Ticības brīnumu stāsts ir saņemts no Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes. Jēzus draudzē šobrīd ir ap 1000 reģistrētu draudzes locekļu, svētdienās dievkalpojumus apmeklē apmēram 350, ceturtdienās – ap 60 cilvēku. Rīgas Jēzus ev.lut. draudze atrodas Elijas ielā 18, Rīga, LV-1050. Tālrunis: 67224123

Jēzus draudzes vienmēr smaidīgā Lienīte Čodare savā dzīvē piedzīvojusi vairākus brīnumus. Kopā ar draudzi viņa burtiski izlūgusies vīra atgriešanos pie Dieva, piedzīvojusi brāļa dziedināšanu no vēža. Savā ierastajā mīļumā viņa aizrautīgi nosaka: „Žēl, ka Jēzus nav fiziski sataustāms, man ļoti, ļoti gribētos viņu apkampt un samīļot.”

Ar Lienīti sarunājās Edgars Gertners

Gars spurojas pretī

„No bērnības biju pareizticīgā. Māmiņa aizveda mani un brāļus uz pareizticīgo baznīcu, jo viņa pati bija tur kristīta. Mājās mammīte lika pildīt rituālus – katru rītu nobučot svētbildes, skaitīt lūgšanas un vakaros Tēvreizi. Bijām kristīti, un it kā viss bija labi, taču ar Kristu dzīvot – to viņa neiemācīja. Patiesībā augu paralēlās pasaulēs, jo mammīte bija stipri māņticīga un lika arī man ar brāļiem to piekopt. Kopš bērnības bija tā, ka naži un dakšiņas nedrīkstēja skatīties ar aso galu uz cilvēku; ja pretī nāca divas tantes, tad bija jāgriežas otrādi un jāgaida, kad nāks divi onkuļi… Kad man bija jau kādi trīspadsmit gadi, sapratu, ka dzīvoju nevis tā, kā gribu, bet tā, kā vajag. Kamēr esi mazs, tikmēr mamma ir jāklausa, bet pieaugot sāku strīdēties pretī, jo nesapratu, kāpēc nevar darīt vienkāršāk, kāpēc visu vajag tik ļoti sarežģīt? Tikai vēlāk sapratu, ka Gars jau toreiz spurojās visam pretī, jo mammītes izdarības man stipri nepatika.”

Kad sātanam vairs nespēj kalpot

Lienītei bija 24 gadi, kad mamma nomira. Lienīte atceras viņu kā cilvēku, kas aktīvi nodarbojās ar okultismu un to neslēpa no saviem bērniem. „Atceros – vienu vakaru sēžu pie viņas gultas, un mamma lasa Bībeli. Es viņai jautāju: „Kā tas nākas, ka tu lasi Bībeli, bet tajā pašā laikā kaimiņiem zīlē kārtis, kādu nolādi, dziedini?” Viņa atcirta, ka tas uz mani neattiecas,” stāsta Lienīte. Viņa atceras, ka visi trīs bērni no mammas ļoti baidījās, jo viņa bija stingra un pat nedaudz baisa. „Dziedināšana”, kopā savešana un šķiršana, lādēšana un lāstu likšana dažkārt beidzās arī letāli, un to visu Lienīte redzēja savām acīm.

Kad Lienītei bija 19 gadu, nomira viņas tētis un mamma sabruka – izskanošos dzīves gadus viņa pavadīja invalīdu ratiņkrēslā. Pēdējā dzīves gadā viņa izkrita no gultas, salauza roku un kāju un palika kopjama uz gultas. „Tagad es saprotu, ko ar mammu darīja sātans, kad viņa vairs nevarēja tam kalpot, – tas sāka viņu lēnām un mokoši iznīcināt. Mammīte sajuka prātā un nereti teica: „Ieknieb man, lai justu, ka esmu dzīva, jo šodien nevienu neesmu nolaidusi no kātiem!” Tas, kā viņa aizgāja, arī bija briesmīgi – nejauši uz radiatora nokūpēja lakatiņš un viņa dūmos nosmaka.”

Dzīvība iet, un dzīvība nāk

Divas dienas pirms mammas nāves Lienītei piedzima dēls Ričards. Pēc pāris gadiem piedzima Elizabete, un abi bērni tika kristīti pareizticīgo baznīcā. Turpat, kur Lienīte un viņas vīrs Ivo, kuram sievasmāte bija likusi noprast, ka jānokristās, jo pretējā gadījumā uz meitu lai necer.

„Jāatzīst – tā baznīca man nebija sirdī, jo zināju, ko mamma tur darīja ar visām svecīšu laušanām un buršanām. Mana laba draudzene Agita Jirgensena no Jēzus draudzes bija aizvedusi savu bērnu uz Svētdienas skolu, un arī es sāku vest savu Ričardu. Atceros, ka sēdēju tur atvērtu muti, klausījos kā trīsgadīgs bērns un sapratu, kādā mucā dzīvoju, jo es neko no tā nezināju: par Jēzus dzīvi, kā viņš strādāja, ko viņš gribēja. Man tādas klapes no prāta, acīm un sirds sāka krist nost, es jutos kā zīdainis, ļāvu tam sevī augt. Jēzus draudzē piedzīvoju Ziemassvētkus, sāku nākt uz dievkalpojumiem un smēlu visu, ko var smelt. Erberts mani ļoti uzrunāja ar savu mieru, un man likās fantastiski, cik draudze šeit ir dzīva un vienkārša un tevi pieņem tādu, kāds esi. Tas lika ierakstīt sirdī likumu – man ir jāmainās!” smaidot saka Lienīte.

Lielākais, ko varam darīt – lūgt

Uz baznīcu Lienīte gāja ar bērniem, vīrs Ivo par to neko negribēja dzirdēt, taču baznīcas apmeklēšanu ģimenei neliedza. Pavasarī bija iesvētāmo izlaidums, bet arī uz to Ivo neatnāca, aizbildinoties ar darbiem. „Bija sāpīgi, bet Dievs deva gudrību saprast, ka ar varu neko nepanāksi. Ivo ir tāds, kāds ir, un lielākais, ko varēju darīt, – lūgt. Es lūdzu par Ivo sirdi, tikai par to,” atceras Lienīte.

Tā pagāja viens gads, otrs, trešais, bet nekas nemainījās. Piektajā gadā attiecībās iestājās krīze. „Ivo domāja, ka esmu drausmīgi pareiza un tēloju, un lika noprast, ka viņš mani tādu negrib redzēt. Taču es sapratu, ka turēšos pie Kristus, tāpēc piedāvāju: „Ja vēlies – šķiramies!” Es to pateicu pirmā, pat zinot, ka tas nav pareizi,” saka Lienīte.

Tolaik viņa lūdza vēl aktīvāk nekā parasti. Aptuveni divus mēnešus viņi nodzīvoja kā svešinieki vienā telpā nesarunājoties, taču no kārtējā tālbrauciena reisa Ivo atgriezās divas dienas ātrāk.

„Es Dievam teicu – Dievs, es Tevi nesaprotu, bet pilnībā paļaujos. Ja kaut ko uztici Dievam, tad jādod Viņam iespēja darboties… Ivo atbrauca mājās, sākām pārmīt frāzes, un viņš sāka lielā mīlestībā runāties, it kā nekas nebūtu bijis. Man bija klikšķis – tātad viņš negrib iet prom, mēs viņam esam svarīgi. Sapratu, ka Dievs ir piepildījis Ivo sirdi un man devis mieru viņu pieņemt. Mēs turpinājām dzīvi tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mums nebija pazudusi mīlestība vienam pret otru, un tas bija pats galvenais.”

15 gadi lūgšanās par vīru

Divus gadus pēc zīmīgās salabšanas Lienīte negaidīti palika stāvoklī un piedzima Aleksandra. Tolaik Ivo bija nomainījis darbu un varēja pilnībā izbaudīt, ko nozīmē bērnu audzināšana. Aleksandra tika burtiski iznēsāta uz tēva rokām. Negulētās naktis, slimības, barošana un Lienītes nemitīgās rūpes par vīru lika Ivo uz ģimeni paraudzīties citādāk, ar vēl lielāku mīlestību. Aptuveni četrus gadus pēc Aleksandras piedzimšanas Lienīte ar bērniem uz baznīcu joprojām gāja bez vīra, taču viss izmainījās pēc kāda negaidīta strīda.

„Ivo ļoti sastrīdējās ar savu radinieku, un viņa mamma – mana vīratēva miesīgā māsa – skaļi nokliedzās pa pagalmu, ka nav jēgas smērēt rokas ar Ivo, jo viņai ir savas metodes, kā mūs iznīcināt. Es jau sen zināju, ka viņa ņemas ar burvestības lietām un iet pie burvēm. Kad viņa to visu pateica, es atļāvos pieiet klāt tai kundzei un pateikt: „Ja tev ir savas metodes, man arī ir savas metodes, un es par tevi lūgšu no rīta līdz vakaram.” Viņa palika sarkana kā biete, un likās, ka uzsprāgs,” atceras Lienīte.

Taču satraukums bija arī viņas ģimenē, un Ivo ar radiniekiem bažīgi jautāja – ko mums darīt? „Teicu: „Nu, vismaz lūdziet Dievu!” Tad pie mums uz māju atbrauca mācītājs, parunāja ar Ivo, un kopš tās dienas viņš sāka nākt uz dievkalpojumiem. Kopā izgājām iesvētes mācību, un atceros, cik laimīgs Ivo bija izlaiduma dienā. Nu jau četrus gadus viņš nāk uz draudzi un turpina smelt, smelt un smelt. Šī Dieva dāvana ir neaprakstāma. Ja Jēzus būtu šeit, es bučotu Viņa kāju pēdas,” saka Lienīte.

Izglābts no vēža

„Dievam viss ir iespējams, Viņš var pacelt bezdibeni,” tā Lienīte saka par traģēdiju brāļa dzīvē. Pirms gada ārsti viņam konstatēja vēzi – plecīgajam vīrietim bija izaudzis vēl viens kakls – tik liels, ka Gunārs nevarēja roku pacelt.

„Pirmajai viņš piezvanīja man, aizgājām uz dievkalpojumu. Mēs daudz runājām, un liku brālim paskatīties uz notikušo no Dieva puses: viņam bija sieva un divi bērni, Dieva svētībā noslēgta laulība, no maza dzīvoklīša Katlakalnā viņi pārcēlās uz uzcelto māju, taču tad pēkšņi draudze tika nomainīta pret tautiskajām dejām ar visām izrietošajām sekām. Beigās māja pārvērtās tusiņu vietā, svētdienās nāca miedziņš, un uz baznīcu iet nebija laika. Pagāja viens, divi, pieci gadi, un es brālim teicu: „Nu, paga, saņemies un aizej varbūt?” Bet negāja. Tad lielākais dēls sāka lietot apreibinošās vielas, meita sāka klaiņot un sieva uz citiem vīriešiem skatīties. Gunārā parādījās liels rūgtums, un viņš no sievas aizgāja. Ko Dievs tolaik darīja? Viņš pagāja malā un toleranti teica – labi, tu esi brīvs. Brālis pārmeta – kāpēc Dievs nav viņu pasargājis, bet es teicu – paga, vecīt, tev bija jautri arī bez Viņa,” stāsta Lienīte.

Drīz vien pēc aiziešanas no ģimenes Gunārs sastapa savu nākamo sievu. Uzzinājusi par audzēju, viņa cītīgi vadāja vīru pie dziedniecēm, kas solīja, ka viss būs labi. Tika novārdots sāls un cukurs, un solīta drīza atveseļošanās.

„Kad ārsti pateica, ka Gunāram ir vēzis, šai pūšļošanai tika pārvilkta trekna svītra. Teicu brālim:  „Tev tagad ir jāizlūdz sava sieva!” Viņš spurojās pretī, ka viņai kristietība neinteresē, ka ir grūti kaut ko ieskaidrot. Bet neko jau nevarēja pārmest, jo viņa Viņu nepazina. Visu var panākt tikai ar mieru, pacietību un mīlestību. Brīnumaini, bet Ziemassvētkos viņi tomēr iesvētījās – visa ģimene. Ropažu baznīcā jumts nebija pabeigts, un dvaša bija tik liela, ka dziesmu grāmatu nevarēja saredzēt, bet es dziedāju un no sirds gavilēju. Un vēzis pazuda kā nebijis – pat dakteri brīnījās, ka nav palikušas ne mazākās rētas. Brālim teicu: „Tu Viņam esi pārāk mīļš, un Viņš negrib tevi pazaudēt. Citu zīmi tu vienkārši nesaprastu.” Dievam bija vajadzīga brāļa sirds – ne velti audzējs bija iemeties tieši virs sirds…”

Foto no personiskā arhīva: Lienīte, Ričards, Aleksandra, Elizabete un Ivo