Oskars Deigelis – jauns vārds latviešu kristīgajā mūzikā, kas sevi šogad pieteicis visai nopietni un šobrīd strādā pie sava pirmā debijas albuma, kā arī ir satiekams un dzirdams savā pirmajā Latvijas koncerttūrē. Jau piektdien, 7. decembrī, viņš koncertēs Priekules baptistu draudzē. Dieva klātesamību jaunais mūziķis savā dzīvē saskata jau no agras bērnības. Garīgās mājas rastas Madonas baptistu draudzē, vairākkārt pabijis arī draudzes veidotajās nometnēs “Ērgļa Spārni”, šogad arī kā viens no nometnes vadītājiem. Portāls Maranathamusic.lv adventa laika noskaņās aicināja Oskaru uz sarunu par viņu pašu šajā pasaulē un mūzikā. Vispirms aicinājām jauno mūziķi nedaudz pastāstīt par sevi – kas tad īsti ir Oskars Deigelis?
Kas es esmu? Īsumā – kristietis, brālis, dēls, draugs, latvietis, mūziķis. Nākotnē, cerams, arī vīrs un tēvs. Esmu dzimis Madonā. Tur pavadīts arī, līdz šim, skaistākais laiks manā dzīvē, tā ir mana bērnība. Pēc tam arī skolas gadi. Turpmākos gadus gan šaubos vai šī pilsēta būs manas mājas. Mani vecāki ir skolotāji. Tētis pasniedz pūšamos instrumentus spēli mūzikas skolā, bet mamma – fiziku. Vēl man ir arī divas vecākas māsas.
Kāds ir tavs ticības ceļš, vai tā sākums meklējams tavā ģimenē?
Mans ticības ceļš iestiepjas tālu bērnībā. Patiesībā Dievs, man devis lielisku dāvanu – atmiņas, kas iestiepjas līdz pat viena gada vecumam un varbūt pat tālāk. Ir lieliski atcerēties visu to laiku. Gadiem ritot, tas nepazūd no manas apziņas. Lūk, un tā es atceros arī savas attiecības ar Dievu. Es Viņu jutu, runājos, uzticēju savas, maza bērna, ”milzīgās” problēmas un bēdas. Teorētiski, šis tas man tika stāstīts par Dievu – to darīja mana vecmāmiņa, un dažkārt arī māsas. Taču, man tas nelikās, nekas jauns, vai drīzāk, tas viss likās ļoti pašsaprotami. Bērni vispār saprot, redz un jūt daudz vairāk, nekā mēs domājam. Diemžēl daļu, no šīs bērna skatapunkta uztveres es esmu pazaudējis, un ar to patiesībā arī sākas visas problēmas.
Turpinot par ticības ceļu….augot attīstās prāts un tajā pašā laikā tas sāk pieņemt aizvien stulbākus lēmumus un spriedumus. Ja cilvēks ir neuzmanīgs, ļoti viegli, var atļaut iebarot sev jebkuru samazgu, ko nes pasaule. Cilvēki pat nespēj iedomāties, kas slēpjas aiz tā visa, ko mēs ikdienā neredzam, kas cenšas kontrolēt mūsu rīcību un manipulēt ar mūsu prātiem caur reklāmām, mūzikas industriju, filmām, politiku, izglītības sistēmu un tā tālāk. Tā patiesībā ir vesela tēma, par ko runāt un ko izzināt gadiem ilgi, bet mana galvenā doma tajā visā ir – nepazaudēt sevi un vienreiz domāt plašāk, ar skaidrām acīm, skaidru prātu un sirdi. Tad arī cilvēki spēs ieraudzīt to, par ko runā Kristus. Citādi, dažkārt, ir sajūta, ka dialogs notiek starp mani un sienu. Uz kristiešiem ļoti bieži, tiek izteiktas tādas frāzes kā ”saskalotas smadzenes”, ”aizbraucis jumts” u.c. Bēdīgākais ir tas, ka saskaloti ir tieši šo runātāju prāti. Un tik ļoti saskaloti, ka jo vairāk laika pagājis, jo skumjāka šī situācija kļūst.
Nu, ko lai saka? Mans jumts pavisam noteikti ir aizbraucis. Toties, jūs pat nevarat iedomāties, kāds plašums ir pavēries! Īsāk sakot, nāca pusaudžu gadi, laiks, kad sāku darboties mūzikā. Daudzus gadus gāju divus ceļus – ar katru kāju citā taciņā, bet ilgi jau tā paiet nevar, tāpēc Dievs darīja savu. Viņs parādīja, cik ērti ir iet pa normālu ceļu ar abām kājām. Tas otrs ceļš, starp citu, bija pilns ar dubļiem.
Man ir grūti nosaukt vienu konkrētu dienu, kad pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Es savas attiecības ar Dievu redzu pa posmiem, kā soli pa solim. Iespējams, ka pirmā apziņa par to, ka Jēzus mira par maniem grēkiem un patiesā grēku nožēla bija 14 gados. Taču, lielākais pagrieziena punkts notika šovasar. Tad es sāku sekot Kristum ar abām kājām.
Un kurā dzīves posmā “ieskanējās” muzikālā nots? Kā tu sāki darboties mūzikā?
Mūzikā nopietnāk sāku darboties, kad man bija 17 gadi. Tad sāku ierakstīt savas dziesmas un izdot tās radio. Bija arī dažādi panākumi, kurus citiem izdodas iegūt vien ar televīzijas atbalstu. Pateicoties tam, ka vairākas radiostacijas spēlēja manas dziesmas, es uzstājos koncertos dažādās Latvijas pilsētās. Vēlāk gan nāca televīzija un šovs ”Okartes skatuve”. Tur, protams, šī atpazīstamība trīskāršojās, lai gan, cik nu Latvijā tā popularitāte ir liela? Šeit nav slavenu cilvēku. Uzskatu, ka slavenības ir tie, kuru klausītāju loks mērāms miljonos.
Kādēļ esi izvēlējies savu ticību apliecināt arī caur mūziku?
Esmu izvēlējies savu ticību apliecināt caur mūziku, gluži vienkārši tāpēc, ka tas ir viss, kāpēc es vispār esmu. Man tas ir jādara, jo Kristus mūs ir aicinājis iet un darīt Viņu zināmu. Mūzikai ir ļoti liels spēks. Un mūsdienās, kad lielākā daļa popmūzikas sevī nes pilnīgi greizu un ačgārnu uztveri par to, kas ir dzīve un kā tā būtu jādzīvo, es sapratu, ka negribu būt daļa no tā visa. Lai gan es agrāk arī nedziedāju amorālas lietas, tomēr tas, ko es tad saucu, piemēram, par mīlestību, manā uztverē ir krietni mainījies. Varu teikt to, ka tieši tagad es dziedu par Mīlestību, vārda vistiešākajā nozīmē!
Un ko tu ar savu talantu vēlies paveikt, kādu vēsti aiznest līdz cilvēkiem?
Ar savām dziesmām vēlos parādīt to, kas man ir svarīgs. Parādīt to, kas notiek manā dzīvē un kas esmu es pats, kā arī likt aizdomāties. Lai gan tagad rakstu tikai kristīgo mūziku, arī manas iepriekšējās dziesmas bija ar vēstījumu. Es nekad nerakstīju kādu dziesmu tāpat vien, lai tikai kaut kas būtu. Visam ir bijusi jēga un nozīme.
Kādēļ pārtrauci rakstīt jau iesāktu albumu un šobrīd pilnā sparā strādā pie albuma ar nosaukumu “Izglābts”?
Iemesls, kāpēc es pārtraucu rakstīt savu pirmo albumu bija pavisam vienkāršs – es to vienkārši vairs nevēlējos. Dievs mani uzrunāja darboties citādāk. Sapratu, ka tā ir mana misija, un tas var būt veids, kā citiem stāstīt par Dievu. Tieši caur mūziku. Interesanti ir tas, ka šis albums gandrīz jau bija pabeigts. Palika mēnesis līdz tā izdošanai, bet es visu pametu malā. Un ziniet? Es neko no tā nenožēloju. Es zinu, ka Dievs mani lietos un izmantos to savam godam. Tagad norit aktīvs darbs pie albuma ”Izglābts”, un to plānots izdot janvārī.
Ko sevī nesīs šis albums?
Albums būs ne vien ar dziļāku domu, bet arī ar labāku skanējumu. Cilvēki, kuriem esmu atskaņojis vairākas šī albuma dziesmas ir pārsteigti par tā skanējuma daudzveidību. Tajā būs daudz nokrāsu. Principā, tas būs vairāku mūzikas žanru mikslis.
Kā norit pēdējie darbi pie albuma izdošanas? Kā klausītāji un tava talanta atbalstītāji var palīdzēt, atbalstīt?
Pēdējie darbi norit diezgan sarežģīti. Daudz ko ierobežo laika trūkums cilvēkiem, ar kuriem es strādāju. Dažkārt to visu ietekmē arī finanses. Taču es ceru, ka visu izdosies pabeigt iecerētajā laikā. Kā citi man varētu palīdzēt? Paldies, ka esat un klausāties manu mūziku! Tas arī ir lielākais atbalsts. Ja kāds jūt īpašu aicinājumu man palīdzēt, tad es, neatteiktos no finansiālā atbalsta, taču tas nav primārais. Tas vienkārši palīdzētu visu paveikt ātrāk.
Kā tu vērtē Latvijā kristīgo mūziku?
Kristīgā mūzika Latvijā ir tiešām skaista! Un tā sāk palikt arvien plašāka un daudzveidīgāka. Cerams, ka arī es būšu ienesis tajā kaut ko no sevis. Lai gan vēl joprojām ir cilvēki, kas nevēlas pieņemt vai saprast to, ko es tagad daru. Tas ir gan no kristiešu, gan nekristiešu puses.
Ko tu pats īpašu gaidi no saviem koncertiem?
Galvenais, ko gaidu savos koncertos, ir Ziemassvētku noskaņu un lai cilvēks, no tiem aizejot, būtu kaut maķenīt priecīgāks un aizdomātos par kaut ko vairāk. Zinu, ka uz maniem koncertiem būs arī daudz neticīgo. Un tas ir lieliski! Tieši viņiem tas ir visvairāk vajadzīgs – ieraudzīt citus apvāršņus un lauzt pašu iedomāties stereotipus par kristietību un ko tā patiesībā nes. Cilvēks, kas patiesi seko Kristum un Viņa mācībai, zina, ka tam nav nekāda sakara ar reliģiju. Man vispār nepatīk šis vārds ”reliģija”, bet arī te var runāt un runāt un vienalga nesaprast. Vai arī saprast, un tas, protams, ir priecīgāks variants.
Ir Ziemassvētku laiks, kādi būs tavi svētki šogad? Kas tev šajos svētkos visātrāk atnes noskaņu?
Nezinu, kādi būs mani Ziemassvētki, bet zinu, ka vēlos pavadīt tos mājās ar mieru sirdī un prātā, kā arī vēlos noteikti būt savas draudzes dievkalpojumā un sveikt sev tuvos un arī tālos cilvēkus Kristus dzimšanā. Tas ir mans mīļākais laiks gadā, tāpēc noskaņu man atnes vien doma par to, ka mans Kungs ir dzimis. Protams, Kristus nepiedzima 25. decembrī. Tas atkal saistīts ar pagānu reliģijām un viņu saules pielūgsmi, taču, lai vai kā, esam pieņēmuši šo datumu par to, kad Viņa dzimšanu atzīmēt un man tas problēmas neizraisa. Galvenais ir tas, ka Glābējs ir piedzimis un dzīvo vēl šodien! Manā dzīvē un manā sirdī. Patiesībā, pilnīgi visu dzīvēs. Un jo ātrāk visi to sapratīs, jo labāk būs. Ja tas nenotiks, tad mēs zinām, ko Svētie Raksti mums par to stāsta. Tāpēc, mīļie, esiet moži! Sauciet uz Jēzu un Viņš jums atbildēs. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar visiem!
Par Oskara aktualitātēm uzzināt iespējams viņa oficiālajā twitterī (@OskarsDeigelis), kā arī draugiem.lv jaunizveidotajā mūzikas profilā: www.draugiem.lv/oskarsdeigelis/
0 komentāri
Uzraksti, ko domā