„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Ingūna Rībena: Atbilde atklātajai vēstulei par tradicionālo vērtību nozīmi Latvijas attīstībā

Teksta autore: Ingūna Rībena, 11.Saeimas deputāte un 12. Saeimas deputātu kandidāte (NA)

22.septembrī portāls ir.lv publicēja septiņu sabiedrisku organizāciju pārstāvju parakstītu “Atklātu vēstuli par tradicionālo vērtību nozīmi Latvijas attīstībā”. Par “Latvijas attīstību” vēstulē gan nav ne pušplēsta vārda, tomēr daži apgalvojumi būtu sīkāk komentējami un iztirzājami.

Bez biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdes Ivetas Ķelles to parakstījuši vēl seši cilvēki, starp kuriem ir gan “Nepilsoņu kongresa” līderi Vladimirs Sokolovs un Elizabete Krivcova, gan organizācijas DOTS jeb agrākā Sorosa fonda izpilddirektore Ieva Morica. Autori vēršas pie “LR Saeimas, LR Izglītības un zinātnes ministrijas, medijiem un plašākas sabiedrības”, jo, “vērojot pēdējā laika notikumus publiskajā telpā”, viņiem “radušās bažas par Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”.

Kas īsti ir šie “notikumi publiskajā telpā”, par to vēstules autori klusē. Bet “publiskā telpa” galu galā ir pēc sirds patikas stiepjams jēdziens. Bez tam patiess jau, kā smejies, apgalvojums esot nevis tad, ja tā ir noticis, bet tad, ja tā ir varējis notikt. Ja ne Latvijā, tad Aizjūras karaļvalstī. Ja ne Aizjūras karaļvalstī, tad uz Marsa. Ja ne realitātē, tad kaut vai vēstules autoru fantāzijā.

Uzmanības novēršanai pabaidījuši lasītājus ar “Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”, ko it kā iecerējuši kaut kādi vārdā nenosaukti nelieši, vēstules autori paši ķeras pie šādas “nomaiņas”, bez aplinkiem pasludinādami savu, gluži jaunu un pavisam dīvainu tradicionālo vērtību sarakstu. Un te nu ir ko nenobrīnīties.

Vēstulē teikts: “Vēršam uzmanību, ka Latvijas sabiedrībā tradicionālās vērtības ir demokrātija, reliģijas un vārda brīvība, vienlīdzība, sociālais taisnīgums, cieņa pret cilvēku un viņa personīgo izvēli, cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē, cieņa pret mazākuma viedokli, vājāko un neaizsargāto, kā arī cieņa pret vidi.”

Pirmā “tradicionālā” vērtība tātad esot demokrātija. Latviešu tautas vēsture ir vairāk kā astoņus gadsimtus gara. Pa visu šo laiku demokrātiskā iekārtā tā divos paņēmienos ir nodzīvojusi nepilnus četrdesmit gadus. Demokrātija ir vēsturiski nesena svarīga un pareiza Latvijas tautas izvēle. Bet, ja vēstules autori demokrātiju grib saukt par “tradicionālu” Latvijas sabiedrības vērtību, tad jāsecina, ka svešvārda “tradicionāls” nozīme ir palikusi kaut kur ārpus viņu erudīcijas apvāršņiem. Līdzīgs misēklis vēstules autoriem ir gadījies arī ar citām “tradicionālām” vērtībām. Taču apgalvojums, ka “tradicionāla” vērtība Latvijas sabiedrībā esot “cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē“, ir klaji un nekautrīgi meli.

Izņemot “cieņu pret ģimeni plašākā nozīmē”, visas vēstulē nosauktās “tradicionālās” vērtības bez šaubām ir pareizas un labas (kaut gan īsti tradicionālas no visa duča ir tikai kādas trīs vai četras). Taču gluži tādas pašas vērtības tur godā jebkura cita demokrātiska valsts.

Vēstules autori tīšām vairījušies savā vērtību sarakstā iekļaut jebko specifiski nacionālu. Starp visām autoru minētajām “cieņām” velti meklēt cieņu pret dzimteni, cieņu pret latviešu valodu, cieņu pret nācijas materiālo un nemateriālo mantojumu, pret dainu ētiku un kristīgās morāles principiem… Īsi sakot, pret visu, kas patiešām ir tradicionāls.

Dažas no īstajām tradicionālajām vērtībām autori tomēr piemin – nolūkā tās tendenciozi nomelnot: “Mūs satrauc, ka publiskajā telpā par tradicionālajām vērtībām kļuvusi reliģiskā neiecietība, cilvēku dažādības nepieņemšana un viņu izvēļu nosodīšana, vienas nācijas pārākuma izcelšana un cīņa par privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” (sliktie viņi, labie mēs…). Bet kur īsti “publiskajā telpā” visas šīs briesmu lietas notiek, tas, protams, atkal paliek vēstules autoru noslēpums.

Latvija ir latviešu nācijas mājas, turklāt vienīgās visā pasaulē. Sarežģītos vēsturiskos un ģeopolitiskos apstākļos mēs cenšamies šeit nosargāt savu valodu, identitāti un kaut mazumiņu mājas sajūtas, pie tam nevienu neapvainojot un nediskriminējot. Plūdoņa vārdos pateikto senseno latviešu tautas sapni “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” mēs allaž esam realizējuši saskaņā ar visiem demokrātijas principiem – mēs gribam būt kungi, nevis lai kādam uzkundzētos, bet gan lai mums vairs neviens neuzkundzētos. Mēs nekad neesam aizmirsuši, ka mūsu dzimtā zeme ir arī šeit dzimušo cittautiešu dzimtā zeme. Saukt mūsu godprātīgos centienus par “vienas nācijas pārākuma izcelšanu” – tā ir melīga demagoģija, kam neviens gribēdams nevarētu atrast nekāda patiesa pamatojuma. Savukārt jautājumā par “privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” vēstules autori ir pamatīgi sajaukuši adreses. Privilēģiju radīt bērnus heteroseksuālai ģimenei ir devis nevis Latvijas parlaments, bet gan pasaules Radītājs. Pat ja jaunā Saeima pieņemtu likumu, ka kopš nākamā gada bērni dzims arī cita veida attiecībās, diez vai realitātē tas ko mainītu.

Kopš sākta gala latviešu nācijai ir bijis viens vienīgs, ar Dieva un dabas likumiem saskanīgs heteroseksuālas laulības modelis. Tas ir nodrošinājis mūsu tautas pastāvēšanu pat nesalīdzināmi nelabvēlīgākos apstākļos nekā tagadējie. Dažādu faktoru ietekmē pēdējo gadu desmitu laikā šis ģimenes modelis ir ticis apšaubīts, un rezultāts ir gandrīz katastrofāls: paši savā neatkarīgā nacionālā valstī mēs stāvam grūti izbēgama demogrāfiska kolapsa priekšā.

Ir jēdzieni, kuriem zūd patiesā jēga, tiklīdz tiem mēģina piešķirt “plašāku nozīmi”, un viens no tādiem jēdzieniem ir ģimene. Jebkuri centieni ģimenes “modeļu” spektru paplašināt patiesībā ir centieni ģimenes institūtu vispār iznīcināt – un līdz ar to, protams, iznīcināt nāciju. Latvietis, kas nesaprot, ko nozīmē tautas dziesmu “tēvs, māmiņa”, vairs nav latvietis, lai vai kādā valodā (vai no tās pāri palikušā žargonā) viņš runātu.

Nav viegli saprast, ko gribēts pateikt šajā vēstules rindkopā: “Bērnu tiesību konvencija nosaka valsts garantēto izglītību un ļauj vecākiem praktizēt savu reliģiju. Tomēr izglītībai, tai skaitā vērtībizglītībai, kas tiek nodrošināta skolās, ir jābūt saskaņā ar demokrātijas un nediskriminācijas principiem.”

Nu, protams, kā gan citādi! Taču vārds “tomēr” liek domāt, ka vēstules autori reliģijā saskata zināmu apdraudējumu “demokrātijas un nediskriminācijas principiem”. Protams, reliģiskam fanātismam mēdz būt ekstrēmas un sociāli bīstamas formas. Bet bīstams ir  jebkurš ekstrēms fanātisms, un visvairāk jau ateistisks – kā vēsturē liecina franču Lielais terors un visas boļševiku zvērības.

Paši Rietumu pasaulē valdošie un vēstules autoru pieprasītie “demokrātijas un nediskriminācijas principi” nav nekas cits kā kristīgās cilvēkmīlestības praktiski atvasinājumi. Tāpēc sacīt, ka reliģijas pamatu mācīšana skolā būtu pretrunā ar demokrātijas principiem, var tikai ne pārāk gudrs (vai ne pārāk godīgs) cilvēks.

Ka skolā māca ķīmiju, tas vēl nevienu nepadara par ķīmiķi. Ka skolā māca angļu valodu, tas vēl nevienu nepadara par angli. Pat ja Latvijas skolās ticības mācība būtu obligāta, tas nebūt nenozīmētu, ka skolēni ar varu tiktu pakļauti kādai noteiktai reliģisku uzskatu sistēmai. Katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības būt tik neticīgam, cik sirds vēlas, un dzīvot tik nekristīgi, cik to pieļauj civilie un kriminālie likumi. Bet iepazīstināt skolēnus ar kristīgo ticību kā Rietumu pasaules kultūras un vērtību sistēmas vēsturisko pamatu – tas, manuprāt, būtu neapstrīdams izglītības sistēmas pienākums, ja vien mēs vēlamies izaudzināt patiesi izglītotus cilvēkus, nevis mežoņus ar aifonu kabatā. Kur nu ar aifonu kabatā… Mūsu reālā perspektīva ir mežonis ar doktora cepuri galvā. Pat dodoties uz islāma valsti ekskursijā ir vēlams zināt, kas, piemēram, ir ramadans. Tikai pie mums laikam kāds ir ļoti ieinteresēts izaudzināt tādu latviešu paaudzi, kas no bībeles un no tautas dzīvesziņas, no savas civilizācijas un savas nācijas identitātes pamatiem vairs nejēdz ne tik, cik melns aiz naga.

Vēstule aicina tā saucamās vērtībizglītības pienākumus vairāk uzticēt vecākiem. Kas aiz tā slēpjas? Nekas cits kā aicinājums vērtībizglītības jautājumus atstāt pašplūsmā, lai izaugtu idejiski dezorientētu cilvēku paaudze. Atteikties no valstiskas vērtībizglītības – globalizācijas apstākļos tā ir nacionālas valsts pašnāvība. Tie vecāki, kas tur godā vērtības un ideālus, audzinās savus bērnus saskaņā ar tiem un būs pateicīgi savai valstij par atbalstu un sadarbību. Toties idejiski dezorientētu vecāku bērni veidos kritisku masu, kam desmit baušļu un dainu ētikas vietā būs stājusies totāla visu lietu un vērtību pērkamība un radikāla tolerance pret izlaidību visos iedomājamos un neiedomājamos veidos. Tikumi nerodas paši no sevis. Tos var tikai ieaudzināt. Citiem vārdiem sakot, kultūraugi ir jākultivē, nezāles izaugs pašas. Kā lai tīrumā izaug labība, ja to tur neviens nav sējis?

Vēstules autorus satrauc iecere ieviest Latvijas skolās dzīvesziņas priekšmetu. Viņi raksta: “Apzinoties vērtību nozīmi cilvēka dzīvē, nedrīkst aizmirst, ka aiz vērtībizglītības maskas daudzās vēsturiskās situācijās ir slēpti instrumenti varas īstenošanai.” – Jā, tā tiešām ir. Turklāt ne tikai “daudzās vēsturiskās situācijās”, bet pavisam konkrēti mūsu dienās un pavisam netālu, tepat kaimiņos, aiz mūsu austrumu robežas. (Šī nianse gan vēstulē tiek diplomātiski noklusēta: diez vai citādi vēstule varētu lepoties ar Sokolova kunga un Krivcovas kundzes parakstiem.)

Atšķirībā no Krievijas pie mums vērtībizglītība nav nekāda maska un neviens aiz tās nekā netaisās slēpt. Jā, vērtībizglītība tiešām ir varas instruments. Jo arī demokrātiskai valstij sava vara ir jāīsteno. Un audzināt gudrus, brīvus patriotus – tas ir katras demokrātiskas valsts pienākums. Nevienam patiesam Latvijas patriotam te nav par ko uztraukties. Lai par to uztraucas tie, kas paši būtu gribējuši, slēpjoties aiz vērtībizglītības maskas, ieaudzināt mūsu jaunajai paaudzei nevis veselīgu, ētiski stabilu patriotismu, bet gan radikālu nacionālu, reliģisku un tikumisku nihilismu.

Vēstules autorus uztrauc tas, ka par iecerēto mācību priekšmetu nav notikušas “plašas diskusijas”. Nav gan. Tautas gudrība māca, ka ar darīšanu var paveikt vairāk nekā ar tukšu… teiksim, viedokļu apmaiņu. Protams, diskusija var būt svētīga, bet to var arī izmantot par līdzekli, lai labi iecerētu nodomu padarītu vispār neīstenojamu. Tad tiek diskutēts ar nepatiesiem apgalvojumiem un neargumentētiem uzbrukumiem. Gluži kā te aplūkojamajā “atklātajā vēstulē”…

Organizācijas “Papardes zieds” un Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS ir paudušas skarbu un noteiktu kritiku Putina režīmam. Tagad to vadītājas parakstījušas kopīgu dokumentu ar diviem “Nepilsoņu kongresa” līderiem, lai gan šai organizācijai Latvijā ir Putina režīma rupora un apoloģēta slava. Kādas intereses tās visas vieno? Manuprāt – neieinteresētība Latvijas kā nacionālas valsts nākotnē.

Sorosa fonda vietnē lasāms: “Mēs iestājamies par aktīvu un daudzveidīgu pilsonisko sabiedrību, likuma varu, kā arī cieņu pret minoritātēm un mazaizsargātajām sabiedrības daļām un to viedokļiem. Mēs vēlamies redzēt kritiski domājošu, savstarpēji cienošu un atbildīgu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus.” Tas viss ir labi. Taču par gluži tādiem pašiem mērķiem varētu cīnīties arī Bangladešā, Zimbabvē vai Aizspogulijā.  Nav neviena specifiski nacionāla mērķa. Protams, to arī nevar prasīt -  privātas organizācijas dara ko grib! Taču, aplūkojot Latviju šodienas ģeopolitiskajā kontekstā, cieņu pret minoritātēm var iztulkot, teiksim, arī kā nepieciešamību aizstāvēt nabaga nedaudzos krievus pret daudzajiem un bīstamajiem latviešiem. To, cik “mazaizsargāta” mūsdienu globālajā realitātē ir latviešu nācijas identitāte, vēstules autori izliekas neredzam. Labi, ja negribat, neredziet ar! Bet kāpēc jābāž sprunguļus riteņos tiem, kas savu pieticīgo iespēju ietvaros cenšas kaut nedaudz balstīt un stiprināt mūsu nācijas identitāti starp Krievijas impēriskā šovinisma un Rietumu idejiskā nihilisma dzirnakmeņiem?

Vēstules autori prasa “atklātību” un “caurspīdību”. Vai pirms tam nebūtu derējis kliedēt aizdomu ēnu pār “bezmaksas” pakalpojumiem, ko “Nepilsoņu kongress” ir saņēmis no pasakaini dārgās Londonas sabiedrisko attiecību aģentūras “Bell Pottinger” (“Nepilsoņu kongresa tēlu spodrina starptautiski, PR saiknes ar Kremli”, portāls tvnet.lv, 2014. g. 1. jūnijā.)?

Taču ir jautājums, uz kuru jāatbild nekavējoties – proti, vai mums vēl ir atlicis pietiekami daudz vēsturiskā laika, lai mēs nevis darītu, bet diskutētu? Kā jūs domājat, cienījamie vēstules autori?

 

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(0)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(0)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.