Juvenīlais artrīts ir slimība, kas var parādīties bērniem līdz 16 gadu vecumam. Tas ir locītavu iekaisums, kā rezultātā veidojas pietūkums, sāpes un kustību ierobežojumi. Šīs slimības cēloņi vēl nav īsti noskaidroti,-ziņo spektrs.com/draudze “Kristus paaulei”, Vēsmas Lazdiņas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Vēsmai artrīts nebija nekāds jaunums – viņas ģimenē tas pāriet no paaudzes paaudzē, arī mammai un vecmāmiņai tika konstatēta šī nepatīkamā diagnoze.

Vēsma iesāk ar kādu atgadījumu bērnībā: “Atceros, kad man bija astoņi gadi, aizbraucu uz jūru. Man vienmēr ir ļoti paticis ūdens, tādēļ daudz laika pavadīju peldoties. Tajā dienā biju pamatīgi nosalusi, un mamma teica, lai lienu ārā no ūdens, ko nevēlējos darīt. Nākamajā dienā pamodos ar stiprām sāpēm locītavās, viena kāja bija tā saliekusies, ka nevarēju to normāli iztaisnot. Vecāki saprata, ka tas ir nopietni, un mēs devāmies pie ārsta. Mediķi man konstatēja juvenīlo artrītu.”

Ar juvenīlo artrītu slimoja arī manā ģimenē, un tad, kad man to konstatēja, mamma saprata, ka cēlonis ir iedzimtība. Vēršoties pēc palīdzības slimnīcā, man deva daudz zāļu, lai samazinātu iekaisumu un sāpes. Ārsti īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc man ir šī slimība. Pēc slimnīcas lietoju dažādus medikamentus un vitamīnus, lai novērstu simptomus, taču problēmu tas neatrisināja. Par spīti visiem medikamentiem, man ik pa laikam bija sāpes locītavās, sirdī un es nevarēju veikt straujas kustības, paskriet vai ilgi staigāt. Šī iemesla dēļ skolā mani atbrīvoja no sporta nodarbībām. Nevarēju pietupties, jo sāpēja locītavas, straujākas kustības izraisīja diskomfortu, tāpēc man bieži nācās apsēsties un atpūsties. Bērnībā šos simptomus manīju ne tikai kājās, bet arī plecos. Regulārās sāpes un diskomforts traucēja normāli dzīvot, taču ar laiku es ar to samierinājos. Pēc diviem vai trīs gadiem pretsāpju medikamentus vairs nelietoju, jo neredzēju jēgu.

Lai gan es biju piedzimusi kristīgā ģimenē, tomēr draudzē, kuru tolaik apmeklējām, nemācīja par to, ka Dievs var dziedināt. Līdz ar to mana mamma šo slimību uzskatīja par nolemtību, ar ko jāsamierinās. Es pati vienmēr esmu ticējusi Dievam, bērnībā gāju uz draudzi, piedalījos dažādās draudzes aktivitātēs, reizēm lasīju Bībeli vai lūdzu Dievu. Tā kā nebiju izveidojusi tuvas attiecības ar Dievu, tad nezināju, ka Dieva griba ir dziedināt. Biju gan lūgusi, lai Viņš palīdz sadzīvot ar šo slimību, tomēr neticēju, ka Dievs dziedina.

Ar laiku pārcēlos uz dzīvi citā pilsētā, kur vairs nevarēju apmeklēt iepriekšējo draudzi, tādēļ ik pa laikam devos uz kādu citu. Laikā, kad dzīvoju Rīgā, man internetā uzrakstīja kāda sieviete un uzaicināja mani uz mājas grupiņu draudzē „Kristus Pasaulei”. Tā kā toreiz man bija vēlme atrast savu garīgo ģimeni, tad izlēmu aiziet. Mājas grupiņā man ļoti patika atmosfēra un cilvēki. Sāku ik pa reizei nākt gan uz grupiņām, gan dievkalpojumiem. Šajā draudzē mācītājs mācīja par to, ka Dieva griba ir, lai katrs cilvēks nododas Dievam un ir dziedināts, jo tas ir rakstīts Viņa vārdā. Apmeklējot draudzi arvien biežāk, nolēmu veidot arī attiecības ar Dievu – sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, ko agrāk neuzskatīju par tik nozīmīgu. Tas man palīdzēja vairāk iepazīt Jēzu un Viņa gribu. Beidzot sāku ticēt un lūgt par savu dziedināšanu, par mani tika aizlūgts arī mājas grupiņā. Pēc laika gribēju nodoties Dievam vēl vairāk un atvēru arī savu mājas grupiņu, kurā kalpoju un palīdzu cilvēkiem. Dievs savā vārdā saka – ja mēs darbosimies Viņa lietās, tad Viņš atrisinās mūsu problēmas. Manā sirdī vienmēr ir bijusi vēlēšanās kalpot Dievam un cilvēkiem, palīdzot viņiem iepazīt Jēzu un dzīvot pilnvērtīgu un veiksmīgu dzīvi. Koncentrējoties uz attiecībām ar Dievu un darot Viņa darbu, es vienā brīdī pamanīju, ka sāpes ir izzudušas. Pirms laika biju iesākusi arī nodarboties ar sportu, kas mani ļoti saistīja jau kopš bērnības – „power lifting” jeb smagatlētiku. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, es tik ļoti vēlējos to darīt, ka sākumā vingrinājumus veicu ar lielu piepūli par spīti visām sāpēm. Ārsts apgalvoja, ka es nekad nevarēšu nopietni nodarboties ar sportu, kur nu vēl tādā mērā! Taču ar laiku, esot draudzē un kalpojot Dievam, es vairs nejutu ne sāpes, ne diskomfortu, pat sportojot nē. Kad es to pamanīju, mani pārņēma milzīgs prieks, jo sapratu, ka esmu dziedināta! Es ievēroju, ka varu darīt lietas, kas agrāk sagādāja grūtības. Ja iepriekš pietupšanās izraisīja sāpes un stīvumu, tad tagad pietupienus veicu, cilājot smagsvarus bez sāpēm. Ja sākumā pēc treniņa kājām, es varēju veselu nedēļu palikt mājās, jo nespēju paiet, tad šobrīd man vairs nav šādu problēmu. Arī ikdienā varu veikt straujas kustības, ātri iet, nostaigāt lielus ceļa gabalus, neizjūtot nekādus slimības simptomus. Sāpes sirdī arī ir pazudušas, jūtos enerģiska un vesela.

Ikvienam, kurš vēlas būt dziedināts, iesaku nodoties Dievam, kalpot cilvēkiem, jo Viņš vienmēr atrisina mūsu problēmas, ja meklējam Viņu un esam uzticami visās lietās!”