Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija.

Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus.

Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču citi vēl kavējās filmas apspriešanā. Lēnā gaitā, netraucējot citus sarunā, devos lejā pa kinoteātra kāpnēm. Arī man bija par ko pārdomāt. Izejot no kinoteātra durvīm satumsušajā vakarā ieraugu kungu no mugurpuses, kurš steidzīgajiem jauniešiem nopakaļus sauc: „Ejiet pa priekšu, jo es tik ātri paiet nevaru.” Bet man steigties nav kur un labprāt padiskutētu. Pienācu pie kunga un jautāju: „Vai varu Jums sastādīt kompāniju?” Kungs gados pagriezās, ieskatījās acīs un ar plašu smaidu atbildēja: „Jā, protams.” Man sirds burtiski trīsās, jo ieraugu, ka kungs ir ebreju sabiedrībā pazīstama un augsti godājama personība. L. Dribins ir viens no izcilākajiem nacionālās identitātes, etnisko attiecību un sabiedrības integrācijas jautājumu speciālistiem Latvijā.

Dr.h.hist Leo Dribins-LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, grāmatu autors-”Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā”; “Nacionālais jautājums Latvijā, 1850-1940”; Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā; “Latvijas ebreji un padomju vara, 1928-1953”; “Mazākumtautības Latvijā. Pagātne un tagadne”; Līdzautors grāmatai „Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”; Līdzautors grāmatai „Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un sekas”; “Sabiedrības integrācijas tendences un prettendences. Latvijas un Igaunijas pieredze. Etnisko attiecību aspekts” (2008), “Евреи Латвии и советская власть 1928–1953” (2010). L. Dribins kā rakstu autors un konsultants piedalījies arī Vācijā izdotās enciklopēdijas “Handbuch des Antisemitismus. Judenfeindschaft in Geschichte und Gegenwart” (2008, 2009) sagatavošanā.

Brīnumainā glābšanās

„Pirmā nogalināšanas akcija bija paredzēta septembrī. Tie bija aptuveni 500 ebreju, bet pēc Berlīnē izdotās instrukcijas, bija paredzēts, ka arī pusebreji no maisītām ģimenēm arī ir pieskaitāmi pie ebrejiem. Tas nozīmēja, ka arī mums draudēja tāds pats liktenis, kā visiem citiem ebrejiem. Tāpēc mani vecāki (tēvs nebija ebrejs), lai glābtu mūs, pieņēma lēmumu izšķirties.

Nākamais solis, bija mainīt mūsu ebreju reliģiju pret luterāņu. Tāpēc mana mamma griezās pie Annas baznīcas draudzes mācītāja Liepas. Draudzes mācītājs nepieņēma lūgumu, jo viņam bija dots norādījums nekristīt, cilvēkus, kuri ir bijuši ebreju ticības. Taču beigu beigās, mācītājs piekrita izdot kristāmzīmi visiem trīs Dribinu zēniem, man Leo, Šulemam un Dāvidam. Ar šo zīmi mana mamma griezās vācu Kurzemes okupācijas komsiriātā. Tas mūs izglāba. (domājams, ka mamma mācītājam un vācu oficierim samaksāja ar zeltu, lai glābtu mūs visus trīs.)” Fragments no Borisa Mafcira dokumentālās filmas “Atmiņu lādes”.

Spektrs: Izlīdzināšanās starp pretējām pusēm var sākties ar piedošanas brīdi. 2000. gadā bijušais prezidents Johannes Rau Vācijas vārdā lūdza piedošanu Izraēlai par holokaustu un atbalstīja ciešākas saites ar Izraēlu. Runājot par Latviju. Vai ebreji ir spējuši piedot par to, ka 2. pasaules kara laikā okupētajā Latvijā atsevišķi latvieši, piemēram, Arāju komanda, piedalījās holokausta realizēšanā?

Leo Dribins: Lai par piedošanu varētu runāt, tā ir jālūdz upuriem. Nevis gaidīt, ka upuri piedos tāpat vien, laikam paejot.

Spektrs: Dažkārt saka: „Piedod pats un aizmirsti. Nedzīvo sarūgtinājumā, topi brīvs..”

Leo Dribins: Piedošana ir vajadzīga, lai nekad vairs nākotnē kaut kas tāds neatkārtotos. Kāpēc mēs katru gadu pieminam? Lai neaizmirstu un, lai neatkārtotos.

1970. gada decembrī, Vācijas kanclers Villijs Brants apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā un lūdza piedošanu par nogalinātajiem ebrejiem. Vācijas vārdā viņš lūdza piedošanu upuriem, nekādam citam. Maz to cilvēku bija palicis, bet viena daļa bija. Villija Branta rīcība pie pieminekļa, bija liela nozīme Vācijas vēsturē tālāk.. Villijs Brants saprata, ka piedošana nevar nemaz būt, bet viņa pienākums bija no Vācijas valdības puses lūgt to.

Spektrs: Par piedošanas lūgšanas nopietnību varbūt varētu uzskatīt arī izpirkšanas maksu. Vācija nolēma par to arī maksāt Izraēlai, kaut vai simboliski.

Leo Dribins: Jā, simboliska samaksa bija, un Izraēla to pieņēma. Kopēja komisija no Vācijas puses un no Izraēlas puses kārtoja šīs lietas.

Spektrs: tas arī ir svarīgs žests no Izraēlas puses, ka pieņēma un varēja sākties vismaz kaut kāda izlīdzināšanās.

Leo Dribins: Par kaut kādu simbolisku samaksu mēnesī piedot, par to, ka nošāva manus vecākus un visus manus radus? Tas taču nav iespējams.. Bet ir jādzīvo! Arī tiem cilvēkiem, kas šodien dzīvo dažādās tautās. Nevar attiecināt vainu par to, kas ir noticis agrāk. Bet valsīm ir jāuzvedas tā, lai holokausts nekad vairs neatkārtotos. Lūk, to mēs varam prasīt.

Spektrs: Kā to darīt?

Leo Dribins: Cīnoties pret antisemītismu un rasismu.

Spektrs: Kā cīnīties pret antisemītismu, redzot, ka atsevišķi cilvēki pat nesaprot, ka ir antisemīti.

Leo Dribins: Lūk, tā ir problēma.

Spektrs: Nesaprotot to, nākotnē var pienākt tādi apstākļi, ka tev būs jāizvēlas sava tālākā rīcība, kurā atklājas, kāds es patiesībā esmu.

Leo Dribins: Redziet, par to jāizlemj tautai pašai. Neskatoties ne pa kreisi ne pa labi.

Spektrs: Kā Jūs domājat, kāda ir Latvija šodien šī jautājuma kontekstā?

Leo Dribins: Latvijā daudz kas ir darīts, lai atklātu patiesību par holokaustu. Bija bargas tiesas, aptuveni 200 notiesāto, kurus tiesāja ar nāvi par masveida ebreju nogalināšanu. Latvija daudz ko ir darījusi, bet, piemēram, Ukraina praktiski nav darījusi neko, lai atzītu savu vainu.

Spektrs: Varbūt pāragri to no Ukrainas prasīt ņemot vērā, ka pavisam nesen ir tikusi vaļā no Krievijas imperiālās un padomju laika sistēmas tradīcijas turpināšanu bijušā Ukrainas prezidenta izskatā un salīdzinoši nesen Ukraina ir piedzīvojusi Maidanu, un pati par sevi vēl nav atdzimusi.

Leo Dribins: Bet, viņi varētu skaļi paziņot, ka mēs to nosodām.

Spektrs: Skaidrs, jābūt politiskai izlemšanai.

Leo Dribins: Jā, Latvija to ir darījusi, piemēram, prezidentes V.V. Freibergas laikā bija iznākuši 25. Sējumi “Latvijas vēstures kopotie raksti”. Tajos ir daudz sarakstīts par holokaustu. Arī manu grāmatu “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā” izdeva 2.reizes. Tajā ir iekļauts vēsturisks apskats. Starp citu otro reizi izdeva pēc V.V. Freibergas iniciatīvas.

Spektrs: Prieks dzirdēt, ka augsta amatpersona Latvijā ir piedalījusies patiesības atklāšanā.

Leo Dribins: Es domāju, ka viņa saprata, ka tas ir svarīgi. Svarīgi, ka valsts līmenī tas ir nosodīts. Ar augstu morāles sajūtu izklāstot vēstures gaitu.

Tāpēc nav histērijā jākrīt, atzīt tā laika notikumus var mierīgā gaisotnē. Var teikt, ka Latvija ir darījusi visu iespējamo. Taču, kad mēs šodien saskaramies ar antisemītiskām izpausmēm, tad tas nāk no nekulturāliem cilvēkiem. No pudeļu brāļiem. No mietpilsoņiem.

Spektrs: Jā, nezināšanai ir briesmīgas sekas. Taču jāņem vērā, ka paralēli tajā laikā piedzīvoja ebreji holokaustu un latvieši genocīdu, vai Jūs saskatāt tajā kādas sakarības?

Leo Dribins: Hitlers pret ebrejiem, Staļins pret latviešiem. Pamatā Staļins vērsās pret saviem pretiniekiem. Tā bija tauta. Nacistiskais terors vērsās pret konkrētu nacionalitāti- ebrejiem.

Spektrs: Tas bija galvenais mērķis, taču tas netraucēja iznīcināt arī citas nacionalitātes.

Leo Dribins: Jā, protams, taču Hitlers neslēpa, ka viņš karo ar ebrejiem visā Eiropā. Un, tas ir arī rasisms.

Spektrs: Kāda ir problēmas sakne? Kāpēc bija pastiprināta vēršanās pret ebrejiem?

Leo Dribins: Ebreji tolaik bija bagāta un gudra tauta.

Spektrs: Jā, piekrītu, ka ebreji finansiāli cēla arī Latviju, taču vai tas būtu galvenais arguments?

Leo Dribins: Kapitālismā ebrejiem ir vislielākās iespējas. Vēsturiski tā ir iestrādājies, ka finansiāla sfēra ebrejiem padodas vislabāk. Daudzām tautām jau nepatīk naudas lietas. Bet ebrejiem tā ir tikpat kā profesija. Kapitālisms ebrejiem ir vislabākā iekārta, bet totalitārā iekārtā ebrejiem ir smagi.

Spektrs: Varbūt tomēr finansiālās spējas ir fiziskā izpausme, taču ir vērts ieskatīties arī garīgā sfērā..

Leo Dribins: No ebrejiem nāk daudz garīgu darbinieku. Mākslinieki, rakstnieki, filosofi.. Paskatīsimies uz šodienas krieviem. Vai Jūs skatāties Krievijas televīziju?

Spektrs: Nācies..

Leo Dribins: Skatoties filmu redzamākos aktierus, kas viņi ir pēc tautības?

Spektrs: Ķecerīgs jautājums, ebreji?

Leo Dribins: Atņemiet ebrejus šodienas krievu mākslai, un kas tad tur paliek pāri?

Spektrs: Nekas vērā ņemams. Jo, tur jau nav nemaz ko skatīt, ne dziļuma, ne izdomas.

Leo Dribins: Ha, Admirāli Kolčāku, kurš spēlēja? Ebrejs! Dziedātāju Ļešenko, kurš spēlēja, atkal ebrejs. Tas pats Koučaks. Kopzons ir ebrejs.

Spektrs: Tas ir kultūras attīstības jautājums.

Leo Dribins: Krievijas mākslā šodien trūkst izcilu mākslinieku. Redziet, dotības mākslā ebrejiem arī palīdz dzīvot. Un izcilība rada skaudību.

Spektrs: Bet ja mēs ieskatāmies vēl dziļāk garīgajās saknēs, tad atklājam, ka ebreji ir Dieva izredzēta tauta.

Leo Dribins: Tā ir leģenda.

Spektrs: Jūs nesaskatāt, ka ebreji ir izredzētā tauta?

Leo Dribins: Nē! Es tam neticu.

Spektrs: Tad kāda ir Jūsu ticība šajā sakarā, proti, kāda ir ebreju galvenā misija?

Leo Dribins: Es domāju tā ir sarežģītu jautājumu risināšanas prasme. Tāpēc ebrejus daudzās valstīs ņem valdībā. Ebreji pirmie nonāca pie secinājuma, ja tāda reliģija pastāv, tad Dievam ir jābūt vienam, nevis daudz nenozīmīgu dievu.

Spektrs: Jā!

Leo Dribins: Jā, tas ir ebreju izgudrojums. Un Hitlers, starp citu, savas uzvaras gadījumā taisījās padzīt kristīgo ticību. Jo viņš uzskatīja, ka kristietība ir ebreju ticības turpinājums.

Spektrs: Tas bija atklāts naids.

Leo Dribins: Tāpēc viņš realizēja kristietības iznīcināšanas plānu, pārvēršot to par seno ģermāņu ticību. Ebreju uzskats, bija sacelšanās pret pagānismu. Un tas izpaudās dažādos veidos.

Spektrs: Kādos?

Leo Dribins: Piemēram, kristīgo ticību radīja ebreji. Nevis Kristus! Par to rakstīja apustulis Pāvils. Kristus nerakstīja, viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu.

Spektrs: Jā, taču Kristum bija cita misija un tas nemaina faktu, ka viņš ir Dieva dēls.

Leo Dribins: Nu, tad Dievs ir aprobežots, ka sūta uz zemi savu dēlu, kurš neprot rakstīt.

Spektrs: Nu, jūs gan bargs. Izglītība ir svarīga, taču garīgās vērtības svarīgākas.

Leo Dribins: Par to ar mani nestrīdaties.. Ebreju raksti ir sava laikmeta atspoguļojums. Un ebreji bija pirmie, kuri uzrakstīja uzdevumu pāriet no elku ticības uz viendievību.

Spektrs: Slava Dievam!

Leo Dribins: Tas izdarīja lielu pavērsienu nākotnē. Redziet, citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība.

Spektrs: Es arī to atzīstu.

Leo Dribins: Nu, redziet, es neticīgais arī to atzīstu.

Spektrs: Jo tāda atziņa arī sakārto visu un noliek savās vietās. Zināšanas, ētiku, kultūru.

Leo Dribins: Jā! Bet nevajag arī visu pārspīlēt. Ne visi ebreji ir izcili un ar talantu apbalvoti.

Ieskatīsimies Latvijas vēsturē. Zigfrīds Meirovics bija izcilāks par K. Ulmani.

Spektrs: Jā, Meirovics palīdzēja Ulmanim izvirzīties.

Leo Dribins: Jā, un tā bija milzīga Latvijas traģēdija, kad viņš gāja bojā.

Spektrs: Vai Jūs zināt, ka O.Kalpaks bija kristietis?

Leo Dribins: Jā, protams, zinu. Un tur šaubu nav nekādu. Arī pulkvedis Jukums Vācietis bija kristietis. Un karu skolu beidzot, viņš bija veiksmīgākais kara skolas audzēknis. Ir arī augsta personībna Mārtiņš Luters, tāpēc, ne tikai ebreji ir izcili. Taču, ja mēs ņemam vērā statistiku, tad ebreji viennozīmīgi ir tās augšdaļā.

Spektrs: (Tuvojamies pie svecīšu izgaismotā Brīvības pieminekļa.) Paldies par sarunu.

Leo Dribins: Lūdzu, turieties pie savas ticības, es nekādā gadījumā negribētu to satricināt.

Spektrs: Paldies! Turēšos!