Publicitātes foto
Pareizticīgie latvieši var tikai ar skumjām atskatīties uz tās brīvās Latvijas laikiem, kad Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā (LPB) vadīja latvietis – svētmoceklis arhibīskaps Jānis Pommers. Pēc viņa traģiskās nāves LPB pārvaldīja trīs bīskapi latvieši – metropolīts Augustīns Pētersons, Jelgavas bīskaps Jēkabs Karps un Jersikas bīskaps Aleksandrs Vītols,-ziņo spektrs.com/delfi.lv
Pat II pasaules kara laikā Pareizticīgo Baznīcu Latvijā vadīja latvietis Jānis Garklāvs. Tie bija Pareizticības ziedu laiki. Bija 77 krievu draudzes un 75 latviešu draudzes. Neviens krievs Latvijā netika apspiests un pazemots.
1992. gadā, kad Latvijas valsts bija jau atguvusi neatkarību Maskavas patriarhāts (MP) pasludināja, ka tiek atjaunota arī LPB neatkarība MP paspārnē. Taču diemžēl atjaunotā LPB nebūt neatgādina to Baznīcu, kas pastāvēja Latvijā pirms padomju-krievu okupācijas. Patreiz LPB visa vara pieder krieviem, kuri nosaka visu garīgo atmosfēru un Pareizticīgās Baznīcas politiku Latvijā. Pēc būtības tā nav Latvijas Pareizticīgā Baznīca, bet gan Krievu Pareizticīgā Baznīca (KPB) Latvijā.
Savā laikā svētmoceklis Jānis Pommers rakstīja: “…”maskavieši” cer, ka (..) LPB nonāks no jauna atkarībā no Maskavas un caur to, kā caur blakus kanālu varēs pludināt Latvija maskaviešu iespaidus.” Būtība nav tajā, kādas tautības pārstāvis vada baznīcu, bet tajā, kā viņš to dara un kam viņš kalpo – Dievam vai pasaules kungiem.
Metropolītu Aleksandru (Kudrjašovu) daudzi ironiski ar humoru dēvē par Rīgas pāvestu. Ir Romas pāvests, bet ir arī Rīgas pāvests. LPB ar katru gadu pieaug kanonisko pārkāpumu skaits, kas liecina par patoloģiskām izmaiņām Baznīcas dzīvē, kas var kļūt arī neatgriezeniskas.
Antikanoniskā vidē kanoni zaudē jēgu. Kudrjašovs (metropolīts Aleksandrs) ar savu nekanonisko rīcību ir radījis situāciju, kuru nevar kanoniski atrisināt. Viņš rīkojas nevis pēc kanoniem, bet, kā pie mums izsakās bandīti, “pēc jēdzieniem”. Baznīcas tiesai Kudrjašovs ir jāsoda. Viņš patiešām veic baznīcas un kriminālos noziegumus. Taču viņš izmanto Baznīcas un laicīgās varas nolaidību. KPB bīskapus nesoda, bet LPB viņu tiesāt nav kam. Viņš nav herētiķis, bet bandīts, veic nevis šķeltniecisku rīcību, bet parastu Baznīcas laupīšanu. Tikumisko autoritāti LPB sargāt nav kam. Ar varmācību pret tiem, kas viņam nepiekrīt, Kudrjašovs aizsargā savu personīgo prestižu un savu biznesu.” Lūk, gaisotne, kurā dzīvo visa LPB.
Taču Maskavas Patriarhiju nepārliecina ne atspoguļotā informācija masu mēdijos par Kudrjašova homoseksualitāti, ne viņa saistība ar pedofiliju (http://www.youtube.com/watch?v=1lmS7B_2RSo;http://www.kasjauns.lv/lv/news/latvijas-pareizticigas-baznicas-metropolitu-aleksandru-apvaino-pedofilija&news_id=30996; http://www.delfi.lv/izklaide/archive/article.php?id=34623457), ne skandāli ar Baznīcas īpašumu izsaimniekošanu, ne viņa atklātie meli un bezkaunīgā, dažbrīd pat nenormālā, uzvedība sabiedrības priekšā, ne citi pārkāpumi.
Rusicisms
Rusicisms, kā liecina Jeruzalemes patriarhs Teofils, ir nopietna garīga slimība. Ja jau Tuvajos Austrumos krievu šovinisms radīja apjukumu, ko tad runāt par Latviju! Te atrodas pat tādi garīdznieki, kas māca, ka latviski lūgt Dievu esot grēks! Izcils krievu diplomāts un garīdznieks, krievu garīgās misijas Jeruzalemē no 1817. līdz 1894. gadam vadītājs – arhimandrīts Antoņins Kapustins savā laikā liecināja: “Mēs pat būtu gatavi mācīt grieķus, kā dzīvot, kā lūgties, kā vadīt Baznīcu, mēs kas paši esam aizmirsuši, kas ir kanoni (..).
Latviešiem savā dzimtenē vēl tagad jāpacieš demagoģiski apvainojumi par simtreiz lielākas tautas piederīgo apspiešanu.
Viens no ietekmīgākajiem Maskavas patriarhijas ruporiem virspriesteris Dimitrijs Smirnovs atklāti kultivē naidu, sūdzās par krievu apspiešanu Latvijā un aicina padzīt latviešus no savas dzimtenes. (http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/186424/maskavas-pareizticigo-macitajs-latvija-nekad-nav-bijusi-valsts-video) Kurš tad kuru Latvijā apspiež! Joprojām tiek apšaubītas latviešu tiesības būt noteicējiem savā zemē: kādā valodā sazināties, kādu kultūru attīstīt utt. Visspilgtāk tas redzams Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā, kur visa vara pašreiz pieder krieviem. Viņi šo garīgo telpu ir okupējuši pilnībā.
Latvieši ir kļuvuši par diedelniekiem, kam savā dzimtenē jālūdz atļauju un iespēju apmierināt savas garīgās vajadzības dzimtajā valodā. Latviešu apdzīvotajos apvidos un pilsētās tiek izpārdoti ne tikai bijušie latviešu draudžu īpašumi, bet pat dievnami, kas nonāk sektantu rokās. Nekas tāds nenotiek nevienā Pareizticīgajā Baznīcā pasaulē. Tas ir kauna traips visai vispasaules Pareizticībai. Daudzas baznīcas Latvijā, kurās vēl padomju laikos pukstēja dzīvība, tagad ir sagrautas; latviešiem tiek liegta iespēja kalpot latviešu valodā.
Ja latvietis kaut ko prasa, tad viņš tiek pataisīts par Baznīcas ienaidnieku, dumpinieku, šķeltnieku un tml. Vai tā ir kalpošana Dievam un vai tā ir kristīga brāļu mīlestība? Vai Kristus nesūtīja sludināt Evaņģēliju visām tautām? Pie tam šāda nekristīga attieksme, kā redzams, tiek kultivēta un padarīta par normu pašu garīdznieku vidū. Tiek dagradēta pati Kristus mācības būtība. Par nožēlu Baznīca jau kārtējo reizi tiek ievilkta politiskās cīņās, pataisīta par politisku ieroci.
Satrauktas ziņas pienāk arī no Gruzijas okupētajiem rajoniem. Tur gruzīniem ir aizliegts lūgties dzimtajā valodā, gruzīnu priesteru vietā KPB nosūta savus “tīrasinīgos, īstos pareizticīgos” – krievu garīdzniekus, tiek grautas gruzīnu baznīcas un pārveidotas krievu stilā utt. (https://www.youtube.com/watch?v=-mUmjQWGvdY)
Tas nozīmē, ka KPB agresīvā uzmācība pieņemas spēkā pa visu perimetru.
Vajadzība
Kristus teica: “Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu” (Mt 10, 23). Ja Krievu Pareizticīgā Baznīca Latvijā latviešiem aizver pestīšanas durvis un ar savu attieksmi burtiski dzen ārā no baznīcas, tad nekas cits neatliek, kā meklēt patvērumu citā patriarhātā. Varbūt kāds būs tik drošs, nenobīsies no krievu draudiem un demagoģijas, un pasniegs palīdzības roku. Šāds solis ir pat nepieciešams, domājot par Pareizticības pastāvēšanu pie latviešiem, savas valsts un tautas nākotni, par saviem bērniem un bērnu bērniem.
No spektrs.com redakcijas:
Raksta autors meklē risinājumu paužot domu, ka nekas cits neatliek, kā meklēt patvērumu citā patriarhātā.
Patvēruma meklēšana ierobežo Latvijas likumi. Reliģisko organizāciju likums, 7.3. pants: “Vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu).” Tātad likumīga Latvijā ir tikai Maskavas patriarhātam pakļautā LPB. No tā izriet, ka citam patriarhātam (piem. Konstantinopoles) pakļauta pareizticīgo Baznīca Latvijā būs ārpus likuma.
Līdzīga ziņa:
14.04.2015. Iznākusi virspriestera Jāņa Kalniņa grāmata “Process” par pareizticīgo latviešu sāpi
1 komentārs
#1Aneta Gricaičuka-PuriņaApril 15, 2015, 4:37 pm
Lieliski, sen nebija dzirdēts par Jāni kalniņu, kurš maskējas zem cita vārda.
Ļoti skumji, ka ir cilvēki, kuri izvēlas veltīt sevi cīņai ar kaut ko, rakstot par kaut ko, it kā paši būtu it visur klāt bijuši un "svecīti turējuši" un vēl nekaunās izmantot kristīgiem cilvēkiem būtisku laiku lai to piedraņķēti.
Man kauns par latviešiem, kuri tā rīkojas – vienmēr sevi pasniedzot kā atstumtie un dzenātie, par "kristiešiem", kuri baļķi savā acī neredz, bet skaita citu skabargas un kauns par sevi, ka šo rakstu lasīju.
Man jau izsenis ir licies, ka Jānim Kalniņam ar garīgo veselību nav kārtībā, diagnozi negrasos apspriest vai izsecināt, bet no pieredzes teiktu, ka iespējamas arī pašidentitātes problēmas.
No sirds lūdzu, nepērciet šo grāmatu un nelasiet.
Pirms sodīt citus tiksim galā ar sevi.
Nav pilnīgu cilvēku, katram ir savas kļūdas, vainas utml.
Būt kristietim nav viegli, baznīca nenozīmē, ka tajā viss būs ideāli – ir skauģi, ir pārpratumi – cilvēcīgi.
Daudzus gadus esmu bijusi saistīta ar baznīcu, arī seminārijā esmu bijusi, ne, ko tādu noziedzīgi nepieņemamu neesmu redzējusi, izņemot cilvēcīgus pārpratumus, sīkus konfliktus u.c. niekus.
Ir viegli mīlēt labos, kuri nekad nepārmet, vienmēr ir laipni un smaida, bet mīlēt cilvēku, tādu kāds viņš ir – ar ne tik labu raksturu, ar mazajiem netikumiem, ir jāmācās (Kas to ir teicis neatceros).
No sirds lūdzu, nepērciet šo grāmatu un nelasiet.
Daudzus gadus un izturību visiem pareizticīgās baznīcas kalpotājiem un virsganam.
Aneta Gricaičuka-Puriņa
Uzraksti, ko domā