Radio1. programmā „Pāri mums pašiem” kopā ar raidījuma viesiem - garīdzniekiem, psihologiem, kultūras darbiniekiem un zinātniekiem risina jautājumus par dzīves jēgu, mūsu aicinājumu un sūtību šajā pasaulē. Raidījumu veido Inta Zēgnere un Rinta Bružēvica.

20. janvāra raidījumā „Pāri mums pašiem” pārdomas par barikāžu atceres dienu pauž Liepājas Sv. Annas evaņģēliskās luteriskās draudzes mācītājs Jānis Bitāns un Rīgas baptistu semināru draudzes mācītājs Edgars Godiņš,-ziņo spektrs.com/latvijasradio.lv

Raidījuma vadītāja secina pēc viesu teiktā, ka ticība ir jānorūda. Taču raidījuma vadītāja saka, ka arī Latviešu tauta ir diezgan rūdījusies daudzu garu garumā dažādos režīmos. Raidījumā pieminēja, ka barikāžu atceres dienā bija rīkota arī manifestācija atgādinot Atmodas laika ideālus.

Runājot par to, kas mūsu valsti dara stipru, raidījuma vadītāja atgādināja Latvijas valsts prezidenta barikāžu dienas runu, kurā viņš teica, ka katram mums ir jādara- tas labākais, lai valsts būtu stipra. Papildinot prezidenta runu programmas vadītāja uzskata, ka ne tikai labie darbi ir nepieciešami, bet arī ticība ir svarīga. Viņa saka: „Dieva meklēšana arī ir viens no aspektiem, kas valsti dara stipru.”

Raidījuma viesiem tika uzdots jautājums: „Kāda, Jūsuprāt, ir notikusi mūsu valsts virzība?”

Edgars Godiņš: „Procesi notiek tā, kā tos vada. Tos vada tā, kā atzīst, kas ir vērtība. Žēl , ka kriestietības vērtība nav īpaši cieņā mūsu tautā. Jābrīnās , ka no vienas puses šausminās par notikumiem un attīstību , bet no otras puses noraida tos principus, kurus Dievs aicinājis, lai vadītāji lietotu un, lai valstij būtu labi. Sākot no sevis un ģimenes un uzņēmumu vadīšanas. Dieva principi šobrīd nesadzird dzrirdīgas ausis un tā tagad ir minoritāte.”

Jānis Bitāns: „Ir bīstami prezidentam lietot tādu jēdzienu: „Darīsim,katrs to labāko”. Vispirms viņam vajadzētu nodeklamēt, ko nozīmē vārds „labs” tagadējā Latvijā. Viena cilvēku grupa varbūt teiks, ka labi ir zagt, tā lai neatstātu pirkstu vai pēdu nospiedumus. Viņu izpratnē tas ir labi. Vārds „labi” daudziem ir sinonīms -dzīvot savtīgi. Grābt vai izmantot citus, tas ir labi. Ļoti lielās sadrumstalotības labuma un augstāko vērtību destruktīvā izpratnes kontekstā izklausās, ka tiek aicināts uz rīcību: „ Darīsim ko gribam.” Man liekas, ka ļoti jādomā ar galvu šādos aicinājumos. Jēzus neteica: „Darīsim labu.” Viņš teica: „Atgriezieties no grēkiem.” Labākais ko cilvēks var izdarīt, tas ir pievērsties trūkumiem. Tā mēs redzēsim, ka paškritika vai trūkumu atzīšana, ir deficīts. Jo mēs redzēsim sāpes, ciešanas un pārbaudījumus.

Es saskatu Dieva vārda nelietīgu valkāšanu, ka tautā saka, ka šis laiks ir Latviešu tautas Golgātas ceļš. Cik daudz no tā, kuri ir to gājuši apzinās tās nozīmi, lai šādu salīdzinājumu varētu lietot.

Apustulis Pāvils saka, ka tas ir velti, ka Jūs ciešat savu grēku dēļ, vērtība ir tad, kad ciešat patiesības dēļ. Šodienas trūkums ir, ja pravietiska vērtību pasludināšana netiek uzstādīta, tad tā ir nevajadzīga tolerance. Vai mēs esam gājuši Golgātas ceļu?

Mēs varam daudz ko nepiedzīvot un nesaprast, bet ir noteiktas likumsakarības, kuras vērts ievērot neatkarīgi no savas pieredzes un brieduma.

Varam redzēt, ka mūsu tauta ir bijusi ārkārtīgi lielā Dieva tuvumā. Bet, ja tā labi padomā, tad tas bija viens brīdis, tā bija Dieva žēlastība, kas bija lielāka, nekā mūsu iespējas. Un ja jautātu, vai tauta pie šī tuvuma ir palikusi, tad jāatbild, ka nē. Skatoties masu mēdiju reportāžas, tad izskatās, ka mēs esam uzvarējuši nevis Dieva žēlastībā un ar pārdabisku palīdzību salīdzinot, ka nav izlietas tik daudz asiņu kā Lietuvā, kaut arī mums bija arī savi tā laika mocekļi, bet tāpēc, ka esam dziedātāju tauta un tādā veidā uzvarējuši ļaunuma impēriju.

Ja tas tā ir, tad varbūt uzdziedam arī tagad, lai ekonomisko krīzi uzvarētu. Kāds varbūtu varētu uzsvilpt pēc kaut kā tāda. Manuprāt, tā ir nekonsekvence, nesaskatot Dieva tuvumu latviešu tautai, nesaprast laika zīmes, neklausīties cilvēkos, kuri tās tulko. Ja šodien cilvēkiem pajautātu, vai viņi ir svētīti, tad atbildētu, ka diez vai.

Varbūt mūsu premjers varētu teikt, ka viņš ir ļoti svētīgs pieminot vienu veiksmes stāstu. Un pašam par to ticot. Jaungada uzrunā pasakot, ka kaut arī ne katrs to sajūt, bet tas tā ir. Esmu reālists.

Pielūgsme un uzupurēšanās, tās ir vērtības, kas palikušas tur pie barikādēm. Mēs šodien svinam svētkus, taču jaušams, ka tas Gars, kas valdīja toreiz, šodien vairs nav. Daudzi cilvēki, kuri toreiz ir to ceļu izgājuši ir nomainīti ar citiem un citādām vērtībām. Šodien tā ir mazākā daļa cilvēku, kuri meklē Dievu un tā ir minoritāte.

Krieviem ir tāds nostāsts, kuras būtība ir vienā teikumā. „Vasja, kuda ti vstupaješ, to v…, to v partiju.” (Vasja, kur Tu kāp?-vai suņu mēslos, vai partijā.”

Tā notiek arī ar mums. No vienas partijas otrā, no vienas ideoloģijas citā, no garīguma sekulārismā. Bet tikai ne uz ceļa. Ja mēs šodien runājam par barikādēm, tad tas bija īss ceļš. Par tautas ceļu runājot barikāžu atceres dienā vajadzēja runāt skaidrāk un stingrāk, nevis pakārtot visu Eiropas kontekstā. Kas tur ES atšķirīgs? Cūka Eiropā, bet galva Krievijā. Es neesmu optimistisks.

Bet ar skatu uz nākotni Jēzus teica: „Meklējiet un Jūs atradīsiet. Klauvējiet un Jums būs atvērts. Lūdziet, tad Jums būs atbildēts. Rodas jautājums, vai cilvēks meklē, klauvē un lūdz, vai arī meklē tikai izmantojot izdevības un apstākļu sakritības. Vai viss panākts ar lūgšanas palīdzību?”

Edgars Godiņš: „Manuprāt, diez vai bēdas mūsu tautā ir tāpēc, ka Dievu nevarētu atrast. Vairāk no tā, ka mazāk paliek tādu, kuri atrodas Viņa tuvumā.

Svarīgi saprast, ka mēs kā ticīgi cilvēki varētu Jēzu parādīt kā vērtību. Ikdienā mēs to darām un priecājamies, kad cilvēku dzīve tiek sakārta. Dievs rūpējas, lai dzīve izdotos individuāli un kā tautai. Ja Dievu patiešām centīsies meklēt, tad Viņš nāks un nekavēsies.”