Autors: Andrejs Mūrnieks

Veltīta Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienai.  Acīmredzamas patiesības  un ievērojamu personību atziņas autors papildinājis ar īsām replikām par aktuālām tendencēm sabiedrībā un politikā.

ESAMĪBA un BRĪVĪBA

Lai būtu brīvība, vispirms ir kaut kam jābūt. Ja nekā nebūtu, tad arī brīvības nebūtu. Esamība ir pirms brīvības. Šaurākā nozīmē brīvība ir kādas būtnes izvēles iespējas, ko tā var īstenot – brīvi pēc savas gribas. Jo vairāk iespēju, jo lielāka brīvība. Tomēr vispirms šādai būtnei (cilvēkam) ir jābūt. Tikai tad iespējama viņas brīvība.

BRĪVĪBA un DZĪVĪBA

Nekādas brīvības nebūtu un nebūtu arī paša cilvēka, ja nebūtu dabas apstākļu, kuros iespējams izdzīvot, ja nebūtu sabiedrības, kas palīdz bērniem izaugt un sagatavo viņus iespējai īstenot savu gribu noteiktās izvēlēs. Tikai tad var sākt runāt par brīvību. Taču atšķirīgu personu tiesībās uz brīvu izvēli allaž pastāv spriedze. Arī jautājumā par iespējām brīvi lemt par savu un cita dzīvību.

Maza bērna un tikpat nevarīga nedzimuša bērna (topošā cilvēka, topošās brīvās būtnes) tiesības uz dzīvību ir būtiskākas nekā pieauguša cilvēka brīvība šīs tiesības uz dzīvību liegt. Dzīvība ir svarīgāka par brīvību.

ESOŠAJAM ir ROBEŽAS

Jebkura lieta, kas pastāv, ir ierobežota. Tai ir savas robežas, kas to nodala no pārējā. Piemēram, ģeometriskai figūrai ir tās forma, ko veido malas, ēkai – sienas, valstij – tās teritoriālās robežas. Ķermenis ir cilvēka forma, kas norobežo viņu no citām lietām un piešķir katram cilvēkam tā unikālo veidolu – ārējo izskatu. Ķermenis arī nosaka – ko cilvēks fiziskajā pasaulē vispār var.

BRĪVĪBAI ir ROBEŽAS

Ķermeņa iespējas ierobežo cilvēka brīvību – fiziski. Piemēram, mēs nevaram brīvi kustināt kāju pāri celim līdz vēderam vai apgriezt savu galvu otrādi. Morāle ierobežo cilvēku – garīgi. Morāles robežas vajadzīgas, lai pasargātu cilvēku un sabiedrību no iznīcības, sadursmēm, noziegumiem. Cilvēka dzīvi sabiedrībā nosaka tās kultūra un morāle. Morāles principi ir cilvēku rīcības robežas, kuru ietvaros var uzplaukt tikumība: morāles principu īstenojums rīcībā – sevis un citu labā.

Cilvēkam gan nekad nav pieticis ar sabiedrības, kultūras un dabas noteiktajām robežām. Viņš allaž tiecies tās pārsniegt. Šīs robežu pārsniegšanas un brīvība alkas īstenojas mākslā un reliģijā. Vienlaikus gan māksla, gan reliģija ir palīdzējušas apzināties morāles un tikumisko robežu nozīmību un pamatotību.

Neko šajā materiālajā pasaulē nevar pilnīgi brīvi izdarīt, iegūt. Nepieciešama piepūle, apstākļi.  Lai rastos valsts, ir nepieciešama tauta, kura to vēlas. Lai izveidotos ģimene, ir nepieciešami cilvēki, kuri to veido. Nereti nākas sākotnēji ierobežot savu brīvību, savas pašizpausmes un iespējas, lai iegūtu lielāku brīvību – ilgtermiņā. Ir jāievēro likumi, lai pastāvētu valsts, ir jāievēro morāle, lai uzplauktu ģimene un sabiedrība. Tiecoties pēc tūlītējas brīvības īstenošanas, var brīvību zaudēt – sašaurināt savas iespējas nākotnē.

REPLIKA. Valstij ir robežas, kuru aizsardzība ir valsts funkciju saraksta augšgalā. Tāpat robežas jeb ietvars ir citiem sabiedrības veidojumiem.  Biedrības darbības ietvaru nosaka statūti, valsts – Satversme. Tikumība, kas balstās priekšstatos par ģimeni, laulību, uzticību, mīlestību un citām vērtībām, ir ietvars, kas padara iespējamu cilvēka pastāvēšanu un cilvēces turpināšanos. Ģimenes modeli nosaka sabiedrība, balstoties uz gadsimtos krātās pieredzes, kas formulēta likumos. Tāpēc ne jebkuras attiecību formas ir ģimene. Ģimenes jēdziens ietver noteiktas robežas, piemēram, Latvijas Satversmes 110. pantā noteiktās, kā vīrieša un sievietes savienība – turklāt valstī īpaši aizsargājama, ja tā nostiprināta laulībā. Arī ANO cilvēktiesību deklarācija atzīst, ka „vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības …  stāties laulībā un dibināt ģimeni. Ģimene ir dabiskasabiedrības pamatšūniņa”[1].

Pārejot kādas valsts robežas, tiek apdraudēta tās pastāvēšana un līdz ar to arī brīvība. Līdzīgi ir ar ģimeni. To var sagraut, nojaucot, vājinot un pārkāpjot  robežas. Robežu irdenums (laulībā) ir dažkārt pašu laulāto draugu (vai viena no viņiem) brīva izvēle, taču neuzticība (robežu pārkāpšana) gandrīz vienmēr satricina laulību un ģimeni. Laulību šķiršanu pieaugums un bērnu dzimstības samazinājums ir saistītas parādības.

Vēl vairāk  ģimenes esamību un tās robežu izpratni  irdina informatīvais karš, kurā „brīvo attiecību” ideoloģija apgalvo, ka ģimenei nav un nevar būt robežas – faktiski jebkuru (īslaicīgāku vai ilglaicīgāku) attiecību formu uzdodot par ģimeni (partnerību u. tml.). Masu kultūra (izklaides žurnālos, portālos un TV šovos) tiecas iestāstīt, ka brīvāk un labāk indivīds varētu dzīvot bez jebkādām robežām savā dzimumdzīvē. Taču – vai, atsakoties no laulības un ģimenes – kā zināmās robežās esošas divu pretēju dzimumu cilvēku savienības, kuras mērķis turklāt ir atvērtība jaunas dzīvības radīšanai – mēs līdz ar to neapdraudam gan valsts, gan visas cilvēces pastāvēšanu?

BRĪVĪBA un KĀRTĪBA

Tātad brīvība ir iespējama vien noteiktas kārtības jeb sistēmas, ierobežotu iespēju ietvaros. Dabas kārtība (un arī sabiedrība) ierobežo mūsu brīvību. Taču bez šādas kārtības nebūtu mūs, tātad nebūtu arī brīvības.

Iepriekšējais spriedumu ceļš liek izdarīt secinājumu: ABSOLŪTAS BRĪVĪBAS NAV! Brīvība sākas tad, ja 1) kaut kas ir un 2) tajā, kas ir, pastāv zināma 2a) kārtība, 2b) robežas, 2c) nosacījumi, kuru ietvaros tikai var izpausties kādas būtnes brīvība. Ne tikai cilvēka personiskā brīvība, arī  tautu, sociālu grupu un visas cilvēces brīvība. Varētu teikt, ka brīvība nav kaut kas pats par sevi. Līdz brīvībai nonāk smaga darba un piepūles rezultātā.

REPLIKA. Domājot par ģimenes un laulību institūciju nostiprināšanu, būtu pavisam normāli ikvienam cilvēkam atzīt un atbalstīt gan dabas, gan sabiedrības ilgtspējīgu pastāvēšanu. Tas nozīmē: respektēt dabas doto funkciju – turpināt dzīvību uz Zemes, turpināt sabiedrības pastāvēšanu – bērnu radīšanu un audzināšanu. Tas saistīts ar atbalstu materiālā ziņā – daļu nodokļu novirzot ģimeņu un bērnu atbalstam, un arī ar zināmiem brīvības ierobežojumiem, t. sk., neizplatīt tādu informāciju, kas nopietni kaitētu minēto funkciju īstenošanai.

Plurālismam šajā ziņā ir robežas. Leslijs Ņubings pievērš uzmanību faktam, ka, piemēram, angļu skolās netiek pieļauts nedz rasisms, nedz hedonisms.  Viņš raksta: „Sabiedriskajā domā ir plaši izplatīts uzskats, ka viss, kas izraisa erotisku stimulu, ir labs un tam visam ir jābūt pieejamam. Taču pat mūsu sekulārajā sabiedrībā pastāv šaubas, vai pilnīgi brīva tirdzniecība ar pornogrāfiju nebūs pietiekami samaitājoša, lai izpostītu sabiedrību. Mēs neiekļaujam to skolu programmās tāpēc, ka zinām, ka nebūs pareizi to piedāvāt bērniem kā dzīves modeli”. [2] Vai minētā autora viedokli šobrīd Latvijā visi atbalstītu?

ATBRĪVOŠANĀS – cīņa par brīvību

Parasti brīvību nopietni apzinās tikai tad, kad izvēles iespējas ir apgrūtinātas vai to nav vispār. Un tad nākas sākt cīņu par atbrīvošanos. Atbrīvošanās savukārt ir to apstākļu novēršana, kas neļauj cilvēkam/ kādai sabiedrības grupai brīvi izvēlēties – turklāt parasti viņam/viņiem dzīvē svarīgas lietas.

Politiskā atbrīvošanās kļūst aktuāla sabiedrības grupām, tautām un valstīm, ja tās ir piedzīvojušas iebrukumus karā, okupācijas un savu tiesību ierobežošanu. Cilvēks sāk cīņu par atbrīvošanos, ja viņa personisko brīvību ierobežo, paverdzina.

BĪVĪBA no .. un BRĪVĪBA uz ..

Pastāv divu veidu brīvība. Vienā ziņā brīvība ir iespējas kaut ko paveikt. Tas ir it kā virziens, iespēju lauks, kurā var izvēlēties. Brīvība uz kaut ko: iespēja īstenot kādu mērķi, kaut ko sasniegt, iegūt ko vēlamu.

Otrā gadījumā runa ir par atbrīvošanos no kaut kā nevēlama: nebūt saistītam, ierobežotam, atkarīgam. Parasti otra veida brīvība ir saistīta ar atbrīvošanos vai nu no kaut kādiem aizliegumiem, vai šķēršļiem.

Skaidrs, ka cilvēkam, kaut ko vēloties sasniegt, ir jārēķinās ar dabas kārtību. Bet kā ir ar dažādiem nosacījumiem, ierobežojumiem un aizliegumiem, kas izriet no sabiedrībā pieņemtās kārtības? Vai tie nav daudz patvaļīgāki par dabas likumiem? Dažos gadījumos tie, šķiet, kavē īstenot mūsu ieceres. Tie nopietni ierobežo personisko brīvību. Viens no šādiem ierobežojošiem faktoriem ir morālās prasības.

BRĪVĪBA un AIZLIEGUMI

Cilvēka brīvību sabiedrībā ierobežo aizliegumi. Aizliegumi ne vienmēr ir uzspiesti. Daudzi no tiem ir izveidojušies, lai aizsargātu pašu cilvēku. Tos visi ievēro vairāk vai mazāk, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Visuzskatāmāk šāda tipa aizliegumus pārstāv ceļu satiksmes noteikumi. Bez tiem satiksmē iestātos haoss. Satiksmes noteikumu pastāvēšana parasti neizraisa pretenzijas. Toties morālie principi, normas un aizliegumi izraisa diskusijas. Jo tie ierobežo mūsu pašizpausmes daudz personiskākās izvēlēs. Aizliegumi veido būtisku dimensiju kultūrā.

KULTUROLOĢISKA ATKĀPE. Viens no mūsdienu socioloģijas pamatlicējiem – Emils Dirkhems – uzskatīja, ka sabiedrību visciešāk vieno tieši visnepārkāpjamākie un stingrākie aizliegumi jeb tabu (no polinēziešu valodas – taboo – maģiski reliģisks aizliegums kaut ko darīt, piemēram, neēst kādu produktu, neapmeklēt kādu nolādētu vai – gluži otrādi – svētu vietu utt.). Visās sabiedrībās ir specifiski aizliegumi (vai nu nerakstītas normas, vai fiksēti likumi, morāli principi, baušļi, noteikumi). Tie bieži ir atšķirīgi. Taču daži fundamentāli tabu ir raksturīgi gandrīz visās kultūrās, piemēram, incesta, kanibālisma aizliegums, daži seksuālu izpausmju aizliegumi. Ja kādā sabiedrībā tās tabu jeb aizliegumu sistēma izjūk, tad sabiedrība nonāk krīzē vai pat iznīkst, domāja E. Dirkhems[3].

Ir dažādi aizliegumi, kas pieņemti, lai aizsargātu cilvēka dzīvību, ģimeni vai īpašumu. Arī, lai aizsargātu dažādas izvēles iespējas, brīvību publiski izteikties, brīvību audzināt bērnus ģimenē – saskaņā ar šīs ģimenes un tautas tradīcijām.

REPLKA. Brīvība bez jebkādām (tikumu, likumu) robežām ir patvaļa. Lai pastāvētu sabiedrība, brīvība allaž ir noteiktās robežās, citu cilvēku tiesību, drošības, tikumības robežās. Latvijas Satversmes 116. pants nosaka, ka „personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

TIKUMI un BRĪVĪBA

Tikumi –  noturīgas apzināti izvēlētas attieksmes, kas īstenojas motivētās izvēlēs, paradumos un tiek izkoptas par rakstura īpašībām – parasti veidojas KOPĀ. Līdzīgi ir ar netikumiem. Viena sociāla deviācija parasti izraisa citas. Neuzticība laulātajam vai meli mazās lietās met šaubu ēnu pār cilvēku, viņa spēju būt uzticīgam savai valstij, atbildīgumu vispār.  Un otrādi – patiesīgums, uzticamība, mīlestība, nesavtība, savaldība, pašdisciplīna  ir vērtības, kas palīdz ikvienā jomā – sākot ar attiecībām ģimenē un beidzot ar atbildību par savu valsti.

Ir vērtības, kuras nav iespējams mainīt pat ar vairākuma gribu. Meli nekad nebūs patiesība, ja pat par tiem nobalsotu visi 100 % demokrātiskā ceļā. Līdzīgi ir ar citām vērtībām un tikumiem: uzticību, taisnīgumu, mīlestību. Sabiedrība, kas spītīgi un sistemātiski ignorē vai pārkāpj morāles pamatlikumus – agri vai vēlu lemta bojāejai. Šo patiesību labi zināja senlaikos.

Rakstnieks Ļevs Tolstojs kādreiz esot sacījis: „Brīvību var iegūt, nevis meklējot brīvību, bet gan meklējot patiesību. Brīvība ir nevis mērķis, bet sekas”[4]. „Patiesība jūs darīs brīvus”[5].

BRĪVĪBA un TIESĪBAS

Brīvība cieši saistīta ar tiesībām. Tiesības nosaka arī katra individuāla cilvēka (vai grupas un tautas) iespēju robežas. Cik daudz var pretendēt un cerēt uz palīdzību no valsts, no kopienas, no starptautiskās sabiedrības. Ko valsts, piemēram, cilvēkam garantē, un par ko jāparūpējas pašam.

Katram ir tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību, jo tas veido cilvēka esamības pamatnosacījumus. Līdzīgi arī pati cilvēka persona ir pelnījusi cieņu būt pasargātai ne tikai no dzīvības apdraudējumiem, bet arī no nepamatotiem apvainojumiem, arī no izsmiekla un ņirgāšanās.

REPLIKA. Neatbildēts ir jautājums par radošas pašizteiksmes brīvības, humora un satīras attiecībām ar cilvēka cieņu. Vārda brīvība nozīmē arī milzīgu atbildību.  Patlaban šķiet, ka brīvība izteikties ir augstākā vērtībā nekā cilvēka cieņa, kā arī cieņa pret cilvēku pārliecību. Tomēr dzīve globālā un multikulturālā sabiedrībā agri vai vēlu novedīs pie zināma līdzsvara. Cilvēki sapratīs, ka, īstenojot jebkuras savas radošās vēlmes, nevajadzētu aizskart citu cilvēku vai pat veselu civilizāciju vērtību sistēmas. Preses brīvība, kas paredzēta kalpošanai cilvēku un cilvēces labumam, jēgpilni darbojas tikumiskajās un likuma robežās.

TIESĪBAS un PIENĀKUMI

Tiesības ietver arī pienākumus. Lai gan mūsdienās vairāk pieņemts runāt par tiesībām, tomēr, ja cilvēki neko nedarītu, lai tiesības nodrošinātu, pamatotu, uzturētu, aizstāvētu un popularizētu, tad diez vai tās tiktu ievērotas. Sabiedrībai jāpieliek piepūle un jāiegulda ievērojami resursi, lai nodrošinātu tiesības, piemēram, uz izglītību bērniem, vecāku cilvēku tiesības uz sociālu aprūpi vecumā, vienlīdzīgas tiesības kandidēt uz amatiem u. tml.  Lai nodrošinātu savas tiesības uz pensiju, cilvēki maksā nodokļus. Ja neviens nemaksātu sociālo nodokli, tad nebūtu iespējams šādas tiesības īstenot. Maksāt nodokli tātad ir valsts pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotāja pienākums.

Indiešu garīgais līderis un politiķis Mahatma Gandijs ir teicis „Īstais tiesību avots ir pienākumi. Ja mēs katrs izpildīsim savus pienākumus, tiesības būs acīm redzamas. Taču, ja uzmanību pievērsīsim tikai savām tiesībām, pametot novārtā pienākumus, tās pagaisīs kā maldugunis – jo neatlaidīgāk pēc tām dzenamies, jo vairāk tās attālinās”[6].

REPLIKA. Skolēnam ir iespējams īstenot savu brīvību, piemēram, nemācoties svešvalodas vai matemātiku.  Taču tādā veidā nelietderīgi izmantojot savu brīvību šeit un tagad (hic et nunc), viņš ierobežo savu brīvību nākotnē. Neapgūstot nepieciešamās valodas vai matemātikas zināšanas, šāds jaunietis ierobežo savas iespējas darba tirgū, lemj sevi zemāk atalgotiem darbiem, bet neiemācoties lasīt vispār – faktiski gandrīz pilnībā izslēdz sevi no sabiedrības dzīves.

Līdzīgi ir ar tautu kopumā.  Ja vairākums īsteno savas tiesības un brīvo izvēli – nedibinot ģimenes, neradot bērnus vai tos neaudzinot , audzinot nepilnvērtīgi – nākotnē neizbēgama ir šādas tautas iznīkšana vai pašnoteikšanās zaudēšana (piemēram, valstī ieplūstot citām tautām ar spēcīgāku vitalitāti, ar citu kultūru, vērtībām, reliģiju, mentalitāti). Neapdomīgi īstenota brīvība var novest pie iespēju ierobežošanas vai pat pie verdzības, turklāt  – gan indivīdu, gan valsti. Nereti indivīda neapdomīgi īstenotā izvēles brīvība noved pie atkarību verdzības. Parasti sākums ceļā uz atkarību ir noticēšana reklāmai, kas sola brīvību, baudu, atbrīvotību, prieku.  Šajā kontekstā, acīmredzot, jāskata sabiedrībā izskanējušais un politiskajā dienas kārtībā aktualizētais jautājums par tikumību. Gan par tikumības mācīšanu, gan par tikumus graujošo parādību un to popularizēšanas ierobežošanu. Ir normāli, ja valsts netikumus tiecas ierobežot gan ar stingriem likumos noteiktiem aizliegumiem, gan ar veselā saprātā balstītu izglītības saturu – skolās. Lai jaunatne saprastu brīvības un drošības,  pašizteikšanās un pašdisciplīnas, brīvības un patvaļas, pienākumu un tiesību, brīvības un tikumības attiecības, nepieciešama nopietna vērtībizglītība – turklāt gan ģimenē, gan valstī kopumā, īpaši skolās, bet daudz lielākā mērā – plašsaziņas līdzekļos.

BRĪVĪBA VALSTĪ

Valsts brīvība, neatkarība nav pašsaprotama. Daudzas tautas neīsteno valstiskumu.  Tikai nedaudzām ir privilēģija būt par nācijām, valsts nācijām – tautām, kurām ir sava valsts. Katras valsts tapšana ir saistīta ar piepūli, upuriem, spēku koncentrāciju un daudzu indivīdu labprātīgiem savas brīvības ierobežojumiem un pat savas dzīvības ziedošanu valsts labā. Pašaizsargājošas demokrātijas princips ir nepieļaut šādā veidā sasniegto zaudēt. Tas nozīmē aizliegumu jebkad atteikties no Latvijas valsts pastāvēšanas un neatkarības – nosakot negrozāmo Satversmes kodolu.

REPLIKA. Dārgu cenu pirktā brīvība diemžēl ne vienmēr tiek pietiekami apzināta un novērtēta, sūri izcīnītas suverenitātes elementus (piemēram, zemi) viegli un neapdomīgi izdāļājot vai pārdodot par lētu cenu politiskās konjuktūras tirgū.

SECINĀJUMI. Brīvā, neatkarīgā valstī ikviena indivīda brīvība tiek un vienmēr tiks ierobežota. Vislabāk, ja tā ir brīvprātīgi ierobežota – daļu sava laika, resursu un iespēju ikvienam ziedojot sabiedrības un valsts labā. Raiņa vārdiem runājot – „Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā … !” Brīvība ir apzināta nepieciešamība – izvēlēties pareizi, jēgpilni, lai izvēļu iespējas pieaugtu un īstenotos par labu sev, saviem tuvākajiem, savai ģimenei un kopējam valsts labumam.