Svētki draudzēs tika atspoguļoti arī koncertu formātā, piemēram, Jelgavas Sv. Annas katedrālē skanēja latviešu komponistu kora mūzika.
Kristus ir vēstures Valdnieks, kuram pieder arī Latvijas liktenis. Tādu galveno dievkalpojuma domu teica priesteris Andris Marija Jerumanis attiecībā par 18. novembra Latvijas svētkiem.
Nekas nav bezgalīgs. Visam reiz pienāk beigas: pasaulei, laikam, dzīvībai un arī mūsu dzīvei. Šīs svētdienas lasījumi mums atgādina būtisku dzīves realitāti: viss virs šīs zemes ir trausls, pārejošs.
Jau tikai ar prātu pārdomājot par eksistējošo realitāti, varam nonākt pie šāda slēdziena. Kristīgās atklāsmes gaismā, kā to māca Svētie Raksti un Ticības apliecība, Kristus atgriežas uz šīs zemes pasaules beigās.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums saka – Kristus atnāks kā uzvarētājs. Un tad ieraudzīs Cilvēka Dēlu atnākam padebešos ar lielu spēku un godību. Taču nekas netiek atklāts par to, kad tas notiks, – tomēr par to dienu vai stundu nezina neviens, ne eņģeļi Debesīs, ne Dēls, bet vienīgi Tēvs. Tas nozīmē tikai to, ka mums nav jāuzticas visiem pasaules beigu sludinātājiem, kuri, privāto atklāsmju iedvesmoti, biedē cilvēkus ar drīzu pasaules galu. Tādi sludinātāji jau bijuši gan pirmo kristiešu vidū, gan visā vēstures gaitā – kā, piemēram, Jehovas liecinieku atkārtotie pasaules beigu sludinājumi, laicīgā prese, tuvojoties 2000. gadam, arī nesen bieži atkārtotie acteku maiju pasaules gala pasludinājumi.
Lai izprastu šīsdienas Marka evaņģēlija fragmenta nozīmi, tas ir jālasa visas trīspadsmitās nodaļas kontekstā. Sākumā Jēzus, skatoties uz Jeruzalemes templi, pasludina tā iznīcināšanu. Tad, atbildot uz mācekļu uzdoto jautājumu, kad tas notiks, atbild ar garu runu apokaliptiskā stilā. Mēs zinām, ka Jeruzalemes templi nopostīja romiešu okupācijas armija 70. gadā atriebībā par tautas sacelšanos. Kopš tā laika no tempļa ir palikuši pamati un slavenais Raudu mūris, virs kura atrodas musulmaņu mošeja. Tomēr Kristus atbilde paliek noslēpumaina, un tā ir jāattiecina arī uz pasaules beigām, kad Kristus nāks otrreiz, lai tiesātu dzīvos un mirušos, kā arī tā aicina kristiešus palikt nomodā, kā norāda nodaļas noslēgums (sk. 13, 33).
Baznīca, izvēloties šos lasījumus liturģiskā gada beigās, mums atgādina, ka mēs nedrīkstam iemigt, ka mūsu saknes un nākotne ir Debesīs, ka Kristus ir vēstures Valdnieks, kuram pieder pasaules, kā arī Latvijas liktenis, un arī mūsu dzīve. Viss ir Viņa rokās.
Abi lasījumi, gan no Daniēla grāmatas, gan no Marka evaņģēlija, ir cerības pilni. Lai arī no vienas puses tie dramatiskā valodā runā par pasaules beigām un par Pēdējo tiesu gan nāves, gan grēka dēļ, jo tie mūs nemitīgi apdraud, – Kristum pieder pēdējais vārds. Ļaunums tiks sakauts, taisnība uzvarēs, un Dievs dāvinās mūžīgo dzīvi: “Un daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, uzmodīsies. .. Tie, kas būs mācīti, mirdzēs kā debesu spožums, un tie, kas daudziem būs iemācījuši taisnību, būs kā zvaigznes uz mūžīgiem laikiem.” Daudzi modīsies, lai dzīvotu Dieva svētlaimē mūžīgo dzīvi. Tie, kas būs dzīvojuši taisnīgi, izvairījušies no grēka un sekojuši Dieva balsij saskaņā ar savu sirdsapziņu un kristīgo Atklāsmi, vienoti ar to Kristības sakramentā, – to vārdi būs ierakstīti Dieva grāmatā.
Šī Dieva uzvaras gaisma iedrošina katru cilvēku nekrist izmisumā par savu grēku, pasaulē valdošo ļaunumu un netaisnību, par nāves tuvumu, kura mums atņem mīļotos. Tā aicina mūs palikt nomodā un nemitīgā atgriešanās stāvoklī, iestāties par labo un aizstāvēt taisnību – gan sevī, gan pasaulē, kas mums ir uzticēta kā Dieva pārvaldniekiem.
Šodien, kad svinam 18. novembri, atceroties dienu, kad Latvija ieguva neatkarību, paliksim garīgā nomodā un dziedāsim ar bijību Latvijas himnu, kura patiesībā ir lūgšana, ko mūsu tēvi mums ir atstājuši mantojumā. Pēc daudzajiem kariem un vajāšanām tie bija sapratuši, ka šī zeme ir Dieva dota, – šī ir vienīgā zeme, kurā mēs varam kopt savu kultūru un valodu un kura cauri laiku laikiem ir tikusi nemitīgi apdraudēta. Tas nav mīts vai kāda ideoloģiska fantāzija. Jau 1550. gadā vācu kosmogrāfs Sebastjans Minsters rakstīja, ka “nav nelaimīgākas tautas par latviešu tautu”, jo tai kopš laiku laikiem ir bijis jācīnās pret dažnedažādiem ienaidniekiem, kas uzbrukuši no visām pusēm. 1476. gadā, Livonijas konfederācijai sabrūkot, Latvijas teritorijā ienāk Krievijas karaspēks, kas vēlāk, 1502. gadā, tiek sakauts pie Pleskavas. Taču jau 1558. gadā iebrūk Ivans Bargais un Livonijā iesākas nežēlīgs laiks, kas ilgst līdz 1583. gadam, kad Krievijas karaspēks atstāj Livoniju. Un atkal 1721. gadā cara karaspēks iekļauj
Livonijas bijušo teritoriju Krievijas impērijā līdz pat 1920. gadam.
Runāt par pagātni nenozīmē nepiedot, lai kurinātu naidu, bet vēsturisko faktu priekšā saprast Latvijas tautas traģēdiju. Latviešu baltais spīts, par kuru raksta Zenta Mauriņa, ir radies nemitīgo vajāšanu un brīvības ilgu rezultātā. Lasot uz Sibīriju izsūtīto vēstules, redzam, ka Kristus daudziem ir bijis viņu izdzīvošanas un cerības pamats. Cik daudzi no tiem, apzināti vai sirds dziļumos pārdomājot, būs uzrunājuši Dievu ar šīsdienas psalma vārdiem: “Kungs ir mana mantojuma un mana biķera daļa, Tu esi tas, kura rokās ir mans liktenis. Kungs vienmēr būs manu acu priekšā; es netikšu pieveikts, jo Viņš ir man pie labās rokas.”
Šīsdienas Evaņģēlija lasījums mums var palīdzēt saprast, kādai ir jābūt vērtību skalai Latvijā, lai mēs spētu izdzīvot un turpināt kopt garīgo un kultūras mantojumu, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm. Vēršot skatu uz Debesu Tēviju un paliekot garīgā nomodā, netiek novērsta uzmanība no šīszemes Tēvijas – raksta Jānis Pāvils II grāmatāAtmiņa un identitāte. Tieši otrādi, šāda attieksme veicina atbildības jūtas pret savu tuvāko un izved no egoistiska individuālisma, kas liek cilvēkiem dzīvot, nerēķinoties ne ar vienu, vienalga, vai tā būtu ģimene, draudze, uzņēmums, pagasts, pilsēta vai valsts. Ja brīvības jēdziens sakņojas vienīgi individuālistiskā priekšstatā par cilvēku, tad brīvība nenes augļus un cilvēks kļūst otram cilvēkam par ienaidnieku. Tad traucē bērns mātes miesās, tad traucē Tēvzemes jēdziens, tad pazūd tradīcijas nozīme un sociālās vērtības, tad varam melot cits citam, tad varam cits citu krāpt vai aplaupīt, tad ir grūti un negribas piedot, tad ienīstam cits citu, negribam saprast… Un tādai valstij nav nākotnes. Taču cilvēks, kurš ir atvērts un kuru vada sevis veltīšanas loģika, kļūs arvien brīvāks un spēs darīt arī citus brīvus, nemēģinot par katru cenu kaut ko iegūt sev, bet skatoties, kā vispirms iespējams iestāties par kopīgo labumu, pakalpot otram. Kristus skolā varam daudz ko iemācīties, un šīs zināšanas bagātina visus…
Dievs, svētī Latviju un visus tās cilvēkus! Svētī Latvijas ģimenes! Svētī jo īpaši Latvijas bērnus, kā arī vecos un slimos ļaudis! Svētī Latvijas tautu un Latvijas Baznīcu! Amen.
Arhibīskaps Jānis Vanags
“Kristus vārdā – celies un staigā!” (video)
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, sacīts Latvijas Republikas Proklamēšanas 94. gadadienas Ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2012. gada 18. novembrī.
“Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu.” (Apustuļu darbi 3:1-8)
Vai šajās dienās jums kāds jautāja: „Ar kādām izjūtām tu gaidi 18. novembri?“ Man vaicāja vairākkārt un kopš tā brīža es visu laiku mēģinu sevī izmanīt un satvert galveno. Ko es visvairāk izjūtu Latvijas valsts dzimšanas dienā? Par sevi man jāatbild – prieku, pateicību, cerību.
Vai kaut kas ir ļoti mainījies? Vai visas grūtības uzveiktas, vai problēmas atrisinātas? Nē, tādas lielas pārmaiņas, kas ļautu dzīvi ieraudzīt pavisam citādi, es neredzu. To pašu, ko šajā vietā teicu pagājušajā un aizpagājušajā gadā, es varētu teikt arī šogad. Īstenībā gadu no gada kļūst arvien grūtāk kaut ko piebilst pie jau pasacītā. Un vārdi no svētku tribīnes vai pat no kanceles jau nav burvju vārdi, kas mirklī visu izmaina. Tie ir domāti ikdienai un ilgam laikam.
Tad kādēļ no visa, kas sirdī sakustas, domājot par 18.novembri, galvenais ir prieks, pateicība un cerība? Tādēļ, ka arī iepriekš bija tāpat. Arī atmodas gados, kad bija papilnam grūtību un nedrošības. Arī padomju laikos, kad Latvijas valsts nebija vispār. Toreiz un vienmēr 18. novembris bija priecīga, patriotiska diena. Ne tādēļ, ka svētkos uzliekam rozā brilles, bet tādēļ, ka valsts ir ilgtermiņa projekts, uz ko jāraugās kopumā, ne stopkadrā.
18. novembri Vilis Plūdons izsaka vārdos: „Tev mūžam dzīvot, Latvija!“. „Mūžam“ – tas ir ļoti ilgi. Valsts patiešām ir „ilgtermiņa projekts“ ar virsotnēm, bedrēm un atkal virsotnēm. Valstis pastāv simtiem gadu, piedzīvo mēri, karu un iznīcību tā, ka nedzird vairs gaili dziedam vai suni rejam. Kad tas notiek, ir grūti saskatīt ko labu. Bet, kad tas brīdis vēsturē ir pagājis, tā pati valsts atkal uzplaukst. Vislielākajos posta brīžos tajā allaž ir potenciāls augšāmcelties, lai uz bērnu bērniem būtu savai nācijai par dzimtajām mājām. Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts. „Pats Dievs sen senis svētīja še tavas āres mums par mājām“ – tā par Latviju Vilis Plūdons.
Kur ir tā gailošā ogle, kas ļauj piecelties? Kas ir dīgt spējīgā sēkla, kas politiski administratīvu veidojumu ar nosaukumu „valsts“ padara par dzimtajām mājām? Dažreiz liekas, ka Dievs mums ir kaut ko noskaudis. Ja mums zem kājām būtu naftas lauki kā kurdiem Irākā, tad gan mēs dzīvotu laimīgi. Atliktu tikai urbt un sūknēt no zemes laimi tīrā veidā. Tomēr gan kurdu, gan visas Irākas liktenis, gan senais notikums Jeruzalemē pie tempļa Krāšņajām durvīm vedina domāt ko citu.
„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“
Slimības sakropļoto cilvēku piecēla vīri, kam nebija ne naftas, ne zelta, ne sudraba. Viņiem bija kas cits, kas lika vārgajām locītavām kļūt stingrām, tā ka viņš varēja pielēkt kājās un staigāt.
Vai tā nav bijis arī Latvijas vēsturē? Brīvības cīņu dalībniekiem nebija ne zelta ne sudraba, bet viņi deva to, kas tiem bija. Un Latvija cēlās. Vācu okupācijas laikā Konstantīns Čakste un citi pretestības kustības dalībnieki deva ne sudrabu, ne zeltu, bet to, kas viņiem bija. Tāpat padomju okupācijas laikā darīja Gunārs Astra un citi pretpadomju disidenti. Arī atmodas laikā Tautas fronte un „baltās beretes“ un visi barikāžu dalībnieki. Un Latvija atdzima Dieva noliktā laikā. Katru reizi kad Latvija ir cēlusies, lai staigātu, tas ir noticis tādēļ, ka bija cilvēki, kas deva no sevis. Tas nebija ne zelts ne sudrabs. Latvijas kritieniem un grimšanai gan iemesls it bieži ir bijis tas, ka domas pārlieku saistījās pie dārgiem metāliem un cietas valūtas.
Šodien Latvija tiek saukta par Eiropas veiksmes stāstu. Latvijas ekonomika ir visstraujāk augošā Eiropas savienībā. Mūsu premjeru slavē pasaulē un viņš dod padomus citu valstu vadītājiem. To ir prieks dzirdēt. Ne jau tikai nacionālas pašapziņas dēļ, kā tad, kad priecājamies, kad mūsējie plūc sporta laurus, pārspējot citu valstu komandas. Visvairāk prieks ir par cerību, ka ļaunākais jau aiz muguras, ka bija vērts, ka ceļš atkal sāk iet uz augšu. Mums vajadzētu to novērtēt un prast par to priecāties.
Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim. „Laurentius“ latīniski nozīmē „lauriem vaiņagotais“. Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot – lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi. Tas sabalsojas ar Latvijas veiksmes stāstu, kurš līdzinās brokastīm ar olu un bekonu. Vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis. Burtiskā nozīmē. Valsts vadītāji Latvijas panākumos ir ieguldījuši zināšanas, apņēmību, darbu, bet uz sava skausta tos iznesa tauta – reizēm ar izmisumu, reizēm ar asarām un asins sviedriem. Tauta, kam nav ne zelta, ne sudraba, bet kas deva savu izpratni un nenogurstošu pacietību – unikālu visā Eiropā. Bez tās pat visprātīgākā valdīšana ātri atdurtos sienā. Arī viņai pienākas starptautiskās atzinības un uzslavas.
Taču to nedrīkst pārprast vai izmantot. Tautas pacietība nav brokastīm kaujams bekons. Kā leģendā par svēto Labrenci, gudrs vadītājs atzīst – lūk, kur valsts dārgums – tās ļaudis, tās tauta. Cilvēki bez zelta un sudraba, bet ar sūru patriotismu, kuru tie dod, lai Latvija izturētu un celtos. Bet ar dārgumiem apietas ar cieņu un saudzīgi, lai tos nesalauztu.
Virspusēji raugoties, varētu likties, ka viss saistīts ar naudu. Ja Latvijas demogrāfiskie rādītāji izraisa bažas, tad jāpiešķir papildu līdzekļi demogrāfijai. Ja raizes dara patriotisma zudums, tad jāfinansē patriotiskās audzināšanas programmas. Loģiski, taču tā ir tikai daļa patiesības. Pravietis Jeremija ļoti mūsdienīgi saka:
“Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs vairojaties un neejat mazumā!” (Jer.29:5-6)
Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos to darīt? Māmiņu algas? Jā, tās palīdzēs. Laukos ir vajadzīgi ceļi, lai cilvēki gribētu tajos dzīvot un lauki nekļūtu pavisam tukši. Taču pats svarīgākais ir kaut kas tāds, kas nav ne zelts, ne sudrabs, pat ne asfalts. Piemēram, pieredzē pārbaudāma pārliecība,
ka tas, par ko Jeremija runā, patiešām ir Latvijas valsts dārgums.
ka grūtības tiešām ir objektīvas u stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, pēc tam, kad ir izdarīts viss iespējamais.
ka Latvijas veiksmes stāsts un augošā ekonomika ir domāta visu labklājībai nevis dažu.
It kā sen zināmas lietas – brīvība, brālība, vienlīdzība – kas izriet pat ne no nacionālā kopprodukta, bet no attieksmes un gluži nemateriālām vērtībām. Tās ir lietas kas ceļ vairāk nekā dažu latu pielikums.
Brīvība, brālība, vienlīdzība – to nespēj atļauties cilvēks, kas ir tik nabags, ka viss, kas viņam ir, ir daži miljoni latu, eiro, dolāru. Tam vajadzīgs bagātāks cilvēks – tāds, kam ir aicinājums. Ko tas nozīmē, būt valstsvīram (un valstssievai) pēc aicinājuma?
Aicinājums ir tur, kur tavs dziļākais prieks sastop tautas dziļākās vajadzības.
Tu esi savā vietā, ja tavs dziļākais prieks sastopas ar līdzcilvēku dziļākajām vajadzībām.
Ja izdarītu pētījumu, ko Latvija ļaudis izjūt kā savu dziļāko vajadzību, var gadīties, ka iznākums būtu izsakāms nevis ciparos un procentos, bet:
ka viņus ciena,
ka novērtē viņu nestos upurus,
ka pret viņiem izturas taisnīgi
ka dalās ar viņiem liktenī, un dzīvo ar viņiem vienu dzīvi, kopā pa īstam – ar miesu un asinīm. Ar visdziļāko prieku. Kā atmodas laikā.
Traģiski, ja nākas atbildēt: „Zelta un sudraba man ir daudz, taču nav tā, kas bija Pēterim un Jānim, tā kas piecēla saliekto vīru. Nav arī tā, kas reiz ļāva celties zemē notriektajai Latvijai.“ Būt unikāli pacietīgai tautai zem aprobežotas, savtīgas un iedomīgas valdīšanas būtu traģēdija, no kā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.
Taču no otras puses – ko pašai tautai nozīmē tas, ka viņa ir dārgums? Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs. Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām – Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?
Tauta ir dārgums vēl arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.
Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms, vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.
Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.
Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: Vai pēc mūsu domām tauta – tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā „mēs“ un „viņi“, bet kopā, kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?
Es zinu, ka abās pusēs ir radikāli noskaņojumi. Ir tie, kas sapņo par Latviju, no kuras deportēti krievi un ir tie, kas Latvijā redz tikai uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu. Visradikālākie mērķi mēdz būt visskaļāk paustie, bet ar tādiem saruna nevar izdoties. Kas pie tādiem turas, lai pērk vien popkornu un gaida malā – vieni, kad pūcei aste ziedēs un otri, kad vēzis kalna galā svilps. Taču starp šīm galējībām ir daudz saprātīgu cilvēku, kam tautību pretnostatījums šķiet aplams un postošs. Nesen Daugavpilī man skaidrā krievu valodā teica: „Tas, ka mēs ar Rīgu strīdamies ir mūsu darīšana, bet cauri Latgalei tanki uz Rīgu netiks.“
Tad kādēļ mums ir tik grūti sarunāties? Tādēļ, ka neuzticamies. Mēs cits citam esam devuši daudz iemeslu neuzticēties un pieraduši skabargu meklēt tikai brāļa acī. Meklēt pamatu sarunai, kurā varētu veidoties vispirms uzticēšanās, tad izlīdzināšanās un ar Dieva palīgu arī saskaņa un vienotība (šo vārdu sākotnējā nozīmē J) – to uzsākt vajadzētu labas gribas cilvēkiem no visām tautībām, kas ir vienoti gatavībā nelaist tankus pāri Latvijas brīvībai. Vispirms tikai viņiem citam citu jāatrod un jāsadzird. Lūk, uzdevums, kurā veiksmes stāsts Latvijai ir vitāli nepieciešams.
Kad vienlaicīgi sanāk kopā tik svarīgi uzdevumi, no kuru vairuma šķiet –debess satumst, ir svarīgi saprast, kurš ir galvenais. Kad atrisina to, risinās arī citi. Reiz bērnībā, Liepājā, kad kopā ar tēvu stāvējām pagalmā, kāds vīrs jautāja, vai mums nevajag abšnites. Tēvs teica, ka vajaga gan, bet man nebija ne jausmas, kas tās tādas – abšnites. Kad nu mums atveda veselu kravu ar abšnitēm, es ieraudzīju malku, nelīdzenas līstes, kas paliek pāri, kad apzāģē dēļus. Latviski tos sauc par nomaļiem. Tos var kurināt krāsnī, var uzsildīt ūdeni un nomazgāties tīrs pēc darba. Ar vārdu sakot, vajadzīga, noderīga lieta. Un tomēr tikai blakusprodukts. Galvenais, kas tika pagatavots, bija kokmateriāli, no kā celt mājas un gatavot mēbeles.
Mums jākāpina ekonomikas izaugsme? Jāceļ sabiedrības labklājība? Mums jāpārvar daudz sociālās nevienlīdzības? Jāmazina plaisas starp varu un tautu? Jāglābj demogrāfiskā situācija? Jāmeklē pamats dialogam sabiedrības saliedēšanai ap valstiskām vērtībām? Jānostiprina vērtību domāšana vispār? Un, lai to paveiktu, mums jābūt profesionāļiem tautsaimniecībā, finansēs, sociālajos jautājumos, komunikācijā, diplomātijā? Jā, nenoliedzami, tam ir jābūt. Taču tas viss ir abšnites. Nomaļi. Labs, vajadzīgs blakusprodukts.
Mūsu svarīgāko problēmu risinājums nesākas zināšanās vai profesionālismā. Tas sākas sirdī un prātā. Sirdsprātā un cilvēka garīgajā satvarā. Vispirms ir jāgādā par dēļiem, par brusēm, no kā mūsu garā, gribā un sirdsprātā var uzcelt garīgu namu Dievam par godu. Tad arī zināšanas un prasmes kā labi nomaļi sāks dot gaismu, siltumu un nomazgās visu tīru.
„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis sacīja: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“
Tas ir ļoti aktuāls vārds Latvijai un tās ļaudīm: „Kristus vārdā – celies un staigā!“ Mēs neko daudz nepaveiksim bez vēsts, kas spēj vienot un iedvesmot tā, kā Eiropu reiz veidoja un vienoja Kristus vēsts. Tā ir vēsts par Dieva beznosacījuma mīlestību. Par to, kā Dievs tapa cilvēks, lai mēs viņā atgūtu Dieva līdzību. Kā viņš uzņēmās sodu par mūsu grēkiem, lai mums tos piedotu. Kā viņš mira pie krusta, lai mēs varētu dzīvot pa īstam, gan Latvijā, gan Debesīs. Kā viņš augšāmcēlās, lai arī mēs varētu celties viņa vārdā.
Mēs raizējamies par visu, kas jāpaveic? Tad jāsāk no tā, ka ļaujam Dievam mūs atrast. Ļaujam viņam mūs taisnot un svētdarīt – tā nopietni, bez ārišķības un skaļiem vārdiem, bet ieliekot garīgu, tikumisku mugurkaulu, kas nosaka mūsu ikdienas izvēles. Tad pārējais pašķirsies ar Dieva svētību un mūsu talanti un ambīcijas nesīs nevis sliktus, bet labus auglus. Nomaļi tiešām ir laba, noderīga lieta.
Viena no skaistākajām latviešu brīvības dziesmām man šķiet Imanta Kalniņa „Mēs tie,kas ilgi tumsā dzīvojuši“. Tā stāsta par laiku, kad dzīvojām nebrīves tumsībā bet dziedājām brīvu sauli debesīs. Pēdējais pants skan:
Tā dziedājuši savu mīļo sauli
Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
Ar gara gaismu apstarotas
Tās mūsu tumšās debesis
Nu mums ir brīvības gaisma par ko tumsā dziedājām, taču izrādījās, ka ar to nepietiek. Īstenība ir sarežģītāka un daudziem liekas, ka debesis atkal satumst no problēmu un uzdevumu daudzuma. Kurš ir pats svarīgākais? Mums jāatrod saule, gara gaismas saule, kas liek tautai iemirdzēties kā dārgumam. Mums Eiropā, 21. gadsimta Latvijā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga Kristus vienojošā, svētdarošā vēsts. Mums vajadzīgs tas, ko saņemot, vārgais top spēcīgs un pie zemes noliektais ceļas augšā. „Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma“, saka Kristus. Pārējais ir abšnites.
Mums tādēļ ir tāda zeme, ka esam pietiekami radoši un strādīgi, lai to apkoptu. Mums ir tāda vēsture tādēļ, ka esam gana gudri, lai ar to tiktu galā. Mums ir tāda dzīve tādēļ, ka esam pietiekam stipri, lai to dzīvotu.
Lai Dievs svētī Latviju, ka atrodam un piepildām savas valsts dzīvības potenciālu. Kristus vārdā – celies un staigā!
Draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis
svētrunas iztirzājumu pierakstīja Pārsla Jankovska
Es jūs, kas esat šeit un arī katru, kurš mūsu draudzes dievkalpojumus skatās internetā, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs esam nolēmuši, ka mums būs sava nacionāla, brīva un neatkarīga valsts. Tu noteikti nojaut, ka svētrunas tēma būs saistīta ar mūsu Latviju. Vai tu mīli Latviju un savu tautu? Es mīlu savu tautu, lai kādi mēs dažkārt arī nebūtu. Gan pretīgos un riebīgos, gan sliktos un labos, gan mīļos un dažādos. Visus! Lai kāda mūsu tauta arī nebūtu, mēs mīlam savu tautu, savu zemi un savu valsti.
Mēs esam Debesu valstības pilsoņi un piederam Jēzum Kristum. Pirmkārt, mūsu pilsonība ir debesīs. Mūsu prioritāte ir Jēzus Kristus un Viņa vārds. Tā ir mūsu valstība. Tomēr, lai arī mēs piederam Debesīm un mums ir sava kārtība, savi likumi, savi mērķi, savs Dievs un savs Ķēniņš ārpus prezidenta, mums ir arī sava identitāte šeit virs zemes un mēs piederam konkrētai valstij un konkrētai tautai. Es esmu latvietis un lepojos ar to! Tāpat arī jebkuras citas tautības cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā un ir pieņēmis šo tautu, šo zemi un valsti kā savu, arī būtu jālepojas ar savu Latviju. Amerika ir daudznacionāla valsts, bet kas ir amerikānis? Īstenais amerikānis ir indiānis. Visi pārējie ir iebraucēji. Pārsvarā eiropieši – spāņi, angļi, francūži, dāņi, krievi un citu valstu pārstāvji, tai skaitā arī latvieši. Un viņiem ir sava valsts. Amerikas nācija sastāv no daudzām nacionalitātēm. Tāpat ir arī Latvijā. Ne tikai es vienīgais varu teikt, ka tā ir mana Latvija, tāpēc, ka man pasē rakstīts, ka esmu latvietis. Tā ir Latvija ikvienam, kurš ir pieņēmis šo valsti un apmeties šeit uz dzīvi. Šī ir mana Latvija! Šodien būs nacionāls sprediķis.
Svētrunas tēma ir: „Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?” Ko draudze „Kristus Pasaulei” nozīmē mūsu valstij, mūsu Latvijai? Ko tu personīgi nozīmē savai valstij? Šīs svētrunas mērķis ir, lai tu apzinātos savu neatkārtojamo uzdevumu jeb vērtību Latvijai. Kad es beigšu savu sprediķi, es ceru, ka tu sapratīsi, ka esi ļoti nozīmīga persona mūsu valstij. Ikviens, kurš lūdz Dievu un tic uz Jēzu Kristu, ir nozīmīgāks par jebkuru politiķi, kurš netic Jēzum. Latvijas nākotne daudz vairāk ir atkarīga no tevis, nevis no politiķiem. Es tev šodien gribu parādīt, cik nozīmīga ir Kristus draudze Latvijai. Tā bieži vien neliekas nozīmīga latviešu, krievu un arī citu cilvēku acīs, bet patiesība ir tāda, ka Kristus draudzei ir izšķiroša nozīme Latvijai. Dieva vārdā mēs lasām, ka jau pašā iesākumā Ādams un Ieva sagrēkoja. Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību. Visa Radītājs ir Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Dievs ielika cilvēku, lai viņš valdītu, augļotos un vairotos. Viņš deva arī Savu kārtību un Savus likumus, kā dzīvot, lai saglabātu šo pozīciju, bet cilvēks tomēr pazaudēja šo privilēģiju valdīt pār sevi un pār savu tautu un valsti. Latviešu tauta ir pazaudējusi šo privilēģiju valdīt pār savu zemi. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka visai Bībelei vijas cauri tas, ka tauta, kad tā atzīst Dievu un atgriežas pie Viņa, ir brīva un svētīta. Savukārt tautu, kad tā atkāpjas no Dieva un saceļ zem katra koka elku altārus, Dievs atdod lāsta varai. Seko posts un iznīcība. Vai tu domā, ka tas attiecas tikai uz Izraēlu? Nē, tas attiecas uz jebkuru nāciju, jebkuru valsti. Visa pamatā ir Dievs. Visa sākums ir Dievs, un visa beigas ir Dievs. Viņš ir alfa un omega. Viņš ir sākums un gals, un nekas nenotiek šeit virs zemes bez Viņa ziņas. Viņš ieceļ valdniekus, un Viņš atceļ tos. Dievs smejas par visiem augstprātīgajiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņiem ir kādas tiesības lemt. Šiem cilvēkiem nav nekādas tiesības lemt un viņiem tādu tiesību arī nebūtu, ja Dievs viņiem nebūtu tās devis. Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?
Ir tādas lietas, kas aizkustina sirdi. Vai tev ir lietas, par kurām tu vari raudāt? Ne vienmēr, bet bieži var būt tā, ka tieši tās lietas, kuras tevi īpaši uzrunā un ļoti aizskar, iespējams, ir tās lietas, kas sāp arī Dievam. Es zinu, ka Dievam sāp mūsu Latvijas liktenis. Es ļoti mīlu vēsturi. Kad es domāju par savu valsti, es iedziļinos, lasu un pētu Latvijas vēsturi. Es pētu draudzes vēsturi, un pirmkārt, iedziļinos Dieva vārdā un skatos Izraēla tautas vēsturi. Es vēroju arī citu tautu vēstures, kas ir atklātas Bībelē un citur, un es visur redzu vienu kopsakarību. Ja tauta atgriežas pie Dieva, tauta ir svētīta, bet ja tauta atkāpjas no Dieva, tad tā ir nolādēta.
Es tev atklāšu četrus etapus, kā atdzimst tautas un cilvēks:
1) Cilvēks apzinās sevi kā cilvēku, kuru Dievs radījis būt brīvam. Vispirms cilvēks sāk apzināties, ka viņš var būt brīvs. Vai tu zini, ko nozīmē būt brīvam? Tu tikko dzirdēji inkauntera liecības. Cilvēki stāstīja, kā Dievs soli pa solim, etapu pēc etapa, esot draudzē, dara viņus brīvus. Viņi stāstīja par piedzīvotajām sajūtām, kad saņēma brīvību, kad personīgi satikās ar Kristu un kad Dievs izglāba viņus. Tas ir pestīšanas prieks, kad Dievs pieskaras un atbrīvo. Brīvība! Draugs, atceries, ka tu esi radīts brīvībai. Mūsu tauta ir radīta brīvībai. Tāda ir Dieva griba un Viņa prāts – brīvība. Katrai nacionalitātei, katrai nācijai un katrai valstij Dievs ir paredzējis dzīvot brīvībā. Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad ievērosi, ka visur, sākot ar Veco Derību, daudz ir runa par sociālo taisnību. Dievs grib nodibināt taisnību virs zemes, izbeigt verdzību un apspiešanu, sākot no ģimenēm un beidzot ar pilsētām un valstīm. Tāds ir Dieva prāts. Cilvēki to ir mēģinājuši īstenot paši, dibinot komunistiskus režīmus. Viņi to ir mēģinājuši pa daudz dažādiem ceļiem, bet nekas nav izdevies, jo ir tikai Viens, Kurš tiešām spēj tevi darīt brīvu no iekšienes, un Viņa vārds ir Jēzus! Pirmkārt, mēs apzināmies, ka mēs esam radīti brīvībai. Tā notiek ģimenēs, kur vecāki ir vardarbīgi izturējušies pret bērniem, kuri savus bērnus ir seksuāli izmantojuši un visādos veidos terorizējuši, apspieduši personību un nepārtraukti runājuši par viņiem negatīvi. Tad šie bērni, kuri paklausībā kā šunelīši ir skraidījuši pakaļ saviem vecākiem, pēkšņi ierauga patiesību! Kad kāds viņam pastāsta par Kristu un viņš ierauga, ka ir radīts brīvībai. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, kad cilvēks, kurš visu mūžu ir bijis nospiests, pēkšņi ierauga gaismu un ka viņš var būt brīvs? Es trīspadsmit gadus lietoju narkotikas un iesākumā apgalvoju: „Es gribu – lietoju, negribu – nelietoju.” Arī mans tēvs, kurš nomira, kad man bija četri gadi, esot teicis tāpat: „Es gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Tomēr viņš beigās tā nodzērās, ka nomira. Es sākumā teicu tāpat: „Gribu, daru, negribu – nedaru”, bet tad pienāca brīdis, kad es beidzot sapratu. Es gribu un nevaru! Es no visa spēka gribu pārtraukt, bet nevaru. Sapratu, ka esmu nolemts un nekas man nespēj palīdzēt. Cik svarīgi, ka atradās cilvēki, kas parādīja man ceļu uz brīvību, ceļu uz Debesīm! Ir dažādi pasaulīgie rehabilitācijas centri, kuros cenšas palīdzēt narkomāniem. Vai tu zini, cik cilvēku no šādiem centriem iziet ārā atbrīvoti? Es personīgi nezinu neviena, bet, ja pameklē materiālos, tad šur tur kāds ir gadījies – 0,00001% no visiem. Bet vai tu zini, cik cilvēku kristīgos rehabilitācijas centros tiek brīvi, ja viņi iziet līdz galam? Gandrīz visi kļūst brīvi, bet tikai tādā gadījumā, ja iet līdz galam. Ir lietas, ko mēs ar saviem spēkiem nevaram. Paldies Dievam, Kurš ir sūtījis Jēzu Kristu! Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā un uzņēmās manas vājības uz Sevis. Dievs uzkrāva visas manas vājības – manas atkarības, ciešanas, depresiju, slimības, nabadzību un vājumu Savam Dēlam. Kad es pieņemu Jēzu kā Dieva Dēlu un ticu Viņam, tad Viņa spēks ienāk manī un no iekšienes dara mani brīvu. Svētais Gars nāk un tur ar mani mielastu. Cik svarīgi ir mums apzināties, ka ir cerība. Cerība tautām, cerība tev, ja arī tagad tu mokies ar kādu problēmu. Mēs dzirdējām, kā mūsu brāļi un māsas, kuri apmeklē draudzi jau ilgāku laiku, arī vēl cīnās ar kādām lietām. Es zinu, ka viņi izcīnīs savu uzvaru. Es to zinu un ticu, ka viņi izcīnīs, un viņi cīnās. Zini, kāpēc viņi cīnās? Jo viņi ir apzinājušies, ka var būt brīvi. Brīvība! Ir iespējams būt brīvam.
2) Tad, kad tu uzzini, ka ir iespējams būt brīvam, tu proklamē brīvību. Jūs sākat saprast, ka tas ir saistīts ar 18. novembri. Tas ir saistīts ar to, ka latviešu zemnieki un strādnieki beidzot saprata, ka viņi nav nekādi bauri un vergi, bet, ka viņi var būt brīvi un proklamēt savu valsti. Skaidrojošajā vārdnīcā ir teikts, kaproklamēšana ir oficiāli, svinīgi un atklāti, paziņot sabiedrībai, piemēram, par valdības dibināšanu, kāda politiska notikuma vērtējumu jeb arī nodibināt valsti ar svinīgu paziņojumu. Kad tu ieraugi, ka tev ir cerība, tu vari būt brīvs, un tu beidzot notici tam, ka tev ir cerība, tad tu saki Dievam: „Dievs, es atzīstu, ka Tu esi Kungs un ka Tu miri par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Lūdzu, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Un tad, kad es apliecinu: „Jēzus ir mans Kungs”, es proklamēju savu brīvību. Es zinu, ka man ir cerība un apzinos to, kam es esmu radīts. Dievs ir radījis mani brīvībai. Es proklamēju savu brīvību. Es esmu brīvs!
3) Sava brīvība ir jāizcīna. Pēc tam, kad valsts ir proklamēta, ir jāizcīna sava brīvība. Visas cīņas un uzbrukumi vēl ir priekšā, bet Dievs tevi ir apveltījis ar visspēcīgāko ieroci – lūgšanām. Vēl mūsu ieroči ir Dieva vārds, attiecības ar Viņu, attiecības ar draudzi, mācītāju, mājas grupu, vadītāju, cilvēkiem draudzē. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību tu vari cīnīties un izcīnīt savu brīvību, jo tajā brīdī, kad mēs proklamējam savu brīvību, mēs nebūt neesam brīvi no visām lietām uzreiz. Tu tikko dzirdēji, ka vakar, inkaunterā, kāds vīrs liecināja, ka no alkohola ir brīvs, bet smēķēt vēl gribas. Tad, braucot mājās, viņš izvelk cigareti un saka: „Tu mani nekomandēsi!” un izmet to ārā. Es ar smēķēšanu cīnījos ilgāk. Bija kādas lietas, no kurām es kļuvu brīvs uzreiz, bet bija lietas, par kurām bija jācīnās. Joprojām man nav nekādu lielo grēku, bet, kad dzīvojam Dieva klātbūtnē, tad Viņš vienmēr rāda, kas man būtu jāmaina, kas būtu vēl jāizdara, uz ko man vajadzētu iet un kādas uzvaras man vēl ir jāizcīna. Man ir jāizcīna sava brīvība! Neviens par brīvu mums brīvību nedos. Tie ir maldi, ka pietiek pieņemt Jēzu Kristu un tikai proklamēt: „Esmu brīvs!” Ar to vien nepietiek, jo tev ir jāizcīna brīvība soli pa solim. Tev ir jāizmanto inkaunteri un it viss, ko vien vari izmantot, lai tiktu brīvs tādā mērā, ka tiešām nekas tevi neverdzina. Nekas tevi nekomandēs!
4) Palikt uzticamam sākotnējam ideālam. Tas ir pats, pats grūtākais. Tas ir vissmagākais pārbaudījums. Sākumposms un arī tā cīņa, kas jāizcīna, nav pats grūtākais. Grūtākais ir tad, kad tu esi iegājis brīvībā un esi sācis baudīt brīvības augļus. Kad Dievs ieved tevi tur, kur piens un medus tek, ieved tevi labklājības zemē un sāk tevi finansiāli svētīt, kad tu patiešām esi brīvs, tad tu sāc pēkšņi iedomāties, ka tu visu to vari pats. Un tad ir svarīgi palikt uzticamam sākotnējam ideālam, neskatoties uz to, kādu brīvību un kādas svētības tu šodien baudi. Daudziem nedrīkst rokās iedot vairāk par simts latiem un dažiem nevar iedot pat piecdesmit latus, jo viņi tūlīt kļūst lepni: „Es! Man! Man sanāca, man izdevās!” Bet kurš tev ļāva apzināties, ka tu vari būt brīvs? Kurš nomira par taviem grēkiem un darīja tevi brīvu? Kurš palīdzēja tev cīnīties? Kādā spēkā tu cīnījies un kādi cilvēki tev kalpoja? Tas ir pats grūtākais – palikt uzticamam sākotnējiem ideāliem.
Nedaudz no Latvijas vēstures. Es esmu ieraudzījis un esmu svēti pārliecināts tam, ko es teicu jau sākumā, ka katras valsts svētības avots, vai viņi to zina, vai nezina, ir Dievs. Visa pamats un Radītājs ir Dievs. Tas, kā mēs attiecamies pret Dievu un Viņa kārtību, nosaka mūsu brīvības statusu un mūsu līmeni. Tas nosaka mūsu statusu gan šeit virs zemes, gan mūžībā. Šoreiz es vairāk runāšu tieši par zemes lietām un par mūsu valsti. Varbūt tu saskatīsi arī pats sevi. Tās lietas, kas aizkustina tavu sirdi, var būt arī tās lietas, kas aizkustina Dieva sirdi. Mani aizkustina tas, ka lasot Latvijas vēsturi, es ieraugu to, ko politiķi cenšas noslēpt no cilvēkiem, un to, par ko sabiedrība cenšas nerunāt. Politiķi un sabiedrība cenšas noslēpt, ka tiešām mūsu zemes un tautas pastāvēšanas pamatā ir Jēzus Kristus. Varbūt viņi to neapzinās, bet tas ir vēsturiski pierādīts fakts. Ja arī nebūtu pierādīts, tad es tik un tā to zinātu.
Viens no pirmajiem apustuļiem bija Andrejs. Lūk, dažas ziņas par viņu. Pirms diviem tūkstošiem gadu apustuļi saņēma Svēto Garu un nodibināja draudzi Jeruzālemē. Viņi sludināja visā apkārtnē un tālāk gāja pie visām tautām. Dievs nebija paredzējis brīvību tikai Izraēlam. Viņš bija paredzējis brīvību katrai nācijai. Kad tu lasi Bībelē par Izraēlu, tad tev ir jāredz sava valsts. Tev nav tajā brīdī jādomā par Izraēlu, bet jādomā par savu valsti – Latviju. Dievs Rakstos ir atstājis šīs liecības, Dieva vārdu, ko Viņš mums apzināti atklāja, lai mēs domātu par savu valsti. Viņš skaidri saka: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas” (Mateja 28:19) Viņš nesaka, ka tikai Izraēlu, bet visas tautas. Andrejs paklausīja aicinājumam un lūk, kas par viņu ir rakstīts. Andrejs sludināja evaņģēliju Kijevā, Ukrainas teritorijā un aizvirzījās līdz Novgorodai. Vēsturnieki pieļauj, ka svētā Andreja sludināšana nonāca arī Latgalē. Katrā ziņā, ja ne viņš, tad citi sludināja! Tam ir liecības – senās baznīcas Latvijas teritorijā. Ja vēsturnieki pieļauj, ka pat viens no apustuļiem nonāca Latgalē, tad cik gan daudz vairāk viņa mācekļi un citu apustuļu mācekļi nonāca Latvijas teritorijā un sludināja evaņģēliju. Es ticu, ka šeit bija tieši Andrejs. Kā filmā „Rīgas sargi”, kur Bermonts baznīcas tornī, no kurienes komandēja lielgabalu zalves, koka dēlī iegreba „Здесь было Бермонт” („Šeit bija Bermonts”). Jau pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Jeruzālemi, Jūdeju un citas vietas pāršalca atmoda, drīz pēc tam labā vēsts paspēja nokļūt arī līdz Latgalei. Vai zini to, ka pirms krustneši iebruka Latvijā, šeit pastāvēja Tālava, spēcīga senā Latgaļu valsts, kas ietvēra Vidzemes teritoriju? Es nesaukšu visu ķēniņu vārdus, bet fakts ir tāds, ka mūsu zemes vissenākajos vēstures posmos var atrast cilvēkus, kuri ir sludinājuši Kristu.
Trīspadsmitajā gadsimtā vācu krustneši nepilnu simts gadu laikā pakļauj gan Latgaļu valsti, gan visu Latvijas teritoriju un padara latviešu senās ciltis – kuršus, latgaļus, lībiešus, sēļus un zemgaļus par vergiem. Līdzi viņi atnesa katolisku ticību – reliģiju. Cilvēkus šajā ticībā kristīja ar varu, tādā veidā pievēršot viņus savai impērijai un izmantojot reliģiju kā kontroles mehānismu. Kāpēc tā notika? Es pieļauju, ka Dievs ļāva izveidoties brīvas Latvijas, tajā laikā Latgaļu valstij, jo pamatā bija tēvi, kuri bija ticējuši uz Kristu. Kurš ļauj apzināties cilvēkam, ka viņš ir brīvs? Kurš ir Glābējs un Atbrīvotājs? Kurš dara brīvu no iekšienes? Jēzus! Bez Bībeles, bez Svētajiem rakstiem, bez Dieva atklāsmes cilvēks nevar zināt, kas viņš ir un kādiem mērķiem radīts, jo viņam ir instinkti kā dzīvniekam. Kāda ir mana un tava nozīme? Kāda ir Kristus draudzes nozīme Latvijai? Tagadējā Latvija bija sadalīta daudzās mazās ķēniņu valstiņās. Ir daudz liecību par to, kā viņi dzīvoja un kam ticēja. Vēstures avotos ir ļoti skaidri minēts, ka viņi piekopa totālu elkdievību. Tās bija pilnīgas pagānu tautas, bet, ja ņem vērā to, ka pirms divtūkstoš gadiem tur ieradās misionāri no Jeruzālemes, tad tur atradās cilvēki, kuri apzinājās, kam viņi bija radīti. Dievs bija dāvājis viņiem iespēju proklamēt savas valstiņas un savā ziņā baudīt brīvību. Ja arī viņi nebūtu dzirdējuši par Kristu, tad, jebkurā gadījumā, tā ir Dieva žēlastība, ka tauta var dzīvot brīvībā. Kas sekoja elkdievībai? Tai sekoja sods. Dievs kā soda instrumentu izmantoja vācu tautu. Tieši tāpat kā Bībelē, kur mēs lasām, ka pret Izraēlu izmantoja filistiešu, sīriešu, ēģiptiešu un citas tautas, kas okupēja un paverdzināja Izraēlu toreiz, kad viņi atkrita no Dieva. Cilvēki, kuris dzīvoja šeit, mūsu pirmtautas, atkrita no Dieva. Pastāvēja elkdievība, kurai sekoja sods. Ar krustu un zobenu atnāca krustneši un padarīja latviešus par vergiem.
1694. gads ir tā saucamie Zviedru laiki. Zviedrijas karalis bija protestants. Latvijā katoļu baznīcās Bībele bija latīņu valodā un to apzināti slēpa no bauriem un vergiem, kuriem nav jāzina, kam viņi ir radīti. Vergiem nav jāzina, ka viņi ir radīti brīvībai, tāpēc Bībele tika rūpīgi slēpta katoļu baznīcās un dievkalpojumus Latvijā noturēja latīniski. Vergs knapi zināja savu dzimto valodu, kur nu vēl latīniski. Zviedru laikā Zviedrijas karalis pavēlēja iztulkot Bībeli latviešiem latviešu valodā. Draugi, tā ir Dieva žēlastība! Zviedrijas karalis bija protestants, luterānis, kurš uzsvēra Dieva žēlastību. Bībele tā ir nesamaksājama, nenovērtējama vērtība, dzīvs Dieva vārds. Karalis pavēlēja iztulkot un tā tapa Ernesta Glika tulkojums. Viņš iztulkoja mūsu mazajai tautai Dieva vārdu. Vai zini, kas notika tālāk? Pēc tam atvēra baznīcas skolas zemnieku bērniem, kur viņiem mācīja Bībeli, un mūsu tauta lēnām sāka saprast, kam Dievs viņus ir radījis. Viņi sāka apzināties sevi kā tos, kuri ir radīti brīvībai. Paldies par Ernestu Gliku. Paldies par Zviedrijas karali. Lai dzīvo karalis! Tā bija viņa pavēle. Salīdzinot ar citām, mums naidīgām pretvarām, zviedru laiki ir vieni no latviešiem lojālākajiem laikiem. Ko tu darītu bez Bībeles? Paldies Ernestam un Zviedrijas karalim, ka viņi mums iedeva pašu vērtīgāko – Bībeli latviešu valodā. Kas notika pēc tam? Latvieši sāka lasīt Bībeli un ieraudzīja, ka tā nav jābūt, ka mums nav pašiem sava valsts un ka mēs esam uz savas zemes un tomēr svešas varas pār mums valda. Viņi par to sāka domāt un auga gan pārticība, gan labklājība.
Pēc tam sekoja briesmīgs karš – Ziemeļu karš. Valmierā pēc šī kara palika dzīvi tikai trīsdesmit seši cilvēki, lai gan pašlaik tur ir divdesmit seši tūkstoši cilvēku. Vidzeme tika pilnībā nopostīta. Pēteris I un Krievijas armija pilnībā izpostīja Vidzemi, lai zviedru karalim šeit nebūtu nekāda atbalsta punkta. Karš, kurš skāra Vidzemi, konflikts starp Krieviju un Zviedriju, noritēja ar šausmīgām nežēlībām. To ģenerāļu vārdā, kuri komandēja krievu armiju, šobrīd Krievijā ir nosauktas dažādas vietas, piemēram, lidosta. Tie ir viņu varoņi, bet ne mūsu. Papildus karam bija arī mēris, kurš pļāva cilvēku dzīvības. Kad karš beidzās, cilvēki bija nogalināti, nomiruši no mēra vai slēpās mežos un purvos. Es zinu, ka Limbažos pēc šī kara bija palikušas viena vai divas mājas. Pēc Ziemeļu kara Latviju pārņēma šausmas. Sākās totāla bezcerība un nodzeršanās. Bija simtiem krogu un tikai dažas skolas.
Astoņpadsmitajā gadsimtā, pēc Ziemeļu kara, Latvijā parādījās vācu brāļi no Hernhūtes. Šoreiz viņi atnesa mums nevis krustu un zobenu, bet nāca ar Bībeli, ar Svēto Garu un mācīja latviešiem Dieva vārdu. Viņi pulcējās pa mājām un veidoja mājas grupas. Viņi nebija ne luterāņi, ne katoļi, bet viņi bija Bībeles ticīgie. Čehijā ir Jana Husa piemineklis, un es gribu būt šajā vietā, jo viņš savā ziņā ir mūsu tēvs. Kristīgā atmoda, kas sākās Čehijā, pārsviedās uz Latviju. Nevis reliģioza, bet kristīga atmoda, Svētā Gara atmoda. Valmierā tika uzcelts pirmais skolotāju seminārs. Jūs, skolotāji zināt, no kurienes ir jūsu saknes? Bija daži dižciltīgi Latvijas iedzīvotāji ar nelatviskiem uzvārdiem, kuri ticēja Kristum un atbalstīja hernhūtiešu brāļus. Viņi atvēra savas muižas, deva savus līdzekļus, kur viņiem pulcēties. Šī kustība tā izpletās pa Latviju, ka tūkstošiem zemnieku sāka celt saiešanas namus. Brīvdabas muzejā šobrīd vienu no šādiem namiem atjauno. Pa logu var redzēt, kā visu restaurē. Tur bija redzami daudzi soli, mācītāja kambaris. Tur nav tā kā pieņemts baznīcā, bet tur ir ērtas telpas, kā tajā laikā. Zemnieki kļuva turīgi. Dievs sāka svētīt latviešus. Latvieši lasīja Bībeli un ievēroja baušļus. Krodziniekiem nācās pārcelties uz citurieni, jo krogi bija tukši un arī cietumi bija tukši. Nebija, kas dzer un nebija, kas sēž cietumā. Interesanta piezīme, ka tradicionālā baznīca arī tukšojās. Tā laika luterāņu baznīca kalpoja vācu muižniecībai. Viņi mācīja un sludināja to, kas bija izdevīgi un vajadzīgi vācu muižniecībai, lai turētu verdzībā un nodzirdītu latviešu tautu. Tas ir fakts. Taču latvieši bija iepazinuši dzīvo Dievu. Latvieši pirmo reizi pēc simtiem gadu okupācijas un verdzības apzinājās sevi ne tikai kā brīvus cilvēkus, bet arī kā tautu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka piecdesmit kilometru rādiusā saiešanas namos uz dievkalpojumiem saplūda kopā cilvēki no visa novada. Viņi sanāca kopā un dziedāja, lūdza Dievu. Viņiem bija dievkalpojumi. Latvieši sāka vērot viens otru un saprata, ka mēs taču esam tauta un mēs esam daudz, un mums ir sava zeme. Mēs redzam Dieva vārdā, ka mēs bijām nolādēti, jo pretojāmies Dievam, bet tagad, Dievs, mēs atgriežamies pie tevis. Dievs, svētī Latviju! Mūsu himna „Dievs, svētī Latviju” ir no hernhūtiešiem. Baumaņu Kārlis ir saistīts ar hernhūtiešu brāļiem. Tieši viņš, šis nepazīstamais dzejnieks, uzrakstīja mūsu himnu „Dievs, svētī Latviju”. Dievs, es, lūdzu, svētī Latviju! Kam gan vēl ir tāda himna, kā mums? Uz ko norāda mūsu himna? Uz to, ka mūsu saknes ir Jēzū Kristū! Tas, ka mēs esam kā tauta, ir pateicoties Dieva žēlastībai un vācu brāļiem, Ernestam Glikam, zviedru karalim un apustulim Andrejam. Tieši no šiem brāļiem, no šīs tautas kristīgās kustības cēlās pirmā Latvijas inteliģence – pirmie līderi, dzejnieki, rakstnieki, skolotāji, mācītāji, kuri spēja vienot tautu. Par nožēlu jāsaka, ka daudzi pēc tam atstāja Kristu un kļuva par boļševiku revolucionāriem, līdzīgi kā Staļins, kuru māte ielika mācīties kristīgā seminārā, bet viņš nepakļāvās autoritātēm. Viņš tika izsviests no kristīgā semināra un kļuva par diktatoru un slepkavu. Ļoti daudzi jaunstrāvnieki, latviešu inteliģence un vadība vēlāk novērsās no dzīvā Dieva.
Bet latvieši apzinājās, kam viņi ir radīti un 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Tas bija Latvijas valdības sākums un Latvijas neatkarības proklamācijas diena. Kāpēc tas varēja notikt? Tāpēc, ka Dievs svētīja Latviju un radīja tādus apstākļus, ka Vācija un Krievija savā savstarpējā karā vienkārši sabruka. Vienīgais reālais spēks, kurš spēja kontrolēt gan Krieviju, gan arī Latviju, bija latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki bija tuvākie Ļeņina apsargi. Kad nāca uzbrukumā latvieši strēlnieki, tad baltgvardi panikā bēga, izdzirdot vien to, ka nāk mūsu strēlnieki. Kāpēc viņi baidījās? Hernhūtiešu gars! Ticību gan daudzi bija atstājuši, bet principi bija palikuši. Mēs esam radīti brīvībai, un mēs esam par savu valsti, savu Latviju. Tāpēc nav arī pareizi, ka šodien nosoda latviešu leģionārus un sauc viņus par fašistiem. Draugi, abās pusēs karojošie cilvēki cīnījās par savu valsti tā, kā viņi tajā brīdī saprata. Vieni cīnījās vienā pusē un otri otrā pusē, arī brālis pret brāli. Tomēr daudziem bija šī brīvvalsts ideja, ka mēs esam radīti brīvībai.
Vai tu sāc saprast, kāda ir tava loma tajā visā? Kurš tad ir Kristus vārda nesējs mūsu tautā? Kurš ir tas, kuram ir pieeja pie Tēva? Kurš ir tas, kuram ir Bībele? Kurš ir tas, kurš spēj tautai mācīt Dieva vārdu? Kurš ir tas, kurš spēj pateikt, ka tu esi radīts brīvībai? Latvija kārtējo reizi ir ļoti nestabilā stāvoklī. Kaut arī politiski Latvija skaitās brīva valsts, taču tā tāda nav. Es nezinu, kas būs nākotnē, ja mēs nelūgsim un nedarīsim to, ko Dievs mums ir uzticējis. Ejiet un dariet par mācekļiem savu tautu! Hernhūtieši bija tie, kurus Dievs lietoja, lai šodien būtu Latvijas brīvvalsts. Šodien draudze „Kristus Pasaulei” un visas citas draudzes, kas tic uz Kristu, lūdz par savu zemi un kalpo Dievam no visas savas sirds, dvēseles, spēka un prāta, ir tie, kuri ir pamats Latvijas pastāvēšanai. Vai tu saproti savu nozīmi un savu atbildību, latvieti? Ne ar zobenu, bet pirmkārt, ar lūgšanām. Ne ar politiku, bet ar lūgšanām, evaņģelizāciju un mīlestību. Ko Kristus draudze nozīmē Latvijai? Tā nozīmē visu! Izšķirošā nozīme Latvijai bija, ir un būs Dievam un Viņa draudzei šeit, šajā teritorijā. Ja Latvija arī šodien vēl ir brīva, tad tikai pateicoties tam, ka šeit vēl ir draudzes, kas lūdz Dievu par savu zemi, savu tautu un dara Viņa gribu. Latvija ir brīva mūsu dēļ. Es zinu, ka daudziem tās liekas muļķības, ko es šeit runāju. Politiķi, lasiet un pētiet vēsturi un nelaidiet garām tās vietas, kur ir pieminēts Kristus, draudze un hernhūtiešu atmoda! Mums ir skolas, izglītība un psihologi, bet no kurienes jūs visi esat šeit? Hernhūtiešu laikā Vidzemē lasītprasme bija augstākā līmenī, nekā Francijā. Visa slava un gods Dievam! Šī bija, iespējams, lielākā atmoda Eiropas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda, kas sākās Čehijā, bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.
1919. gada 11. novembris. Pagājušajā sestdienā bija Lāčplēša diena. Es arī biju Daugavmalā un nedaudz piedalījos. Tur bija salikts tik daudz svecīšu un arī cilvēku bija ļoti daudz. Ne visi, bet daudzi latvieši vēl zina, kam viņi ir radīti. Lāčplēša diena bija diena, kad pēc tam, kad Latvijas valsts bija proklamēta, vēl bija jāizcīna sava brīvība. Bermontieši, Krievijas un Vācijas sabiedroto karaspēks ar pieckārtīgu pārsvaru iekaroja Latvijas teritoriju, bet nepakļāva Rīgu. Rīgas sargi to nosargāja, lai mēs šodien varētu šeit brīvi sapulcēties, jo kāds par mums lūdza Dievu. Vēlreiz paldies karalim! Paldies Ernestam Glikam, vācu brāļiem hernhūtiešiem, Valmiermuižas īpašniecei fon Hallartei un visiem pārējiem. Es ticu, kad pēc simts gadiem Latvijā sludinās Dieva vārdu milzu draudzēs, kad visi krogi un cietumi Latvijā būs vēsture, tad skolās bērniem mācīs un teiks paldies arī daudziem no mums, kuri esam slavējuši un lūguši Dievu tā, ka mūsu lūgšanas vēl pēc simts gadiem Dievs dzird un sargās mūs. Es ticu tam. Brīvība! Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai? Visu!
Vai mums nav interesanta vēsture? Līdzīga kā Izraēlam Bībelē. Arī viņiem brīvība bija jānosargā un viņi to nosargāja.
Ulmaņa laikos Latvijas brīvvalsts ar Dieva godināšanu un īpašu dedzību pēc Viņa lietām īpaši neizcēlās. Rezultātā 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS karaspēks. Sekoja izsūtīšanas, slepkavības un terors. Mums vajadzētu mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs varētu mācīties no tēvu kļūdām un neatkārtot tās. Dieva ignorēšanas sekas bija okupācija.
1986. gadā Helsinkos tika dibināta grupa „Helsinki86”. Tie bija cilvēki, kas apzinājās, ka šī zeme Latvija pieder mums, latviešiem un ka mēs esam radīti brīvībai. Vai tu esi dzirdējis par organizāciju „Helsinki86”? Tie bija pirmie, kuri vēl Padomju laikā demonstratīvi nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas nozīmē, ka viņi atgriezās pie saknēm. Viņi publiski atgādināja latviešiem, ka viņi ir radīti brīvībai. Mums šodien ir jānoliek slava un gods Jēzus priekšā un jāatgādina latviešu tautai, kur ir viņu saknes, lai viņi to apzinās, saprot un spēj nosargāt savu brīvību. Lai viņi spēj izcīnīt, apzināties un saprast, kur ir viņu saknes – Jēzū Kristū. Dievs ir pāri visam. Kas šodien notiek mūsu valstī? Liekas, ka čekisti perfekti pārzina visas šīs lietas, ko es sludinu. Ar čekistiem es simboliski domāju austrumu pretvaru, kas šķeļ mūsu sabiedrību savās interesēs un cenšas atkal pakļaut mūsu valsti, kā viņi to jau izdarīja Ukrainā. Tur visi tie, kas apzinās sevi par brīviem, sēž cietumos. Tautas līderi sēž cietumos. To pašu viņi grib panākt arī šeit. Vai tu zini, ko tas nozīmē tieši mums? Tas nozīmē jebkādu evaņģēlisko draudžu darbības izbeigšanu! Ir tāda sajūta, ka viņi zina, no kurienes Latvijai un latviešiem ir spēks. Viņi zina, no kurienes ir brīvība. Tas tika apzināti slēpts visus šos gadus, taču mēs to zinām. Arī tagad viņi apzināti apmelo draudzes internetā, rakstot dažādus komentārus. Ir speciāla organizācija – Sektu apkarošanas komiteja. Es brīnos, kā Latvijā tādas organizācijas vispār reģistrē. Sātans ir melis, un viņš ir ļoti viltīgs. Šie cilvēki strādā, apmelojot draudzes. Tas nav normāli, ka kristieši tiek saukti par sektantiem. Inkaunterā bija kāda meitene no Amerikas, kura tur ir nodzīvojusi četrus gadus. Viņa stāstīja, ka Amerikā viņai ir tāda pati draudze, kā mums un viņi dzied tādas pašas dziesmas, kā mēs, bet Amerikā viņu un viņas draudzi nekad neviens nav nosaucis par sektanti vai sektu. Tā ir Amerika. Vai starp mums šeit ir kāds, kurš nebūtu nosaukts par sektantu? Amerikas saknes arī ir kristīgā atmoda. Pēdējais kristiešu prezidents bija Džordžs Bušs, kurš atbalstīja kristīgās vērtības un kuru ievēlēja, pateicoties draudzes lūgšanai. Salīdzinot ar Ameriku, mums ir vajāšanas, bet salīdzinot ar musulmaņu valstīm, mums galīgi nav vajāšanas. Lūk, kāpēc ir šis pretīgais sauklis – sekta. Kā svešas valsts politiķiem izdevās tā nomelnot draudzi, ka cilvēki pa gabalu bēg no mums? Kā viņiem tas izdevās? Draugi, mēs lūgsim un sludināsim, ka garīgā atmosfēra tā izmainīsies, ka katrs latvietis apzināsies, kur ir viņa saknes. Viss mainīsies! Dievs ir pavisam labs!
Pēc „Helsinki86”grupas aktivitātēm 1990. gada 4. maijā tika atjaunota 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā bija mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Pēc tam bija barikāžu laiks. Latviešu tautai kārtējo reizi nācās nosargāt savu brīvību. Bija cilvēku upuri gan starp latviešiem, gan krieviem. Tas bija laiks, kad latvieši un krievi bija vienoti, jo gan Krievijā, gan Latvijā bija tā saucamā perestroika un tautas apzinājās, ka viņi nav radīti komunismam vai verdzībai, bet gan brīvībai. Bija neparasta vienotība. Tad kādu dienu televizors pēkšņi vairs nepārraidīja neko, bija klusums. Klīda runas – omonieši, specnazs, šaušana un terors. Krievijas armija tika vilkta klāt Latvijas robežai. Daudzi patrioti jau sāka domāt par to, kā viņi dzīvos pie jaunā režīma, jo tūlīt būs varas maiņa. Bija jānosargā brīvība un viņi nosargāja.
Tagad ir 2012. gads un Latvijai ir pienācis bīstams posms. Neskatoties uz krīzi, Latvija ir uzplaukusi un labklājības līmenis ir pietiekami normāls. Nav ko slavēt padomju laikus, jo visiem bija darbs, bet nebija, ko ēst. Kurš no jums šobrīd ir badā? Mums ir brīvība un mēs nezinām, ko darīt ar to. Mēs aizmirstam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šī jaunā atmoda 1990. gada 4. maijā, bija atmoda, kad latviešu tauta lūdza Dievu. Televīzijā visur pārraidīja, kā Ieva Akurātere dziedāja:„Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās…” un visi raudāja. Tauta lūdza Dievu un tanki neiebrauca Latvijā. Pēc tam draudzes pildījās ar cilvēkiem un Latvijā bija ne tikai nacionāla, bet arī garīga atmoda. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Es tajā laikā biju narkomāns un dzērājs un atceros, ka satiku draugu uz ielas un aicinu viņu iet iedzert, bet viņš tā mierīgi atsaka, ka iet uz baznīcu. Man nebija nekādu aizspriedumu par to, ka viņš iet uz baznīcu. Tajā laikā neviens neskaloja smadzenes par sektām. Visi gāja uz baznīcu, vienalga kādu, ka tikai sludina Kristu. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Pie Nometņu ielas bija draudze, kur bija ap divi tūkstoši cilvēku. Mēs daudz ko nezinām. Tagad tur ir tukšs, vien daži cilvēki. Cik ātri mēs aizmirsām savas saknes! No kurienes mums ir brīvība?
Tātad:
1) Apzināties sevi kā to, kas radīts brīvībai.
2) Brīvība ir jāproklamē. Es apliecinu savu brīvību.
3) Ir jāizcīna sava brīvība.
4) Jāpaliek uzticamam savam sākotnējam ideālam.
Mēs esam tajā posmā, kad jāpaliek uzticamam saviem sākotnējiem ideāliem. Dievs, mūsu sākotnējais ideāls ir „Dievs, svētī Latviju!”.
Tev nav jākaunas par to, ka tu esi latvietis un par to, ka pirmkārt, tu esi kristietis, jo mūsu nozīme Latvijai ir izšķirošā.
Ak, Kungs, Tu zini visas tās šausmas, ko ir piedzīvojusi mūsu tauta. Dievs, Tu izglābi mani, atbrīvoji un dziedināji mani. Tu izredzēji mani. Tu esi pacēlis cilvēkus, Dieva bērnus, savus kareivjus, kas nes Tavu patiesību un tur Tavu karogu, kas pulcē tautu – Latvijas tautu zem viena karoga, zem Tava karoga, Kungs. Jo Tu esi mūsu karogs, Dievs. Es lūdzu, lai mūsu latviešu tauta apzinās, kam viņi ir radīta. Ka viņi apzinās, kas ir tas ceļš, kā iegūt brīvību, kas ir viņu saknes. Dievs, lai viņi apzinās savu Radītāju un Tēvu, ka viņi nav bāreņi. Lai viņi apzinās šo brīnišķīgo himnu, ko mēs dziedam, jēgu šiem vārdiem – Dievs, svētī Latviju! Tēvs, es lūdzu, ka es un mana draudze, ka mēs ejam, cīnāmies un lūdzam. Ka mēs šajā labklājības laikā, laikā, kad jaunajai paaudzei aizmirstas no kurienes viņi un viņu senči ir nākuši, kādā verdzībā ir dzīvojuši. Dievs, ka mēs pastāvam uzticami sākotnējiem ideāliem. Dievs, Tu esi mūsu valsts dibinātājs. Es šodien proklamēju jeb svinīgi paziņoju Kristus valstību Latvijā! Mēs proklamējam Kristus valstību Latvijā! Brīvība! Un mēs izcīnīsim un paliksim uzticami savai proklamācijai, saviem tēviem. Aleluja! Jo mēs zinām savas saknes un noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs noliekam slavu un godu Kristu, Tavā priekšā! Aleluja! Mēs noliekam slavu un godu visu to cilvēku priekšā, kas ir nesuši Tavu labo vēsti mums, latviešu tautai. Aleluja!”
Jelgavas Sv. Annas katedrālē skanēja latviešu komponistu kora mūzika
Ventspils: 18. novembra ekumeniskais dievkalpojums Ventspils luterāņu baznīcā – mācītāju svētrunas.
Ventspils luterāņu baznīcā sapulcējušies pateicās Dievam par brīvību. Atgādinot divas svarīgas lietas Dieva doto iespēju un vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu un likumiem saskaņā ar Viņa tiesisko taisnību. Var vēlētries daudz ko bet bez Dieva noliktās kārtības un ja tā netiks īstenota tautā un valsts gribā, tad mūsu nodomi aizies kā mākoņi vējā. Raugoties uz nākotni ar cerību ko to Dievs devis mums neatkarībā, svarīgi lai mēs Deva doto nodomu ierakstītu savās sirdīs.
Talsu baptistu draudze: „Dzimuši brīvībai” Svētrunu saka M.Gruzniņš. (video)
Brīvība ir valstiskas nozīmes. Patīkami, ka tagad mēs varam justies arī brīvi garīgi. Centrālā vēsts ir par to, ka savulaik Cilvēki devās prom no Latvijas, lai būtu brīvi garīgā nozīmē. Domāju, ka nebija tik daudz bailes par to, ka tiks apspiesti un atņemts īpašums, bet gan par to, ka garīgā brīvība tiks ierobežota.
Mācītājs Latvijas brīvību salīdzina ar ASV filmu „Dzimuši brīvībai”. Mādcītājs kavējās filmas saturā, kurā kāda ģimene dzīvojoša Kenijā pieņēma savā aizgādībā trīs mazus lauvēnus. Gimene iestājas par lauvēnu dzīvību, jo ASV, ja kāda lauva uzbrūk cilvēkam, tad tā tiek nošauta. Ģimene saskārās ar šādu situāciju. Rezultātā uzbrukuma laikā lauvu tēvs un māte tika nogalināti. Filma 60 gados bija populāra, tajā nav asiņainu kadru. Tajā nav attēlots kā lauvas tiek nogalinātas.
Lauvēni paaugušies tika atdoti zooloģiskajam dārzam, taču viens no tiem tika paturēts. Ģimenes māte apņēmās lauvu pieradināt savvaļas apstākļiem, lai palaistu to brīvībā. Sieviete to darīja viena iemesla dēļ. Viņa teica: „šī lauva dzimusi brīvībai.”
Filma noslēdzās ar to, ka mērķis bija īstenots. Tas ir salīdzinājums ar to, kā mēs esam piedzimuši šajā pasaulē. Piedzimuši brīvā valstī, taču piedzimuši arī grēka verdzībai. Tāpēc, katrā no mums ir kaut kas tāds, kas ilgojas pēc brīvības. Brīvībai no kauna un vainas, kas pagātnē ir bijis. Veids kā kļūt brīvam.
Mācītājs min piemēru no Bībeles par Nikodēmu un Jēzus sarunu. Nikodēms jautāja Jēzum, kā var iegūt brīvību no grēka, Jēzus atbildēja, piedzimstot no augšas. Kad mēs saskaramies ar Dievu lūgšanās, tad iegūstam brīvību.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā