V. Krustiņš: – Kādā no daudzajām aptaujām 40% latviešu uzskata, ka nacionālajai apvienībai jābūt valdībā. Vai jūs pats arī jūtat šādu atbalstu?

R. Dzintars: – Vispirms – paldies par atzinību vēlētāju vidū. “Visu Latvijai” kopš dibināšanas nemainīgi un pakāpeniski cēlusi reitingu, un atbalsts pieaug arī pirms vēlēšanām. Nav noslēpums, ka citām partijām “sajūtas un emocijas” šai periodā palīdz kāpināt ļoti liela nauda – līdz ar to reklāma. Pazīstu dažus puišus, kuri veido mūsu konkurentu kampaņas. Tas maksā dārgi – radīt sajūtu, ka tie nu būs īsti saulveži. Pēc vēlēšanām viss ieiet vecās sliedēs, reitingi nokrīt kā rudens lapas. Mums nav naudas, bet piemīt jaunības enerģija un ideālisms, ko mēģinām iededzināt arī citos. Ja pēc vēlēšanām mēs tiktu pie lielākas teikšanas nekā šobrīd, enerģija neizdzistu, spars nezustu un nacionālie spēki materializētu to, par ko šodien runā, tiekoties ar cilvēkiem.

– Raivi, avīzē pamanām, ka “par” jums gatavojas balsot gados cienījamākie ļaudis, kuri labāk zina Latvijas pagātni un vēsturi. Viņi gandrīz vai atzīstas, ka “VL”/”TB”/LNNK ir viņu “pēdējā cerība”, un ir izvērtējuši jūsu perspektīvu.

– Jā, mums ir divas dominējošās atbalsta grupas – jaunieši, kas auguši brīvā Latvijā, un gados vecāki cilvēki, kuri kaut vai bērnu dienās pieredzējuši pirmās Latvijas laiku. Šī ir karavīru, nacionālo partizānu, leģionāru paaudze, viņu piederīgie, kuri rūgti apzinās, ko nozīmē, kad tev atņem valsti un kad ideālus nākas noglabāt dziļi sirdī. Droši vien vecie ļaudis, kā dziesmā saka, grib nodot savu svēto mantojumu nākamajai audzei. Neliegšos, ka mūsu jaunajā organizācijā viņi saskatījuši mantojuma saņēmējus, un mēs esam gatavi to pieņemt. Nerunāsim par kampaņu veidotāju, reklāmistu sadomātajām shēmām, kas paredz viņu aizbilstamo partiju no vienas vietas apkarināt ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem un izlikties par nacionāliem vai, piemēram, ulmanistiem. Skaisti, bet nacionālā apvienība ir vienīgie, kuri šo mantojumu iedzīvina pēc būtības un satura.

– Visi taču nesmērējas klāt nacionālajam. Dažos vērojama distancēšanās – nē, nē, mēs gan nē ar šiem radikāļiem. Mēs esam eiropeiski, progresīvi!

– Tomēr tie, kas grasās iekļūt Saeimā, nereti lieto frāzes, ka aizstāvēšot nacionālās intereses. Tajā pašā laikā vienīgie, kas Latvijas valstī ar vietējiem žurnālistiem sarunājas latviešu valodā, ir tikai nacionālās apvienības biedri. Pārējie pat bez īpašas lūgšanas steidzas pāriet uz krievu valodu, ieskaitot “Vienotības” pārstāvjus. Vai tad tā nav oficiālas divvalodības legalizācija, ja savā valstī kandidāti ar augstas amatpersonas statusu nerunā tikai latviski. Tālāk – iespēja sadarboties ar apvienību, kura neatzīst Latvijas okupāciju un kuras vadībā ir interfrontieši ar Rubiku priekšgalā. Šādu spēku nonākšana Latvijas valdībā būtu tikpat liels absurds kā nacistu nonākšana pie Izraēlas varas stūres!

– Tas taču pragmatisks darījums – ja kāda partija nesadarbosies ar “Saskaņas centru”, tad nenokļūs pie varas. Politiski “saskanīgs” darījums.

– Pat kopā ar “PCTVL” saskaņieši ne tuvu nesavāks 51% vēlētāju balsu, tāpēc, ja ir vēlēšanās, tad valdību var izveidot bez šo spēku līdzdalības. Ja pie varas esošie rīkojas pragmatiski, tad kāpēc tāda rīcība neseko tur, kur to visvairāk gaida? Tās pašas Latvijas vēstures priekšmeta ieviešana, jaunatnes patriotiska audzināšana ir izšķirīgi svarīgi mūsu nākotnei, bet šos jautājumus muļļā gadu desmitiem.

E. Līcītis: – “Vienotība” apliecina un apliecina, ka jūs būšot pirmās rokas sadarbības partneri 10. Saeimā. Vai vēlēšanu finišā esat saņēmuši garantijas, “pergamentu”, ka tā tiešām notiks?

– Pieminējāt, ka 40% latviešu vēlas redzēt “VL”/”TB”/LNNK valdībā. Kāpēc gan citām vēlēšanu apvienībām nestāstīt vēlētājiem par to, ka turēsimies kopā? Nebūtu loģiski, ja vēlētāja ausīm nāktos dzirdēt nepatīkamas lietas. Īstos plānus mēdz darīt zināmus pēc vēlēšanām. Politiķi jau arī ir cilvēki, viņiem arī negribas melot, tāpēc aplinkus parāda plānus. Var, piemēram, jautāt – kāpēc kampaņas laikā neviens “Vienotības” pārstāvis nav cieši apstiprinājis, ka neies vienā koalīcijā ar Kabanova vai Rubika partiju? Vai vismaz tik ilgi neies, kamēr šī kompānija neatzīs okupāciju un neatteiksies no prokrieviskiem, prokremliskiem plāniem. Izvēle, ar ko sadarboties, ir tāda, kāda ir. Protams, Saeimā “Vienotību” redzam par tuviem partneriem, un es ticu, ka tā arī notiks. Bet gribu, lai viss notiek ar atklātām kārtīm, nevis kāds priekšvēlēšanās uzdotos par nacionālu, bet pēc vēlēšanām par apmācību latviešu valodā valsts finansētās skolās balsotu “pret”.

V. Krustiņš: – Ir arī zināmas “intelektuālās”, “eiropeiskās” aprindas, kuras no jums izvairās, ka tik nepieliptu kaut kas. Kā to skaidrojat?

– Varbūt vienu otru grauž mazvērtības komplekss? Jaunlatviešu laikos reti kurš piesita pie istabas durvīm plāksnīti “latvietis”. Izmācījušies augstās skolās, daudzi kautrējās un noliedza latvietību, vāciskoja uzvārdus. Šodien arī mūsu inteliģencē ir visai dažādi strāvojumi – Edvīns Šnore, trīs tenori, Zigmars Liepiņš, Aivars Brīze, Viktors Lapčenoks un daudzi citi, piemēram, iesaka balsot par “Visu Latvijai”.

– Uz jums un tēvzemiešiem norāda – tie baidot ar krieviem. Vai ir kāds pamats baidīt?

– Pie mums atbrauc Lužkovs un konkrēti zīmē nākotnes scenāriju, kādu viņš to redz Latvijai. Krievu valoda – valsts valoda. Tas ir tikai viens fragments tiem, kas vispār nevēlas redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Šodien pakļaušana parasti nenotiek ar ieroču spēku, un var jau atmest ar roku – nu kāda daļa, ko Lužkovs teica. Var klausīties Urbanovičā, kurš daudzina, cik ļoti viņš nelikšoties ne zinis par nacionāliem jautājumiem – pirmajā vietā būšot ekonomika. Bet jādzird arī tas, ko saka Eiropā atzīti Austrumeiropas politikas pētnieki – ka šīs ir ģeopolitiski ļoti nozīmīgas vēlēšanas Latvijai, izvēloties, vai arī turpmāk piederēt Rietumu pasaules daļai vai sasvērties uz Austrumu pusi.

– Un uz kuru pusi savā noskaņojumā sveras vēlētājs?

– Daudz dodos pie vēlētājiem un redzu, ka atbalsts mums arvien aug. Tajā pašā laikā daudzi vēl nav sapratuši, ka pozitīvs nacionālisms ir Latvijas neatkarības un arī saimnieciskās izaugsmes jautājums. Jāsaka zināmie vārdi, ka zivs pūst no galvas. Varasvīru aprindās raugāmais bieži vien atspoguļojas sabiedrībā kopumā. Ja kā parastu lietu “augšā” novēro mantrausību, kašķību, skaudību, tad kaut kādā mērā šīs duļķes notek arī uz skaidriem ūdeņiem. Ja veco “eliti” nomaina cilvēki ar degsmi sirdī, ar nacionālu noskaņojumu, kas, sajutuši trešās atmodas garu, prastu to iedzīvināt šodien, tad arī līdzpilsoņi to sajustu sevī. Nevienam negribas aiziet no “virsotnēm”, viņi ar profesionāļu ievingrinātu roku atkal raksta uzsaukumus par “nodokļu atlaidēm visiem” un vispār “visu visiem”, bet pēc ievēlēšanas viņi pieviļ Latvijas iedzīvotājus.

– Ja atzīstat, ka pastāv pārkrievošanas briesmas, 10. Saeimas laikā nacionālajai apvienībai jānostiprinās vēl vairāk un jāpieņemas spēkā.

– Šobrīd “Visu Latvijai” izdarījusi visu, kas bija iespējams, neesot pie varas, lai apvienotu nacionāli domājošus cilvēkus. Nākamais solis ir pārstāvība Saeimā, un, pat ja mūsu rosinātie likumu projekti saņemtu tikai mazākuma atbalstu, tad, jūtot pārkrievošanas draudus, kāpsim tribīnē un runāsim par to tik skaļi, kā sen neviens nav runājis. Mēs pratīsim atvērt Saeimas durvis pilsoņiem.

– Jūs vismaz būsiet latvieši Saeimā?

– Mums ir arī krievs Dmitrijs Mironovs, tik veiksmīgi integrējies, ka ceru – drīz daudzi tādi cilvēki kā viņš ienāks mūsu sabiedrībā. Viņš, starp citu, varētu uzņemties vadīt integrācijas procesu Latvijā. Kampaņā esmu iepazinis citus krievus, kuri ir lielā mērā mūsu valsts patrioti. Jā, viņu nav pārāk daudz, bet nekas jau arī nav darīts, lai viņu būtu daudz. Tas ir kā neapgūts lauks. To gan varu atzīt, ka pēc veco partiju valsts saplosīšanas politikas nāksies latviešiem pašiem vispirms atskārst, kādu Latviju mēs turpmāk vēlēsimies redzēt, un tad šai vīzijā par nākotnes Latviju ietilpināt arī cittautiešus. Ja “Visu Latvijai” jānosauc galvenā joma, ko tā no savas puses gribētu celt, tad, protams, tā ir Izglītības ministrija. Skatāmies uz ilgtermiņa attīstību. Es drusku pārspīlēšu, bet, ja izglītības nozare būtu ideāli sakārtota, tad ietaupītos līdzekļi Veselības ministrijā un KNAB patiešām varētu slēgt, kā tagad iesaka viens otrs politisks kungs. Proti, skolas solā ieliktu pamatus gan par veselīga dzīvesveida nozīmi, gan godaprātu, darba tikumu, visas tās pozitīvās lietas, kas sākas no vecākiem un tiek nostiprinātas pa izglītības sistēmas kāpnēm.

E. Līcītis: – Tā runā, ka portfeļus varbūt jau dala. Partiju līderi tiekas, paklusu sarunājas. Vai jūsu apvienību arī aicina piedalīties šādās sarunās?

– Nē. Tāds paradokss, ka mūsu pretinieki pārmet un nereti velk ārā sadzeltējušu bildi, kur Raivis Dzintars padsmit gados tiekas ar krievu puikām un “pašu” Osipovu, bet paši gatavi saieties un tirgoties ar reāli bīstamiem, ciešiem sakariem ar Krieviju saistītiem spēkiem, kas noslēguši līgumu par sadarbību ar Kremļa valdošo politiku. Tur drusku sanāk dubultmorāle. Man nešķiet, ka Urbanovičs justos nekomfortabli atmosfērā kopā ar šobrīd un iepriekš Latviju valdījušām partijām.

V. Krustiņš: – Kāpēc lai viņš justos nekomfortabli? Vai tad saskaņieši nav eiropeiski orientēti, tādi paši sociāldemokrāti kā dažs labs spārns latviskās partijās?

– Man liekas nenormāli, ka Latvijā pēc varas tīko šī saucamo sociāldemokrātu sabiedrība ar Kabanovu sastāvā vai vēl kreisāki cilvēktiesību aizstāvji ar deputāta kandidātu Giļmanu. Pētot kaut vai “SC” piedāvātās izmaiņas nodokļu sistēmā, rodas bažas, kuras man neviens nav spējis atspēkot, ka viņi grib nostumt latviešus no pašu latviešu zemes. Ja te vēl pievelk klāt grozījumus Imigrācijas likumā, par ko labprāt balso “Par labu Latviju” pārstāvji un tie, kas reklāmās sakās “būt saimnieki savā zemē”, tad iezīmējas shēma, ka Latviju gatavo par tirgus placi, ko pārdot bagātiem ieceļotājiem no Austrumiem, latviešiem – pēc bēdīga Oša kunga paredzējuma – vien atstājot vietu kā indiāņiem kādā rezervātā. Mēs nedz vēlamies, nedz pieļausim piedzīvot tādu Latvijas nākamību.

– Raivi, kādi būs jūsu pirmie darbi, iekļūstot Saeimā?

– Būtiskais uzdevums ir ieviest apmācību valsts skolās latviešu valodā, sākot no 1. klases. Nav normāli, ka Latvijas iedzīvotāji šobrīd dzīvo divās informācijas telpās, un naidīgajai telpai ir laba ietekme. Cittautieši, uzlabojot latviešu valodas zināšanas, automātiski nekļūs par “latviešiem” vai patriotiem, bet gūs pārliecinošu izvēles iespēju “dzīvot” latviešu informācijas telpā. Tas ļauj cerēt, ka lielu daļu nošķirs no tādiem mums naidīgiem “instrumentiem” kā propagandas avīzes “Čas”, “Vesti segodņa” vai TV5. Der paraudzīties, vai nav jāpieņem likuma norma, ka masu mediju kontrolpakete drīkst piederēt tikai Latvijas pilsoņiem, nevis iet no rokas rokā un īpašnieku Latvijā pazīst labi ja vārda pēc.

– Interesanti, ka arī Latvijas TV organizācijas priekšvēlēšanu raidījumos tikpat kā neko neesam dzirdējuši par nacionālo jautājumu tematiku.

– Neesam, bet tie ir būtiski, izdzīvošanas jautājumi valstij un tautai. Publiskajās debatēs, kuras organizē par nodokļu maksātāju naudu, tās lietas patiešām praktiski izvairījās skart.

– Nejaušība?

– Domāju, ka nē. Visu, kas notiek publiskajā telpā, diezgan smalki cenšas izplānot. Arī LNT organizētajās līderu debatēs – pirms mūs aicināja, brīdināja: nedomājiet tur izvērsties par saviem nacionālajiem jautājumiem. Tāda ir tā nostāja, ar to jārēķinās. Tā kā nespējam veidot arī apdullinošas reklāmas kampaņas, tad paļaujamies uz tiem atbalstītājiem, kam esam sevi pierādījuši daudzu gadu garumā. Par laimi, tādu atbalstītāju ir daudz.