Līdz šim nolemts: 30 miljoni Zemkopības ministrijai, proti, lauksaimnieku atbalstīšanai. 7miljoni-demografijas stiprināšanai, 13 miljoni Kultūras ministrijai-kultūras darbinieku atalgojuma palielināšanai, 8miljoni zinātnei. Mediķiem solītais algas pieaugums visticamāk netiks piešķirts, taču plānots palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām.

SPEKTRS: Krēsliņa kungs, īpaši ņemot vērā, ka Jūs esat Dienesta NBS  brig. ģenerālis(atv.) Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītājs, Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors, kā arī grāmatu autors un bijis pieredzējis politiķis, raugoties uz budžeta plānošanas sistēmu Latvijā. Kādi +/-?

Kārlis Krēsliņš. Izpildvara – Ministru kabinets kopumā veiksmīgi gatavo nākamā gada budžeta projektu. Pirmkārt, Latvijā ir izveidojusies situācija, kurā visas koalīcijas partijas ir ieinteresētas saglabāt šo koalīciju. Otrkārt, premjerministra spējas veikt izcilu komunikāciju starp dažādām politiskajām partijām, sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību.

Tas bija diezgan neparasti, ka politiskais spēks “Jaunā Vienotība” (J/V) ar mazāko pārstāvniecību Saeimā ieguva atslēgas MK amatus (premjerministra, FM un AM) un atbilstoši partijas reitinga straujāko un lielāko pieaugumu, salīdzinot ar citām koalīcijas partijām.

Papildus var atzīmēt “J/V” labos panākumus Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tas ir piemērs veiksmīgai partijas sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem. Tas ir piemērs, ka cilvēku apziņā ir iekodēts, ka, neraugoties uz pasaules ekonomisko krīzi, Latvijai bija “veiksmes stāsts” un tās autors bija Valdis Dombrovskis. Maz tiek stāstīts par valsts parāda pieaugumu no ~1 līdz 10 miljardiem eiro, un tas ir apmēram 10 gadu laikā. Mēs diskutējām par ātrajiem kredītiem, ka cilvēki neapdomīgi aizņemas, bet vai valsts nerāda piemēru?

Šajā situācijā ir cerības saglabāt koalīciju un apstiprināt budžetu, kas ar lielu varbūtību būs nosacīti labs, bet Latvijas iedzīvotājiem un pašiem deputātiem tas ir maz saprotams. Parastajiem iedzīvotājiem ir priekšstats, ka budžets ir politisko partiju solījumu, ambīciju izpildes budžets.

BUDŽETS. Vienmēr ļoti aktuāls jautājums, bet iedzīvotājiem neskaidro lietas būtību. Pirmkārt, IKP pieaug, un tas ir normāli, tikai valsts vadībai jārūpējas par tā pieauguma tempu un budžeta daļu no IKP.

Latvijā budžetā nonāk mazāk nekā 1/3 no IKP (bija ~30% no IKP). Tā ir ļoti nopietna problēma. AM saņem 2% no IKP, un tā ir NATO valstu vienošanās. Citām ministrijām neļauj pamatoti pieprasīt finansējumu no IKP, pamatojoties uz citu valstu pieredzi. Piemēram, vienā valstī budžets ir 30% no IKP, bet kaimiņvalstī 40% no IKP, tad nevar izmantot vienādu finanšu procentuālo sadali no IKP starp nozarēm. Vajag salīdzināt, cik % no budžeta tiek iedalīti konkrētai nozarei.

Valsts vadībai jāpaskaidro, kādēļ mūsu budžetā nonāk tikai trešdaļa no IKP, un jārisina uzdevums, kā to palielināt. Tas ļautu būtiski palielināt budžetu. Piemēram, budžetā ieņemtu par 6% vairāk no IKP, kā tas ir citās valstīs. Ja IKP ir 30 miljardi, tad budžets pieaugtu par ~1,8 miljardiem eiro. Tad varētu apmierināt nākamā gada ministriju pieprasījumus.

KONCEPTUĀLI. Valstī jābūt ilgtermiņa, vidēja termiņa un viena gada attīstības plānam (budžetam). Tāda sistēma tika izveidota NBS [1], jo 90. gados eksperti pārmeta Latvijas Bruņotajiem spēkiem, sākumā AS un Zemessardzei, bet vēlāk Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), ka nav attīstības plānu un atbilstoši loģiski pamatota aizsardzības budžeta pieprasīšana un tērēšana.

Man piedāvāja NBS štāba priekšnieka amatu un es piekritu, jo zināju, kas ir jādara. 1999. gadā izveidoju Politikas un plānošanas (J-5) departamentu un uzņēmos tā vadību. Dažu mēnešu laikā izveidojām plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmu (PPBS). Tā vēlāk tika atzīta par paraugu valstīm, kas gatavoja savus Rīcības plānus dalībai NATO (RPDN) jeb MAP.

Sistēma sastāvēja no ilgtermiņā – 12 gadu NBS attīstības plāna DOK-1, vidēja – 4 gadu attīstības plāna DOK-2 un viena gada attīstības plāna DOK-3. Sākotnēji AM vadība neizprata šo plānošanas sistēmu. Ministrs man jautāja, kas tas par plānu DOK-1, kur nav aprēķināti nepieciešamie finanšu resursi.

Mana atbilde bija, ka DOK-1 ir konceptuāls plāns, kas nosacīti nosaka, uz kurieni ejam – uz “Maskavu, Helsinkiem vai Briseli”. 2000. gada 11. jūlijā MK pirmo reizi apstiprināja DOK-1. Es sāku pildīt NBS AŠ priekšnieka amatu 2000.-2004. gadā, kad Latvija stājās un veiksmīgi iestājās NATO. DOK-2 bija RPDN jeb MAP līdzīga struktūra – 4 gadu attīstības plāns, redzējums un viena gada budžets, tā realizācija un izpilde.

Tika paredzēts ka, sanākot jaunajai Saeimai, tā precizē šos plānus, pirmkārt, DOK-1. Kā tas Latvijā bieži notiek, iestājāmies NATO, un 2000. gadā pieņemtais ilgtermiņa attīstības plāns DOK-1 netika pārskatīts 12 gadus. Es aizgāju dienēt NAA rektora amatā un 2005. gadā aizgāju no dienesta NBS.

Veidojot valsts budžetu, noteikti vajag to sasaistīt ar attīstības plāniem. Formāli it kā tas viss ir, bet, par nožēlu, praksē netiek izmantotas šīs iespējas, jo pārsvaru ņem politiskās ambīcijas.

SPEKTRS: Par politiskām ambīcijām, kā tas ir iespējams, ka izpildvara burtiski diktē savas intereses lēmējvarai? Jaunākais piemērs ir Atkritumu izvešanas sāga. VARAM, reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, ir pieprasījusi informāciju no RD. Spriežot pēc VARAM mājas lapā norādītā: „Ministrija secina, ka pirms iedzīvotāji tiek aicināti pārslēgt līgumu ar jauno atkritumu apsaimniekotāju A/S “Tīrīga”, pašvaldība nav aktualizējusi vai izdevusi jaunus saistošos noteikumus, kas saskaņoti ar VARAM. Saistošajiem noteikumiem ir jābūt vērstiem uz to, lai iedzīvotājus nodrošinātu ar vienlīdzīgiem pakalpojumiem.

K. Krēsliņš: Pārmaiņas iespējamas tad, kad izpildvara nesēdēs kopā ar lēmējvaru valdībā. Pirmkārt, nekas nemainīsies, kamēr koalīcijas padome jeb citādāk nosaukta struktūra, kuru vada Ministru prezidents un kurā piedalās Saeimas pozīciju politisko partiju pārstāvji un daži izpildvaras pārstāvji, lems par izpildvaras risināmiem uzdevumiem un pieņems lēmumus, kā balsot Saeimā par būtiskiem jautājumiem.

Otrkārt, ko un kā darīt? Veidot profesionālu Ministru kabinetu. Ministrus izvēlas premjerministrs un apstiprina Saeima. Premjerministrs un ministri Saeimā sniedz pārskatu par savu darbu, par apstiprināto plānu izpildi.

Treškārt, Saeimā ir koalīcijas padome, kuru veido pozīcijā esošās politiskās partijas, kas saskaņo savas aktivitātes.

SPEKTRS: Jūs teicāt, ka vajag atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras. Kā tas darbotos realitātē?

K. Krēsliņš: Pirmkārt, izpildvara izstrādā ilgtermiņa, vidēja termiņa (Valdības deklarācija) un viena gada (budžetu) attīstības plānu projektus, kas tiek detalizētāk izdiskutēti un apstiprināti Saeimā. Būtiski ir diskusiju laikā parādīt katras politiskās partijas un atsevišķu deputātu aktivitātes savu solījumu izpildē, pieņemot šos attīstības plānus.

Otrkārt, izpildvara realizē pieņemtos plānus. Ja rodas nepieciešamība, izpildvara var rosināt normatīvo aktu, likumu grozījumus un iesniedz savus priekšlikumus Saeimā, kur tie tiek apspriesti un pieņemti, ja tas palīdz realizēt pieņemtos plānus.

Treškārt, Saeimā ir, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības komisija, kas var skatīt Latvijas attīstību ilgtermiņā. Piemēram, Ķīna plāno savu attīstību 50 un 100 gadu griezumā. Komisijai būtisks uzdevums būtu saprast un plānot Latvijas vietu gan ES, gan pasaulē un, ņemot to vērā, koriģēt Latvijas ilgtermiņa attīstības plānu.

SPEKTRS: (2012. gadā stājās spēkā grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas paredz partiju daļēju finansēšanu no valsts budžeta. Kaut gan likumprojekta anotācijā ir teikts, ka “grozījumu mērķis ir samazināt partiju atkarību no ziedotājiem”, taču secinājums ir skaidrs, ka administrācijas finansiāla nodrošināšana ir gaužām par maz, lai mazinātu ziedotāju ietekmi.

Patlaban Krišjāņa Kariņa valdības rīcības plānā noteikts: Tieslietu ministrijai (TM) kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) līdz 2020. gada 31. martam jāizstrādā grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, lai palielinātu valsts finansējumu politiskajām partijām līdz Baltijas valstu vidējam līmenim, no kura tas patlaban ievērojami atpaliek. 

Atzinumā , kuru sagatavojusi TM, norādīts: “Aptuvens modelējums liecina, ka 2018. gadā politiskai partijai, kurai ir vismaz 500 biedru, varētu būtu nepieciešami aptuveni 190 000 eiro tam, lai nodrošinātu savu pamatdarbību gadā, kad nav vēlēšanu.”

Vai grozījumu mērķis – partiju finansiālās atkarības mazināšana – būs sasniegta?

Kārlis Krēsliņš: Daļēji. Kamēr likumdošanas un izpildvaras nav atdalītas, kamēr ministri ir politisko partiju pārstāvji, kuriem bieži pirmajā vietā ir partijas intereses un otrajā vietā paliek viņu vadīto ministriju intereses, tikmēr bizness meklēs iespējas finansēt par nozari atbildīgo politisko partiju un lobēt savas intereses.

Ja ministriju vadītu šīs nozares labākais menedžeris – zinātājs un vadītājs, kas nav poliskās partijas pārstāvis jeb kas uz laiku ir apstādinājis savu darbību politiskajā partijā, tad biznesam nebūtu motivācijas ziedot politiskajām partijām, sagaidot savu interešu lobēšanu. Ziedotu tām politiskajām partijām, kas, pēc viņu domām, deklarē un realizē biznesam un cilvēkiem labvēlīgu politiku.