Par nacionālas valsts nozīmi 1904. gadā formulēja Miķelis Valters (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, (1918—1919) jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem.): „Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kurām izplūst šī valsts vara. Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās.”

Ceturtais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis bija viens no vadošajiem politiķiem, kas 1918.gadā stāvēja pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa. Viņa nopelni šīs valsts izveidē ir īpaši vienreizīgi un neapstrīdami. Jaunā nacionālā Latvijas valsts bija tieši viņa svarīgākais un vēsturiski neizzūdošākais devums latviešu tautai.

Vai nacionālas valsts nozīme ir stiprinājusies arī mūsdienu Latvijas valsts varas struktūrās un ir pietiekami skaidra un iemūžināta sabiedrības sirdī kopumā, cenšas noskaidrot jaunās paaudzes politiķis Raivis Zeltīts ar savas grāmatas „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai” starpniecību.

Raivis Zeltīts ir Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK ģenerālsekretārs un valdes loceklis. Deputāts Mārupes novadā. Kultūras ministrijas ārštata padomnieks kultūras un izglītības sadarbības projektu jautājumos.

23. augustā 17:30, Latvijas Kara muzejā, Rīgā, norisināsies Raivja Zeltīta grāmatas “Par Nacionālu Valsti” atvēršana.

SPEKTRS: Cik Jums ir gadu?

Raivis Zeltīts: Man ir 25 gadi.

SPEKTRS: Un jau grāmata. Nopietns izaicinājums tik jaunā vecumā. Droši vien ar daudzu gadu pieredzi politiķi neuzdrošinātos sarakstīt grāmatu, ja nu, vienīgi pašreklamēšanās un „attīrīšanās” nolūkos. Vai tiešām tik daudz sakrājies dažos gados darbojoties Latvijas politiskā, ka novērojumi jāatspoguļo grāmatā?

Raivis Zeltīts: Par sevi nekad neesmu domājis kā par ciparu un to, ko šis cipars var nozīmēt citiem. Man ir savas pārdomas un pieredze, ko esmu uzkrājis, kas arī ir pamatā šai grāmatai. Tā ir viena grāmatas puse. Otra puse ir vairāk teorētisks apcerējums par situāciju, kurā Latvija atrodas šobrīd, ko darīt latviešu nacionālistiem. Septiņos gados, kas pavadīti politikā, ir izkristalizējušās noteiktas atziņas un novērojumi, kurus centos koncentrētā veidā iekļaut grāmatā.

SPEKTRS: Mārupes Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs par Jums teica: „“Raivis Zeltīts ir ļoti atbildīgs deputāts ar augstu atbildības sajūtu. Domāju, ka viņš arī savā politiskajā izaugsmē virzīsies uz augstāku atbildības slieksni. Ir saikne ar valdību un Saeimu – šādus cilvēkus ir grūti atrast.” Jūs esat deputāts Mārupes novadā, kā praktiski izpaužas Jūsu augstā atbildības sajūta un kādi ir panākumi?

Raivis Zeltīts: Pirmkārt, paldies priekšsēdētāja kungam par labajiem vārdiem. Es ceru, ka mana rīcība tam arī atbilst, vismaz cenšos, lai tas tā būtu. Nebūtu manā stilā stāstīt par to, cik esmu atbildīgs, labs utml. Drošvien, ka Bojāra kunga teiktais radies tajā pieredzē, kas veidojusies strādājot kopā Mārupes domē, kur katrs jautājums tiek izskatīts pēc būtības, vienmēr balsojot pēc patiesās pārliecības, nevis veidojot politisku šovu sēžu laikā. Ja konkrētāk, tad lepojos ar manis izveidoto Nacionālās apvienības Mārupes nodaļu, kas ir aizsākusi vairākus patriotiskus pasākumus novadā, kas jau ir kļuvuši par novada tradīciju un šobrīd tie ir daļa no ikgadējo pasākumu kalendāra. Tās nav tikai svinības, bet daļa no novada identitātes stiprināšanas kā latviskam un pārtikušam novadam, kas varētu būt ideālās Latvijas neliels modelis. Šie ir pasākumi, kurus apmeklē ģimenes ar bērniem, tā veidojot nākamo patriotu paaudzi. Lepojos arī, ka NA deputātu kritikā ieklausās un to ņem vērā, kaut arī esam divi no 17 deputātiem. Piemēram, novada ceļu apsaimniekošanas kārtībā, kas pēdējo 4 gadu laikā ir uzlabojusies. Protams, darāmā vēl ir daudz.

S: Jūs esat Kultūras ministres padomnieks. Vai Jūs varētu lūdzu paskaidrot, kādus tieši padomus esat sniedzis Kultūras ministrei un ko īsti nozīmē vārds padomnieks?

R. Zeltīts: Kultūras ministrijā darbojos pamatā ar simtgades jautājumiem – Latvijas Skolas somas projektu, jauniešu aktivitātēm simtgades kontekstā. Padomnieks ir ne vairāk kā oficiālais amata nosaukums, tas burtiski nenozīmē, ka mans darbs ir nemitīgi dot padomus kā rīkoties vienā vai citā jautājumā. No ministres visbiežāk varu mācīties vairāk es pats un tas īstenībā ir liels gods strādāt ar cilvēku no kā var daudz mācīties.

S: Atgriežoties pie grāmatas. Jāatzīst, ka grāmata ir viegli lasāma, noteikti būtu labi uztverama un piemērota jauniešu auditorijai. It sevišķi, ka ir skaidri atspoguļoti ideoloģiskie virzieni. Ne tikai teorētiski kā tas būtu mācību grāmatā, bet arī praktiski ŠODIEN valdošie Latvijas politikā. Grāmatā aprakstītā realitāte, manuprāt, ir baisa, neticami, ka tā tas notiek joprojām pēc 27 neatkarības gadiem. Kā sagaidīt Latvijas simtgadi?

R. Z.: Paldies, viens no mērķiem bija rakstīt pēc iespējas vienkāršāk un koncentrētāk, lai nacionālisma idejas būtu vieglāk uztveramas tieši jauniešu auditorijai. Latvijas simtgade noteikti ir būtisks pieturas punkts mūsu valsts vēsturē. Tajā mēs varēsim patiesi izvērtēt to, ko esam paveikuši kopš 1991. gada, bet arī kopš 1918. gada. Būs spēki, kuri centīsies vēstīt, ka nekas mums nav sanācis un Latvijai nav iemesla neko svinēt. Tam jau vienmēr var atrast pamatojumus, jo mums apkārt notiek tik daudz nejēdzību, ko daudzi mediji savukārt mīl izcelt kā galveno. Viens no maniem aicinājumiem ar šīs grāmatas starpniecību ir atzīt un pieņemt, ka Latvijai ir problēmas, bet neapstāties ar to. Daudz svarīgāk par problēmu konstatāciju ir apņēmība uzlabot valsti, apzinoties, ka latvieši ir spējīgi paveikt lielas un ievērojamas lietas. Viss ir iespējams. Tas ir viens vēstījums.

Par simtgadi runājot, 2018. gadā arī būs Saeimas vēlēšanas, uz kurām šobrīd notiek ievērojamu spēku pārgrupēšanās, kuru galvenais uzdevums ir izraisīt maksimālu haosu latvisko partiju nišā, lai “Saskaņa” būtu kā “stabilitātes garants”. Krievija ar demokrātiskām metodēm dotu spēcīgu triecienu NATO vājākajā posmā. Tā būtu vēsturiska katastrofa, ko mēs nedrīkstam pieļaut, jo pēc tam atbrīvoties no pro-krieviskas valdības var jau tikai ar daudz lielākiem upuriem, ko parādīja notikumi Ukrainā. Ceru, ka mana grāmata kalpos kā mobilizējošs moments latviešu patriotiem pirms izšķirošā 2018. gada.

S: Politiskā elite ir viena lieta, bet kā būt ar smago birokrātisko aparātu, kad tauta skaidri redz, kā par sabiedrības interesēm iestājas valsts neatkarīgās institūcijas: Tiesībsargs, Latvijas Valsts kontrole, KNAB, Valsts Valodas Centrs un citas, kurām kā izrādās ir tikai rekomendējoša ietekme, no vienas puses pareizas lietas risina, piemēram, Valsts kontrole Rīgas Domei norāda, ka nav pareizi par nodokļu maksātāju naudu ražot pudeļu ūdeni „ Aqua Riga”, bet tās netiek atrisinātas, kā Jūs sakāt politiskās elites dēļ, kuras principā neko neņem vērā. Sabiedrībasprāt pareizās un labās lietas iestrēgst, slēpjoties birokrātiskajos dokumentos. No otras puses arī šīs iestādes tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc viļoties cilvēki runā: „Kāpēc šādas iestādes ir vajadzīgas, kuras principā neko nespēj panākt darbojoties sabiedrības interesēs?”

R. Z. :Politiskās elites caurvij visas šīs institūcijas. Bieži vien šķiet pilnīgi vājprātīgi tas, kas notiek, piemēram, KNABā, kur viena Strīķe tiek trīs reizes atlaista, tad atkal pieņemta darbā, jo priekšnieks viņu nevēlas par darbinieci, bet ir spēki, kuriem viņu tur vajag. Tas ir viens piemērs tam, kā politiskās elites izmanto valsts institūcijas savu interešu realizēšanai, bet, kad šīs intereses saduras, tad iestājas tāda kā paralīze un cietēji esam mēs visi. Iespējams, ka valsts ierēdniecību un birokrātisko aparātu varētu izdalīt vēl kā atsevišķu eliti, t.i. bez ideoloģisko eliti. Un tam arī ir savi iemesli – politisko partiju cīņas, kas parasti iekļaujas četru gadu ciklā, neļauj izveidot stabilu valsts pārvaldi. Tāpēc valsts pārvalde daļēji pati kļūst autonoma, kļūst bieži vien ietekmīgāka par vēlēto valsts varu. Jo, protams, ka ierēdnis, kas kādā iestādē ir strādājis 15 vai 20 gadus, uzskatīs, ka ir gudrāks savā jomā par svarcēlāju vai mūziķi, kas ir ievēlēts, jo ir populārs dabūja daudz plusiņu no vēlētājiem. Tāpēc politiķi nemaz nav tik vareni, kā daudziem šķiet un birokrātiskais aparāts ir kā tāda paralēlā pasaule, kas var arī bremzēt kādus lēmumus vai reformas, jo jebkuras pārmaiņas, protams, nes savus riskus šai te stabilajai, bet reizēm stagnātiskajai birokrātiskajai struktūrai. Kā redzams Strīķes un Sudrabas piemērā, tad valsts institūcijas tiek izmantotas politiskā kapitāla veidošanai, lai varētu startēt lielajā politikā. Tas nozīmē, ka lēmumi būs nevis kvalitatīvi, bet gan populistiski. Piemēram, nevis noķert vainīgos, bet nopludināt krimināllietas materiālus. Tas patiesībā ir traģiski.

S: Kāds ir risinājums?

R. Z: Tā ir šī nacionālkonservatīvā elite, kas, manuprāt, vienīgā var izveidot veselīgu valsti. Tas, ko aprakstīju iepriekš, nav veselīga valsts. Ja cilvēkam labā roka nezina, ko dara kreisā, galvā skan vairākas balsis un ir traucēta normāla, veselīga savu interešu realizācija, tad to mēs nesaucam par veselu cilvēku. Karojošās elites un institūcijas, kas dzīvo savu dzīvi, ir šizofrēniska situācija. Nacionālkonservatīvās elites uzdevums nav tikai latviešu valodas vai kultūras aizsardzība, bet arī veselīgas valsts izveide, kura funkcionē kā organisms, kur katra institūcija ir nepieciešama kopumam, bet ievēro šī kopuma mērķi, virzienu un intereses. Tas, starp citu, arī ir jautājums – kas tad ir Latvijas mērķi un intereses? Šobrīd tas nav definēts. Valstiski mērķi nevar būt “ieviest eiro” vai “Latvijas prezidentūra ES”. Šī mērķa definēšana ir nacionālkonservatīvās elites cits svarīgs uzdevums. To visu, protams, ir viegli teikt, bet tas ir projekts, kas nozīmē desmitgades ilgu darbu. Ko darīt sabiedrībai? Atbilde būs varbūt neapmierinoša, bet man svarīgāk teikt to, ko uzskatu par patiesu. Kamēr sabiedrība politikā iesaistīsies tikai fragmentāri, tikmēr viss turpinās savu ierasto gaitu. Kāpēc gan lai kaut kas tāpat vien mainītos? Nepietiek ar pastāvošās varas kritiku. Patriotiski domājošiem latviešiem pašiem ir jākļūst par pastāvošo varu. Tad arī lietas sāks mainīties uz labo pusi. Nav cita ceļa. Vai kā minimums – ja paši neiesaistās, tad jāatbalsta tie, kas ir izvēlējušies mesties iekšā šajā cīņā, ko sauc par politiku. Jo kādam jau tas darbiņš ir jādara.

Līdzīga ziņa:

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai”