Saeima pieņēma deklarāciju par nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo aizsardzību ārvalstīs. Tika izskatīti divi deklarācijas varianti. Pirmo striktāko deklarāciju iesniedza vairāki Nacionālās apvienības un „Saskaņas” deputāti pagājušā gada nogalē, taču Saeima to neatbalstīja. Deklarāciju nodeva Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kura to pārrakstīja. Jauno variantu deputāti atbalstīja.

“Šajā alternatīvajā variantā bija ļoti precīzi parādītā tā saikne. Ja notiek šis Vīnes konvencijas pārkāpums, un, piemēram, tajā valstī, kur atrodas Latvijas valstspiederīgie, netiek sniegta informācija mūsu diplomātiskajām pārstāvniecībām, respektīvi, mūsu vēstniecībām, savlaicīgi, lai viņi varētu iesaistīties un risināt šos mūsu valstspiederīgo jautājumus. Tad var notikt situācija, kur tiek pārkāptas bērnu tiesības. Respektīvi, bērnu tiesības uz savu identitāti, etnisko izcelsmi un tamlīdzīgi,” deklarācijas jēgu skaidroja partijas „Vienotība” deputāte Lolita Čigāne.

Deklarācija aicina ārvalstu kompetentās institūcijas respektēt Latvijas valsts pienākumu aizsargāt savas valsts valstspiederīgo tiesības ārzemēs un bez kavēšanās informēt Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību par ikvienu gadījumu, kad bērna interesēs būtu aizbildņa iecelšana.

„Pēdējos gados fiksēti vairāki satraucoši gadījumi, kad ārvalstu varasiestādes izņēmušas no attiecīgajā valstī dzīvojošās ģimenes bērnu un nodevušas to adopcijai. Deklarācija ir politisks paziņojums, kura mērķis ir panākt pēc iespējas efektīvāku mūsu bērnu aizsardzību ārvalstīs,” iepriekš uzsvēra Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja “Nacionālās apvienības” deputāte Inese Laizāne , norādot, ka deklarācija aicina ievērot ANO Bērnu tiesību konvencijā noteikto pienākumu respektēt ikviena bērna tiesības aizsargāt savu identitāti, tostarp pilsonību, vārdu un ģimenes saites, kā arī ņemt vērā bērna audzināšanas vēlamo pēctecību, etnisko izcelsmi, reliģisko un kultūras piederību, kā arī valodu.

Deklarācijā ārvalstu kompetentās institūcijas rosinātas pārliecināties, ka lietās par Latvijas valstspiederīgo aprūpes turpmāku nodrošināšanu ievērota 1963.gada Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem. Vīnes konvencijas 36. un 37.pantā noteikto pienākumu nepildīšana var novest pie iepriekš minētajiem ANO Bērnu tiesību konvencijas pārkāpumiem.

Tāpat deklarācijā aicināts izvērtēt darbības, kas vērstas uz bērnu nodošanu adopcijai, kā arī pārskatīt jebkādas procedūras, ja tajās tiek pārkāptas minētās starptautiskās tiesību normas bērnu tiesību aizsardzības jomā.

Deklarācijā iekļauts arī aicinājums sadarboties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām un atbildīgajiem dienestiem, uzklausot ieteikumus par bērnu turpmāko aprūpi Latvijas valsts kultūrvidei atbilstošā ģimeniskā vidē.

Deklarācija uzdod par pienākumu Ministru kabinetam informēt par šo deklarāciju Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis un citas valstis, kurās konstatēti attiecīgie Vīnes konvencijas pārkāpumi. Ministru kabinetam arī jānodrošina bērnu aizsardzība ārpus valsts robežām, sniedzot tiem atbalstu un piedaloties procesos ārvalstu iestādēs, tiesās un starptautiskajās institūcijās. Ministru kabinetam arī jāizsaka ārvalsts kompetentajām iestādēm vai tiesām lūgums nodot Latvijas atbildīgo iestāžu piekritībā lietas, kas saistītas ar Latvijas nepilngadīgā valstspiederīgā turpmākās aprūpes nodrošināšanu.

Ministru kabinetam deleģēts sagatavot informāciju par ārvalstu juridiskajām normām, prasībām un tradīcijām bērnu tiesību jomā un jānodrošina tās izplatīšana ārvalstīs dzīvojošajām Latvijas valstspiederīgo ģimenēm.

Saeimā pieņemtā deklarācija arī uzdod par pienākumu Ministru kabinetam izstrādāt Latvijas ģimenēm ārzemēs domātu informatīvo materiālu. Tas brīdinās vecākus, ka citās valstīs ir atšķirīga izpratne par to, kā ir bērni jāpieskata. “Tas, ko mēs redzam Latvijā, diemžēl mums ar traģiskām sekām beidzas gadījumi, kur vecāki nepilnībā pieskata savus bērnus, piemēram, ieslēdz viņus dzīvoklī, paši dodoties prom, vai nepieskata viņus kādās citādās situācijās. Ārvalstīs uz šādām situācijām reaģē ļoti jūtīgi. Ja, piemēram, kaimiņi zina, ka regulāri blakus mājā paliek bērni bez pieskatīšanas, viņi visticamāk diezgan drīz ziņo par to,” norāda Čigāne.

Nacionālā apvienība ir arī parakstījusi doto apstiprināto deklarāciju par Latvijas nepilngadīgo pilsoņu tiesību ievērošanu Ārvalstīs, papildinot, ka īpaši jāuzklausa ieteikumus par bērnu turpmāko aprūpi Latvijas valsts kultūridentitātei atbilstošā ģimeniskā vidē. Ņemot vērā pēdējā gada laikā aktualizējušās problēmas ar Latvijas valstpiederīgo bērnu tiesību aizsardzību ārvalstīs, šī deklarācija ir kā nepieciešams atgādinājums ikvienam, gan arī Ministru kabinetam nenogurstoši aizsargāt savu pilsoņu tiesības, lai vai kur tie atrastos.

Viena no deklarācijas iesniedzējām Inga Bite partijas “Latvijas Reģionu apvienība” deputāte:

„Daudzi varētu jautāt, kāda jēga no šāda tipa deklarācijām, vai tās vispār ir saistošas un kāda ir to ietekme.

Lai uz to atbildētu, ir jānošķir Deklarācijas starptautiskā daļa un Deklarācijas nacionālā daļa.

Tiešām jāatzīst, ka Deklarācijas starptautiskā daļa nav valstīm juridiski saistoša. Tomēr tā ir saistoša politiski un diplomātiski. Un tās neievērošanas gadījumā Latvijai būs pienākums rīkoties atbilstoši diplomātiskajai praksei.

Praktiski tas nozīmē, ka ikvienam vecākam, kurš ir saskāries ar ārvalstu iestāžu rīcību attiecībā pret viņu bērniem, ir tiesības iesniegt šo deklarāciju attiecīgajām iestādēm un pieprasīt, lai tā tiek ievērota. Savukārt, ja tas netiek darīts, vērsties savas valsts pārstāvniecībā pēc palīdzības.

Attiecīgi runājot par Deklarācijas “nacionālo daļu” jeb 5.punktu – uzdevumu Latvijas institūcijām – šī daļa kā Latvijas likumdevēja lēmums, ir saistoša. Tas nozīmē, ka ikvienā šādā lietā ikviens vecāks var pieprasīt, lai:

* viņam tiktu sniegta palīdzība tiesās un citās ārvalstu institūcijās;

* tiktu izteikts lūgums nodot šīs lietas Latvijai;

* viņiem tiktu sniegta informācija par konkrētās valsts tiesību normām, prasībām un tradīcijām

Attiecīgi – šī Deklarācija būs tik dzīva, cik dzīvu to padarīs gan Latvijas institūcijas, gan arī vecāki, kuru vecāku tiesības tiek aizskartas ārvalstīs.”

Viena no deklarācijas iesniedzējām partijas „Saskaņa” deputāte Jūlija Stepaņenko Saeimas debatēs sniedza visplašāko ieskatu par deklarācijas būtību.

“Ir tapis dokuments, kas palīdzēs Ārlietu Ministrijai nostiprināt savu politisko gribu mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Ņemot vērā to, ka Vīnes Konvencijas pārkāpumi turpinās un jau šogad ir atklājies jauns gadījums, kad mūsu bērns ir paņemts no ģimenes, nepaziņojot par to Latvijas atbildīgām iestādēm.

Visiem saprātīgiem cilvēkiem ir skaidrs, ka ģimene ir vislabākā vieta bērnam un cik ārprātīgi pārdzīvo bērns piespiedu šķiršanos ar vecākiem. Diemžēl praksē ir pierādījies fakts, ka jēdziens “Bērna labākās intereses” var tikt pavērsts pret pašu bērna ģimeni un labākās intereses pret bērna vecākiem var aizstāvēt kāds svešs cilvēks – sociālais darbinieks.

Jūs maldāties, godātie kolēģi, domājot, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām, vai nerūpējas par tiem. Tāpat Jūs maldāties, kad šādās situācijās sākat vērtēt vecāku personību un rīcības procesa laikā. Nekad to nedariet. Jo bērns nav koferis, kuru var pazaudēt izklaidības dēļ un bērns nav sankcija vai balva, kuru var piešķirt vai atņemt. Bērnam ir tiesības un bērns grib atgriezties ģimenē. Šajās situācijās aicinu pirmkārt domāt par bērnu, nevis fokusēties uz to, ko vecāks ir izdarījis vai nav izdarījis. Kāpēc mēs uzticam lemt mūsu likteņus kādam citam? Mums pašiem ir jāizvērtē katrs šāds gadījums, ņemot vērā potenciāli augsto kļūdu procentu, kuru pieļauj tie paši Lielbritānijas darbinieki. Šokē kādas sociālās darbinieces teiktais: mēs labāk salaužam 10 normālas ģimenes un izglābjam vienu bērnu no īstām briesmām, nekā nedarām neko. Par kādu cenu te ir runa! Es personīgi kontaktējos ar 7 māmiņām un 1 vecmāmiņu un katrai ir savs stāsts. Tie ir adekvāti cilvēki, dažiem no tiem ir izdevies paglābt savus bērnus, dažiem – nē.

Ilustrācijai – lieta ar vecākiem Karissa Koks un Ričards Kārters bija apcietināti, jo viņu 6 nedēļas vecajam bērnam bija sākušās veselības problēmas. Vecāki bija turēti aizdomās par vardarbību, un pēc 3 gadu ilgas cīņas tika attaisnoti. Tiesa atzina kļūdu, bērnam atrada īpašu kaiti, kuras dēļ bija radušās aizdomas par vardarbību. Bet bērns saviem vecākiem bija zudis, jo viņu adoptēja un tas ir neatgriezenisks process. Izklausās tiešām neiedomājami, bet tā tas ir.

Vēl viens kliedzošs jau vēsturisks netaisnības piemērs – Austrālija, kurā valsts īstenotās politikas rezultātā vientuļām, neprecētām nabadzīgām māmiņām atņēma bērnus, ievietojot tos audžuģimenēs, šo praksi piekopjot no 2.pasaules kara beigām līdz septiņdesmitajiem gadiem. Rezultātā cieta tūkstošiem bērnu. Tikai dažus gadus atpakaļ Austrālijas premjerministre Džūlija Gillarda valsts vārdā atzina šo briesmīgo kļūdu un parlamentā svinīgi atvainojās cietušajiem valsts vārdā, nosaucot valsts rīcību par kaunpilnu praksi, kas liedza mātēm rūpēties un mīlēt savus miesīgos bērnus.

Atgriežoties pie Lielbritānijas – 95% no aptuveni 5000 adopcijām Lielbritānijā ir tā saucamās piespiedu adopcijas. Ko praksē nozīmē adopcija bez vecāka piekrišanas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka ir bērns, kurš kādā dienā piespiedu kārtā ar svešiem cilvēkiem tiek aizvests uz svešu ģimeni un ir vecāks vai vecāki, kuri visiem spēkiem cīnās par to, lai paliktu kopā ar bērnu. Nezinot savas tiesības, stresa situācijā vecāki bieži vien tiek spiesti parakstīt dažādus dokumentus, tostarp arī tādu, kas juridiski tiek tulkots arī kā attiekšanās no bērna. Parasti tie ir rīcībspējīgi, adekvāti cilvēki. Ja vecākiem ir atļauts tikties ar bērnu, tas notiek zem uzraudzības lielākoties, kur darbinieks pieraksta katru soli un neļauj sazināties ar bērnu dzimtā valodā.

Šobrīd caur tādiem pārbaudījumiem iet cauri vairāki mūsu pilsoņi. Īrijas un Lielbritānijas vecāki uzmanīgi seko šīs deklarācijas pieņemšanas gaitai un ļoti jūtīgi reaģē uz katru pavērsienu vai kavējumu šajā lietā. Uz doto brīdi man personīgi ir zināmi 8 bērni, kuri ir piespiedu kārtā šķirti no ģimenes, kā arī šķirti no saviem brāļiem un māsām. Daži no tiem tiek gatavoti adopcijai, tāpat, kā mūsu meitenīte Katrīna.

Cik bērniem ir jābūt adoptētiem piespiedu kārtā, lai Latvijas valsts sāktu reaģēt un pildīt savas ar Satversmes 98.pantu noteiktās funkcijas? Es saprotu, ka Latvija nav izņēmusi no ģimenes nevienu Lielbritānijas pilsoni, lai varētu salīdzināt dažādas valstu reakcijas uz šādām darbībām, bet manā skatījumā Latvijas nostāja savu pilsoņu aizstāvībā varētu būt daudz izlēmīgāka.

Ir vairāki citu valstu piemēri, kuros valsts augstākās amatpersonas demonstrē drosmi un izlēmību, kad runa ir par valsts pilsoņiem. Čehijas prezidents, kurš pirms tam bija skaļi kritizējis slaveno Norvēģijas sociālo dienestu darbu, ir pārgājis pie praktiskiem mēriem: lai atgādinātu par piespiedu kārtā adoptējamiem diviem puikām, prezidents ir atsaucis svētku ielūgumu Norvēģijas vēstniecei. Slovākija, lai paglābtu savus divus puikas no piespiedu adopcijas, izsūtīja Lielbritānijai diplomātisko notu ar brīdinājumu par vēršanos tiesā pret Lielbritāniju. Tas nostrādāja, puikas atgriezās mājās pēc 920 dienu ilgās prombūtnes.

Daži mēdz salīdzināt mūsu tautiešus ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā, ar bēgļiem. Sakot, ka redz Lielbritānija piecieš mūsu tautiešus un būs jāsolidarizējas arī mums. Bet vai ir dzirdēts kaut viens gadījums, kad bēgļu ģimenei tiek atņemts bērns? Jūs taču redzat, kā nereti šie bērni tiek uz Eiropu – laimīgi, ja paliek dzīvi – gumijas laivās, bez glābšanas vestēm. Tāpat ap 700 bērnu šobrīd Lielbritānijā ir ieradušies vispār bez vecākiem.

Valsts Prezidents kopā ar Tieslietu Ministru šā gada 11.augustā ir vienojušies par palīdzības sniegšanu meitenītes lietā. Ministru Prezidente, Laimdota Straujuma, sadarbībā ar Tieslietu Ministriju, šā gada 1.septembrī ir izveidojusi darba grupu Latvijas pilsoņu bērnu aizsardzībai ārvalstīs. Ņemot vērā visu šo, tas būtu ļoti liels apkaunojums valstij, ja pat iestājoties Valsts augstākām amatpersonām, mēs turpināsim zaudēt mūsu bērnus. Par mums vienkārši pasmiesies. Un kad lietas par Latvijas bērnu piespiedu adopciju nonāks Eiropas Cilvēktiesību Tiesā, notikumus nāksies šķetināt no jauna un tā vairs nebūs slepenā ģimenes tiesa Londonā, bet diezgan plaša rezonanse starptautiskā vidē.

Ja mēs nebūsim izlēmīgi un mūsu amatpersonas turpinās neko nedarīt lietas labā, mēs pierādīsim sevi, kā nespējīgus aizstāvēt savus bērnus.

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā trūkst vienotas politikas bērnu tiesību aizsardzības jomā ārvalstīs. Ar klusēšanu tiesās un maigām lūdzošām vēstulēm mūsu pilsoņu aizstāvībā nepietiks. Ir nepieciešama nepārprotama diplomātiska, bet stingra nostāja šajā jautājumā. Aicinu deputātus sekot līdzi šīs deklarācijas izpildei un veicināt skaidra un stabila mehānisma izveidi bērnu aizsardzībā.

Tāpēc, ja es pareizi saprotu, šī deklarācija varētu būt pirmais starptautiskais dokuments, kurā Latvija īpaši uzsver savas tiesības un pienākumu rūpēties par saviem bērniem un aicina to darīt arī citas valstis. Ar šo deklarāciju Latvija ierindosies to valstu vidū, kuras ir skaidri noteikušas savas prioritātes bērnu aizsardzības jomā un, iespējams, iegūs domubiedrus un līdzgaitniekus šajā cīņā par saviem pilsoņiem.

Vēlos pateikties kolēģiem par ieguldīto darbu deklarācijas tapšanā, tāpat vēlos pateikties tiem ministriju un konsulātu darbiniekiem un vēstniekiem, kuri godprātīgi pilda savus pienākumus mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Es ticu, ka mēs varam diplomātiskā veidā, bet uzstājīgi atgādināt par savām interesēm un no tā nav jābaidās.

Valdības veidotāji, lai kas jūs arī nebūtu šobrīd, aicinu jūs ņemt vērā to, ka starp visām citām valdības prioritātēm, pirmajā vietā vienmēr būs bērni, paļaujos uz godprātīgu šīs deklarācijas izpildi.”