Pēdējos mēnešos, kamēr no Ukrainas pienāk arvien satraucošākas ziņas, manu prātu nodarbina viens jautājums: vai tas ir iespējams, ka kristieši jau atkal karos pret kristiešiem un ar baznīcas svētību? Šķita, ka 21.gadsimtā visiem taču ir kauns par krusta kariem un citām baznīcas vēstures tumšākajām lappusēm… Vēl nesen biju pārliecināta, ka mūsdienās kristiešu starpā ir iespējama brīnišķīga starpkonfesionāla sadraudzība, taču sāku par to šaubīties. Kristiešu attieksme pret notiekošo Ukrainā ir pārāk atšķirīga. Lai gan mēs visi lūdzam Dievu par mieru pasaulē, atrodas gan tādi, kas nosoda, gan kas atbalsta Krimas vai pat visas Ukrainas pievienošanu Krievijai. Skarbāk sakot, – Krimas okupāciju un citas Maskavas Kremļa draudīgās darbības. Diemžēl izskatās, ka pretrunīgajiem viedokļiem ir konfesionāla piederība… Vai Krievijas pareizticīgie ar patriarha Kirila atbalstu uzsākuši cīņu pret Rietumu protestantiem? Ja es kļūdos, ļoti ceru uz kādu pareizticīgo, kurš varētu uzrakstīt publicēšanai citādu skatījumu uz notiekošo.

Civilizāciju sadursme

Kas mani satrauc? Jau kopš protestu pirmsākumiem Kijevā tiek pretstatīti Ukrainas nākotnes ceļi – tuvināšanās Eiropas Savienībai vai Krievijai. Rietumiem vai Austrumiem. Bez ekonomiskajiem vai nacionālajiem aspektiem vēl tiek minēti arī garīgie, proti, Eiropas Savienībā un Krievijā esot atšķirīgas vērtības, ideoloģijas, pat civilizācijas, kā teikušas Krievijas amatpersonas… Interesanti gan, kas varētu būt tik atšķirīgs vienu kristiešu kultūrai no citu kristiešu kultūras? Lielos vilcienos, Eiropa un ASV tradicionāli uzskatāmas par katoļu un protestantu zemēm. Krievija – par pareizticīgo. Ukraina it kā arī lielākoties ir pareizticīgo zeme, tiesa, ukraiņiem ir savs patriarhs. Maskavas patriarha paspārnē ir mazākums pareizticīgo. Ja reiz gan ES, gan ASV un Ukrainā populārākā reliģija ir kristietība, teorētiski visiem būtu jāseko Jēzus Kristus paraugam, jāsmeļas garīgās vērtības un morālos aizliegumus Bībelē… Teiksim, izpratnei par to, ka ‘’tev nebūs sniegt nepatiesu liecību’’ vajadzētu vienot abas ‘’frontes’’ puses. Bet… mēs arvien dzirdam Rietumu valstu pārmetumus, ka Krievijas amatpersonas un mediji regulāri melo; gluži tāpat kā dzirdam Krievijas pārmetumus, ka Ukrainas pagaidu valdība, tāpat ASV un citi melo… Lūk, visiem viena vērtība, bet nez kādēļ jākaro…

Neviens šobrīd nešaubās, ka notiek informatīvais karš, ja reiz visi nodarbojas ar propagandu. Diemžēl informatīvajā karā viedokļu ietekmēšanai tiek izmantoti visdažādākie mediji, tajā skaitā baznīcas var būt kā medijs. Kā parastam mirstīgajam saprast, kura mēle runā Dieva vārdā un kura pakalpo Sātana viltībām?

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sevi sauc par kristieti. Pareizticīgais. Tāpat kā pie mums Latvijā pareizticīgie ir Tatjana Ždanoka, Kaspars Dimiters un daudzi citi, kas atbalsta Kremļa retoriku un militāro taktiku. Viņu pretinieki – Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčinovs, Vācijas kanclere Angela Merkele, ASV prezidents Baraks Obama… Trīs protestanti – baptists, luterāne, Apvienotās Kristus draudzes loceklis (Obamas senči esot musulmaņi, tomēr prezidenta ģimene apmeklējot kristiešu draudzes)…

Katoļu galva, pāvests Francisks Vatikānā gan ieņemot neitrālu pozīciju. Aicina konfliktu atrisināt mierīgu sarunu ceļā. Tikmēr daļa katoļu no Krimas pussalas esot pārdevuši savus īpašumus un pārcēlušies uz dzīvi citās vietās Ukrainā, baidoties no apspiešanas, arestiem un baznīcas īpašumu konfiskācijas, jo Krievijas Federācijas likumi neesot katoļiem labvēlīgi, ziņoja Latvijas Kristīgais radio. Kāpēc vieni baidās no tā, ko citi slavē, un otrādi? Kurā pusē ir Dievs?

Krievija pret ‘’Gomoru’’

Zīmīgi, ka tieši Krimas pussalā, ko okupēja Krievija, 19.gadsimtā Krievijas impērija uzsāka Krimas karu ar ieganstu – aizstāvēt ‘’savējo’’ pareizticīgo baznīcu. Vēsturnieks, Kara muzeja viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas vadītājs Dainis Poziņš 9.martā LTV raidījumā „De facto” izteicās, ka šodienas Krievijas retorika ‘’par savējo’’ aizstāvību izklausoties baisi līdzīga kā 19.gadsimtā, vien ar atšķirību, ka nu rūpes esot par krievu tautiešiem… Mani gan māc aizdomas, ka tā līdzība ir vēl tuvāka par jēdzienu ‘’savējie’’. Atkal tiek aizstāvēta pareizticība. Putins, runādams par Krimu, ir izteicies: Krima ir vieta, kur kristīts Kijevas Krievzemes lielkņazs Vladimirs. Viņa pareizticības pieņemšana radījusi pamatu vispārējām kultūras, civilizācijas un cilvēktiesību vērtībām, kas vieno iedzīvotājus Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Krievija esot kristiešu zeme, turpretī „daudzas Eiroatlantiskās alianses valstis ir attālinājušās no savām saknēm, tajā skaitā no kristīgajām vērtībām. Daudzbērnu ģimenes pielīdzinātas viendzimuma laulībām. Ticība Dievam- ticība Sātanam. Tā ir degradācija. Turklāt ASV atbalsta šo Rietumu visatļautības ideoloģiju,’’ – tā vēl decembra vidū publiski izteicās Putins. Rietumos tradicionālās kristīgās vērtības aizstājušas Holivudas vērtības – seksuālā revolūcija, pornogrāfija, homoseksualitāte, feminisms, aborti, geju laulības, eitanāzija. Jaunā kaujas ideoloģija, tātad, ir: „Dievs ir Krievijas pusē. Rietumi- tā ir Gomora.”

‘’Nepareizi’’ pareizticīgie?

Kijevas Ukrainas pareizticīgo patriarhs Filarets gan nupat izteicies, ka Dievs nevar būt netaisnības pusē, tāpēc Krievijas agresija pret miermīlīgo ukraiņu tautu esot nolemta sakāvei, ziņo spektrs.com. Atgādināšu, ka Ukrainas pareizticīgās baznīcas pārstāvji bija vērsušies pie patriarha Kirila ar aicinājumu ietekmēt Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, lai izvairītos no kara starp brāļu tautām, taču Kirils esot atbildējis: “Krievu tauta – [ir] savā vēsturiskajā teritorijā sadalīta nācija, kurai ir tiesības apvienoties vienā valstiskā veidojumā.” Arī agrāk patriarhs Kirils nav slēpis, ka vēlētos apvienot Krievijas un Ukrainas pareizticīgo baznīcas. 22.februārī, divas dienas pēc asiņainajiem notikumiem Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kad pēc protestētāju un drošības spēku sadursmēm bojā gāja vairāk nekā 90 cilvēku, portālā www.pareizticiba.lv tika publicēta „Svētīgākā Patriarha Kirila uzruna visai Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas pilnībai sakarā ar notikumiem Ukrainā’’. Uzrunā cita starpā teikts: „Pagaidām, paldies Dievam, pilsoņu kara scenārijs ir apstādināts. Bet šāds scenārijs vēl var tikt realizēts. Tas notiks, ja Kungs pieļaus ļaudīm atkāpties no Dieva dotajiem tikumiskajiem baušļiem un no Ukrainas kristīgā mantojuma, ja Ukrainas iedzīvotāji atteiksies no cieņas pret sevi, cits pret citu un pret likumu. Gribētu pateikties tiem Ukrainas bīskapiem un garīdzniecības pārstāvjiem, kuri visdažādāko aicinājumu un lozungu vidū atrada spēkus konsekventi aicināt pretojošos uz mieru un brāļu mīlestību; tiem, kuri cieši pastāv par ukraiņu tiesībām dzīvot saskaņā ar savu ticību un godaprātu, par Ukrainai tradicionālo tikumisko un reliģisko vērtību saglabāšanu, kuru avots ir Kijevas Kristīšana, kas noteikusi Svētās Krievzemes tautu civilizētu attīstību.” Spriežot pēc šiem izteikumiem, rodas iespaids, ka patriarhs Kirils uzskatījis: Dievs palīdzējis apturēt protestantus; pilsoņu karš draud izvērsties, ja ukraiņi novērsīsies no Krievzemes Pareizticīgo Baznīcas… Interesanti, ar ko tad Ukrainas pareizticīgo baznīca ir sliktāka?

Kurš melo?

Pirmais, kas man ienāk prātā, domājot par to, kā atmaskot melus saistībā ar Ukrainu, ir Bībeles stāsts par divām sievietēm, kuras abas apgalvoja, ka ir kāda bērna mātes. Ķēniņš Zālamans strīdu esot atrisinājis, pavēlot ar zobenu bērnu sadalīt divās daļās un dodot vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai. Viena sieva tad sacījusi (1.Ķēniņu 3: 26): „„Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet.” Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to.”” Tā nu atklājies, ka meloja tā otrā… Ja Ukrainu iedomājos kā bērnu, tad ideja vardarbīgā veidā to sadalīt ‘’gabalos’’ man izskatās pēc mātišķas mīlestības trūkuma. Izpaust mīlestību un rūpes ‘’par savējiem’’ noteikti var ar citām labākām metodēm. Kas zina, varbūt patiesībā traci ap Ukrainu aizsācis tikai viens trakais, paša Nelabā apsēsts, kaut sevi sauc par kristieti… Antikrists? Lai kā arī nebūtu, katrā ziņā te nebūs tikai viena atbildīgā sirdsapziņa. Trakumu starptautiskā mērogā var izvērst tikai ar masu atbalstu. Atsevišķu indivīdu liekulības cena var izrādīties pārāk dārga, jo tieši ar zaimiem un meliem par augstu morāli var pakļaut masas, lai sakūdītu darīt cūcības. Notikumi vēsturē to jau vairākkārt apliecinājuši.