EDSO Parlamentu Asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja un Saeimas deputāte (NA) Vineta Poriņa ir pētījuma projekta idejas iniciatore un virzītāja Saeimā Valsts budžeta likumā. Divus gadus atpakaļ, uzrunājusi  Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru Andri Kudoru par pētījuma izstrādes nepieciešamību saistībā ar Krievijas specifisko diplomātijas pielietošanu ārpolitikā. Vineta Poriņa guva Saeimas atbalstu pētījuma veikšanai un kopā ar tagadējo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu veiksmīgi aizstāvēja pētījuma ideju un guva arī finansiālo atbalstu.

25. septembrī notika pētījuma un grāmatas prezentācija, kurā analizēts publiskās diplomātijas jēdziens un tā attīstība, īpašu uzmanību pievēršot Krievijas specifiskajai izpratnei par šo jēdzienu. Pētījums analizē vairākas Krievijas publiskās diplomātijas dimensijas – mediju vēstījumus, valodas un pilsonības tēmu aizskaršanu un specifiskas vēstures interpretācijas popularizēšanu, secinot, ka šādas publiskās diplomātijas īstenošana Latvijā rada spriedzi Latvijas sabiedrībā un veicina tās šķelšanos.

Pētījumā piedalījās APPC pētnieki Andis Kudors, Māris Cepurītis, Ainārs Lerhis, Rinalds Gulbis, komunikācijas speciālisti Mārtiņš Kaprāns un Anda Rožukalne, politologs Artūrs Kvesko, teologs Valdis Tēraudkalns un starptautisko jautājumu eksperts Aleksejs Grigorjevs.

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks atklāja konferenci ar rakstisku vēstuli no Latvijas Republikas tieslietu ministra Gaida Bērziņa, tajā teikts, ka mēdiju telpa Latvijā nav sakārtota, Krievijas mediju klaja melu propaganda par notikumiem Ukrainā rada mūsu sabiedrībā spriedzi, īpaši Latgalē. „Mēs redzam, kā mūsu pilsoņi gatavi doties palīdzēt Krievijas karā pret Ukrainu, mēs redzam pretestību izglītības ieguvei latviešu valodā, mēs redzam darba sludinājumos nepamatoti pieprasīto krievu valodu, mēs esam jau pieredzējuši vēlmi Latvijā ieviest arī otru valsts valodu. Bet daudzi mūsu politiķi nevēlas redzēt šo acīm redzamo patiesību un rūpējoties par valsts iekšējo drošību, pārtraukt Krievijas pilsoņiem izpārdot mūsu nekustamos īpašumus, saņemot par to uzturēšanās atļaujas mūsu valstī,” -vēstī Tieslietu ministrs.

Vēstulē secināts, ka mūsu valsts pilsoņus sanaido Krievijas mediju ietekme, un, mēs paši neradām šķēršļus valstī ienākt šiem agresorvalsts pilsoņiem! Šādā vidē arī plānotie 2% no IKP nacionālai aizsardzībai nebūs pietiekami. Taču Gaidis Bērziņš arī pauž gandarījumu par pētījumu: ”Tādēļ mums ir jādara viss iespējamais, lai tas mainītos! Un jūsu grāmata ir svarīgs solis šai virzienā.”

Vineta Poriņa, pētījuma projekta idejas iniciatore un virzītāja Saeimā Valsts budžeta likumā, konferencē izklāstīja savus novērojumus par Krievijas taktiku, savā diplomātijā izmantojot nevalstisko sektoru ārvalstīs.

“Šobrīd Latvijas valsts drošība ir apdraudēta un par to arī ir ziņojuši pētnieki. Pirms gada es piedalījos cilvēktiesību jautājumiem veltītā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) rīkotajā konferencē Varšavā. (Vineta Poriņa: „EDSO cilvēktiesību konferencē Varšavā izskan nepamatoti pārmetumi Latvijai”) Šāda veida konference notiek katru gadu. Tajā pulcējas EDSO dalībvalstu nevalstiskās organizācijas un Eiropas Savienības vadošo institūciju politiķi. Pagājušā gada tikšanās reizē es redzēju kā tās saucamās Latvijas nevalstiskās organizācijas, par kurām ir pamatotas aizdomas saistībās ar Krieviju, publiskās runās diskreditēja Latviju. Asimetriski pretēju viedokli šīm organizācijām izteica tikai viena, proti, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija un tās priekšsēdētājs Rafi Haradžanjans, daloties ar objektīvu viedokli par to, kas notiek Latvijā. Savukārt pārējās aptuveni 10 organizācijas pauda savu viedokli par neciešamo nepilsoņu dzīvi Latvijā un, ka, lai saņemtu pilsonību ir jāapgūst valsts valoda. Runāja arī par to, cik tas esot netaisnīgi, ka uzvārdiem latviešu valodā tiek pievienotas galotnes. Izskanēja arī kritika par pilsonības politiku un par valodas politiku kopumā. Vienkārši izsakoties tika lieti dubļi pār Latvijas valsts iekšpolitiku un ārpolitiku,” -par notikušo stāsta Poriņa. Taču deputāte centusies ieviest skaidrību, paužot vērtējumu par nacisma atdzimšanu tieši Krievijā. Viņa uzskata, ka šādas nevalstiskās organizācijas nemaz nav tādas, par kādām uzdodas, jo patiesībā tās ir Krievijas valdības sankcionētas organizācijas. Šajā gadījumā Latvijā reģistrētās nevalstiskās organizācijas, kas tiek finansētas no austrumu kaimiņvalsts valdības puses. Poriņai nācās apmeklēt arī organizācijas „Pasaule pret nacismu” rīkoto pasākumu ar tās redzamāko pārstāvi Josifu Korenu. „Tajā tika piedāvāts it kā pētījums par nacisma atdzimšanu Baltijas valstīs. Pētījums bija demagoģiska satura safabricējums. Jautājot par pētījumā izmantoto respondentu skaitu, tā arī nesaņēmu konkrētu atbildi. Atgriežoties Latvijā es sapratu, ka šajās nevalstiskajās organizācijās piedalās arī kāds no Latvijas politiskiem spēkiem, piemēram, Rīgas domes deputāts Ruslans Pankratovs (SC) kurš Varšavas konferencē pārstāvēja vienu no minētajām nevalstiskajām organizācijām. Piemēram, es pasākumā biju ieradusies kā Saeimas deputāte un nemaskējos ar kādas NVO palīdzību. Domāju, ka tā arī politiķim ir jādara,”- stāsta Poriņa. Pozitīvais moments attiecībā par pasākumu Poriņai bijis tas, ka uz šāda veida apmelojumiem reaģēja Latvijas Tiesībsargs atbildot rakstiski par Latvijā nepilsoņu stāvokļa pieņemamo stāvokli. „Runājot EDSO sesijā Baku par Krievijas jaunā tipa karu un iesniedzot ASV rezolūcijā priekšlikumu par to, ka mums – miermīlīgām dalībvalstīm būtu jābūt gatavām reaģēt uz Krievijas agresiju, es izjutu neizpratni no rietumvalstu parlamentāriešiem. Krievijas realizēto jaunā tipa jeb hibrīdkaru, ar ko tagad saskaramies Ukrainā un arī Baltijas valstīs, rietumvalstu dalībnieki to nosauca par lingvistisko ekvilibristiku, nesaprotot kādu politiku Krievija vērš pret Moldovu, Gruziju, Ukrainu un citām valstīm. Tas apliecina, ka šim pētījumam par Krievijas diplomātiju Latvijā ir jābūt pieejamam arī angļu valodā.”-secina Poriņa.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoram Andrim Kudoram izstrādājot projektu nācās secināt, ka Krievijas publiskā diplomātija Latvijā bieži vien veicina spriedzi, satraukumu un sabiedrības šķelšanu vai tās uzturēšanu sabiedrībā un, ka Krievijas publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu izmantojot savstarpēji saistītus elementus. Andris Kudors stāsta: „Krievijas Ārlietu ministrijai pakļautās aģentūras Rossotrudņičestvo vadītājs Konstantīns Kosačovs vienā no intervijām saka, ka Krievijas reputācija ārvalstīs ir saistīta ar trīs elementiem. 1. Daudzi Krieviju uztver kā PSRS otrreizēju uzlējumu. 2. Krievija veido neatkarīgu iekšējo un ārējo politiku, tāpēc tas ārvalstīm nepatīk. 3. Notiek negodīga ārvalstu konkurence, kas diskriditē Krieviju. Tas ir gāzes projekts. Eirāzijas intigrācija. Krievijas leksikā skan arī frāze, ka rietumi ir sazvērējušies pret Krieviju. Zīmīgi, ka Kosičovs nemin nevienu Krievijas iekšējo problēmu, kas arī galvenokārt veido Krievijas negatīvo tēlu.” Kudors atklāj arī psiholoģisku faktoru, kuru veiksmīgi izmanto Krievijas valdība- iekšējās bailes kultivēšana Krievijas sabiedrībā, paralizējot demokrātiju.

„Publiskā diplomātijas būtība ir dialoga uzturēšana starp valstīm, taču Krievijas diplomātijā nepastāv dialoga veicināšana, ja Krievija arī tā turpinās, tad tā plašo mērķauditoriju sašaurinās līdz konkrētai cilvēku grupai, savukārt tas ir signāls sabiedrības šķelšanai, jo ja vienā un tajā pašā valstī, divās dažādās etniskajās grupās ir radikāli atšķirīgs skatījums uz vieniem un tiem pašiem vēstures notikumiem, tas kavē sabiedrības saliedētību. Ja Krievija ar nevalstisko organizāciju un grantu palīdzību šeit izplata savu specifisko vēstures skaidrojumu, tad tā kavē Latvijas sabiedrības saliedētību,” norāda Kudors.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne secina, ka Latvijas mediju vidē pietrūkst krievvalodīgajiem iedzīvotājiem adresēta daudzpusīga, no žurnālistikas kvalitātes viedokļa profesionāli veidota satura, kas spētu uzrunāt lielas nelatviešu auditorijas grupas, jo esošās ir tādas, kas izceļ noteiktas personības un to viedokļus, atbalstot Krievijas nostāju, atkārtojot Krievijas politiskās propagandas klišejas un interpretējot šādu rīcību kā auditorijas pieprasījumu. Kaut arī mediju kanālu daudzveidība ir pietiekama, daļa Latvijas iedzīvotāju, kas patērē tikai atsevišķus medijus krievu valodā, nesaskaras ar faktiem un viedokļiem, kas liktu šaubīties par Krievijas politikas un mediju satura atbilstību Latvijas sabiedrības un valsts drošības interesēm, kā arī mūsdienīgas demokrātijas tradīcijām.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir kultivējuši opozicionāru diasporiskuma apziņu Latvijas krievvalodīgajos iedzīvotājos. Proti, krievvalodīgā kopiena tiek pozicionēta kā patstāvīgs un no Latvijas tautas izolēts politisks faktors.

Pētnieks Aleksejs Grigorjevs konferences izskaņā piedāvāja alternatīvu risinājumu paužot uzskatu, ka Rīgai jākļūst par krievu demokrātijas centru. Viņš teica: „Cīņā ar Krievijas maigo varu jeb propagandu Rīgai vajadzētu kļūt par nozīmīgu krievu demokrātijas centru, kurā krievu demokrāti un liberāļi veidotu propagandai vajadzīgo alternatīvu, parādot cittautiešiem, ka krievu patriotam nav jābūt Latvijas nīdējam. Ņemot vērā, ka šim mērķim būs nepieciešams vairāk laika, bet pretspars Latvijas sabiedrību šķeļošajai propagandai vajadzīgs jau tagad, uz laiku vajadzētu pārraukt nevēlamo Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju Latvijā.”

A.Grigorjevs uzskata, ka ilgtermiņā Krievijas propaganda zaudētu varu pār krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, ja Latvijā izveidotu vienotu Latvijas skolu ar latviešu valodu kā galveno mācību valodu. Tajā pašā laikā mazākumtautībām (ne tikai krieviem) ir jādod iespēja skolā papildus padziļināti apgūt arī dzimto valodu un kultūru.

Pētījuma autori atzinuši, ka Krievijas agresija Ukrainā ir ietekmējusi arī krievu pasaules koncepcijas attīstību. Ja līdz konfliktam Ukrainā Krievu pasaule tika skatīta kā pievilcību vairojošs maigās varas projekts, tad pēc Krimas aneksijas šīs koncepcijas jēga ir mainījusies. Ar krievu pasaules apvienošanu tiek attaisnota militāra agresija.