Raksta autore: Rita Eva Našeniece

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu.

Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.

Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un – vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.

Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms – lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.

Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē “Latvijas Nakts vilku”, Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.

Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.

TUA (TUA – termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ – nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.

Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.

Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.

Imigrācijas jautājumu diskusijā, jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. ManāTwitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību – personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.

Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa – kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?

Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.

Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: “Tomēr gribētos tai visā “bēgļu sāgā” dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien – jūs rasisti, naciķi…”.

Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu – par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?

Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?

Jautājumu ir daudz – ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur “biļete” maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis “The Guardian” publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.

Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.

Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.

Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi.

Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.

Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas – latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.

Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.

Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus – ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.

Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.

Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir – kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši – “Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai,” teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.

Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.

Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.

Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm – ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet – cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet – vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?

Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.

Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.