Guntis Kalme, teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas docents, mācītājs, grāmatu autors: “Durvis uz mājām” un „Pēdas.
16. marta sprediķis “Doma baznīcā”.
Foto: Uģis Nastevičš. 

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

Šī sajūta – esam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,

2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,

3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.