“Sakiet, lūdzu, vai jūs esat redzējuši video, kurā uzskatāmi redzams, kā Krievijā risina, jūsuprāt, lielo postu – homoseksualitāti?

Ļoti iesaku to noskatīties, lai jūs nebūtu “šokā”, kāpēc Eiropas Parlamenta pārstāvji balso par homofobijas apkarošanu,” portāla “Apriņķis.lv” lapā “Facebook.com“ rakstīja kāda lasītāja.

“Krievija ir galējs piemērs tam, kas notiek, ja netiek ievērotas cilvēktiesības un tiek diskriminēti cilvēki, kas izvēlas dzīvot citādāk, nekā to uzskata kāda cita sabiedrības daļa. Tas, ka visus netradicionālās orientācijas pārstāvjus nositīs, fiziski pazemos vai turpinās diskriminēt un pārkāps cilvēktiesības, neveicinās dabīgo ģimeņu skaita pieaugumu!” viņa uzskata. “Tas, ka netradicionālās orientācijas pārstāvjiem dos vienlīdzīgas tiesības, veicinās sabiedrību, kurā netiek fiziski vai emocionāli pazemoti cilvēki, kuriem ir atšķirīgi uzskati, kā dzīvot savu dzīvi. Jūs tiešām domājat, ja gejiem un lesbietēm ļaus precēties, ka tagad visi masveidā sāks precēties un aicinās to darīt arī pārējos? Ja jūs tā domājat, tad papētiet, kāda ir situācija tajās valstīs, kur viendzimuma laulības ir atļautas. Šāds likumprojekts veicina toleranci, nevis bērnu skaita pazemināšanos. Vēl nesen melnādaini cilvēki nedrīkstēja braukt vienā autobusā ar baltajiem, vēl nesen sievietes nedrīkstēja balsot. Kad pieņēma likumu, ka tā ir diskriminācija, viss mainījās, un tagad tas šķiet absurds.”

Ar lasītājas komentāru iepazinās interneta žurnāla “Spektrs.com” redaktore Marlēna Pirvica, kura pērn organizēja plašu parakstu vākšanas kampaņu pret izmaiņām Krimināllikumā, kas paredz sodīt tos, kuri publiskajā telpā slikti izteiksies par homoseksuāliem cilvēkiem: “Saprotama ir jūsu emocionālā satraukuma izpaušana, cenšoties situāciju paplašināt un vēršot uzmanību arī cita veida problemātikai. Taču situāciju apraksti diemžēl ir dažādi.

Ierosinu ieskatīties situācijā arī no sabiedrības vairākuma skata punkta. Jāņem vērā, ka citas orientācijas cilvēki dzīvo mūsdienu sabiedrībā, kurā valda tradicionālās vērtības. Jebkurai vērtībai ir savi standarti, kurām sekot, kopt un uzturēt. Ja pārbaudītas, pozitīvas vērtības un normas tiek kropļotas, tad, kā jau sabiedrībā ierasts, ar tām palīdz tikt galā apkārtējie, lai tādējādi “kašķi un stiķi” būtu vieglāk pārdzīvot un izslimot. Iedomājieties situāciju, ka kāds pavēstī, ka ar saviem “kušķiem un stiķiem” nav jācīnās un savs raksturs nav jāizkopj un jānostiprina, bet var dzīvot, kā iegribas. Tiek lauzti principi un ieviests haoss savstarpējās cilvēku attiecībās.

Piemēram, ja kādam kaut kas ir atļauts, kas līdz šim bija liegts, tad kāpēc kāds cits to pašu nevar atļauties? Kāpēc gan nevar izlaisties un ne ar vienu nerēķināties? Tādējādi sabiedrība tiek sašķelta, vērtības tiek degradētas. Kā tādās situācijās justies sabiedrības vairākumam? Pieņemt to, kas nav pieņemams, ir absurdi un utopiski. Secinājums viens – ar savu miesas kāri ir jātiek galā.

Zinātniski runājot, proti, ieskatoties ģenētiskajā kodolā, katrai organismu sugai raksturīgs noteikts hromosomas skaits. Cilvēkam 2n ir 46 (23 pāri). No 23 hromosomas pāriem 22 pāri (autosomas) vīrietim un sievietei ir vienādi; 23. pāris (dzimumhromosomas) sievietei sastāv no 2 lielām X hromosomas, vīrietim – no 1 X un 1 mazas Y hromosomas. Tas ir standarts, no kā izriet, ka nav citas metodes, kā hromosomām nodrošināt šūnas kodolā esošās ģenētiskās informācijas (gēnu) nodošanu nākamajām šūnu un organismu paaudzēm. Nav iespējams rasties nekatrā dzimta, bezdzimuma cilvēks vai cilvēks, kuru varētu raksturot šādi – puse sieviete un puse vīrietis.

Atvainojiet, bet kentauri arī nerodas. Tāds ir dabas likums. DNS sistēma ir nemainīga. Tad par kādiem sieviešu-vīriešiem vai vīriešu-sievietēm var būt runa?! Kā iespējams savienot divas nesavienojamas lietas? Nevar! Tāpēc tās cenšas ieviest uzspiežot. Un sabiedrības vairākums to nepieņem. Var jau censties iežēlināt ar emocionāliem stāstiem un apelējot ar cilvēktiesībām. Taču arī bērnam mamma uzšauj pa dibenu, kad tas neklausa. Nevar bērns saņemt uzslavu, kad pelnījis nosodījumu. Tā tas notiek arī pieaugušo dzīvē.”

Tāpat viedokli saistībā ar izlasīto komentāru iesūtījis biedrības “Asociācija “Ģimene”" pārstāvis Jānis Lulle, kurš bija viens no organizatoriem zibakcijai “Par dabīgu ģimeni” Latvijā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību, aicinot Eiropas Parlamenta deputātus neatbalstīt Ulrikes Lunačekas rezolūcijas projektu “Rīcības plāns pret homofobiju un diskrimināciju dzimuma identitātes un seksuālās orientācijas dēļ”, kura pieņemšanas gadījumā var nākties mainīt arī mūsu valsts likumdošanu – viendzimuma laulības tiktu legalizētas visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.

“Savas domas šajā sakarā īsumā jau izteicu, komentējot ziņu portālā apolo.lv, tomēr priecājos par iespēju izteikties plašāk, jo komentārā visu nevarēju pateikt. Pirmkārt, par Krieviju: noskatoties video, es neatradu atbildes uz dažiem jautājumiem, proti, vai materiāls ir parādīts prokuratūras darbiniekiem? Ar viena puiša liecībām ir daudz par maz. Nav pašu policistu skatījuma uz notiekošo. Kopumā materiāls ir vienpusējs, jo parāda tikai homoseksuāļu viedokli. Turklāt neatstāj izjūta, ka tas radīts mērķtiecīgi, ar nolūku piedēvēt mazskaitlīgu grupu vai pat atsevišķu indivīdu darbības metodes visiem homoseksuālisma pretiniekiem.

To apstiprina arī teksts pirms video: “Krievijas ierēdņi iedrošina homofobus vardarbīgiem uzbrukumiem.” Tā kā jēdziens “homofobija” ir diezgan nekonkrēts, tad teorētiski par “homofobu” var nosaukt ikvienu homoseksuālisma kritiķi. Šāds paņēmiens pretinieku apmelošanai tiek plaši pielietots – piemērs tam ir regulārie katoļu priesteru pedofilijas “skandāli”.

Otrkārt, kā jau minēju, komentējot “Apollo.lv” ziņu, arī “Mozaīkas” paziņojumā Lunačekas rezolūcijas kritiķu – asociācijas “Ģimene” – nostāja tiek atspoguļota sagrozītā veidā: “Vienlaikus “Mozaīka” pauž nožēlu, ka, noraidot minēto rezolūciju, tās pretinieki cita starpā maldīgi atsaukušies uz Latvijas Satversmi. Patiesībā deputātes Ulrikes Lunačekas rezolūcija nav pretrunā ar Satversmi, gluži pretēji, rezolūcijas būtība pilnībā saskan ar Satversmes 91. pantu, kas vēstī: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”"

Šis citāts skaidri parāda, ka “Mozaīkas” pārstāvjiem asociācijas “Ģimene” ieteikto vēstuļu saturs, kurā bija runa par Satversmes 99. (apziņas brīvība), 100. (domas un runas brīvība) un 110. (ģimene kā savienība starp vīrieti un sievieti) pantiem (visi šie panti gan netika tieši minēti), ir zināms, tādēļ runas par “maldīgo atsaukšanos” uz Satversmes 91. pantu (kā to var noprast) ir apzināta lasītāju maldināšana. Dīvainā kārtā, runājot par “diskrimināciju”, homoseksuāļi nav spējuši minēt kaut vienu pārbaudāmu piemēru (vismaz es tādus nezinu).

Tālāk, pašas “Mozaīkas” citētais pants pierāda homoseksuāļu prasību absurdumu. Homoseksualitāte pati par sevi jau tagad nedz Latvijā, nedz Krievijā nav un nevar būt par pamatu cilvēka tiesību ierobežošanai – ar to nevar pamatot, piemēram, atteikumu sniegt medicīnisko palīdzību, atlaišanu no darba, nemaz nerunājot par cieņas aizskaršanu vai fizisku iespaidošanu. Un vēl, es nevaru iedomāties, kā var pierādīt, piemēram, atlaišanu no darba tieši homoseksualitātes dēļ (bet nevis piemēru par to, ka homoseksuālis darba laikā uzturējies darba vietā alkohola reibumā).

Kā jau minēju, teorētiski par “homofobu” var kļūt ikviens homoseksuālisma kritiķis. To, kā izpaužas “homofobijas” apkarošana, pierāda piemēri no tiesu prakses:

1. Pagājušā gada jūlijā Anglijā tika apcietināts misionārs no ASV Tonijs Miano. Viņu apsūdzēja “homofobiskas runas lietošanā, kas cilvēkiem var radīt raizes, satraukumu, ciešanas, trauksmi vai insultu”. Mācītājs, sprediķojot par 1. Tes. 4; 1 – 12, bija uzdrošinājies runāt par homoseksuālisma grēcīgumu. Par to viņam bija jāpavada septiņas stundas cietumā. Skotlendjarda rīcības brutalitāti kritizēja arī homoseksuāļu organizācijas. Pēc virknes līdzīgu incidentu Anglijā tika uzsākta kampaņa nolūkā mainīt likumdošanu. To vadīja aktieris Rovans Atkinsons – Mr. Bīna lomas atveidotājs.

2. ASV senators Teds Kruzs pērn jūlijā atklāti norādīja, ka valstīs, kurās tiek atzītas homoseksuāļu “laulības”, nākamais solis ir kristīgās pārliecības izpaušanas atzīšana par naida runu.

3. 2004. gadā Oke Grēns, vasarsvētku draudzes mācītājs Kalmārā (Zviedrijā), tika notiesāts par naida runu tādēļ, ka sprediķī homoseksualitāti bija nosaucis par “nenormālu, šausmīgu, vēzim līdzīgu audzēju sabiedrības miesā”.

Gan Latvijas, gan starptautiskie likumi ikvienam garantē tiesības uz apziņas brīvību, domas brīvību un runas brīvību, ar ko tiek saprastas arī tiesības brīvi apliecināt savu ticību praksē, uzkrāt un izplatīt informāciju. Minētajos piemēros (un tādus varētu nosaukt vēl un vēl) cilvēki tika tiesāti tieši par šo tiesību izmantošanu.

Tādēļ homoseksuāļu prasību īstenošana novedīs pie tā, ka sabiedrības nospiedošajam vairākumam nebūs iespējas izmantot tiesības un brīvības, kuras garantē Latvijas un starptautiskie likumi. Tas arī ir mūsu galvenais iebildums.”

Līdzīga ziņa:

Konfrontācija starp homoseksuālisma interešu lobēšanu un “Par dabīgu ģimeni” atbalstītājiem 

14.02.2014. Nebruks.lv par Lunačekas ziņojumu: Marlēnas kariņš ar Krišjāni