Atkal esam sagaidījuši 11. novembri, mūsu brīvības cīnītāju piemiņas dienu. Šodien mums katram jāuzdod sev jautājums: No kurienes smēlās spēku tie, kuri savas tautas dēļ bija gatavi ziedot savas dzīvības? Jāņa Evaņģēlijā ir teikts: „Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.”,-spektrs.com ziņo Aigars Brikmanis no vaticanradio.org

Varbūt mums šodien šķiet, ka no mums netiek prasīts tas augstākais mērs, kurš tika prasīts no tiem, kuri cīnījās Brīvības cīņu kauju laukos, taču Evaņģēlijs norāda, ka mūsu mīlestības mērs ir tik liels, cik mēs esam gatavi ziedot sevi sava tuvākā labā. Tātad, mums sevī jāatklāj tos augstākās mīlestības avotus, kurus mums devis pats Dievs.

Cīņa par brīvību ne vienmēr notiek ar ieročiem rokās. Pagājušais gadsimts mūsu tautai ir devis daudzus brīvības cīnītājus, kuru galvenie ieroči bija savas tautas un zemes mīlestība, sirdsapziņa, drosme un godaprāts.

Arī šodien mums jāizcīna brīvības cīņas. Mūsu tauta un zeme kļūs patiesi brīvas tikai tad, ja mēs paši kļūsim garīgi brīvi. Lai kļūtu patiesi brīvi, mums jāatbrīvojas no visa, kas mums traucē ceļā uz iekšējo brīvību. Taču ar to vien nepietiek. Mums beidzot pašiem jāsāk vērtēt savā zemē notiekošo. Vislabākā dāvana, ko mēs šajā laikā varam savai zemei dot – ir atteikšanās no paļaušanās uz tukšiem solījumiem. Jau sen ir pienācis laiks mums pašiem kļūt par politikas veidotājiem. Tam ir vajadzīga drosme.

Daudziem no mums nav viegli atteikties no ticības lozungiem un sākt pašiem domāt un rīkoties. Taču tā šodien ir vienīgā iespēja. Tikai tā mēs varam attaisnot upurus, kurus mūsu labā ir nesuši mūsu tautas brīvības cīnītāji.

Dziļā pateicībā pieminēsim tos, kuri sevi ir ziedojuši mūsu tautas un zemes labā, un lūgsim no Dieva spēku, lai mēs būtu viņu nesto upuru cienīgi.