Mēs dzīvojam laikā, kad troksnis apkārt ir lielāks par sirdsapziņu mūsos. Ir kļuvis gandrīz neiespējami atšķirt patiesību no meliem. Mēs vadāmies pēc pieņēmumiem, jo nav laika dziļākai analīzei. Mēs „savus” lēmumus pieņemam pēc citu teiktā, pēc tiem, kas ir dzirdami, un dzirdami ir tie, kas vairāk runā un skaļāk kliedz, kas maksā. Bet, vai patiesība ir runāšanā, troksnī un naudā?,- spektrs.com ziņo Ieva Leinasare

Šodien caur mēdijiem un apkārtējo vidi mūs apņēmis antivērtību spektrs un paši esam kļuvuši tā daļa. Tas ir kā bacilis, kas ielien smadzenēs un to pat nepamanām. Ērtākas dzīves un sirdsapziņas neapgrūtināšanas labad, vērtības ir sācis radīt cilvēks pats. Tās ir katram savas, plašā izvēlē kā lielveikala plauktos, pamatvērtības nobāžot kur noliktavās, lai neaizņem vietu, jo nav pieprasītas. Mīlestība ir aizvietota ar seksu; prieks ar baudu un atkarību izraisošām lietām; laime ar nepārtrauktu darbošanos, naudas daudzumu un labām sajūtām; gudrība ar tiesībām teikt ko, kam un kur gribās vai paņemt, kas vēl paņemams; brīvība ar visatļautību un neskaitāmajām tiesībām.

Te nu mēs esam – „vērtību” lielveikalā un kā pilsoņi varam cīnīties par SAVĒJO vērtību un interešu noteikšanu par valsts likumu. Jo mums uz to ir tiesības! To sauc par pilsonisko sabiedrību un rietumu vērtībām. Likums un morāle ir kā māls mūsu rokās, un mēs veidojam to pēc mūsu personiskajām vēlmēm un instinktiem, mēs – tā sabiedrība, kāda esam. Pat likuma latiņu pārliekam atbilstoši savām vērtībām, liekot pārējiem pēc tām dzīvot. Jautājums – vai mūsu vērtības iet uz augšu vai uz leju, uz attīstību vai degradāciju? Kādas vērtības var izdot un kādus likumus veidot slima sabiedrība? Vai mēs esam vesela vai slima sabiedrība?

Ilgtermiņa stratēģija (LV2030)

Šobrīd Saeimā caurskatīšanai pirms apstiprināšanas atrodas Latvijas ilgtermiņa stratēģija (LV2030), kas noteiks mūsu nākotni 20 gadu posmā, jo tiks pieņemta ar likuma spēku. Šo stratēģiju ir izveidojis R.Ķīļa kungs kopā ar sevis izvēlētu, līdzīgi domājošu (līdzīgu vērtību) cilvēku grupiņu, kas izglītību (pamatā) guvuši Eiropas augstskolās. Pats Ķīļa kungs ir antropologs un šīs studiju programmas pamatā (tāpat kā daudzu citu sociālo programmu) ir „new age” ideoloģiskā bāze, t.i., nav absolūto vērtību, bet vērtība var būt jebkas. Dieva nav un dievs var būt jebkas. Un jautājums nav par izglītības kvalitāti vai augstskolas reputāciju, bet par vērtību un ideoloģisko bāzi cilvēkam, kurš veido VALSTS ILGTERMIŅA stratēģiju.
ŠEIT sākas jautājumi. Latvija vēsturiski ir kristīga (nevis, piemēram, islama) valsts, kurā 74% iedzīvotāju tic Dievam un reģistrēti 1.3miljoni kristiešu, bet „new age” būtība ir pretēja kristietībai. Minētās izglītības saturs (un Ķīļa kunga nostādne) ir konfliktā ar kristīgajām jeb vispārcilvēciskajām pamatvērtībām, piemēram, laulība un ģimene neaprobežojas ar vīrieša un sievietes savienību, kā tas ir noteikts arī Latvijas Satversmē, bet laulības, ģimenes definīcijās ir iekļautas arī viendzimuma pāru attiecības, kā tas jau izmainīts jau daudzu ES valstu likumdošanās, ne bez spiediena arī uz Latviju.
Tas ir jautājums pārdomām saistībā ar šodienas realitāti, kur tieši ģimenes institūtam (kā vislabvēlīgākajai un drošākajai videi bērna – veselas personības radīšanā, audzināšanā un attīstībā) ir BŪTISKĀ loma – Latvija ir 4.izmirstošākā un novecojušākā nācija pasaulē! Vai tad var dzimt bērni un pastāvēt valsts ilgtermiņā bez stabilām un stiprām ģimenēm?
Tas ir jautājums par plaša patēriņa vērtībām lielveikala plauktos (un valsts ilgtermiņa stratēģijā), jo ir BĪSTAMI runāt par ekonomiku, kultūru, izglītību, ja ir atvērtas durvis antivērtību vējiem, kas tad arī ieliek saturu un nosaka rezultātu. Nozares ir vien trauks, kas tiek piepildīts ar saturu, un saturs, nevis trauks, rada augļus – labus vai sliktus, uz attīstību vai degradāciju vērstus. Vai jūs saprotiet par ko es runāju? No skābiem kāpostiem ar pienu un iepelējušu reņģi nevar izvārīt gardu un veselīgu zupu, ar ko paēdināt savējos. Vienalga, cik skaists un dārgs arī nebūtu katliņš.
Tāpēc, lasot šo, nesteidzieties ar secinājumiem, bet apstājieties un padomājiet – katrs ar savu galvu:

Teritorija

Teritorijas tukšas nepaliek.. KAS to piepildīs? LATVIJU. Amerikāņi? Angļi? Zviedri? Turki? Krievi? Ķīnieši? Arābi? Vai varbūt igauņi?
Vai Latvijas pensionāru pulki (demogrāfi prognozē, ka līdz 2030.gadam gandrīz 3.daļa iedzīvotāju varētu būt vecāki par 60 gadiem) kopā ar saujiņu darbā novārdzināto (jo taču būs jāuztur milzu pensiju un sociālā sistēma, gan vēl jāpamanās kāds bērnelis laist pasaulē) reproduktīvā vecuma iedzīvotāju lielā mērā no jauktajām ģimenēm (ar viesstrādniekiem) spēs nosargāt valodu, nacionālo identitāti, kultūru, tradicionālo reliģiju?
Atbilde nav grūta – teritoriju piepildīs tie, kam būs vairāk bērni un ģimenes. Kam pasaulē ir šī privilēģija? Izmirstošā Eiropa tā noteikti nebūs, un tā ir cena par vērtību pārdefinēšanu un aiziešanu no kristīgiem pamatprincipiem, no Dieva Radītāja.
Kas uzturēs šo strauji pieaugošo pensionāru daļu – pensiju un sociālo sistēmu (bērnu skaits līdz 14gadu vecumam samazinājies no 20% 1989.gadā līdz 15% 2006.gadā), veselības sistēmu, kas tieši ar to saistīta. Starp citu, visticamāk, šis stāsts ir par jums personīgi, ja šobrīd esat aktīvajos spēka gados. Pensiju speciālisti neļaus samelot, ka pensiju sistēma ar visiem saviem līmeņiem šobrīd karājas gaisā un tas attiecas uz ikvienu godīgo pilsoni, kas godprātīgi maksājis sociālo nodokli un iemaksas pensiju fondos.
Vai jums ir tik daudz bērnu, kas saņēmuši no jums to mīlestību, rūpes, laiku un uzmanību, lai būtu ko atdot jums vecumdienās, uzņemoties par jums atbildību un rūpes? Ko sēsi to pļausi princips vēl nav atcelts. Vai arī jums ir iekrāta naudiņa veco ļaužu pansionātam (ko tajā laikā droši vien sauks skaistāk, bet tas jau būtību nemaina) un medicīnas pakalpojumiem, jo veselība jau ar gadiem droši vien neuzlabojas?
Vai par tādu Latviju jūs dzīvojat šodien? – par Latviju, kas ir vien teritorija ar nosaukumu, visiem vējiem caurvējotā atvērtā un pilsoniskā sabiedrība, ar pasaules pilsoņiem piepildīta, bez savas identitātes ar mākslīgu smaidu visiem, kas gatavi maksāt. Kā ielasmeita.. globalizācijas pievārtē.
1.daļa.