“Ja cilvēks dzīvo demokrātiskā valstī, viņam jābūt lojālam pret šo valsti.”

Necilvēcīgs bija gan nacisms, gan padomju režīms, un abu šo režīmu upuri pelnījuši piemiņu, saka ebreju izcelsmes vēsturnieks DŽOELS REPELS, vēstures zinātņu doktors, Bostonas universitātes (ASV) profesors, 25 grāmatu un neskaitāmu rakstu autors. Latvijā viņš ieradies, lai piedalītos konferencē par ebreju kopienas dzīvi mūsu valstī pirms Otrā pasaules kara,-ziņo spektrs.com/Latvijas Avīze

– Jūs daudz ceļojat pa Austrumeiropu, un šis ir jūsu septītais brauciens uz Latviju. Kā redzat ebreju situāciju Austrumeiropā un Latvijā?

– Jāteic, ar katru gadu situācija uzlabojas, holokaustā bojā gājušo piemiņas vietu kļūst arvien vairāk. Padomju Savienība savulaik bija pret īpašu pieminekļu uzstādīšanu holokausta upuriem un aizbildinājās, ka Otrā pasaules kara laikā bija vairāk nekā 27 miljoni padomju upuru un ebreji – to starpā, līdz ar to viņiem atsevišķas piemiņas vietas nav vajadzīgas. Jo, lūk, ir taču kopīgie memoriāli!

Pēc padomju režīma krišanas parādījušies pieminekļi holokaustā nogalinātajiem ebrejiem – Ukrainā, Krievijā, Baltkrievijā, Latvijā un citur. Maskavā Jeļcina laikā tika atļauts uzcelt īpašu Holokausta muzeju. Latvijā kopš 1990. gada attiecībā pret ebreju kopienu notikušas pozitīvas pārmaiņas. Esmu apmeklējis ebreju skolu Rīgā, atjaunoto Rīgas sinagogu, iespaidīgs ir Rīgas Geto un holokausta muzejs. Tas liecina par Latvijas valdības izprotošu, pozitīvu attieksmi. Jā, ar katru gadu esmu arvien vairāk apmierināts ar to, ko redzu. Es strādāju kopā ar Eliju Vīzelu, vispazīstamāko ebreju, kurš pārdzīvojis holokaustu, Nobela Miera prēmijas īpašnieku, – esmu E. Vīzela Jūdaikas izpētes centra arhīva direktors. E. Vīzels pēc Latvijas prezidenta ielūguma plāno apmeklēt Latviju. Tas ir signāls, ka Latvijas augstākās amatpersonas godina holokausta upuru piemiņu.

Kāpēc ir tik svarīgi, lai ikviens zinātu par holokaustu?

Konferencē esmu iecerējis runāt par atmiņu un piemiņu. Man daudzkārt vaicāts, kāpēc ir tik svarīgi, lai ikviens zinātu par holokaustu. Es atbildu, ka nav tik svarīgi, lai jūs zinātu, kas tieši notika holokausta laikā, bet lai jūs zinātu, kas notika Otrā pasaules kara laikā un kontekstā. Holokausts ir tikai daļa, lai arī ļoti sāpīga daļa vēstures kopainā. Zināt Otrā pasaules kara vēsturi ir būtiski, lai nepieļautu nākamo pasaules karu. Jo kāpēc bija iespējams Otrais pasaules karš? Lielā mērā tāpēc, ka pēc Pirmā pasaules kara vēsturnieki un sabiedrība kopumā nepievērsās tā izpētei. Vairākums grāmatu par Pirmo pasaules karu tika publicētas pēc Otrā pasaules kara beigām, un tas nozīmē, ka cilvēce nemācījās no savas pieredzes. Tāpēc man visbūtiskāk šķiet, lai cilvēki zinātu, kā sākās karš, kādi bija tā cēloņi. Saviem studentiem es saku: nepūlieties iegaumēt datumus, centieties izprast procesus. Vēsture nav datumi, bet gan plūdums, kā notikumi virzījās no dienas dienā, no mēneša mēnesī, no gada gadā. Un vēl Otrais pasaules karš bija iespējams tāpēc, ka pasaule klusēja, kad nacistu režīms slepkavoja.

– Ne tikai nacistu režīms vainojams masu slepkavībās; arī padomju režīms veica kara noziegumus, masveida slepkavības, arī Sibīrijā bija vergu nometnes.

– Elija Vīzejs teicis: ne visi upuri bijuši ebreji, bet visi ebreji bija upuri. Man šķiet, ir būtiski paturēt prātā šo teicienu, kas pasaulē kļuvis slavens. Jo nacistu ideja bija nogalināt, tādējādi atrisinot “ebreju problēmu”. Lielākā daļa nogalināto ebreju bija civiliedzīvotāji; upuru skaits ebreju vidū, rēķinot proporcionāli, nenoliedzami, bija daudz lielāks nekā padomju režīma upuru vidū. Ja nacistiskais režīms netiktu sagrauts, ebreju slepkavošana turpinātos.

– Piekrītu, ka holokausta upuri pelnījuši piemiņu, bet piemiņu pelnījuši arī padomju režīma upuri. Vai, jūsuprāt, pareizi runāt par diviem brutāliem režīmiem – padomju un nacistisko, kuri abi veica kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci?

– Jā, protams. Arī padomju režīma upuru piemiņa ir jāatceras! Abi – gan nacistiskais, gan komunistiskais – bija brutāli, necilvēcīgi režīmi. To abu rokas ir asinīs. Es daudz ceļoju pa Austrumeiropu, bijušajām padomju republikām. Ukrainā daļa sabiedrības joprojām ir tik sašutusi par padomju režīma zvērībām, ka turpina runāt vai nu ukrainiski, vai poliski, bet ne krieviski. Ukrainas sabiedrība ir ļoti sadalīta: tie, kas nenosoda padomju režīma darbus, un tie, kuri nosoda.

– Ir personas, kuras izmanto ebreju organizāciju vārdus, lai nosodītu Baltijas valstis, kurās it kā atdzimstot “neonacisma idejas”, vienlaikus apgalvojot, ka Latvijā neesot bijusi padomju okupācija un tamlīdzīgi. Viens no tiem ir tā sauktā Krievvalodīgo ebreju vispasaules kongresa līderis Boriss Špīgels, kurš lielā mērā atkārto Krievijas propagandu, kas vērsta pret Baltijas valstīm.

– Jā, es zinu… Es par šo cilvēku nevaru teikt nevienu pozitīvu vārdu. Esmu tikai pret to, ko viņš saka vai dara…

– Viena no Latvijas problēmām ir sabiedrības sašķeltība, un arī Latvijas ebreju vidū ir tādi, kas ļoti vāji prot valsts valodu un drīzāk jūtas lojāli nevis Latvijai, bet Krievijai.

-– Negribu kritizēt vietējo ebreju sabiedrību. Ziniet, tas var būt diezgan bīstami… Bet ir jāsaka: ja cilvēks dzīvo demokrātiskā valstī, viņam jābūt lojālam pret šo valsti. Piemēram, man nepatīk, ja kāds, kurš dzīvo Izraēlā vai ASV, apgalvo, ka esot vispirmām kārtām lojāls pret Krieviju, tikai pēc tam pret Izraēlu vai ASV. Ja esi ieguvis kādas valsts pilsonību, tas nozīmē, ka esi piederīgs šai valstij.

Esmu pētījis, kādas ir attiecības dažādās valstīs starp vietējo ebreju sabiedrību un šīs valsts valdību. Pieņemts, ka ebrejiem ir jālūdzas par tās valsts valdību, kurā viņi dzīvo, – lai valstī klātos labi, būtu miers un pārticība. Ebreji, kas dzīvo ASV, sestdienu lūgšanās piemin ASV valdību un prezidentu Obamu. Irānā ir

40 000 cilvēku liela ebreju diaspora, un kā jums šķiet, par ko viņi lūdzas? Par Irānas prezidentu Ahmadinedžadu. To pieprasījusi arī Irānas valdība. Bet te ir atšķirība. ASV ebreji ar prieku lūdzas par Obamu, bet Irānā viņi pakļaujas un tāpēc lūdzas par Ahmadinedžadu. Latvijas ebrejiem, kas te dzīvo, jālūdzas par Latvijas valdību, tādējādi paužot savu lojalitāti. Ja viņi vēlas, līdzīgi kā to dara ASV dzīvojošie ebreji, tad var pēc tam lūgties arī par Izraēlas valdību. Tas nozīmē, ka lūgšanas viņi saka kā Latvijas pilsoņi, pēc tam kā ebreji var lūgties par Izraēlas valsts labklājību. Tie, kas šo principu neievēro, manuprāt, ir drīzāk padomju cilvēki, nevis ebreji

>>Pilns teksts šeit<<