Latvijas simtgades gaidās sirds priekā līksmo, ka mēs, Latvijas tauta, dažādos valsts nostūros piedalāmies „Lielajā talkā”. Talkošana vieno un ir lielisks iemesls izjust kopības sajūtu.

Cenšoties ātrāk sākt un ātrāk pabeigt ieplānoto Lielās talkas laikā, pie manis pienāca kāda sieviete, uzsākot sarunu. Protams, ka darbs apstājās. Nespējot koncentrēties darbam, jo tēma -garīga, iekarsām diskusijā. Uzzinot, ka esmu kristiete, viņa uzdeva ar to saistītus jautājumus. Piemēram, kā Jūs domājat vai Jēzus mira pie krusta, vai pie staba? Nomanot viņas nodomu mani ķerstīt evaņģēlija pārzināšanā, izvēlējos uzdot pretjautājumu. Es jautāju: “Sakiet, lūdzu, kas mainās no tā, ka Jēzus mira pie krusta, vai pie staba? Varbūt ir svarīgākais tas, ka Jēzus Kristus mira pie krusta (vai staba) Golgātā par mūsu grēkiem, lai mēs iegūtu Pestīšanu.”

Viņa: „Ir ļoti svarīgi zināt, jo tā „jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus,” (Jņ.ev.8:32)”.

Es: „Nevis krusts vai stabs ir noteicošais, bet gan Jēzus Kristus. Nevis priekšmets augšāmcēlās, bet Dieva Dēls. Nevis nolietais asinīm krusts (vai stabs) mūs ieved mūžībā, bet Jēzus Kristus izlietās asinis.”

Viņa: „Vai asins pārliešana ir Bībeliska?”

Es: „Kā lai to saka.. ne jā, ne arī nē..”

Viņa: „Nav Bībeliska! Bībelē par to rakstīts: (1.Mozus 9: 4); (3.Moz.17:14) un (Apustuļu darbos 15:20)”.

Kad sieviete aizrautīgi no galvas citēja Bībeles pantus, man prātā iezagās doma, vai šāda divkauja mūs abas ved tuvāk Dievam?

Es: „Jūsu minētajās rakstvietās ir runa par asins lietošanu uzturā, nevis par asins pārliešanu.”

Viņa: „Tas ir tas pats..”

Es: „Domāju, ka mums būtu svarīgi nepazaudēt fokusu. Piemēram, vakarēdiena būtību, kad Jēzus sniedzot kausu teica: „Šīs ir manas asinis..” Un sniedzot maizi Viņš paskaidroja: „Šī ir mana miesa.””

Viņa: „Tas ir jāapspriež garākā sarunā, vai jūs vēlaties atnākt uz mūsu dievkalpojumu?”

Es: „Nē, paldies, es jums sākotnēji biju sacījusi, ka esmu kristiete, tātad apmeklēju savu draudzi.”

Ar to arī mūsu saruna beidzās. Salīdzinājumā ar pārējo talcinieku, pa to laiku savāktiem maisu kalniem, mans vienīgais mazais, sarkanās krāsas maisiņš ar lielveikala logotipu, bija kā vienīgā, pa virsu uzmestā odziņa lielās tortes viducī. Pārējie vien paķircināja mani par fiziskajām spējām, kuras krasi atšķiras no oratora spējām, visi kopā pamazām devāmies pie uzklātā galda nojumē.

Lamatas

Par tēmu, evaņģelizēšanas būtība, mums būtu jāprot atdalīt būtisko no mazāk svarīgā un saprast, ka pastāv krasa atšķirība starp zināšanām par Dievu un Viņa pazīšanu personiski. Savukārt tas palīdz mums neiekrist izliktajās „evaņģelizācijas elka” lamatās. Jo labas teoloģiskās zināšanas – ir līdzeklis godināt un pielūgt Dievu, pretējā gadījumā tās kļūst bezjēdzīgas.

Lai vieglāk saprastu, kā sevi pasargāt no lamatām rakstnieks un portāla desiringGod.org. redaktors Maršels Sigals (Marshal Sigal)  aicina sev atbildēt uz dažiem jautājumiem.

1. Vai izvēlētā teoloģiskā vēsts tuvina Dievam?

Vai konkrētās zināšanas par Dievu ieved padziļinātā lūgšanā? Neviens nevarētu Jēzum pateikt, kaut ko jaunu par Dievu, taču Viņš, nekad neizvairījās no lūgšanām. Viņš vienmēr atrada laiku, lai to pavadītu ar savu Debesu Tēvu (Marka 1:35).

Tims Kellers (Tim Keller) saka: “Drošs veids, kā pārbaudīt savu garīgo stāvokli, ieskatīties personīgajā lūgšanas dzīvē, kā to apliecina Jēzus.”

Daudzi no mums lūdz atbilstoši kultūras un sociālajām tradīcijām, vai arī tad, kad dzīvē iestājas grūtības. Tomēr tie, kuri uztur patiesas attiecības ar Dievu Tēvu neizliekoties, piedzīvo iekšējo vēlēšanos lūgt, pat tad, ja nenotiek nekādas kataklizmas.

2. Vai teoloģija veicina evaņģelizēšanu?

Vai mūsu teoloģija ar prieku atbild aicinājumam “Ejiet un māciet visas tautas”?

Zināšanas par Dievu un Viņa Vārdu jābūt “nastai” domājot par pasauli ap mums, lai tā iepazītu un iemīlētu patiesību un mīlestību, tā kā mēs to pazīstam. Katra iegaumētā rakstuvieta, un teoloģiskā izpratne ir jābūt par impulsu iet un liecināt par Kristu.

Tieši par to Jēzus arī ir lūdzis: „Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu man esi devis, ir no Tevis; Jo tos vārdus, ko Tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esamu nācis no Tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:7-8,18,23).

Mūsu zināšanām par Dievu ir tad jēga, kad mēs ar tām dalāmies. Vai mūsu teoloģija pamudina doties evaņģelizējošā misijā tur, kur Tas Kungs ir ievietojis mūs šajā pasaulē?

3. Vai mūsu teoloģijai ir upurēšanas loma mīlestībā pret citiem?

Vai jauniegūtās zināšanas par Dievu, palīdz mums aizvien vairāk kalpot un mīlēt citus?

Laba teoloģija novērš šķēršļus starp kristiešiem (1 Kor. 1:10). Tās nebūvē sienas. Izzūd ienaids. (Ef. 2:14), to izspiež izpirktā asinīm mīlestība. Tā ir mīlestība, kas liecina, par mūsu piederību Kristum (Jņ. 13:35).

Jānis raksta: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Deivu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1.Jāņa 4: 7-8).

4. Vai mūsu teoloģija rada vēlmi studēt?

Vai pietiekamās zināšanas par Dievu rada vēlēšanos Viņu iepazīt vēl vairāk?

Viens no iemesliem, kas liecina par nabadzīgu teoloģiju ir pārliecība, ka kļūdīties savos uzskatos nav iespējams. Dziļa, spēcīgi iesakņojusies teoloģija veicina lūgšanu: “Atdari man acis, lai es skaidri redzu Tavas bauslības brīnuma darbus” (Ps. 118: 18)

Patiesi pazīstot Dievu, cilvēkam nekad nav pietiekoši. Viņš vienmēr alkst vairāk Dieva tuvības. Galu galā, teoloģijas mērķis ir pētīt bezgalīgu un milzīgu personību, Dievu. Tāpēc teoloģija – ne tikai ceļojums visas dzīves garumā, bet tai ir arī mūžības vērtība.

Vai mēs novērtējam patiesību tik ļoti, ka labprāt pieņemam, ka kāds norāda uz mūsu kļūdām?

Vai mēs priecājamies ik reiz, kad kāds palabo mūsu teoloģiskās neprecizitātes?

Ja jūs zināt Vienīgo, Patieso, Dzīvo Dievu, mēs nevaram atļauties, neuzzināt vairāk par Viņu. Laba teoloģija vienmēr atrod laiku izaugsmei.

5. Vai mūsu teoloģija veicina pazemību?

Vai zināšanas par Dievu ļauj paļauties uz Viņa žēlastību, aizvien vairāk?

Iespējams, apustulis Pāvils pazina mūsu Dievu diezgan labi, dziļi un personiski, kā neviens cits uz šīs zemes.

Bet viņa zināšanas nav padarījušas augstprātīgu, viņš bija pazemīgs, un veiksmīgi cīnījās ar lepnumu.

Pāvils skaidri paziņo: “Bet, pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu; un viņa žēlastība manī nebija veltīgi, bet es strādāju vairāk par viņiem visiem, es neesmu, bet Dieva žēlastība, kas bija kopā ar mani “(1 Korintiešiem 15:10.).

Viss, kas es esmu un ko es zinu – tas viss, Dieva žēlastības rezultāts.

Papildus Pāvils paskaidro: “Tā ir taisnība, un pilnīgi pieņemams, ka Jēzus Kristus nācis šinī pasaulē, lai izglābtu grēciniekus, starp kuriem es esmu pirmais” (1 Timotejam 1:15.).