Materiālu tulkoja: Informācijas aģentūra
Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa Valdajas konferencē (19.09.2013), kurā viņš apliecināja, ka Krievija aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Šī uzruna ir nozīmīga ar to, ka Putins ir bez maz vai vienīgais pasaules valstu vadītājs, kurš uz visaptverošas, mērķtiecīgas sabiedrības maitāšanas, homoseksualizācijas un perversizācijas fona oficiāli paziņo, ka aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Visa cita starpā šī Putina runa ir pamācoša un vairāk kā aktuāla arī Latvijai pilnā apjomā.
Teksts krievu valodā: Владимир Путин за защиту традиционных нравственных ценностей
„Labdien, cienījamie draugi! Dāmas un kungi!
(…) Es pacentīšos ilgi jūs nenogurdināt, tomēr atļaušos izteikt dažus savus spriedumus par tēmām, kuras jūs apspriedāt šo tikšanos laikā. Runa ir ne tikai par Krievijas vēsturisko, kultūras un valstiskuma pieredzes analīzi. Pirmkārt es te domāju vispārīgu sarunu par nākotni, par stratēģiju un vērtībām, par mūsu valsts attīstības pamatā esošām vērtībām, par to, kā globālie procesi ietekmēs mūsu nacionālo identitāti, par to, kādu mēs vēlamies redzēt pasauli XXI gadsimtā un to, ko pasaulei kopā ar mūsu partneriem var dot Krievija.
Šodien ar nepieciešamību meklēt jaunu stratēģiju un savas identitātes saglabāšanu kardināli mainīgajā pasaulē (pasaulē, kura ir atvērtāka, caurspīdīgāka, savstarpēji saistītāka) tajā vai citā formā saskaras gandrīz visas valstis un tautas: gan krievi, gan Eiropas tautas, gan ķīnieši, gan amerikāņi, gan praktiski visu citu pasaules valstu sabiedrības. Un mēs, tais skaitā šeit Valdajā, cenšamies saprast kā uz šiem izaicinājumiem mēģina atbildēt mūsu partneri. Jā, mēs te tiekamies ar spicei\ālistiem Krievijas jautājumā, bet mēs izejam no tā, ka mūsu cienījamie viesi izsaka savu viedokli sadarbības jautājumā, balstoties uz Krievijas un savu valstu sadarbības iespējām.
„Kas mēs esam?”, „Kas mēs vēlamies būt?”
Krievijai un tās iedzīvotājiem jautājumi „Kas mēs esam?”, „Kas mēs vēlamies būt?” mūsu sabiedrībā skan arvien skaļāk un skaļāk. Mēs esam aizgājuši no Padomju ideoloģijas un atgriezt to nav iespējams. Fundamentālā konservatīvisma piekritēji, kuri idealizē pirmsrevolūcijas Krieviju (līdz 1917.gadam), izskatās, ir tikpat tāli no realitātes cik Rietumu ultraliberālisma piekritēji. Ir acīmredzams, ka mūsu virzība uz priekšu nav iespējama bez garīgas, kultūras un nacionālās pašnoteikšanās, pretējā gadījumā mēs nespēsim atbildēt uz ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem, nespēsim gūt panākumus globālās konkurences apstākļos. Bet šodien mēs redzam šīs konkurences saasināšanos.
Mūsdienu konkurences galvenie virzieni ir ekonomiski – tehnoloģiskie un idejiski – informatīvie. Saasinās arī militāri – politiskās problēmas un militāri – politiskās situācijas. Pasaule kļūst arvien nežēlīgāka, brīžiem tiek atmestas ne tikai starptautisko tiesību normas, bet pat viselementārākā piedienība. Ir jābūt stipriem militārā, tehniskā, ekonomiskā ziņā, bet pats galkvenais, kas noteiks panākumu esamību ir cilvēku kvalitāte, sabiedrības intelektuālā, garīgā un morālā kvalitāte. Galu galā gan ekonomiskā izaugsme, gan labklājības līmenis, gan ģeopolitiskā ietekme izriet no sabiedrības kvalitatīvā stāvopkļa, no tā cik lielā mērā vienas vai otras valsts pilsoņi izjūt sevi kā vienotu veselumu, kā vienu tautu, no tā cik viņos tas ir vēsturiski iesakņojies, no vērtībām un tradīcijām un no tā vai viņus apvieno kopēji mērķi un atbildība. Šai ziņā jautājums par nacionālās identitātes iegūšanu un nostiprināšanu Krievijai patiesi ir fundamentāls raksturs.
Bez tam šodien Krieviju ietekmē ne tikai objektīvais globalizācijas spiediens uz pašas identitāti, bet arī XX gadsimta nacionālo katastrofu sekas, kad divreiz tika piedzīvots pilnīgs valsts sabrukums. Tā rezultātā ir iegūts spēcīgs trieciens pa nācijas kultūras un garīguma kodu, tāpēc esam saskārušies ar vēstures vienības un tradīciju pārtrauktību, ar sabiedrības demoralizāciju, ar savstarpējās uzticības un atbildības deficītu. Tieši te ir meklējami daudzu problēmu, ar kurām mēs šodien saskaramies, pirmcēloņi. Jo jautājums par atbildību likuma, sabiedrības un savā priekšā ir viens no pašiem galvenajiem ne tikai tieslietu izpratnē, bet sadzīvē vispār.
Nacionālā ideoloģija
Pēc 1991.gada bija ilūzija, ka jauna nacionālā ideoloģija, attīstības ideoloģija, radīsies it kā pati no sevis. Valsts, valsts varas pārstāvji, intelektuālā un politiskā šķira praktiski pašdistancējās no šī darba, vēl jo vairāk, ka iepriekšējā oficiozā ideoloģija atstāja smagu pēcgaršu. Un patiesībā visi vienkārši baidījās pat tikai pieskarties šai tēmai. Bez tam nacionālās idejas, kas balstās nacionālā identitātē, neesamība bija izdevīga tai kvazikoloniālai elites daļai, kura devu priekšroku zagšanai un kapitālu izvešanai, un nesaistīja savu nākotni ar valsti, kurā šie kapitāli ir nopelnīti.
Prakse ir pierādījusi, ka jauna nacionālā ideja nerodas un neattīstās pēc tirgus likumiem. Valsts un sabiedrības pašdistancēšanās nenostrādāja, tāpat kā nenostrādāja mehāniska citu pieredzes kopēšana. Šādi rupji pakaļdarinājumi, mēģinājumi no ārpuses civilizēt Krieviju nav guvuši absolūta sabiedrības vairākuma atbalstu, tāpēc ka tieksme pēc pašnoteikšanās, pēc garīgas, ideoloģiskas, ārpolitiskas suverenitātes ir neatņemama mūsu nacionālā rakstura īpašība. Visa cita starpā jāpasaka, ka šāda pieeja nestrādā arī daudzās citās valstīs. Ir pagājuši tie laiki, kad gatavus dzīves kārtības modeļus varēja uzstādīt citā valstīs tikpat vienkārši kā uzstāda kompjūter programmas.
Mēs tāpat saprotam, ka identitāte, nacionālā ideja nevar tikt uzspiesta no augšas, ka tā nevar tikt izveidota uz ideoloģiska monopola pamatiem. Šāda konstrukcija ir nestabila un ļoti neaizsargāta, mēs to zinām pēc pašu pieredzes, mūsdienu pasaulē šādai pieejai nav nākotnes. Nepieciešama vēsturiska jaunrade, labākās nacionālās pieredzes un ideju sintēze, mūsu kultūras, garīguma un politiskās tradīcijas izpratne, apskatot to no dažādiem skatu punktiem un saprotot, ka tas nav kaut kas sastindzis un mūzām nemainīgs, bet gan ir kā dzīvs organisms. Tikai tad mūsu identitātei būs stingrs pamats un tā būs vērsta uz nākotni, nevis pagātni. Tas ir galvenais arguments par labu tam, lai ideoloģijas attīstības jautājumi obligāti tiktu apspriesti ar cilvēkiem, kam ir dažādi uzskati un kam ir dažādi viedokļi par to, kas ir jādara vienu vai otru problēmu risināšanas sakarā. Mums visiem: gan tā saucamajiem neoslavofīliem, gan neorietumniekiem, gan valstiskuma idejas piekritējiem, gan t.s. liberāļiem – visai sabiedrībai ir jāveic kopējs darbs formējot kopējus attīstības mērķus. Vajag atbrīvoties no paraduma dzirdēt tikai idejiskos domubiedrus un neiedziļinoties, naidīgi vai pat ar naidu noraidīt jebkuru citu viedokli. Ar valsts nākotnes jautājumiem nedrīkst apieties kā ar futbolbumbu, kas ir nokļuvusi galēja nihilisma, patērētājmānijas, visa un visu kritikas vai bezperspektīva pesimisma dubļos. Tas nozīmē, ka liberāļiem ir jāiemācās sarunāties ar kreisu uzskatu pārstāvjiem un otrādi; nacionālistiem ir jāatceras, ka Krievija kopš savas rašanās ir veidojusies kā daudznacionāla un daudzkonfesionāla valsts un, sākot ekspluatēt krievu, tatāru, Kaukāza, Sibīrijas un vienalga kā vēl nacionālismu un separātismu, mēs sākam iet pa sava ģenētiskā koda iznīcināšanas ceļu. Darot tā, mēs pēc būtības sākam iznīcināt paši sevi.
Krievijas suverenitāte, patstāvība un nedalāmība ir neapšaubāmas aksiomas. Tās ir sarkanās līnijas aiz kurām nevienam nav brīvi atrasties. Lai cik arī dažādi nebūtu mūsu uzskati, diskusija par identitāti, nacionālo nākotni nav iespējama bez visu tās dalībnieku patriotisma. Patriotisma, protams, pašā labākajā šī vārda izpratnē. Pārāk bieži savā nacionālajā vēsturē mēs esam saskārušies nevis ar opozīciju valsts varai, bet gan ar opozīciju pašai valstij, opozīciju Krievijai kā tādai. Es jau par to minēju. Puškins par to runāja. Un mēs zinām ar ko tas parasti beidzas – ar valsts kā tādas iznīcināšanu. Mums praktiski nav tādas ģimenes, kuru nebūtu piemeklējušas pagājušā gadsimta nelaimes. Vienu vai otru vēsturisko notikumu vērtējums joprojām šķeļ valsti un sabiedrību. Mums ir jāsadziedē šīs brūces, mums ir jāatjauno vēstures „audu” viengabalainība. Nedrīkst vairs mānīt pašiem sevi, izstrīpojot no vēstures nesmukas vai ideoloģiski neērtas lappuses, saraujot starppaaudžu saiknes, metoties galējībās, radot vai nopulgojot kumirus. Laiks beigt ievērot vēsture tikai un vienīgi slikto un lamāt sevi vairāk kā to darītu mūsu nelabvēļi. Kritika ir vajadzīga. Bet bez pašcieņas, bez Tēvzemes mīlestības šāda kritika ir pazemojoša un neproduktīva.
Mums ir jālepojas ar savu vēsturi un mums ir ar ko lepoties. Visai mūsu vēsturei, bez kādu tās daļu izņemšanas no tās vai izkropļošanas, ir jākļūst par daļu no mūsu identitātes. Bez šī apstākļa atdzīsānas nav iespējama savstarpējā uzticība un sabiedrības virzība uz priekšu.
Greizā Eiropas identitāte
Vēl viens nopietns krieviskās identitātes izaicinājums ir saistīts ar pasaulē notiekošiem notikumiem. Te ir gan ārpolitiski, gan morāli aspekti. Mēs redzam kā daudzas eiroatlantiskas valstis ir aizgājušas pa ceļu, kurš noliedz viņu pašu saknes, tai skaitā arī kristīgas vērtības, kas ir Rietumu civilizācijas pamats. Tiek noliegts tikumiskais pirmsākums un jebkura tradicionāla identitāte: nacionāla, kultūras, reliģiska un pat dzimumidentitāte.
Tiek realizēta politika, kas vienā līmenī pielīdzina daudzbērnu ģimeni ar viendzimuma partnerību, ticību Dievam ar ticību sātanam.
Politkorektuma ekscesi ir nonākuši pat tik tālu, ka pilnā nopietnībā tiek runāts par partijas reģistrēšanu, kura par savu mērķi pasludina pedofilijas propogandu.
Cilvēki daudzās pasaules valstīs kaunas un baidās runāt par savu reliģisko piederību. Pat tiek atcelti svētki vai arī tiem tiek doti citi nosaukumi, kaunīgi slēpjot šo svētku pamatjēgu, šo svētku tikumisko pamatu.
Esmu pārliecināts, ka tas ir vistaisnākais ceļš uz degradāciju un primitivizāciju, uz dziļu demogrāfisku un morālu krīzi.
Kas gan vēl vairāk var liecināt par cilvēces sociuma morālo krīzi kā sevis pašatjaunošanās spēju zudums. Šodien gandrīz visas attīstītās valstis vairs nespēj pašatjaunoties, pie tam, tās to nespēj pat izmantojot migrāciju. Bez kristietībā un citās pasaules reliģijās ieliktajām vērtībām, bez tūkstošiem gadu laikā izkristalizētām morāles un tikumības normām cilvēki neizbēgami zaudēs savu cilvēcisko cieņu. Un mēs uzskatām ka tas ir dabiski un pareizi šīs vērtības atstāt. Ir jāciena jebkuras mazākumgrupas tiesības būt atšķirīgiem, tai pat laikā vairākuma tiesības arī nedrīkst tapt apšaubītas.
Vienlaicīgi mēs redzam centienus tādā vai citādā veidā reanimēt vienpolāru unificētu pasaules modeli un starptautisko tiesību institūta un nacionālo suverenitāšu vājināšanu. Tādai vienpolārai, unificētai pasaulei nav nepieciešamas suverēnas valstis, tai ir nepieciešami vasaļi [uzticami kungu kalpi]. Vēsturiskā nozīmē tā ir atteikšanās no savas būtības, no Dieva, dabas dotās pasaules daudzveidības.
Krievija ir kopā ar tiem, kuri uzskata, ka lēmumi ir jāpieņem kolektīvi, nevis tikai pēc dažu vai grupas valstu ieskatiem vai to interešu vārdā, un ka reāli ir jādarbojas starptautisko tiesību normām, nevis stiprākā tiesībām, nevis kulaku tiesībām. Katra tauta nav ekskluzīva, bet unikāla un savdabīga, un katrai tautai ir tādas pat tiesības kā citām, tai skaitā tiesības uz patstāvīgu savas attīstības ceļa izvēli. Tāds ir mūsu konceptuāls skatījums, kurš izriet no mūsu pašu vēsturiskā likteņa un Krievijas lomas pasaules politikā. Mūsu pašreizējai pozīcijai ir dziļas vēsturiskas saknes. Pati Krievija ir attīstījusies, pamatojoties uz daudzveidību, harmoniju un balansu, un ienesa šo balansu apkārtējā pasaulē. Gribu atgādināt, ka Vīnes kongress 1815.gadā un Jaltas vienošanās 1945.gadā, kas tika pieņemti aktīvi līdzdarbojoties Krievijai, atnesa ilgus miera gadus. Krievijas spēks, uzvarētāja spēks šajos pagriezienpunktos izpaudās cēlā un taisnīgā rīcībā. Un atcerēsimies arī Versaļu [miera līgums pēc 1.pasaules kara], kas tika noslēgta bez Krievijas līdzdalības. Daudzi speciālisti, un es viņiem pilnībā piekrītu, uzskata, ka tieši Versaļā tika ielikti 2.pasaules kara pamati. Jo Versaļas līgums bija netaisnīgs pret vācu tautu un uzlika tai tādus ierobežojumus un pienākumus ar kuriem normālos apstākļos tas tikt galā nevarēja pat simts gadus uz priekšu, un tas bija vairāk kā skaidrs.
Multikulturālisma sekas
Gribu vērst uzmanību uz vēl vienu principiālu Eiropas, kā arī citu valstu aspektu – uz tā saucamo multikulturālismu, kurš kā sabiedrības modelis pa lielam tika ieviests no augšas un kurš pašreiz saprotamu iesmelsu dēļ tiek apšaubīts. Tas tādēļ, ka tā pamatā ir sava veida samaksa par koloniālo pagātni. Ne velti mūsdienu Eiropas politiķi un sabiedriskie darbinieki arvien biežķ runā par multikulturālisma krahu, par to, ka multikulturālisms nespēj nodrošināt citas valodas un citas kultūras elementu integrāciju sabiedrībā.
Krievijā, kurai savulaik centās piekabināt „tautu cietuma” birku, gadsimtu laikā nav izzudis neviens mazais etnoss. Tie visi ir saglabājuši ne tikai savu iekšējo patstāvību un kultūras identitāti, bet arī savu vēsturisko telpu. Ziniet, es ar interesi uzzināju (vienkārši nezināju iepriekš), ka Padomju laikā katram šādam mazam etnosam bija savs iespiedizdevums, tika atbalstīta valoda un nacionālā literatūra [Padomju Latvijā tika izdots liels daudzums kvalitatīvu grāmatu un augstas kvalitātes klasikas tulkojumi, kuri i klāt nestāv mūsdienu „brīvajā” „Latvijā” izdodamajām saturiskā ziņā gaužām zemas kvalitātes grāmatām]. Starp citu, daudz ko no šai sfērā iepriekš darītā mums ir jāatgriež. Pie tam mums ir uzkrāta unikāla dažādu kultūru savstarpējās ietekmes, bagātināšanās un cieņas pieredze. Šis polikulturālisms, polietniskums dzīvo mūsu vēsturiskajā apziņā, mūsu garā, mūsu vēsturiskajā kodā. Uz šī dabiskā pamata tūkstošiem gadu laikā arī tika būvēts mūsu valstiskums.
Krievija, kā tēlaini izteicās filozofs Konstantīns Leontjevs, vienmēr ir attīstījusies kā „ziedoša sarežģītība”, kā valsts – civilizācija, kura kopā tika saistīta ar krievu tautu, krievu valodu un krievu kultūru, Krievijas pareizticīgo baznīcu un citām tradicionālajām Krievijas reliģijām. Tieši no valsts – civilizācijas modeļa izriet mūsu valsts iekārtas īpatnības. Tā vienmēr centās elastīgi ņemt vērā to vai citu teritoriju nacionālo, reliģisko specifiku, nodrošinot dažādību vienotībā. Kristietība, islāms, budisms, jūdaisms un citas reliģijas ir neatņemama Krievijas identitātes un vēsturiskā mantojuma, tās pilsoņu igdienas dzīvē, sastāvdaļa. Galvenais valsts uzdevums, kurš ir nostiprināts arī Konstitūcijā – nodrošināt vienādas tiesības tradicionālo reliģiju pārstāvjiem un ateistiem, nodrošināt sirdsapziņas brīvības tiesības visiem valsts pilsoņiem.
Tomēr identifikācija tikai caur etnosu, reliģiju lielākajā valstī ar polietnisku iedzīvotāju sastāvu, protams, nav iespējama. Tieši pilsoņu identitātes veidošana, balstoties uz kopējām vērtībām, patriotisko apziņu, pilsonisko atbildību un solidaritāti, cieņu pret likumu, līdzdalība Dzimtenes likteņa noteikšanā bez savu etnisko un reliģisko sakņu zuduma, ir galvenais nosacījums vienotas valsts saglabāšanai. Tieši kādā veidā politiski, idejiski, konceptuāli tiks noformēta nacionālās attīstības ideoloģija ir plašu diskusiju objekts, tai skaitā arī ar jūsu līdzdalību. Tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu filozofijas kodolā ir jābūt cilvēka attīstībai – morālai, intelektuālai un fiziskai. Vēl 90-o gadu sākumā Solžeņicins runāja par tautas saglabāšanu pēc XX gadsimta satricinājumiem kā par galveno nacionālo uzdevumu. Šodien ir jāatzīst, ka pilnībā pārvarēt negatīvās demogrāfiskās tendences arī mums nav izdevies, mēs tikai nedaudz esam atkāpušies no bīstamās nacionālā potenciāla pazaudēšanas robežas [proamerikāniskā ES province Latvija šai ziņā atrodas ievērojami sliktākā stāvoklī].
Izglītības nozīme
Diemžēl mūsu vēstures gaitā atsevišķu cilvēku dzīvība bieži vien netika augstu vērtēta. Pārāk bieži cilvēki bija tikai attīstības līdzeklis, nevis tās mērķis un misija. Mums vairs nav ne tikai tiesību, bet arī iespēju mest miljoniem cilvēku attīstības dzinēja katlā. Jāsaudzē ir katrs. Tieši izglītoti, radoši, fiziski un garīgi veseli cilvēki, nevis dabas resursi vai kodolieroči, būs galvenais Krievijas spēks šajā un nākamajos gadsimtos.
Izglītībā īpaši svarīgi ir tas, ka personības un patriota radīšanai mums ir jāatjauno lielās krievu kultūras un literatūras nozīme. Tam ir jābūt pilsoņu pašnoteikšanās fundamentam, savdabības avotam un pamatam nacionālās idejas sapratnei. Te ļoti daudz kas ir atkarīgs no pedagogu sabiedrības, kas bija un paliek kā svarīgākie vispārnacionālo vērtību, ideju un uzstādījumu glabātāji. Šī sabiedrība runā vienā valodā – zinātnes, zināšanu un audzināšanas valodā. Un tas ir milzīgā teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Un ar to vien šī sabiedrība (tas ir pedagogu sabiedrība) stiprina un vieno valsti. Un šīs sabiedrības atbalstīšana ir viens no svarīgākajiem soļiem ceļā uz stipru un plaukstošu Krieviju.
Vēlreiz uzsveru, ka nekoncentrējot mūsu spēkus uz cilvēku izglītību un veselību, uz savstarpējas valsts un katra pilsoņa atbildības sajūtas veidošanos un, visbeidzot, neatjaunojot sabiedrībā uzticību, mēs zaudēsim vēsturiskajā konkurencē. Krievijas pilsoņiem ir jāsajūt sevi kā atbildīgiem savas valsts, sava apgabala, savas mazās dzimtenes, sava īpašuma, savas dzīves saimniekiem.
Pilsonis ir tas, kurš ir spējīgs patstāvīgi tikt galā ar savām lietām, brīvi sadarbojoties ar sev līdzīgajiem. Bet pilsonības labākā skola ir vietējās pašvaldības un pašu pilsoņu veidotas organizācijas. Te protams es domāju nekomerciāla rakstura organizācijas. Starp citu viena no labākajām Krievijas politiskajām tradīcijām – zemstes tradīcija tāpat tika veidota pēc pašvaldību principa. Tikai no efektīviem pašvaldību mehānismiem var rasties īsta pilsoniska sabiedrība un patiesi nacionāla elite, ieskaitot, protams, arī opozīciju ar savu ideoloģiju, vērtībām, pašu labā un sliktā mēru, pašu, nevis masu saziņas līdzekļu vai vēl jo vairāk ārzemju uzspiestu. Valsts ir gatava un ticēs pašaktīvām, sevi pārvaldošām struktūrām, bet mums ir jāzin, kam mēs uzticamies. Un tā ir pilnīgi normāla pasaules prakse, kas paaugstina nevalstisko organizāciju caurspīdību.
Runājot par jebkādām reformām ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu valsts ir ne tikai Maskava un Pēterburga. Attīstot krievisko federālismu, mums ir jābalstās pašu vēsturiskajā pieredzē, izmantojot elastīgus un daudzveidīgus modeļus. Krieviskajā federālisma modeļa konstrukcijā ir ielikts ļoti liels potenciāls. Mums ir jāiemācās saprātīgi to izmantot, neaizmirstot galveno: reģionu attīstībai, to patstāvībai ir jāstrādā uz vienlīdzīgu iespēju radīšanu visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no to dzīvesvietas; uz ekonomiskās un sociālās attīstības disbalansu likvidāciju Krievijas teritorijā, attiecīgi arī uz valsts vienotības nostiprināšanu. Protams, tas ir sarežģīts uzdevums, jo desmitiem un pat simtiem gadu laikā šīs teritorijas attīstījās, protams, nevienmērīgi.
Eirāzijas savienības būtība
Gribētu skart vēl vienu tēmu. XXI gadsimts solās būt lielu pārmaiņu gadsimts, lielu ģeopolitisku kontinentu (finansu – ekonomisku, kultūras, civilizācijas, militāri-politisku) formēšanās laikmets. Tāpēc absolūta mūsu prioritāte ir cieša integrācija ar kaimiņiem. Nākamā Eirāzijas ekonomiskā savienība, par kuru mēs paziņojām, par kuru mēs daudz runājam pēdējā laikā, ir ne tikai savstarpēji izdevīgu līgumu kopa. Eirāzijas savienība ir Eirāzijas vēsturiskajā telpā esošo tautu identitātes saglabāšanas projekts jaunajā gadsimtā un jaunajā pasaulē. Eirāzijas projekts ir izdevība visai pēcpadomju telpai kļūt par patstāvīgu globālās attīstības centru, nevis tikai par Eiropas vai Āzijas perifēriju. Gribu uzsvērt, ka Eirāzijas integrācija tāpat tiks veidota uz daudzveidības principa pamatiem. Tā ir apvienība, kur katrs saglabās savu pašcieņu, savu savdabību un savu politisko subjektumu. Kopā ar partneriem soli pa solim pakāpeniski realizēsim šo projektu. Un mēs ceram, ka tas būs mūsu ieguldījums pasaules daudzveidības un stabilas attīstības saglabāšanā.
Cienījamie kolēģi!
Laiku pēc 1991.gada ir pieņemts saukt par pēcpadomju periodu. Mēs esam pārdzīvojuši un pārvarējuši šo straujo un dramatisko laika posmu. Krievija, kā tas ne reizi vien vēsturē jau ir bijis, izejot cauri grūtībām un pārbaudījumiem, atgriežas pati pie sevis, atgriežas pie savas vēstures.
Nostiprinot savu nacionālo savdabību, nostiprinot savas saknes, paliekot atvērtiem un uzņēmīgiem pret labākajām Austrumu un Rietumu idejām un praksēm, mums ir jāiet un mēs iesim uz priekšu.
Liels paldies par uzmanību.”
Avoti:
http://www.rg.ru/2013/09/19/stenogramma-site.html
http://www.kremlin.ru/news/19243
0 komentāri
Uzraksti, ko domā