Kristīgās reliģijas Latvijā ir tradicionālas. Cilvēki, kas sevi pie tām pieskaita, šobrīd veido ievērojamu sabiedrības daļu. Uz Bībeles pamata noformējušos konfesiju, strāvojumu un sektu ir lielumlielais daudzums. Ikviena tāda grupa uzskata, ka tieši tai ir pareizākā Bībeles izpratne. Cilvēki, kas pieturas pie kristīgiem strāvojumiem savas apzinātas izvēles, ģimenes vai nacionālās tradīcijas dēļ, bet reizēm vienkārši stipru emociju un pārdzīvojumu ietekmē, dod priekšroku vienai vai otrai Svēto Rakstu interpretācijai.
Apziņas brīvība šobrīd ir sabiedrības stūrakmens. Tieši pateicoties tai mēs varam būt ticīgi vai neticīgi, apšaubīt un meklēt. Rīcībspējīgam cilvēkam ir tiesības iepazīties ar ikvienu mācību vai pasaules uzskatu, salīdzināt to ar citiem, pārbaudīt vienu vai otru apgalvojumu par tā vēsturi un dibinātājiem patiesumu. Viņam ir tiesības pieņemt mācību pilnībā vai daļēji, pārdomāt un mainīt savu viedokli par mācības formu vai saturu.
Ikviena ticība atšķiras no zinātnes ar empīriskas pārbaudes neiespējamību. Тas nozīmē, ka vienas vai citas mācības patiesums jāpieņem ar ticību. Ticība ir kādu atziņu atzīšana par patiesām bez iepriekšējās faktiskās vai loģiskas pārbaudes, vienīgi iekšējās, subjektīvas stingras pārliecības dēļ, kurai nav nepieciešami pierādījumi, lai gan reizēm tā tos piemeklē.
Skola nedrīkst kalpot kādas mācības vai pasaules uzskata popularizēšanai. Skolas pienākums ir ne tikai sniegt zināšanu, iemaņu un prasmju kopumu pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Skolai tiešām jāsniedz zināma tikumiska audzināšana, jāveido priekšstats par to, kas ir labs un slikts, bet šādai audzināšanai jābalstās tikai vispārpieņemtajās drošās un ērtas kopdzīves normās, nevis kādā reliģiskajā mācībā. Piemēram, ir svarīgi bērnam teikt, ka vecākiem ļaudīm transportā būtu jāatbrīvo vieta, jo viņu vecumā stāvēt ir grūti. Bet nav pieļaujami mācīt – ja tu neatbrīvosi sēdekli, tevi sodīs Dievs vai tev sabojāsies karma.
Mēs uzskatām, ka reliģijas mācība skolā ir pieļaujama divos gadījumos:
1. Iepazīšanās ar reliģiju kā sociāli kulturālu parādību
Šajā gadījumā vajag iepazīstināt skolēnus ar visu pasaules lielāko tradicionālo reliģiju pamatiem un rašanās vēsturi, kā arī ar citiem izplatītiem pasaules uzskatiem. Jebkādas mācības vai pasaules uzskata pētīšanas procesam jābūt informatīvajam raksturam, bez vērtējumiem. Visi strīdīgie jautājumi, apgalvojumi, interpretācijas vai nu nebūtu minami, vai būtu pasniedzami neitrāli un vispusīgi. Nav pieļaujama nekādas mācības kritika vai slavināšana.
2. Noteiktas ticības mācība kā ģimenes reliģiskās audzināšanas turpinājums
Šajā gadījumā ir pieļaujama dziļāka izpēte, nevis vienkāršs neitrāls ekskurss vēsturē. Pieļaujamas ir teoloģiskas interpretācijas, priekšstati par morāli, rituāliem u.tml. Tomēr, mūsuprāt, nav pieļaujama citu mācību, kas atšķiras ar ticības objektu, dogmām vai Svēto Rakstu interpretāciju, kritika. Tas nozīmē, ka ir pieļaujami teikt: „Mēs saprotam Rakstus šādi” un argumentēt, kāpēc attiecīga konfesija nonāca pie šāda secinājuma. Bet nav pieļaujami runāt: „Vienīgi mums ir taisnība, bet citi maldās!”. „Citiem” taču arī noteikti ir savas patiesības izpratnes skaidrojums, bet agresīvais kategoriskums var kļūt par pamatu starpreliģiju konfliktam.
Tāds priekšmets var tikt ieviests pēc noteikta skaita vecāku lūguma; tam jābūt fakultatīvam. Pedagogiem, kas to pasniegs, būtu nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, līdzīgi citu priekšmetu skolotājiem, nevis vienkārši jāpārstāv kāda konfesija.
Obligātas Bībeles mācības ieviešana skolās negarantē morāles un tikumības stiprināšanos sabiedrībā. Ikvienai reliģiskai mācībai ir zināma morāle. Tomēr nav nekāda pamata uzskatam, ka cilvēks, kas nepieturas pie kristīgām mācībām, ir mazāk godprātīgs par kristieti. Obligāta Bībeles mācība ne ar ko neatšķirsies no marksisma-ļeņinisma pasniegšanas.
Ticības jautājums ir pieauguša, pilnībā noformēta cilvēka dziļas, pārdomātas izvēles jautājums. Un, ja mēs nevēlamies dzīvot sabiedrībā, kur „visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”, mēs nedrīkstam to aizmirst.
Ar cieņu,
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas līdzpriekšsēdētāji
Оļegs Ņikiforovs, Dr.psych., BSA asoc. prof.
Viktors Jolkins, psihologs, Mag.psych.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā