Autors: Ervīns Jēkobsons, žurnālists.

Nesen interneta plašumos uzgāju mācītāja Mārča Jencīša rakstu par to, kā Putina režīms izmanto Pareizticīgo Baznīcu savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Raksts tapis jau pērn, taču tajā skartā tēma šodienas ģeopolitiskajā situācijā kļuvusi vēl nozīmīgāka. Krievijas Pareizticīgo baznīcas ciešā saikne ar valsts varu gan vēsturē, gan jaunākajos laikos nevienam nav noslēpums, taču, cik šāda atkarība ir bīstama un ietekmē Latvijas sabiedrību, ņemot vērā mūsu pareizticīgo pakļautību Maskavas patriarhātam? Par to šajā publikācijā.

Jau vairākus gadsimtus Krievijas impērija Latvijā īsteno ļoti skaidri definētu politiku - viena ticība, viena valoda, viens cars. Pašā Krievijas Federācijā, kas šodien atdzimst kā impērija, ir veiksmīgi realizēti tās pamati: viena ticība - pareizticība ar patriarhu Kirilu augšgalā, valoda - krievu, imperators - Vladimirs Putins. Lai izprastu šī brīža Krievijas politiku Latvijā, jāmeklē kopsaucēji šajos trīs impērijas balstos.

Lai paplašinātu un uzturētu savu impēriju, Krievija bijušajā PSRS teritorijā un pat aiz šīs teritorijas tur dzīvojošos krieviski runājošos cilvēkus izmanto kā piekto kolonnu. Vēl pavisam nesen Krievijas specdienesti cīnījās par to, lai Latvijas krievus, baltkrievus un ukraiņus paturētu vienā ticībā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi krievi pievērsās kristīgai ticībai, aktīvi apmeklēja protestantu, ieskaitot evaņģēlisko kristiešu draudzes. Lai parūpētos par krievu saliedēšanu zem vienas ticības karoga, Latvijā tika sākta “sektu apkarošanas kampaņa”.

Tika izveidota Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteja ar profesoru Aleksandru Dvorkinu priekšgalā. Šī komiteja darbojās ar čekistu propagandas metodēm, un drīz vien masu saziņas līdzekļus mūsu valstī pārpludināja materiāli, kas nomelnoja un apmeloja protestantu, jo īpaši neatkarīgās draudzes. Čekisti savu darbu paveica teicami, un, ja šodien pavaicāsi kādam krievu cilvēkam par protestantu draudzēm, atbilde būs viena – tā ir sekta! Arī latviešu vidū ir šāds, mākslīgi izveidots priekštats, un pašas latviešu draudzes sev nevēlamus konkurentus dēvē par sektantiem, tādējādi atbalstot Krievijas politiku.

Interesanti, ka arī Ukrainas teritorijā Krievijas specdienesti veica līdzīgu darbību. Liels atbalsts Ukrainas oranžajai revolūcijai bija tieši protestanti, evaņģēliskie kristieši, taču tas nekādi nesaskan ar Krievijas interesēm. Pirms Krievijas invāzijas Ukrainā Dvorkins darbojās arī tur, un sekas ir acīmredzamas.

Nākamais solis ir realizēt ideju par vienu valodu, un pie tā pašlaik aktīvi tiek strādāts. Krievu intereses atbalstošās politiskās un sabiedriskās organizācijas pat panāca referendumu, lai mūsu valstī otrā valoda būtu krievu. Šodien šīs pašas organizācijas Kremļa aizsegā cīnās un rada melīgu priekštatu Latvijas krieviem, latviešiem un pasaulei, ka krievi un viņu valoda tiek diskriminēti, apspiesti un mūsu valstī atdzimst fašisms. Šīs propagandas rezultātā pat ANO ieteica Latvijas valdībai ievērot krievu tiesības. Taču patiesība ir pavisam cita – fašisms atdzimst Krievijā, un tas apdraud gan Latviju, gan visu pārējo demokrātisko pasauli.

Vispirms Krievijas specdienesti veiksmīgi īstenoja karu par vienu reliģiju, šobrīd karš notiek par vienu valodu, taču noslēgumā būs karš par vienu ķēniņu. Tas nozīmēs kādas Latvijas daļas vai visas Latvijas nonākšanu zem Putina kontroles.

Latvijas politiķi nenovērtē Krievijas spēkus, kas šobrīd darbojas ar Padomju Savienības laika aukstā kara metodēm. Daudziem šķiet, ka tik rupjas metodes mūsdienās vairs nevar darboties un cilvēki uz tām neuzķersies. Taču vēsture pierāda pretējo, un arī novērojumi šodien rāda pavisam citu ainu. „Jo lielāki meli, jo vairāk sabiedrība tiem tic” – tā savā laikā teica nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss.

Daudzi runā par NATO kā drošības garantu, taču NATO drīzāk ir izaicinājums militāram iebrukumam. NATO nespēs mūs aizstāvēt, ja paši savā valstī nevarēsim uzturēt kārtību un iestāties par savām nacionālajām interesēm, nevis gļēvi izdabāt pasaules lielvarām mīļā miera labad. Ja mēs paši atdodam savu brīvību un valsti Austrumu agresoram, ne Amerikas Savienotās valstis, ne Eiropas Savienība mums nespēs palīdzēt un nepalīdzēs. Ja mēs neko neliksim pretī Kremļa ideoloģijai, tad nonāksim neapskaužamā situācijā, kas faktiski jau ir durvju priekšā.

Mums, Latvijas tautai, ir jāiestājas par brīvu, suverēnu un demokrātisku Latvijas valsti ar vienu valodu – latviešu, ar reliģijas brīvību un tautas vēlētu valdību. Lai nekad šeit nebūtu Krievija ar savu valodu, savu reliģiju un savu caru. Dievs mūs ir radījis brīvībai!

Dievs svētī Latviju!

Evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs
Mārcis Jencītis

****

Šīs Mārča Jencīša pārdomas pirmoreiz tika publicētas pirms gada – Krimas un Ukrainas notikumu pašā sākumā. Taču šobrīd tās ir tikpat aktuālas un pat aktuālākas nekā tolaik. Kremlis turpina izmantot Pareizticīgo baznīcu savas politikas īstenošanā un ietekmē uz savā un citās valstīs dzīvojošiem pareizticīgajiem. Nesen rezonansi izraisīja internetā ievietotais Krievijas telekanāla “Sojuz”, ko kā “pareizticīgo televīziju” reklamē arī Latvijas Pareizticīgo Baznīca, raidījums, kurā Voroņežas Mitrofana baznīcas pārzinis Maskavā, protohierejs (virspriesteris - Red.) Dmitrijs Smirnovs atklāti aicina uz nepakļaušanos un vardarbību Latvijā. Lūk, viņa teiktais:

VIDEO Dmitrijs Smirnovs par Latviju

“Kā dzīvo krievi Latvijā? Viņus tur apspiež! Bet viņu taču tur ir puse! Nu, paņemiet, veči, taču vienreiz slēpju nūjas un izdzeniet viņus (latviešus - Red.) no turienes! Maskavā ir vairāki miljoni automobiļu. Iedomājieties – divi miljoni automobiļu ar krieviem atbrauc uz Latviju un ievieš kārtību. Jūs domājat, NATO viņus aizstāvēs? Nekad mūžā! Tur ir jāieved mūsu kārtība. Tā taču ir mūsu zeme – Latvija nekad nav bijusi valsts. Viņiem pat savas rakstības nebija. Kas jums, latvieši, rakstību ieviesa? Krievi, un tad arī tikai 19.gadsimta beigās!”

Kā mēdz teikt, komentāri lieki. Grūti pateikt, vai “svētais tēvs” patiešām nezina vēsturi, vai arī tā ir rupja un ciniska propaganda, kas turpina vēl no padomju gadiem cītīgi kultivēto mītu par “dižo krievu tautu”, kura atnesusi kultūru un apgaismību citām impērijas tautām. Ir vispārzināms, ka Krievijas Pareizticīgo Baznīca jau kopš Staļina laikiem atrodas КGB (VDK, čeka - Red.) kontrolē. Arī Putina Krievijā  tā turpina būt Kremļa rupors un FSB (Krievijas Federālais drošības dienests - Red.) filiāle, kas tādā veidā atstrādā varu, mantu un ietekmi, ko tai piešķīrusi valsts. Patriarhs Kirils pat iekļauts Kremļa protokolā un, atbalstot prezidentu Putinu, cītīgi propagandē impērisko ideju. Interneta plašumos var redzēt daudz vēl KGB laikā apgūtās smadzeņu skalošanas paraugstundas pareizticīgo “batjušku” izpildījumā.

Ielūkojoties vietnē “YouTube”, redzams, ka Dmitrijs Smirnovs ir Krievijā visai populārs televīzijas sludinātājs, kas izsakās par daudzām un dažādām tēmām, tostarp politiku. Tas nozīmē, ka šis priesteris zināmā mērā veido sabiedrības, īpaši pareizticīgo viedokli. Tāpēc nav mazsvarīgi, ko un kā viņš saka, un uz ko aicina. Vairāk šādu izteicienu un kādam no piektās kolonnas patiešām aizbrauks jumts - ja jau “svētais tēvs” teica, značit tāda ir “Dieva griba”. Un Kremļa TV nozombētais pareizticīgais ķersies pie reāliem darbiem.

Krievijā ir daudz šādu vājprātīgo, taču pie mums uzskata, ka Latvijas pareizticīgie ir miermīlīgi, samērā lojāli cilvēki, tāpēc ekstrēmi izlēcieni te notikt nevar. Tomēr jāatceras, ka daudzi krievvalodīgie savās virtuvēs no kompota glāzēm iedzerdami vodku spriež līdzīgi kā protohierejs Smirnovs. Nedrīkst nenovērtēt Krievijas propagandas ietekmi uz cilvēku prātiem. Impērijā, ko savās ilūzijās skata biedrs Putins, kā propagandas ierocis noder jebkas, īpaši, ja it kā tiek pausta Augstākā griba. Tad nu baznīctēvi arī raujas vaiga sviedros, lai pārliecinātu tautu, ka Krievijas Pareizticīgo Baznīca un Krievijas valsts ir viens un tas pats. Kur pareizticība, tur Krievija!

Padomju okupācijas gadu brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns uzskata, ka pareizticīgie, kuru Latvijā nomināli ir 350 000, potenciāli var kļūt par piekto kolonnu. Vai šāds uzskats ir pamatots? Jā un nē. Latvijas Pareizticīgo Baznīcas vadība ar metropolītu Aleksandru priekšgalā vismaz ārēji cenšas izrādīt lojalitāti valstij, taču baznīcas hierarhijas zemākos līmeņos un laju vidū nereti notiek pavisam citādāk. Pirms valodas referenduma pareizticīgo draudzēs tika aktīvi aģitēts par krievu valodu kā otru valsts valodu, pareizticīgā baznīca ir arī daudzu partijas “Saskaņa” biedru garīgā iedvesmotāja. Prokremlisku nostāju pauž daļa Latvijas vecticībnieku, kuri vienkāršajam latvietim šķiet tas pats kas pareizticīgie.

Arī Latvijas Drošības policija pievērsusi uzmanību Kremļa aģitatoru darbībai pareizticīgo vidū. DP šefs Normunds Mežviets intervijā TV3 raidījumam “Nekā personīga” izteicās: “Krievijā baznīca ir cieši saaugusi ar valsts varu, tā ir tradīcija jau no seniem laikiem. Īpaši pēdējos gados un Ukrainas krīzes kontekstā šī pareizticīgās baznīcas līderu saistība ar Krievijā valdošo režīmu ir ļoti cieša. Krievijas Pareizticīgo baznīca uzskata, ka visi pareizticīgie cilvēki veido vienotu veselumu un reproducē Krievijas unikālo lomu pasaules civilizācijā. Krievijas Pareizticīgo Baznīcai ir noteikts potenciāls, lai ietekmētu zināmu daļu sabiedrības arī Latvijā”.

Jāatceras, ka Latvijas Pareizticīgo Baznīca atrodas Krievijas Pareizticīgo Baznīcas pārraudzībā, kas savukārt de facto ir Krievijas valsts baznīca. Tāpēc nerada izbrīnu smadzeņu skalošana unpolitinformācijas stundas dažās pareizticīgo draudzēs Latvijā. Skaidrāki kļūst arī cēloņi, kāpēc daži mūsu tautas dēli un meitas konvertējas pareizticībā un tūdaļ aizgūtnēm sāk sludināt Krievijas ideoloģiju. Kristīgā akadēmijā Jūrmalā kļuvusi par īstu pareizticīgo vervēšanas centru, kur kristīgie latvieši tiek aizvilināti no savām baznīcām un konvertēti pareizticībā.

Latvieši bieži mēdz uzskatīt, ka pareizticība ir “krievu ticība”. Tomēr tā nav. Latviešu zemēs pareizticību iepazina vēl pirms katolicisma. Pareizticīgo baznīcas bija uzceltas Jersikā un Koknesē, kristietību pieņēma Jersikas valdnieks Visvaldis, Tālavas valdnieks Tālivaldis ar saviem bērniem, Kokneses valdnieks Vetseke. Pēc Vidzemes un Kurzemes iekļaušanas Krievijas impērijā pareizticīgo draudžu skaits pieauga. Tomēr latviešu pareizticīgo tolaik bija ļoti maz, lai neteiktu, ka nebija vispār. 19.gadsimta 40.gados kā protests pret luterāņu mācītāju provācisko nostāju un vācu baronu patvaļu sākās latviešu masveida pāriešana “cara ticībā”. Kad konversijas kustība beidzās, Vidzemē bija 87 pareizticīgo draudzes, no tām 33 latviešu. Konvertītu kopskaits šajā laikā sasniedza 113 000.

Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas sākās autonomas Latvijas Pareizticīgo Baznīcas organizēšana. Par arhibīskapu ievēlēja latvieti Jāni Pommeru. 1921.gada jūlijā Krievijas patriarhs Tihons piešķīra Latvijas Baznīcai autonomiju administratīvās, izglītības un ekonomiskās lietās, bet pieprasīja tās palikšanu Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. 1934.gada 12.oktobrī arhibīskapu Jāni nežēlīgi noslepkavoja. Visticamāk, to izdarīja padomju slepenais dienests – NKVD. 1936.gadā Baznīcas koncils nolēma lūgt Konstantinopoles patriarhu ņemt Latvijas Pareizticīgo Baznīcu savā jurisdikcijā. Par Baznīcas vadītāju ievēlēja virspriesteri Augustīnu Pētersonu. Tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā uzrādīja 174 389 pareizticīgos, kas bija 8,94% no iedzīvotāju kopskaita un 3,91% no visiem latviešiem. Darbojās 163 pareizticīgo draudzes, kurās kalpoja 133 priesteri un 20 diakoni.

Pirmais pareizticīgo arhibīskaps latvietis Jānis Pommers. Kanonizēts kā Baznīcas svētais moceklis.

Pēc padomju okupācijas Latvijas autonomā pareizticīgo Baznīca tika likvidēta un kļuva par Maskavas patriarhāta Rīgas diecēzi. Ienākot vācu karaspēkam, metropolīts Sergijs (Voskresenskis) tika nozīmēts par Pareizticīgās Baznīcas pārvaldnieku Ostlandē. Pēc atentāta, kurā metropolīts gāja bojā, par jauno Baznīcas bīskapu iesvētīja Jāni Garklāvu. Pēc kara Latvijas pareizticīgie atkal tika pakļauti Maskavas vadībai. Hruščova laikā pareizticīgie, tāpat kā citas konfesijas, piedzīvoja vajāšanas. Latviešu draudžu skaits krietni saruka, Baznīcai pamazām kļūstot aizvien krieviskākai. 1966.gada novembrī par Rīgas un Latvijas arhibīskapu iecēla Leonīdu Poļakovu. Bet 1978.gadā Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs, padodoties PSRS spiedienam, atteicās no aizbildniecības pār Latvijas Pareizticīgo Baznīcu un atzina Maskavas jurisdikciju pār to.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Pareizticīgo Baznīca formāli atguva autonomiju, saglabājot vien garīgo un kanonisko saikni ar Maskavu. Atjaunoja arī 1936.gada Baznīcas statūtus. Tomēr problēma joprojām pastāv. Lai arī Latvijas Baznīcas vadība cenšas ieturēt izteikti apolitisku kursu, šodienas sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā bažas rada tās ciešā saikne ar Krievijas Baznīcu. Pat ja pareizticīgo augstākie vadītāji izvairās no jebkādas iesaistīšanās politiskās diskusijās, ierindas kalpotāji un laju tūkstoši atbildes meklē Krievijas garīdznieku izteikumos un grāmatās, ko Kremļa propaganda izmanto sava viedokļa izplatīšanai un zināma noskaņojuma radīšanai “tuvajās ārzemēs”.

Gan Staļina režīma laikā, gan vēlāk, Krievijas Pareizticīgo Baznīca bija pakļauta drošības iestāžu ciešai kontrolei. Liela daļa priesteru un Baznīcas augstāko vadītāju tika savervēti kā KGB aģenti. Faktiski visa Baznīcas augstākā garīdzniecība tā vai citādi bija atkarīga no komunistu un čekistu labvēlības. Zināmi gadījumi, kad pareizticīgo garīdznieku kārtā tikuši iesvētīti pat KGB kadru virsnieki. Komunisti izmantoja Baznīcu kā pašmāju, tā starptautiskās sabiedrības ideoloģiskai ietekmēšanai.

Nekas daudz nav mainījies arī postpadomju Krievijā. Liela Baznīcas garīdznieku daļa joprojām pilda Kremļa ideoloģisko pasūtījumu vai, turpinot senās tradīcijas, ir tieši FSB aģenti. Pareizticīgo svētkos Putins redzams cītīgi krustāmies kādā no Maskavas katedrālēm, kas gan neliedz viņam kā valsts vadītājam rīkoties pretēji visiem kristīgajiem principiem. Nav saprotams, vai kristieša masku Putins uzliek tikai, lai izpelnītos “Dieva labvēlību”, faktiski būdams tikai “krustnesis – zobenbrālis”, kas, izpērkot grēkus ar “labiem darbiem”, gatavs iznīcināt visus “nepareizi ticošos” gan politikā, gan reliģijā.

Putina Krievijā par sektām uzskata ne vien evaņģēliskās draudzes, bet arī katoļu, luterāņu un citas Baznīcas, kas pasludinātas par “ārzemju ietekmes aģentiem” un pakļautas dažādiem ierobežojumiem. Krievijas Pareizticīgo Baznīca faktiski ir pasludināta par valsts Baznīcu. Tā ir samaksa par lojalitāti režīmam. Sauklis “Russkije – narod pravoslavnij” (Krievi – pareizticīgo tauta - Red.) Putina Krievijā tiek skandināts kā nekad agrāk un ir viens no impēriskās ideoloģijas galvenajiem balstiem. Pareizticība tiek miksēta ar atklātu šovinismu un pret citādi domājošiem vērstām vardarbības akcijām, kā to ar lozungu “Pareizticība vai nāve!” dara “Pareizticības karognesēju savienība” , “Melnā sotņa”, “Krievu tautas savienība” un citas ekstrēmistu organizācijas.

Pēc Drošības policijas paziņojuma publiskošanas, agrākais luterānis, vēlāk katolis, tagad pareizticīgo konvertīts Kaspars Dimiters sociālajos tīklos un savā interneta blogā dramatiski paziņoja, ka Latvijā tiek gatavotas pareizticīgo vajāšanas. Lieki teikt, ka šādam secinājumam nav ne mazākā pamata. Drošības policiju modru dara ne jau pareizticība kā reliģiska konfesija, bet caur pareizticīgo organizācijām un interneta resursiem iepludinātā Krievijas ideoloģija un tās ietekme uz Latvijas ticīgajiem. Kā zināms no musulmaņu pieredzes, konvertīti dažkārt ir pat radikālāk noskaņoti, nekā tie, kas piedzimuši kādā ticībā. Ka šādām bažām ir visnotaļ nopietns pamats, pierāda pats Dimiters, kurš pēdējā gada laikā paudis nedalītu atbalstu Kremļa agresīvajai politikai, slavina Putinu un uzskata, ka mazām tautām neatkarība nes vienīgi postu.

Savā blogā Dimiters teic, ka dvēselē esot krievs un sovaks (padomju cilvēks - Red.), bet Donbasā viņa pareizticīgie brāļi cīnoties par savu brīvību. Un ukraiņi? Lielākā daļa ukraiņu taču arī ir pareizticīgie, kas cīnās par savu valsti! Ar ko ukraiņu pareizticīgie sliktāki par krievu pareizticīgajiem? Kāpēc mūsu pareizticīgo bāleliņu skatījumā Maskavas patriarhāts ir vienīgā “patiesā Baznīca”? Kāpēc latviešu pareizticīgie pat neapsver domu par atgriešanos Konstantinopoles patriarhāta aizbildniecībā, kā to izdarījuši igauņi? Diez vai Konstantinopoles patriarhs atstātu bez ievērības kāda sava priestera tik atklātu aicinājumu uz vardarbību citā valstī, kā to atļāvās “svētais tēvs” Dmitrijs Smirnovs. No Maskavas patriarhijas atvainošanos gan nesagaidīt.

Latvijas Pareizticīgo Baznīcas vadība noraida pat mazāko iespēju pāriet Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā, kā to izdarījušas vairākas Austrumeiropas Baznīcas. Tiek apgalvots, ka Konstantinopoles patriarhija ne garīgi, ne ekonomiski neko nespēj dot Latvijas Baznīcai, kā tā atrodas uz sabrukuma robežas un mēģina radīt šķelšanos Krievijas Baznīcā. Baznīcas oficiālajā mājas lapā teikts, ka 1936.gadā pāriešana Konstantinopoles jurisdikcijā bijis piespiedu solis, jo Baznīca PSRS tolaik nonākusi pilnīgā čekas pakļautībā. Taču arī šodien Krievijas Pareizticīgo Baznīca atrodas pilnīgā Kremļa un drošības iestāžu kontrolē! Tā kā Krievija nav demokrātiska valsts, bet ar savu impērisko ārpolitiku apdraud mieru un drošību pasaulē, Latvijas baznīcas saikne ar Putinu atbalstošo Krievijas Baznīcu rada potenciālus draudus gan pašiem pareizticīgajiem, gan Latvijas sabiedrībai. To pierāda latviešu virspriestera Jāņa Kalniņa atstādināšana no kalpošanas faktiski tādēļ, ka viņš cīnījās par pareizticīgo latviešu tiesībām lietot dzimto valodu un iespiest pareizticīgo literatūru latviešu valodā.

Ukrainas notikumu kontekstā Kijevas patriarhs Filarets prezidentu Putinu apsūdz divos lielos grēkos – slepkavībā un melos, kā arī uzsver, ka šo grēku iedvesmotājs ir sātans. “Putina vadītās valsts masu informācijas līdzekļi dienu un nakti izplata ciniskus melus par Ukrainu, sēj naidu pret ukraiņu tautu, pret mūsu centieniem būt neatkarīgiem un celt savu suverēnu valsti, provocē asinsizliešanu un slepkavības Donbasā. Viņa varā ir nekavējoties apturēt nāvi un asinsizliešanu, bet viņš savas lepnības dēļ turpina vairot ļaunumu. Viņš sauc sevi par ukraiņu tautas brāli, bet patiesībā pēc saviem darbiem ir kļuvis par jaunu Kainu, izlejot brāļa asinis un iepinot melos visu pasauli,” teicis Filarets.

Ukraiņus šādā “pareizticīgā Putina” novērtējumā atbalsta arī Atona salas klostera mūki Grieķijā, kas par brāļu kara izraisīšanu prezidentam Putinam uzlikuši anatēmu – baznīcas lāstu, ar kuru viņš faktiski ir izslēgts no Baznīcas. Skaidrs, ka Krievijas Baznīca šo lāstu ignorē, taču tas ir visnotaļ pelnīts. “Pareizticīgie” Austrumukrainā un Krimā demolē Kijevas patriarhātam piederošos dievnamus, piekauj ukraiņu garīdzniekus. No Austrumukrainas pienāk ziņas par atņemtām baznīcām, represētiem mācītājiem un nošautiem draudžu locekļiem, kas uzdrošinājušies atbalstīt Ukrainas vienotību. Taču vienam otram latviešu pareizticīgajam, šķiet, ir vienalga, ka aiz pareizticīgo vārda maskējušies bandīti nogalina un pazemo viņu kristīgos brāļus Ukrainā. Tas tikai pierāda, ka bažas par Krievijas smadzeņu skalošanas metožu efektivitāti ir pamatotas.

Pareizticīgajiem Latvijā nav jābīstas no Drošības policijas vai varas iestāžu represijām. Nekas tāds demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams. Lai bīstas tie, kas pareizticības aizsegā izplata valstij nedraudzīgu, Krievijas mērķiem atbilstošu ideoloģiju un kūda pareizticīgos uz pretošanos likumīgajai varai. Patriarhs Kirils nupat apbalvojis Rīgas mēru Nilu Ušakovu par “kristietības  principu stiprināšanu sabiedrībā”. Grūti gan atcerēties, kādus kristīgos principus Latvijas sabiedrībā stiprinājis Ušakovs un partija “Saskaņa”. Tas, ka balva piešķirta politiķim, nevis kādam Latvijas Pareizticīgo Baznīcas kalpotājam, liecina, ka apbalvošanai ir politiskas propagandas raksturs. Kremlis cer, ka “narod pravoslavnij”, dodoties pie vēlēšanu urnām, ņems vērā Ušakova “lielos nopelnus” kristietības labā un atdos savas balsis par “Saskaņu”.

Katram Latvijas pareizticīgajam, īpaši latviešiem, agri vai vēlu nāksies izšķirties, kurā pusē būt – kopā ar savu valsti un tautu, vai Krievijas impēriskās politikas pavadā, kas pareizticības aizsegā slepkavo savus brāļus Ukrainā un sapņo par impērijas atjaunošanu. Katram patiesi pareizticīgam kristietim rūpīgi jāvērtē, ko viņš lasa, klausās un skatās, lai nenonāktu Krievijas “batjušku”, patiesībā FSBsmadzeņu skalošanas mašinērijas ietekmē. Būt pareizticīgam nenozīmē atbalstīt visu, ko dara Krievija, bet atbalstīt mieru un patiesu taisnīgumu. Būt kristietim nozīmē būt savas valsts patriotam. Savukārt protohiereju Smirnovu, kas apkauno pareizticību, jāiekļauj Latvijas persona non gratasarakstā, tāpat kā citas “Kremļa lakstīgalas”. Un vislabāk, ja šajā jautājumā savu attieksmi paustu pati Latvijas Pareizticīgo Baznīca, jo kamēr patriarhs Kirils nebūs atvainojies Latvijai un latviešu tautai par sava padotā necienīgajiem izteicieniem, viņa vizīte mūsu valstī diez vai ir vēlama.