Kāds ir noslēdzošais dzīves posms? Kādas pēdas cilvēks aiz sevis atstāj? Ir izvēle iet pa diviem ceļiem. Pirmais- „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Otrs ceļš „(sātans) nācis lai zagtu, nokautu un nomaitātu”. Lai arī kādu zelta vidus ceļu starp abām iespējām, cenšoties palikt ar „veselu ādu”, vai dzīvojot ar apziņu, lai vilks paēdis un kaza dzīva, arī meklētu, tomēr tāda dzīve nav iespējama. Rezultāts tādai egoistiskai un neatkarīgai dzīvei ir tik viens -saplēsta sile un salauzta dzīve. Kas sagaida cilvēku dzīves noslēdzošajā brīdi? Kurp dodas dvēsele? Atkarībā, kuru no abiem ceļiem izvēlējās. Pēc tam debesis vai elle. Kaut arī ir neskaitāmi piemēri Bībelē un cilvēku dzīves stāstos par pārdabīgiem piedzīvojumiem, taču ik pa laikam tas aizmirstas, tāpēc, šad un tad derētu no jauna atsvaidzināt atmiņu. Aizvien vairāk pasaulē dzirdami jauni neticami stāsti par debesīm un elli. Tie iepriecina, atgādina un brīdina. Esošā dzīve ir paejoša, bet dzīvei noslēdzoties nostāšanās mūžības dimensijas sliekšņa priekšā ir neizbēgama. Debesis vai elle ir atkarīgs no tā, kāda izvēle tiek izdarīta šajā dzīvē.

Lai šie divi patiesie dzīves stāsti ir par atgādinājumu, tam, lai neatliktu to, ko var izdarīt šodien, jo nekad nevar zināt, kas sagaida rīt un kur nokļūstam rīt. Jebkuru brīdi plānus var izjaukt tas, kas nav iespējams kontrolēt. Tas, no kā nevar aizbēgt un sasniedz ikvienu agrāk vai vēlāk. Tas, ko nevar uzpirkt, ne par kādu naudu, zināšanām, spēku un varas ietekmi.

Tas Kungs dod, tas Kungs ņem

Svētdien, 26.augustā baptistu draudzes bīskapa Pētera Sproģa ģimene zaudēja meitiņu, kurai bija tikai 4 gadi. Bīskaps Pēteris Sproģis stāsta: “Ārsti šokā, Belliņa bijusi pilnīgi vesela. Redzam – tāds bijis Dieva prāts. Jādzīvo ar gatavību aiziet un mīlot Dievu un tuvākos! Prom no nebūtiskā un visu Dieva godam. Nav žēl, ka kaut kas ir palicis nepadarīts darbā, un prieks par katru mīlestības izpausmi, ko veltīju Bellai, un ka stāstīju viņai, ka Jēzus viņu mīl! Samīļo savējos, stāsti viņiem par Jēzu! Tas ir viss, kam vienā brīdī ir nozīme! Stāsti pat, ja nezini, kā! Belliņa ir priecīga pie Jēzus! Paldies!”

Vēstule no Belliņas tēva Pētera Sproģa.

„Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam!

Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja…” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista…” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev!

Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis… Man palika kauns.

Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista!

Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.”

Tā Belliņa smaidīja kādas minūtes pirms aizgāja satikties ar Jēzu! Martiņa nofotografēja.

Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un… Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt… Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu!

Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā… Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu – bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs.

Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji…

Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja!

Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu… Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti…

Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas.

Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs.

Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam…

Ak, mīļā Bella! Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!”

BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies!

Paldies Tev!

Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!

Tiešām, atcerēsimies par svarīgāko. Arī šodien.”

Debesis ir!

Miljoniem lasītāju visā pasaulē ir sajūsminājis un iedvesmojis patiesais stāsts par trīsgadīgā Koltona Bērpo neparasto pieredzi. Maza zēna apbrīnojamais ceļojums uz Debesīm un atpakaļ ir apbrīnas vērts.

Viņa tēvs mācītājs ceļojuma stāstu aprakstījis grāmatā. Mazais ceļotājs stāstīja vecākiem par neiedomājamām lietām. Viens no tiem stāsts par vectēvu, kaut viņš bija miris pirms 30 gadiem. Koltons teica, ka viņš vecvectēvu satika debesu ceļojumā. Savus vecākus mazais šokējis arī ar teikto par divām māsiņām. Mamma centās pārtrauktsakot: “Nē. Tev ir tikai viena māsiņa.” Koltons teica, ka otrā māsiņa mira māmiņas vēderā. Māte samulsa, jo par to mazais nebija informēts. Koltons atzina, ka viņš arī māsiņu satika tur.

Mazais zēns nebīstas no nāves. Labprāt iet līdzi tētim slimnīcu kalpošanā. Viņš atvadās no veciem cilvēkiem. Tā atvadoties reiz, abi ar tēvu gāja laukā pa durvīm. Mazais apstājās, pagriezās un aizkrēja atpakaļ pie veca onkuļa. Satvēra viņa roku un teica: – „Onkuli! Nebīsties. Pirmais, ko Jūs satiksiet otrā pusē, būs Jēzus.”

Uzreiz pēc parādīšanās grāmatnīcu plauktos 2010. gada rudenī grāmata “Debesis ir!” kļuva par sensāciju, daudzus mēnešus noturējās vairāku valstu bestselleru sarakstos un tika pārdota simtiem tūkstošos eksemplāru.

Prieka vēsts

Kaut arī saka, ka Latvija ir pārāk maza auditorija, lai šāda veida literatūru tulkotu arī latviski, taču Latviju sasniegusi prieka vēsts ar apgāda Zvaigzne ABC starpniecību.

Populārzinātnisko izdevumu grupa ir parūpējusies, lai iepriecinātu arī latviešu auditoriju. Apgāda Zvaigznes ABC viens no mērķiem ir, lai grāmata sasniegtu pēc iespējas vairāk lasītājus.

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa labprāt dalās savos iespaidos par padarīto darbu. „Grāmata “Debesis ir!” ir jauka, iedvesmojoša un rosinoša domāt un meklēt pēc īstām vērtībām,” stāsta Meldra Bērziņa. Turpinot iedvesmoti stāstīt par grāmatu papildina savu domu: „”Debesis ir!” piedāvā ielūkoties pasaulē, kur “neviens nav vecs un neviens nevalkā brilles.” “Debesis ir!” var mainīt lasītāja viedokli par mūžību, piedāvājot iespēju ticēt kā bērnam,” Stāstot par grāmatas galveno varoni Bērziņa paskaidro: „Kad Koltons Bērpo brīnišķīgā kārtā atlaba pēc smagās slimības un operācijas, viņa ģimene bija tik laimīga! Taču neviens nebija gaidījis, ka dažus mēnešus pēc tam viņi uzzinās par citu, tikpat brīnumainu notikumu. Trīsgadīgais Koltons stāstīja, ka operācijas laikā esot pametis ķermeni un apmeklējis Debesis, kur saticis Dievu, Jēzu, eņģeļus un dzīvē nekad nesatiktus un jau mirušus radiniekus,” Pārdomājot notikumu, kā tas varētu sasaukties ar Svētajiem Rakstiem, prātā nāk notikumi, kad Dievs Garā aizrauj Bībeles varoņus, lai tie varētu vēstīt saviem laikabiedriem un pravietot lietas nākotnē, ko Dievs ir paredzējis. Piemēram, kad Pēterim Dievs skaidroja, parādības nozīmi (Ap.d. 10), kā arī neskaitāmās aprakstītās vēstules un nākotnes pravietojumi Atklāsmes grāmatā.

Bērziņa turpinot aizraujošo stāstu par grāmatas varoni stāsta: „Koltons runāja par notikumiem, ko viņš nevarēja zināt, un pārsteidza vecākus ar Debesu aprakstiem. Dzīvodams savu maza bērna dzīvi, rotaļādamies ar supervaroņu figūriņām un ķīvēdamies ar vecāko māsu, Koltons laiku pa laikam tēti Todu un mammu Sonju pārsteidza ar bērnišķīgi naivi formulētiem, tomēr arī Bībelei atbilstošiem apgalvojumiem, ka “Jēzus ir ļoti liels”, ka “Dievs mūs mīl”, ka “Jēzus nomira pie krusta, lai cilvēki varētu iet pie Viņa Tēta”, ka Svētais Gars cilvēkiem “sūta virsū spēkus”, lai palīdzētu,” Taču kādā veidā brīnumainais stāsts ir nonācis grāmatu plauktos, Berziņa paskaidro: „Saglabājot dēla sirsnīgo un vaļsirdīgo izteiksmes veidu, Koltona pieredzi grāmatā ir apkopojis viņa tētis, mācītājs Tods Bērpo.”

Apgāda Zvaigzne ABC pārstāve Meldra Bērziņa ir pārliecināta, ka grāmata lasītājiem apliecina, ka Debesis patiešām ir, ka tā ir reāla vieta un mums ir jābūt gataviem… pēdējai cīņai.

Grāmata “Debesis ir!” sasniegusi arī mācītāja Krista Kalniņa grāmatu plauktu. Krists Kalniņš par grāmatu “Debesis ir!” saka: “Ir sarakstīts daudz grāmatu par cilvēku pēcnāves pieredzēm. Tomēr neviena no manis lasītajām nav sniegusi lielāku iedrošinājumu un mierinājumu kā grāmata Debesis ir!. Esmu pārliecināts, ka mazā Koltona neparastais stāsts par piedzīvojumiem Debesīs neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju. Tas būs saistošs un rosinās uz pārdomām pat tos, kas par pēcnāves dzīvi vēl nav uzdrīkstējušies domāt.”

Tagad zēnam jau ir 12 gadi. Koltons spēlē klavieres un trompeti, interesējas par grieķu mitoloģiju un spēlē futbolu. Par neparasto piedzīvojumu, Koltons priecājas, ka tas ir iedvesmojis tik daudzus cilvēkus.
Grāmata  ir pieejama

Apraksts par grāmatu

Fragments un video materiāls. http://www.youtube.com/watch?v=lN0GYUc3VQ4&feature=related