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni. Dievs svētī Latviju!”
Informācijai
Par savu lēmumu Zatleram jāinformē Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), kura ne agrāk kā pēc mēneša, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā sarīko referendumu par Saeimas atlaišanu. Ja prezidents saņem tautas atbalstu, Saeima ir atlaista un jaunas Saeimas vēlēšanas jārīko ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc Saeimas atlaišanas. Ja vēlētāji referendumā neatbalsta Saeimas atlaišanu, amatu zaudē prezidents.
Kādā citā runā Latvijas prezidents Zatlers teica: „Dievs, palīdzi katram no mums saprast, ka ceļš uz stipru pašapziņu ir pazemības ceļš un nevis augstprātības vai egoisma ceļš”.
Tagad atliek ticēt, ka Latvijas tauta būs apņēmības pilna un ies parakstīties par Saeimas atlaišanu.
Par Kārli Ulmani izmantota grāmata Juris Ciganovs „Viens mērķis tauta un valsts”.)
0 komentāri
Uzraksti, ko domā