16. martā, Tukuma novada Lestenes Brāļu kapos evaņģēliski luteriskās baznīcas tuvumā par godu leģionāriem starp citiem runātājiem runu teica arī Jaunpils, Džūkstes un Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte.

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:13)

Ir iedots potenciāls, lai mēs varētu īstenot savu misiju. Dots spēks. Un īpaši šo spēku mēs varam atklāt, ejot pret straumi un cīnoties ar šķēršļiem. Karš ir viens no lielākiem šķēršļiem šeit virs zemes, kura dēļ tik daudz tiek upurēts. Tajā atklājās daudz zaudējumu un daudz ieguvumu. Arī mūsu tauta ir piedzīvojusi daudz karu. Viss tas, caur ko mēs esam gājuši, ir mūsu tautas ciešanu, uzvaru dzīves kopsumma. Tā ir vēsture un tautas mūžs, un to mēs esam likuši klāt pie savas tautas vēstures. Turot godu mūsu kritušajiem, leģionam.

Karā top varoņi. Cīnoties pret pārspēku mēs atklājam, uz ko mēs esam spējīgi. Jo varonis pārspēj pats sevi. Varonis seko savai iekšējai balsij no Dieva liktajai. Un iet pretī riskam un gatavībai mirt. Tur atklājās kas ir kas. Kas ir draugs, sabiedrotais un kas ir ienaidnieks. Tur mūsu neitralitāte neglābj. Mēs kā tauta godam miermīlīgi savas zemes kopjoši un sargājoši ar savu mierā. Mēs netīkojam pēc svešā. Starp lielvaru dzirnakmeņiem malti piedzīvojam svešus zābakus uz mūsu zemes. Piedzīvojam, ka kāds cits grib noteikt mūsu politiku. Tomass Manns savulaik teicis, ka karš ir gļēvulīga bēgšana no tā, lai nerisinātu miera laika problēmas. Karš turpina gļēvuma pastāvēšanu un tam jāstāv pretī. Jo, ja Tu nezini savu vietu Dieva ierādītajā zemē, tad kāds cits Tev to parādīs, Tavā dzīvē. Caur kaujām mūsu karavīri parādīja, piemēru Dzimtenes mīlestībai. Tas bija pārbaudījums arī nācijas spēkam. Tā jau nav, ka karš beidzās un mēs varam ieslīgt uz miera spilventiņiem, miegā, viss kārtībā. Tā tas nav. Mūsu vēsture liecina, ka kara beigas, bija augstā kara sākums pasaulē.

Arī mūsu dzīve ir savā veidā cīņa un pastāvēšana. Tālāk būs jāapliecina, ka mēs savu zemi mīlam. Mēs novērtējam, ka lielajā tautas saimē, kalendāra kaleidoskopā Latvijai ir īpaša nozīme. Tai ir sava valoda, plaukstoša pūru lāde, sava savpata vērtība, un to novērtējot tāpēc arī turpinām būt nomodā par procesiem, sargāt un kopt to, kas mums ir uzticēts. Šis posms nav viegls, jo vienā kaujā tu vari kļūt par varoni, vienā kaujā vienā epizodē, bet būt par vīrieti visu dzīvi, parādīt vīrišķību, kas ir ne tikai muskuļu spēks, bet principu mugurkauls, ir kaut kas vairāk. Un, ja Tev nav mugurkaula, tad nelien ārā no savas stājas. Krīzes situācijas un pārbaudījumi vēlreiz parāda Tavu būtību. Un tad var ieraudzīt dažreiz īsto seju ir tie, kas nolaiž savu galvu. Dzīve norāda, kas ir kas. Mums jāiet tālāk, jāņem piemērs no saviem varoņiem kā ceļa maize, jāiet uz priekšu, mums nav kur atkāpties. Jo laipo tikai tie, kuri negrib celt tiltu.

Lai mūsu sabiedrotais ir Dieva svētība, tautas gara mantojums un sava līdzcilvēku kopība. Lai mēs varam vienoties, iestājoties “par” nevis “pret”. Tas ir būtiskākais, kas mūs ceļ un velk uz augšu. Būsim drošsirdīgi, jo tas parādās karā, cīņā drošsirdība iet karaspēkam pa priekšu. Bet tas, kurš baidās ir jau pa pusei zaudējis. Un ticība ir pārspēks. Lai gods un slava varoņiem! Viņi nav miruši, jo mūsu klātnība apliecina, ka viņi ir dzīvi. Piemiņā, sirdīs, mēs apliecinām viņu augšāmcelšanos. Kaut arī nāve pļauj, tā nespēj dzēst būtiskāko, ko arī apliecina šis uzraksts [Lestenes kapos] par to, ka mēs gaidām uz taisnības uzvaru. Jā, mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos, bet nevis uz atriebības augšāmcelšanos.

Lai Dievs katram mums dod gudrību pastāvēt šajā cīņā. Jo mūsu valsts ir ierakums. Mūsu valoda ir ierakums. Būsim stipri un mīļi. Jo mīlestība ir galvenais spēks uz Dievu, savu zemi un uz otru. Un, kad mēs stāsimies reiz Dieva priekšā, mūs tur vērtēs, nevis pēc fiziskās stājas, bet pēc iegūtām rētām cīņā par svētumiem. Tur mēs būsim svērti pēc mīlestības darbiem, jo ir teikts, ka nav lielākas mīlestības, kas ir atdota par saviem brāļiem. Āmen!