Šogad aprit 25 gadi kopš Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa dibināšanas. Lai atsauktu atmiņā Pilsoņu Kongresa pamatprincipus un vērtētu, kā tie īstenojušies Latvijas un pasaules notikumu kontekstā, šā gada 1. maijā plkst. 11, Lielajā Ģildē, Rīgā, Amatu ielā 6, notiks Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 25. gadadienai veltīta svinīgā sanāksme,-ziņo spektrs.com/lvportals.lv/ Zigurds Strīķis, nodibinājuma “Pilsoņu Kongresa fonds” valdes dalībnieks.

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis, viens no tā laika aktīvistiem, toreizējais Pilsoņu Kongresa delegāts, uzsver: “Pilsoņu kongress bija nozīmīgs process Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas periodā, kura loma un nozīme prasa tālākus pētījumus. Lielā mērā tieši pilsoņu kustības ietekmes rezultātā tika atjaunots Latvijas Republikas pilsoņu kopums, tādā veidā nodrošinot valsts tiesisko kontinuitāti. Pilsoņu reģistrācijas process parādīja sabiedrības pašorganizācijas spējas, un šī pieredze var būt noderīga arī mūsdienās.”

Kā zināms, 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā – dažas dienas pirms 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas – uz pirmo sesiju pulcējās jaunievēlētie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti. Pilsoņu kustība – Trešās atmodas vainagojums – aptvēra visus Latvijas sabiedrības slāņus. To aizsāka sabiedriskās organizācijas LNNK, Helsinki-86, Vides aizsardzības klubs, autonomā Helsinki-86 Rīgas nodaļa, LTF Radikālā apvienība un atbalstīja arī daudzas LTF nodaļas. Aktīvu atbalstu sniedza Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Tika reģistrēti vairāk nekā 800 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu un sarīkotas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās piedalījās 679 tūkstoši Latvijas  pilsoņu. Daudzi no Pilsoņu Kongresa paustajiem nosacījumiem  ietverti mūsdienu Latvijas valsts pamatos.

Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Pilsoņu Kongress iestājās par Latvijas valsts atjaunošanu uz tiesiskās pēctecības pamata, nepieļaujot jaunas Latvijas valsts izveidi, kura piešķirtu pilsonību arī bijušās okupētājvalsts pilsoņiem. Pilsoņu Kongress bija pagaidu parlaments, kura mērķis bija radīt nosacījumus likumīgas Saeimas vēlēšanām, lai pēc tās ievēlēšanas nodotu tai savas pilnvaras. Pilsoņu Kongress darbojās saskaņā ar 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības pastāvēšanas de iure doktrīnu, kuru visus pēckara gadus uzturēja spēkā Latvijas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Pilsoņu Kongress balstījās uz Latvijas Satversmes un pārējo likumu spēkā esamību un to darbības de facto atjaunošanas nepieciešamību. 1990. gada 18. martā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome bija spiesta rēķināties ar Pilsoņu Kongresa nostāju. Tā ietekmē tika atjaunota 1922. gada Satversmes, 1937. gada Civillikuma darbība, valsts iestāžu nosaukumi un citi valsts elementi. Tika uzsākta īpašumtiesību atjaunošana tuvu stāvoklim pirms Latvijas okupācijas.

Pilsoņu Kongresa delegātu vidū bija daudzi ievērojami sabiedrības pārstāvji – komponists Leons Amoliņš, dzejniece Vizma Belševica, politiķis Eduards Berklavs, žurnālists Aivars Berķis, raidstacijas “Radio Brīvā Eiropa” žurnālists, tagadējais bīskaps Pāvils Brūvers, filosofs Oļģerts Eglītis, arhibīskaps Kārlis Gailītis, profesors Ervids Grinovskis, aktieris Juris Helds, komponists Imants Kalniņš, jurists un politologs Tālavs Jundzis,  agronoms Pēteris Krūgaļaužs, publicists Jānis Kučinskis, Rīgas Motormuzeja dibinātājs Viktors Kulbergs, jurists, starptautisko tiesību speciālists Egīls Levits, vēsturnieks Jānis Maurītis, mūziķis Juris Pavītols, literatūrzinātnieks Romāns Pussars, narkologs Edmunds Rudzītis, ģeogrāfijas doktors, docents Valdis Šteins, ārsts Vilens Tolpežņikovs, režisors Haralds Ulmanis, tagadējais arhibīskaps Jānis Vanags. Delegātu vidū bija arī daudzi tālaika un vēlākie politiķi – Andris Ārgalis, Indulis Bērziņš, Einārs Cilinskis, Juris Dobelis, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Aleksandrs Kiršteins, Andrejs Krastiņš, Visvaldis Lācis, Einārs Repše, Jānis Straume, Arvīds Ulme, Juris Vidiņš, Roberts Zīle.

Pilsoņu Kongress uzskatāms par Latvijas Pretestības kustības, kas sākās uzreiz pēc Latvijas valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, tradīciju pārmantotāju un darba turpinātāju. Pilsoņu Kongresa izveide un darbība apliecina mūsu tautas augsto pašorganizācijas spēju, un, līdzīgi 1991. gada janvāra barikādēm un Baltijas ceļam, ir spilgts pasaules mēroga nevardarbīgās pretestības paraugs. Pilsoņu Kongress ir devis neatsveramu ieguldījumu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā 90. gadu sākumā.