„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem

Mebeļu Bode. Foto: Marlēna Pirvica

Mūsdienu pasaulē cenšoties viens otru pārsteigt un cīnoties par labāku sniegumu, labāku rezultātu, augstākiem reitingiem un lielāku ietekmi, mēs varam arī paskriet garām kaut kam, kas var būt dažkārt svarīgāks, nekā – augstāk, tālāk un ātrāk. Dzenoties izgudrot, kaut ko jaunu, sasniedzot ātrāku progresu, ne reti par upuri liekot godpilnu konkurenci, cilvēcīgumu un cēlsirdību darbā ar klientiem un adekvātu cenu. Kā Mēbeļu Bode spēs saglabāt pamatvērtības uzsākot tirdzniecību, jo mazlietotas mēbeles Latvijā, nav nekas jauns?

Pirmais pārsteigums apmeklējot Mēbeļu Bodi, bija uzzināt adresi –Rīga, Dzelzavas iela 70. Mēbeļu Bode atrodas starp Mēbeļu Nams un VOX mēbeles gigantiem. Smaidot nodomāju, tā gan ir liela uzdrīkstēšanās, nevis izgudrot jaunu riteni novietojot to jaunā vidē, bet gan atjaunojot, un nopulējot veco, droši sēžoties uz tā citu riteņu lietotāju vidū.

Starp Mēbeļu Nams un VOX mēbeles ierindojas arī Mēbeļu Bodes logo, norādot virzienu uz veikalu, kas izrādās nav nemaz tik mazs. Mēbeļu bode ir iekļuvusi arī topā starp citām “stila pērlem”, ka arī īsā laikā faceebokā ir ieguvuši daudz sekotājus un atbalstītājus.

Otrs pārsteigums- sortiments, kaut arī veikals atvērts salīdzinoši nesen, taču ieraugot zīmīti „Pārdots” un izrādās, ka tāds uzraksts Mēbeļu Bodē ir bieža parādība.

Trešais pārsteigums- cena. Nav ko brīnīties, ka „Pārdots!” Paskat cenu!

Ceturtais pārsteigums – apkalpošana. Samulsti un sajūti, ka no tāda apmeklējuma sausa mute paliek, taču nepaspēju nodomāt, kad pie manis pienāk laipna pārdevēja un jautā: „Vai varu Jums piedāvāt tēju vai kafiju?” Es nepārdomājot jokojot atbildēju: „Tad varbūt uzreiz kafiju Latte?!..” Viņa ne aci nepamirkšķinot atbild: ”Acu mirkli!” Man palika kauns un nopakaļus saucu: „Vispār tas bija joks.” Viņa pasmaidot atbild: „Tūlīt būs kafija Latte!” Un pēc mirkļa turēju rokās krūzi ar Mēbeļu Bodes logo un putoto kafiju Latte.

Nekas cits vairs neatlika, kā apsēsties ērtā dīvānā un gaidīt, kad steidzīgais un nepārtraukti pa mobilo telefonu runājošais veikala direktors Dāvids Sīlis un veikala vadītājs Andis Vilnītis atbrīvosies un apsēdīsies līdzās, lai intervija varētu sākties.

Mēbeļu Bode. Foto: Marlēna Pirvica

SPEKTRS: Kāds ir Jūsu ceļa gājums no resocializācijas centra ”Lediņi”  līdz Mēbeļu Bode?

Dāvids Sīlis: Lai izveidotu rehabilitācijas centru, mēs pirms pāris gadiem iegādājāmies mājas “Lediņi”. Mūsu nodoms bija vīriem pēc ieslodzījuma sniegt vietu, kur uz laiku palikt, lai viņi varētu apgūt kādas darba iemaņas ar mērķi pēc tam iekļauties darba tirgū. Mēs saskārāmies ar izplatītu problēmu valstī, ka daudzi nevēlas dot darbu bijušajiem ieslodzītajiem. Cenšoties rast risinājumu, sapratu, ka man pašam jākļūst par uzņēmēju un jāsniedz viņiem darbs.

SPEKTRS: Pagāja vairāki gadi kopš „Lediņu” pastāvēšanas, un tad tā vienkārši apstākļi sakrita, ka atvērāt Mēbeļu Bodi?

Dāvids Sīlis: Tas bija turpinājums mūsu centieniem apgādāt vīrus ar kādu pastāvīgu darbu. Pirms tam mēs nodarbojāmies ar dažādiem gadījuma darbiem, piemēram, malkas zāģēšana, zāles pļaušana, telpu uzkopšana, celtniecība, taču tas neatrisināja problēmas būtību.

Meklēju dažādas iespējas. Pirms vairākiem gadiem mani draugi no Zviedrijas vēlējās praktiski atbalstīt centru Lediņi. Radās ideja sniegt atbalstu centram, nosūtot mēbeles, kuras vajadzības gadījumā tiktu atjaunotas un pēc tam tiktu pārdotas. Šis projekts tomēr neizdevās, bet tas man deva iespēju pētīt šo jomu – skatīties pārdošanas virzienā. Pētot tirgu Latvijā un Zviedrijā atklāju, ka Zviedrijā ir mēbeļu pārprodukcija. Jāņem vērā, ka Latvijā ir maz seno mēbeļu, jo kara laikā tās tika izpostītas, taču Zviedrijā kara nav bijis 200 gadus, kā arī iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks, nekā Latvijā, tāpēc tur pastāv plašs seno mēbeļu piedāvājums. Ir arī svarīga nianse – lai restaurētu senās mēbeles Zviedrijā, darbaspēka izmaksas ir milzīgas.

Mēbeļu Bode. Foto: Marlēna Pirvica

SPEKTRS: Vai esat piedzīvojis situāciju, ka Zviedrijā pasūta atjaunošanas darbus Latvijā un tad ved restaurētas mēbeles atpakaļ?

Dāvids Sīlis: Pārsvarā tā tas nenotiek. Atjaunot mēbeles Zviedrijā nav rentabli, tādēļ zviedri, nolaižot cenu, pārdod tās mums; savukārt mēs tās atjaunojam un izliekam pārdošanā.

Vienreiz gan bija situācija, kad iepriekšējā darbavietā izpalīdzēju zviedru draugiem atrast, kur Latvijā var izdevīgi pārvilkt antīku sofu.

SPEKTRS: Antikvariāta un lietoto mēbeļu pārdošana Latvijā nav nekāds jaunums, kādā veidā Jūs konkurējat?

Dāvids Sīlis: Pētot tirgu, pārliecinājos, ka šāda veida mēbelēm Latvijā ir neadekvāti augstas cenas.

Lietotām kvalitatīvām mēbelēm par adekvātu cenu ir sava tirgus niša un savs pieprasījums Latvijas tirgū.

Mūsu konkurenti varbūt nav pat citi lietoto mēbeļu tirgotāji, kā vairāk jaunu lētu un dārgu “vienreizējo” mēbeļu tirgotāji.

SPEKTRS: Jā, ienākot Mēbeļu Bodē pievērsu uzmanību pieņemamai cenai un mēbeļu daudzveidībai.

Dāvids Sīlis: Mēs neesam ieinteresēti pārdot mēbeles par augstām cenām lēnā gaitā. Mēs esam izvirzījuši konceptu, ka strādāsim, palielinot apjomu.

Pirms vairākiem gadiem arī man personīgi nācās iziet rehabilitācijas programmu Zviedrijā un tādējādi man izveidojās labi kontakti ar vietējiem. Mums ir sadarbības partneru tīkls Zviedrijā, tādēļ ar mēbeļu trūkumu nesaskaramies.

SPEKTRS: Cik Jums ir darbinieku Mēbeļu Bodē un kā darba procesos tiek iekļauti vīri no resocializācijas centra Lediņi?

D: Veikalā strādā 3 darbinieki. Mēs ar vīriem no Lediņiem pievienojamies 2-3 reizes nedēļā, atšķirībā no nepieciešamības. Vīri piedalās preces pārvešanas, kraušanas un restaurācijas darbos. Starp citu, runājot par vīriem – šis darbs paver terapijas, mācīšanās un pelnīšanas iespējas vienlaicīgi. Tad uzreiz ir redzams, vai vīri spēj tikt galā ar darbu, vai nē. Tā ir iespēja mācīties strādāt, protams, ja paši vēlas mācīties.

Mēbeļu Bode. Foto: Marlēna Pirvica

SPEKTRS: Ar ko resocializācijas centrs Lediņi atšķiras no citiem centriem?

D: Kopumā centrs Lediņi ir parasts resocializācijas centrs, un tādu pasaulē ir simtiem. Esam viens no Teen challenge Latvija centriem, kas balstīti uz kristīgām vērtībām. Organizāciju Teen challenge dibinājis Deivids Vilkersons Ņujorkā 60’ gados pagājušajā gadsimtā.

Vienā no šādiem rehabilitācijas centriem Zviedrijā notika arī manas dzīves “pagrieziena punkts”, Paldies, Dievam par šādu iespēju! Esmu pateicīgs Dievam, ka saņēmis palīdzību, tagad pats varu to sniegt tālāk citiem.

Runājot par Lediņiem – centrs ir balstīts uz kristīgiem pamatiem, mums notiek kopīgās lūgšanas un Bībeles lasīšana. Ar varu mēs to neuzspiežam, katrs pats izdara savu izvēli. Tas ko mēs varam, ir motivēt veidot personīgas attiecības ar Dievu un smelties spēku Viņā.

Centrs ir balstīts arī uz praktiskām lietām. Vīri apgūst teorētiskas zināšanas, pielietojot tās praksē. Dažkārt jāapgūst pavisam vienkāršas iemaņas, piemēram, septiņos no rīta piecelties, ievērot higiēnu, pēc ēdienreizes aiz sevis nomazgāt traukus utt. Jāmācas pakļauties vadītājam. Tās ir it kā elementāras lietas, bet diemžēl dzīvē jāsaskaras ar to, ka vīri zaudē darbu nevis tāpēc, ka būtu slikti speciālisti, bet tāpēc, ka nav apguvuši sociālās iemaņas. Ir bijuši gadījumi, kad jau savā pirmajā darba dienā vīri sākuši runāt pretī, cenšoties priekšniecību pamācīt, kā būtu labāk jārīkojas.

S: Un, ja tomēr izrādās, ka kādam no viņiem ir bijusi taisnība un pamācīšana bija pareiza?

D: Protams, tā var būt, bet galvenais ko mēs “Lediņos” mācam ir iekļauties kolektīvā, iekļauties sabiedrībā, cienīt sevi, līdzcilvēkus un pirmkārt, jau vadītājus. Sākumā jāiemācas savu dzīvi sakārtot, tad pienāks laiks, kad varēs citiem “mācīt dzīvot”.

S: Ko jūs vēlaties panākt šo puišu dzīvēs?

D: Galvenais mērķis ir panākt, lai katrs no viņiem atrastu savu vietu šajā pasaulē. Daudzi no vīriem negrib atgriezties iepriekšējā vidē. Piemēram, nevēlas atgriezties lauku ciematiņā, kurā viņu katrs pazīst. Vai arī atgriezties pie iepriekšējiem draugiem, kuru dēļ nokļuva ieslodzījumā. Tāpēc puiši radikāli maina savu dzīves vietu, vidi un draugus. Mēs palīdzam viņiem jauna ceļa gājumā, piemēram, mainot vai apgūstot kādu profesiju. Viņiem ir dažādi mērķi: kāds grib kļūt par galdnieku, cits vēlas nolikt traktorista tiesības. Taču svarīgākais – iemācīties iekļauties sabiedrībā, atrodot piemērotu nodarbi, dzīvesvietu utt.

S: Bet taču sociālais dienests arī palīdz profesijas izvēlē, nosūtot apmācības kursos.

D: Atšķirībā no sociālā dienesta  es ar vīriem centrā pavadu lielāku dienas daļu, tā nu sanāk, ka viņi visi ir manā galvā 24 stundas diennaktī. Mēs kopā ēdam, strādājam un arī atpūšamies (piemēram, katru nedēļu ejam pirtī). Esmu viņus iepazinis vairāk, nekā tikai vārdu, uzvārdu un personas kodu. Ikdienā darbojoties kopā, es zinu, cik daudz uz kuru var paļauties, kādas ir katra vīra stiprās un vājās puses; es zinu, cik daudz naudas katram var uzticēt. Šajā darbā es viņus vēroju, palīdzu un atbalstu. Tad arī zinu vai varu rekomendēt viņus citiem darba devējiem.

Ikdienas darbošanās kopā nav tas pats, kas likt aizpildīt dažus testus un tad sniegt padomus. Man un sociālajiem dienestiem ir atšķirīgas funkcijas un katrs darām savu darbu.

S: Jā, darbs ar cilvēku ir kaut kas pavisam cits. Izskatās, ka jūs viņiem esat kā tēvs.

D: Varētu arī tā teikt, un kurš vēletos savu bērnu uzticēt tikai sociālajam dienestam? Mēs cenšamies viņus ievadīt dzīvē, balstoties uz viņu spējām. Nav jau viņi visi jāuztver kā lielie noziedznieki, daudzi ir vienkārši paklupuši. Piemēram, vaina alkoholismā. Ja kādam ar to vēl ir problēmas, palīdzu rast risinājumu, jo pats ar to biju saskāries un zinu, cik lielu postu tas nodara. Tāpēc darām visu, lai palīdzētu puišiem ieraudzīt nākotni ar cerīgu skatu. Liela daļa no vīriem kļūst par maniem draugiem.

Andis Vilnītis, veikala vadītājs.

Spektrs: Kāds ir Mēbeļu Bodes stāsts?

Andis Vilnītis: Mēs pārdodam, sākot ar sīkiem šķīvīšiem, krūzītēm un svečturīšiem, līdz pat lieliem skapjiem, dīvāniem un klubkrēsliem. Tā nu mēs kopš veikala atvēršanas jūnija mēnesī aktīvi darbojamies.

Spektrs: jūs sakiet, ka aktīvi darbojaties pirmos atvēršanas mēnešus, skan tik nereāli, zinot to, cik grūti iesākt jaunu biznesu.

Andis: Iesākt nav vienkārši, tāpēc arī pirms Mēbeļu Bodes atvēršanas bija ieguldīts milzīgs darbs. Tagad apjomi un piegāde ir pieaugusi. Cenas ir ļoti demokrātiskas. Mūsu mērķis ir ilgi nesēdēt dīvānos, kuros mēs pašreiz sēžam, bet ātri pārdot un mēneša laikā mainīt ekspozīciju.

Spektrs: Ātra pārdošana norit pateicoties tikai demokrātiskām cenām?

Andis: Ne tikai, arī apkalpošana ir svarīga. Piemēram, katru klientu mēs cienājam ar kafiju. Piesaistām jaunus klientus, izliekot reklāmu FB, fotografējam jauno pievedumu un izliekam bildes internetā.

Spektrs: Kādi ir jūsu klienti?

A: Sāksim ar vismazākajiem. Speciāli mazākajiem klientiem ir izveidots bērnu stūrītis. Tajā bērni var spēlēties ar dažādām mantiņām, leļļu mājiņām un automašīnām. Un, kamēr vecāki malkojot Mēbeļu Bodes kafiju vai tēju izvēlas preci, mūsu mazie klienti dāvanā var saņem kādu sev tīkamu mantiņu. Protams, nedrīkst aizmirst arī mūsu klientus pensionārus. Pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm ir 10% atlaide. Mums ir dažādi klienti, vieni, vēlas iekārtot īres dzīvokļus, bet citi – kafejnīcas.

S: Kafejnīcas, tajās taču parasti nepieciešams daudz vienādu krēslu un galdu, bet Mēbeļu Bodē neredzu, ka būtu daudz vienādu lietu.

A: Šobrīd vairs nav aktuāli 4 vai 6 vienādi krēsli. Kafejnīcas ir kļuvušas tik elastīgas, ka izvēlas pilnīgi dažādus krēslus un galdus. Viss vienāds bija padomju laikos, bet tagad vēlmes ir visdažādākās. Piemēram, balts galds un zili krēsli.

S: Kā ir ar pasūtījumiem, droši vien arī dažādas vajadzības un vēlams pēc iespējas ātrāk tās saņemt.

A: Pasūtījumu dažādībā ir daudz, bet mēs ne vienmēr varam apmierināt klientu vēlmes.

S: Kāds ir bijis vissarežģītākais pasūtījums, kuru nevarējāt piegādāt?

A: Vīna plaukts. Bija atbraucis kāds vīndaris un vēlējās pasūtīt vīna plauktu 300 pudelēm. Diemžēl neatradām vīna pudeļu turētāju.

S: Kāds ir vistipiskākais pasūtījums?

A: Krēsli un apaļi galdi baltā krāsā. Baltā krāsa tagad ir modē. Bieži izvēlas arī stāvlampas, arī tā ir aktualitāte. Stāvlampām piemeklē arī atsevišķi abažūrus.

Spektrs: Ievēroju, ka Jums ir milzīga kaste pilna ar abažūriem, ņem kādu vēlies.

A: Ne tikai kaste, bet vēl pilni 2 plaukti.

S: Par to visu stāstiet ar tik lielu sajūsminājumu, ka šķiet jūs šeit esat laimīgs.

A: Jā, patiešām esmu laimīgs. Man prieks strādāt Mēbeļu Bodē. Ne tikai man patīk, bet arī kolēģe cenšas izpatikt klientiem, lai viņi būtu apmierināti un atgrieztos Mēbeļu Bodē no jauna.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

ASV prezidents Donalds Tramps atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu

ASV prezidents Donalds Tramps atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu(0)

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņojis, ka Jeruzaleme tiek atzīta par Izraēlas galvaspilsētu un atsakoties no desmitgadēm ilgās piesardzīgās Vašingtonas politikas un riskējot izraisīt jaunu vardarbības uzliesmojumu Tuvajos Austrumos. „Esmu izlēmis, ka pienācis laiks Jeruzalemi oficiāli atzīt par Izraēlas galvaspilsētu. Tā ir pareiza rīcība. Pildot vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, esmu devis arī rīkojumu Valsts

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: Parakstu vākšana par Kopdzīves likumu ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma laulībām

Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: Parakstu vākšana par Kopdzīves likumu ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma laulībām(0)

Likumdošanas iniciatīvai (Kopdzīves likums) ir savākuši 10 tūkstošus parakstu, informēju par to, ka šis solis ir kā kāja durvīs ceļā uz viendzimuma kopdzīves, tam sekojošas viendzimuma laulības un bērnu adopcijas šādā laulībā legalizāciju.  Šoreiz tā nav nekāda sazvērestības teorija. Par šādu notikumu virzības realitāti liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Ja valsts ar šādu likumu ir

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm(1)

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības. Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies,

Viktora Lapčenoka aicinājums uz labdarības koncertu ,,Mīlestības pieskāriens,, -2017

Viktora Lapčenoka aicinājums uz labdarības koncertu ,,Mīlestības pieskāriens,, -2017(0)

Dziedātājs Viktors Lapčenoks aicina uz labdarības koncertu ”Mīlestības pieskāriens”, kas notiks Rīgas Dievmātes sāpju Romas katoļu baznīcā -svētdien 2017. gada 3.decembrī plkst.: 15:00 Rīgā Pils ielā -5 Vecrīgā.      

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.