Latvijas luterāņu baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim ir uzticēti LELB pirmā arhibīskapa Teodora Grīnberga amata rīki – zizlis un krusts. Viņa pārraudzībā ir latviešu luterāņu draudzes visā pasaulē, un sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu, Daci Kokareviču un Ivaru Cišu arhibīskaps stāsta, kā sokas diecēzē, “kur saule nekad nenoriet”,-ziņo spektrs.com/ la.lv 

– Kā izskatās no tālumiem Latvijas laicīgajā dzīvē notiekošais?

- Protams, ir lietas, par kurām priecājos, un lietas, par kurām esmu bēdīgs. Mūsu īpašība individuālisms, kas varētu būt arī pozitīva, var novest pie tā, ka spēki sašķeļas. Tā notika starpkaru posmā, un kaut ko līdzīgu manām arī tagad. Būtu labāk, ja visi turētos kopā veselīgas kopības apziņā. Bet priecīgs esmu par mūsu māksliniekiem un māksliniecēm, dziedātājām un diriģentiem, jo viņi Latvijas tēlu dara skanīgu un jauku.

– Par tām Latvijā bēdīgajām lietām jātiek skaidrībā – vai bēdājamies tāpēc, ka ir par ko, vai esam pieņēmuši, ka jābēdājas un latvieši esot pastāvīgi bēdīgi, drūmi. Bet ārzemēs gan visi esot laipni, smaidoši…

– Latvijā ir daudz kas mainījies uz labo pusi. Bet ir daži sektori, piemēram, izglītība, kur būtu vairāk jāpiestrādā. Senākos laikos varbūt vairāk jauniešos ieaudzināja atbildības izjūtu pret visu kopienu un tās vājākiem locekļiem. Pašreiz iespaids, ka ikviens no visu kopējā labuma grib izraut to vislielāko gabaliņu sev. Baznīcā redzam, ka ārpus Latvijas ir daudzi cilvēki, kuri uzņemas pienākumus brīvprātīgi, bez atlīdzības, bet Latvijā varbūt ir grūtāk tādus atrast.

Neviena sabiedrība ilgstoši nedarbosies par svētību visiem, ja cilvēkos nebūs pamatlojalitātes pret savu valsti un sabiedrību. Brīžam gan parādās, piemēram, toreiz, kad bija jābalso par valsts valodu.

Šajā jomā ir ko darīt kā valstiskām, tā nevalstiskām organizācijām.

D. Kokareviča: – Mūsu avīzes lasītājs Rituma kungs, kurš ilgi dzīvojis ASV un tagad atgriezies tēvzemē, vēstulē redakcijai raksta: “Mums ir divi evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapi. Abi savu sadarbību raksturo kā labu, un tā ir dibināta uz kopīgu ticības apliecību vienā valodā. Jājautā, kādēļ gan divas latviešu luterāņu baznīcas nevarētu apvienoties?”.

– Mēs, kas esam ārpus Latvijas, neesam pret apvienošanos. Esam ar mieru labprāt pieņemt baznīcu Latvijā tādu, kāda tā ir, ja šī baznīca pieņems mūs tādus, kādi esam.

I. Cišs: – Ziemeļu kaimiņzemē ir brīnišķīgs piemērs – ārzemju igauņu luterāņu baznīcai izdevās apvienoties ar vietējo.

– Jāpiebilst, ka Igaunijā darbojas apmēram 30 mācītājas, tur nebija šo atšķirību attieksmē pret sieviešu ordināciju. Bet no atšķirībām nav jābaidās, tās var izrunāt un strādāt kopā.

V. Krustiņš: – Jums ir viena draudze arī Latvijā. Kad televīzijā rādīja tās dievkalpojumu, redzēju, ka jūsu sacītais sprediķis drusku atšķīrās no tiem, ko pierasts redzēt citās reizēs, un pats dievkalpojums atšķīrās ar vienkāršību.

– Tajā draudzē, kas reizi mēnesī pulcējas un nomā telpas Vecajā Ģertrūdē, apmēram 60 procenti ir cilvēki, kas agrāk dzīvojuši ārpus Latvijas. Ir labi, ka pastāv atšķirības un ka tās pieļauj.

- Ir cilvēki, kas valsts svētku dievkalpojumos arvien sēž pirmajās rindās. Reizēm varbūt tie, kas sēž tālāk, savās sirdīs ir pulka tuvāki Tam Kungam nekā tie, kas vēlēšanu iespaidā sēž pirmajā vai otrajā rindā.

– Te jau savā laikā bija tā sauktā mācītāju partija. Tas nu nav tas, kas nāktu par labu valstij vai baznīcai. Ir labi, ja garīgā un laicīgā sfēra sadarbojas, taču der ievērot principu – ne šķirti un ne samaisīti, un katrs veic uzdevumus savas kompetences robežās.

Personām, kas sēž vai stāv pirmajās rindās, reizēm ir savs nolūks – vai tie būtu politiķi vai dāmas.

Berlīnes garnizona mācītājs reiz stāstīja, ka viņa baznīca arvien labi apmeklēta. Tā kā dievkalpojumus apmeklēja jauni leitnanti, draudzei pievienojās daudzas jaunas dāmas. Vecāki gāja viņām līdzi, un baznīca bija pilna! Kādreiz mīļais Dievs strādā ar ļoti efektīviem paņēmieniem.

– Rietumos nepārtraukti runā par tā saucamo cilvēktiesību pārākumu. Bet mūsu avīzes lasītājs vēstulē spriež, ka vismaz Vecā Derība nonāk pretrunā ar cilvēktiesību kanoniem. Ko jūs par to teiktu?

- Cilvēktiesības lielā mērā ir izrietējušas no kristīgās ticības, jāatzīst, dažreiz gan sīvā cīņā pret kristīgās ticības tā laika oficiālām autoritātēm. Nedrīkst cilvēktiesības padarīt par ideoloģiju, jo neviena ideoloģija nav par svētību. Arī kristīgā ticība nedrīkst kļūt par ideoloģiju. Cilvēktiesības arvien ir jāpārbauda un jāsalīdzina ar dzīvi pašu kā labāko mērauklu.

Pilns teksts