Tūlkoja: Nikomeda ziņu aģentūra

Ungārijas premjera Viktora Orbana 2016.g.15. martā – Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā. Runas saīsināts pārstāstījums latviešu valodā.

Dāmas un kungi, Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. Ir aizliegts teikt, ka desmiti miljoni gatavojas doties mūsu virzienā, lai te apmestos. Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām.

Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. Ir aizliegts teikt, ka Briselē izstrādā shēmas, kā šos ārzemniekus transportēt šurp cik ātri vien iespējams, un izmitināt šeit, starp mums. Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes, un ka Briselē top plāni izveidot Eiropas Savienotās Valstis - kam neviens nekad nav devis atļauju.

Šodienas brīvības ienaidnieki ir veidoti no citas matērijas nekā senie karaliskie valdnieki vai tie, kas vadīja padomju sistēmu. Viņi izmanto citus līdzekļus, lai piespiestu mūs pakļauties. Šodien tie neiesloga mūs un netransportē uz koncentrācijas nometnēm, tie nesūta tankus iekarot tās valstis, kas tiecas uz brīvību. Šodien pietiek ar starptautisko mediju artilēriju, denonsēšanu, draudiem un šantāžu. Bet Eiropas ļaudis pamazām mostas, pārgrupējas, un drīzumā tie atgūs zaudēto. Patiesības apspiešanas mūri sāk plaisāt. Eiropas ļaudis beidzot sāk saprast, ka viņu nākotne ir apdraudēta – ne tikai viņu labklājība, bet arī drošība un ierastā dzīves kārtība.

Šoreiz draudi nav kā no kara vai dabas katastrofas, kas pēkšņi izsit pamatus zem kājām. Masu migrācija ir kā lēna ūdens straume, kas pastāvīgi ārda krastus. Tā maskējas ar humanitāru retoriku, bet tās patiesais mērķis ir teritorijas okupācija. Aptrakušo “cilvēktiesību aizstāvju” kopas izjūt milzīgu vēlmi mūs gānīt un apsūdzēt. It kā mēs būtu naidpilni ksenofobi, kaut patiesībā mūsu vēsture rāda pretējo. Tiem, kas ienākuši šeit kā jauni ģimenes locekļi, kā sabiedrotie vai dzīvības apdraudējuma dēļ, bijis ļauts atrast šeit sev jaunas mājas. Bet tie, kas ieradušies šeit ar nolūku mainīt mūsu valsti, mūsu tautu pēc saviem šabloniem, tie, kas nāk ar vardarbību un pret mūsu gribu – tie vienmēr sastapsies ar pretestību.

Sākumā viņi runā tikai par dažiem simtiem, tūkstoti vai diviem tūkstošiem pārvietoto. Bet neviens atbildīgais Eiropas līderis neuzdrošināsies ar zvērestu apgalvot, ka šie pāris tūkstoši nepieaugs līdz desmitiem vai simtiem tūkstošiem. Ja mēs gribam apturēt šo masveida migrāciju, vispirms mums ir jāierobežo Brisele. Galvenās briesmas Eiropas nākotnei nenāk no tiem, kas vēlas nokļūt šeit, bet no Briseles fanātiskā kosmopolītisma. Mēs nedrīkstam pieļaut Briselei pozicionēt sevi virs likuma. Mēs nedrīkstam ļaut tai uzspiest mums šo rūgto augli – tās kosmopolītisko imigrācijas politiku.

Mēs nedrīkstam importēt Ungārijā noziedzību un terorismu. Nedrīkst būt pilsētu rajoni ārpus likumu sasniedzamības, nedrīkst būt masu nekārtības, vai imigrantu nemieri un nedrīkst būt bandas, kas medī mūsu sievas un meitas. Mēs nedrīkstam ļaut citiem mācīt mūs, kam būtu jāļauj ienākt mūsu mājās un valstī, kurā mēs dzīvojam. Mēs zinām, kā šīs lietas notiek. Vispirms ļaujam viņiem stāstīt mums, kas mums ir jāuzņem, tad viņi liek mums kalpot ārzemniekiem mūsu pašu valstī. Galu galā mums saka, lai sakravājamies un atstājam savu zemi. Tāpēc mēs noraidām piespiedu pārvietošanas shēmas, un mēs necietīsim ne šantāžu, ne draudus.

Ir pienācis laiks skandināt trauksmes zvanu. Ir pienācis laiks opozīcijai un pretestībai. Ir pienācis laiks, lai pulcētu kopā mūsu sabiedrotos. Ir pienācis laiks pacelt lepno tautu karogus. Ir pienācis laiks, lai novērstu Eiropas iznīcināšanu un lai glābtu Eiropas nākotni. Tādēļ neatkarīgi no partiju piederībām mēs aicinām apvienoties visus Ungārijas pilsoņus, mēs aicinām apvienoties visas Eiropas nācijas. Eiropas pilsoņi un valstu vadītāji vairs nedrīkst dzīvot divās atsevišķās pasaulēs. Mums ir jāatjauno Eiropas vienotība. Mēs, Eiropas ļaudis, nevaram būt brīvi individuāli, ja neesam brīvi kopā. Ja mēs apvienosim mūsu spēkus, mums izdosies, ja mēs dosimies dažādos virzienos, mums neizdosies. Kopā mēs esam spēks, sašķelti mēs esam vāji. Vai nu mēs esam kopā, vai neesam vispār.

Ja 1848.gadā mēs būtu samierinājušies ar pastāvošo situāciju, mūsu liktenis būtu citāds un ungārus būtu aprijusi Vācijas jūra. Mēs nesamierinājāmies arī 1956.gadā un tādēļ mūs neaprija padomju jūra. Šodien pasaules lielvaras likvidē visu, kas ir unikāls, autonoms, tradicionāls un nacionāls. Tās grib samaisīt kultūras, reliģijas un iedzīvotājus, līdz mūsu daudzšķautnainā un lepnā Eiropa beidzot kļūtu bālasinīga un paklausīga. Un, ja mēs tam piekāptos, mūsu liktenis būtu izlemts, un mēs tiktu aprīti milzīgajā Eiropas Savienoto Valstu vēderā.

Uzdevums Ungārijas, Centrāleiropas un citu Eiropas valstu ļaudīm, kas vēl nav zaudējuši veselo saprātu, ir uzvarēt, lai nepieļautu īstenot mums paredzēto likteni. Mēs, ungāri un poļi zinām, kā tas jādara. Mēs esam mācījušies, ka drosme ļauj sekmīgi stāties pretī briesmām. Tāpēc mums ir jāvelk ārā no aizmirstības šis senais tikums – drosme. Mums ir jāatbild skaidri un pietiekami skaļā balsī, tā, lai to uzklausa plašā tālumā, uz galveno, vienīgo un vissvarīgāko jautājumu, kas noteiks mūsu likteni. Uz jautājumu par Eiropas nākotni: “Vai mēs būsim vergi vai brīvi ļaudis – tāds ir jautājums, atbildiet!”