Raksta autors: Rinalds Gulbis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Vēl šī gada maija nogalē dažādos forumos, diskusijās un presē plaši tika apspriesta Latvijas jauniešu došanās uz militārajām nometnēm Krievijā. Šajās nometnēs jauniešus mudināja sekot PSRS un mūsdienu Krievijas vērtībām, aizstāvēt tās un rūpēties par Otrā pasaules kara “pareizu” pieminēšanu. Šobrīd par jaunu aktualitāti kļuvis kāds cits rīks – padomju laikā dzīvojošo atgriešana jaunības un bērnības gados, iesaistot tos tūrisma braucienos, kuros tiek piedāvāts uz nedēļu iejusties padomju laika pionieru nometnes atmosfērā.

Ja jauniešus, iesaistot militāra rakstura nometnēs, iespējams aizraut ar stāstu par uzvaru Otrajā pasaules karā, spiegu spēlēm, kuru īstenošanā piedalās Krievijas Federālā drošības dienesta amatpersonas, un soļošanu 9.maija parādē, tad 70. – 80. gadu paaudzi var iedvesmot bērnu dienu un agras jaunības atmiņas. Kā kopā ar politologu Māri Cepurīti rakstījām pētījumā “Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija”, uz konkrēto paaudzi vislabāk var iedarboties ar mēģinājumiem atgādināt par šo cilvēku jaunības un bērnu dienām, kas parasti atmiņā tiek idealizētas un raisa sentimentālas izjūtas.

Vēstures izpratne, kas tiek pasniegta šādās, it kā ar savdabīgu kiču apveltītās, nometnēs satur arī lielu daļu no tā saucamajiem svētajiem (sacred)mītiem, kuri sevī nes ziņu par konkrētas valsts ideoloģiskajām nostādnēm un“pareizo” vēstures izpratni. Tā nereti ir arī attiecīgās valsts propagandas sastāvdaļa. Šāda veida tūrisma braucieni – nometnes ir arī viens no spilgtākajiem maigās varas vizualizācijas piemēriem, kur cilvēku grupa, kas jau iepriekš ir zināmā mērā predestinēta, tiek pārliecināta vēl vairāk par ideju, ka padomju laiki ir bijis “zelta laikmets” un visa padomju vēsture – uzvaras un izdošanās stāsts.

Visu šo tūrisma braucienu un pašu pionieru nometni “Ceturtā maiņa” organizē Krievijas tūrisma industrijas savienība, piedaloties Uļjanovskas Ļeņina muzejam, kurš apņēmies nodrošināt nometnes dalībniekus ar nepieciešamo atribūtiku nometnes vajadzībām, kā arī izveidot sarkano stūrīti, lai radītu pēc iespējas autentiskākas sajūtas. Interesantākais šajā stāstā ir tas, ka Krievijas tūrisma industrijas savienībai ir arī sava pārstāvniecība Rīgā, un kā viens no tās ciešākajiem sadarbības partneriem uzrādīts Rīgas Tūrisma attīstības birojs, tāpat arī Jūrmalas pilsētas dome un Tūrisma attīstības valsts aģentūra.

Saprotama ir šo par tūrismu atbildīgo iestāžu sadarbība ar līdzīgo organizāciju Krievijā, taču, vai nebūtu pienācis laiks izvērtēt, kuras Krievijas organizācijas iniciatīvas ir atbilstošas arī Latvijas un Rīgas interesēm, bet kuras ne? Gan jauniešu militārās nometnes, gan šādi tūrisma braucieni – nometnes ar pseidovēsturisku pamatu – ir spilgts piemērs tam, kā Krievijas realizētais ārpolitikas kurss, iesaistot vienā kultūrtelpā bijušās Padomju republikas, īstenojas arvien skaidrāk un tiešāk.

Arvien lielākas Latvijas sabiedrības daļas ar visdažādākajām Krievijas maigās varas iniciatīvām tiek uzrunātas arvien biežāk, un arvien vairāk palielinās iespējamība, ka Krievijai ar šādu ārpolitikas kursu izdosies pārliecināt Latvijā dzīvojošos par tās pievilcību un īstenoto politiku. Tas ir līdzīgi kā pasakā par Sarkangalvīti, kur vilks, lai ievilinātu Sarkangalvīti savās ķetnās, pārģērbās par nekaitīgo un jauko vecmāmiņu, kura Sarkangalvītei taču bija tik mīļa un saprotama.

Jāatzīmē, ka šādas nometnes, gan kā tūrisma braucieni, gan ar militāru ievirzi, no Krievijas puses kļūst par arvien biežāku parādību. Tā vēl maija sākumā Penzas apgabalā jauniešu vidū bija sarīkota paramilitāra spēle, kur, vadoties pēc Gļeba Babrova grāmatas “Dzīvi mirušo laikmets”, tika izspēlēta situācija, kur Ukraina ir sadalījusies divās daļās. Spēlē viena no šīm daļām bija prorietumnieciska un to atbalstīja NATO un ES, bet otra prokrieviska ar Maskavas atbalstu.

Spēlē, protams, uzvarēja Krieviju atbalstošā puse. Taču pats satraucošākais šajā stāstā ir tas, ka ar militārpersonu klātbūtni šajā spēlē tika realizēta Ukrainas dalīšana un tādu robežu nospraušana, ko neviens vien politikas pētnieks ir atzinis par reāli iespējamu. Nu gan krievu, gan ukraiņu jaunieši šādam scenārijam ir gatavi.

Mūsdienās, protams, mēs saskaramies ne tikai ar Krievijas, Ķīnas vai jebkuras citas pietiekami lielas varas mēģinājumiem radīt pievilcīgu tēlu par savu valsti. Maigās varas īstenošana ir raksturīga virknei valstu, taču ne visas no šīs politikas realizētājām ir paziņojušas, ka vēlas atjaunot kādreizējā totalitārā režīma ģeogrāfisko telpu, veidojot kā ekonomiskas, tā militāras savienības.

Koordinētas politikas trūkums kultūras un izglītības jomā šobrīd ir mūsu valsts klupšanas akmens, jo brīdī, kad vairāk nekā 50% iedzīvotāju ar nostalģiju lūkojas uz Padomju Savienības laikiem Latvijā, mēs vienkārši nevaram atļauties nerīkoties, lai situāciju mainītu. Taču, kamēr divdesmit gadu laikā mēs neesam atraduši kādu centrālo identitātes kodolu visiem mūsu valsts iedzīvotājiem, esam viegls mērķis jebkurām maigās varas iniciatīvām.