Kā jūs vērtējat mūzikas stundu samazinājumu skolās?

Dziedāšana ir mūsu nacionālā bagātība. Un kopsumma ir Dziesmusvētki. Jaunatni tajā pamatā ievirzām skolas gados. Gan iepazīstinot ar tautas mūziku, gan klasisko mūziku, šodien arī ar populāro mūziku. Ļoti daudz ir atkarīgs no skolas direktora. Vienā skolā grib, un viss notiek. Citur nav nekā. Tas pats ir ar pašdarbību laukos. Tomēr valstij ir jādomā saviem lēmumiem līdzi. Tiem ir tālejošas sekas.

Kā jūs vērtējat tagadējās kultūras ministres darbību?

Es pats biju šajā amatā un visu to ļoti labi zinu. Viņai būs mūžīgais jautājums, vienalga, kur viņa parādīsies, – no viņas prasīs tikai naudu. No vienas puses, it kā, ar viņu parunā, liekas, ka viņa situāciju saprot. No otras puses, manā izpratnē tas viss kultūras budžets kā tāds bija pilnībā jāpārskata. Es domāju naudas sadali. Un paskatīties, kur tā nauda aiziet. Ja mēs sāktu pētīt. Vai tā nauda attaisno tos līdzekļus, ko mēs tur ieguldām? Es domāju, ka bieži ne.

Mākslas augstskolu studenti rīko protestus.

Man ir neliela aizdoma. Un ne tikai aizdoma. Redziet, lai mācītos mākslas vai mūzikas akadēmijā, tur jau ir jābūt izcilām dotībām. Man ir tāda sajūta, ka mācībspēki, lai izpildītu normas, ir sākuši uzņemt akadēmijas prasībām neatbilstošus studentus. Protams, ir augstas klases profesionāļi, kas ir beiguši mūsu augstskolas. Tūlīt nosauks Aleksandru Antoņenko, Elīnu Garanču. Vai dieniņ, diriģenti. Pasaules klase. Mariss Jansons. Tagad lieliski uzstājās Andris Nelsons. Bet kas notiek ar teātriem? Kāpēc ap teātriem ir aplipuši vesels bars blēžu. Vesels bars liekēžu. Talantīgos aktierus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Bet tie, kas barojas no viņiem, – melnais tūkstotis. Visi lamājas. Viss slikti. Nabaga teātru direktori nevar galus savilkt kopā, bet te viens iznāk un visus māca, ka viņš tikai visu zina, kā ir pareizi.

Alvis Hermanis?

Kurš tad cits. Lai viņš ir slavenība. Ne viens jau nesaka, ka viņš nav talantīgs. Bet tikai, lai viņš nemāca visus pārējos dzīvot.

Valstij vai ģimenei ir jāuzņemas lielāka atbildība par cilvēka izglītību?

Es domāju, ka tomēr ģimenei. Jāmācās ir no ebrejiem, kā viņi attiecas pret savu bērnu audzināšanu. Tajā skaitā muzikālo audzināšanu. Tāpēc viņiem ir tik daudz pasaules klases mūziķu. Bet tā ir viņu attieksme. Tieši mājās. Mans tēvs – viņš mani pielika pie instrumenta. Ja nenospēlēji divas stundas, varēji pa kaklu dabūt. Un neviens nesūdzējās.

Bet tagad kāds jūs apsūdzēs cilvēktiesību pārkāpumu sludināšanā.

Lai viņi sūdz, ko viņi grib. Ja no mana dēla vai meitas izaug pasaules klases mūziķis, tad, ja es būšu bijis stingrāks, es būšu izdarījis ļoti labu darbu. Nez kāpēc tas man iešāvās prātā. Tikko Rīgā tika pieņemta milzīga Ķīnas delegācija. Savulaik, kad es biju politikā, mums bija aizliegts kaut ko runāt par sakariem ar Ķīnu. Mēs drīkstējām draudzēties tikai ar Taivānu. Kā tu ielaidīsies ar komunistisko Ķīnu? Pasarg dievs. Bet vai šodien atļausies kāds kaut ko pateikt par Ķīnu? Es domāju, ka ne. Pēc dažiem gadiem, cik var manīt, tā būs vadošā valsts pasaulē. Lūk, ko nozīmē mūsu politiskā tuvredzība dažādos veidos.

Pilna intervija.