Tēmu par homoseksuālismu vairs nevar ignorēt. Ir baznīcas, kas aizver acis, cerot, ka tā pazudīs pati no sevis. Atrodas tādi mācītāji, kuri izvēlas par to nerunāt, attaisnojoties ar Bībelē aprakstītajiem gaidāmajiem pēdējiem laikiem.

Kāds draudzes mācītājs saka, ka Bībelē esot teikts: „Un, tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” (Mat.24: 12) Taču, tālāk neseko vārdi: „Tāpēc padodieties ļaunumam, jo tāpat neko nepanāksiet. Tam tā ir jābūt! Pieņemiet to! Tas tā paredzēts!”
Gluži otrādi, tālāk seko vārdi: „Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!” (Mat.24: 13) Savukārt citi garīgie līderi acīmredzot baidās no politiskās un juridiskās vajāšanas. Nedrīkstot par to runāt, politkorektuma dēļ. Droši vien cienījamie mācītāji Latviju sajaukuši ar Ameriku, taču, lai tas paliek..

Vien jāatgādina, ka Bībelē arī teikts: „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2.Tim. 1:7)

Kamēr tiek meklētas atrunas Bībelē vai likumdošanā, tikmēr mūslaiku kultūra aizvien uzstājīgāk un skaļāk uzrāda augošo un komplicēto problēmu. Jo ir teikts:” ja šie [baznīca] klusēs, tad akmeņi brēks.”(Lūk.19:40)
Homoseksuālisma propaganda valstīs iet savu gaitu. Amerikā par homoseksuālisma propagandas nosodīšanu un pretošanos tai, soda ar brīvības atņemšanu. Kā tas varēja notikt ar tik lielām mega-baznīcu pastāvēšanu, kurās vienkopus konferencēs savācās miljoniem ticīgo? Varbūt atbilde vienkārša: kompromiss un garām palaistais laiks.
Latvijā no jauna izplešas homoseksuālisma propaganda. Sabiedriskā mēdija programmā „Aizliegtais paņēmiens” 
par ģimenes vērtību uzturētāju naudu, veikta propaganda pārraides laikā. Kāpēc? Jo sabiedrībā tiek vākti paraksti „Par grozījumiem bērnu tiesību aizsardzības likumā.” 

Savādi noraudzīties, ka programmas darbinieki intervējuši kādu mācītāju ar slepeno kameru, it kā viņš nepateiktu to pašu atklātā intervijā, kameras priekšā. Izvēlētā tēma jaušama ar tendenciozu pieskaņu un vienpusēju problēmas attēlošanu. Programmas laikā tika aicināts studijā esošajam mācītājam noklusēt, kad katra žurnālista izteiktā doma, pati par sevi lika pielabot neprecizitātes. Taču, kad mācītājs nerimās un aicināja runāt par tēmu, nevis vilkt paralēlas ar citām, tādējādi provocējot skatītājus ar dezorientējošu asociācijas palīdzību, tad žurnālists kaunināja mācītāju, prasot no viņa cieņu. Taču jāatgādina, ka kāds gudrs cilvēks reiz teica: „Cieņa ir jānopelna!” Mācītājs skaidroja, ka ir normālas lietas un ir nenormālas lietas. Un homoseksuālisms nav norma. Taču žurnālists kariķēja mācītāju un pretnostatīja jautājumu, sakot: „Tātad, kad jaunietis izdarītu pašnāvību, Jūs uzskatītu, ka tas ir normāli.” Savukārt mācītājs skaidroja, ka ir normāla seksualitāte un ir nenormāla seksualitāte… No mācītāja atbildes žurnālists secināja, ka jaunietim ir jāiet uz mežu un jāpakaras. Skatoties programmu radās priekšstats, ka žurnālists sapinās savos ātri izdarītajos secinājumos.
Noslēdzot programmu žurnālists vērsās pie skatītājiem sakot, ka sabiedrības naids pret homoseksuālistiem var novēst pie pašnāvības. No tā izrieta, ka sabiedrībai nevajadzētu ienīst homoseksuālistus.

Tam ir jāpiekrīt, jo arī Bībele mūs māca, ka mēs varam ienīst grēku, bet ne cilvēku. Tā ir patiesība! Taču kāds ir risinājums? Ja sabiedrība būs vienaldzīga pret grēcinieku, tad homoseksuālisma problēma tiek atrisināta un viņi mazāk no tā cietīs? Taču nē.

Nevis sabiedrībai jānovēršas un jākļūst vienaldzīgai pret homoseksuālistiem cerot, ka kāds no viņiem neizdarīs pašnāvību, bet gan jāpalīdz atbrīvoties no homoseksuālisma un uzmācošām pašnāvības domām. Domājams, ka tādam būtu jābūt sabiedrības galvenajam mērķim. Kopā ar homoseksuālistiem palīdzēt cīnīties, pastāvēt un uzvarēt. Tāpēc piedāvāju par attiecīgo tēmu ieskatīties no cita skata punkta.

               Bijušais gejs Maikls Gleits pieņem Jēzu un apprecas ar sievieti

Maikls Gleits (Michael Glatze) pieņēma Jēzu Kristu par savu Pestītāju, atbrīvojās no homoseksuālisma un 2007.gadā, 26. oktobrī, apprecējies ar sievieti vārdā Rebeka. Šī vēsts satracināja homoseksuālistu pasauli, jo Maikls savulaik bija homoseksuālās pasaules viens no vadošajiem līderiem. Šāds konvertēšanās piemērs radījis negatīvu iespaidu par homoseksuālistiem, jo ir daudz strādāts pie mīta, ka par homoseksuālistu piedzimst un, ka mainīt šo dzīves veidu nevar.
Maikla piemērs veicinājis draudus homoseksuālistu vidū, jo atrodas tādi, kuri izvēlas iet Maikla pēdās un izkļūt no homoseksuālisma pasaules.

Tagad Maikls ir vietējās baznīcas mācītājs Amerikā, Vajoming (Wyoming) štatā. Maikls kopā ar režisoru Justinu Keliju (Justin Kelly) strādā arī pie sava dzīves stāsta atveidošanas filmā.

                Kā “Geju tiesību” līderis kļuva par heteroseksuālu

Maikla Gleitsa (Michael Glatze) dzīvesstāsts.

Homoseksualitāte manā dzīvē ienāca viegli, jo mana griba tajā laikā bija novājināta.
Mans tēvs nomira, kad man bija 13, bet mamma nomira, kad man bija 19. Agrā vecumā, piedzīvoju apjukumu. Mans apjukums un alkas pēc pienācīgas dzīves, uzmanību piesaistīja tas, kas notiek man apkārt. Un līdzās atbalstu izrādīja tieši vecāki par mani geji. Viņi mani veda viņuprāt „uz pareizo ceļu”. Tā nu, es kļuvu par geju no 14. gadu vecuma. 20 gadu vecumā, visa mana dzīve bija saistīta ar geju pasauli. 22 gadu vecumā, es kļuvu žurnāla redaktors.

Žurnāla galvenais mērķis ir jauniešu- geju mērķauditorijas piesaistīšana. Žurnāls bija pornogrāfiska satura, ar attiecīgām fotogrāfijām, bet es arī sapratu, ka varētu izmantot to, kā platformu, mērķētu uz kādām lielākām un labākām lietām.
Tik tiešām, Amerikas Jaunieši Geji žurnāls radās, lai aizpildītu nišu un kļūtu citādāks, nekā jau esošais pornogrāfiskā satura žurnāls, kura mērķis ir jaunieši geji. Amerikas Jaunieši Geji uzņēma tempu un kļuva populārs jauniešu vidū.
Geji atsaucās ar prieku. Tā žurnāls sāka saņemt atzīšanu, un kļuva cienījams. Laika gaitā tā saņēma balvas, lielus apbalvojumus, tostarp Valsts paraug-modeļa balvu no galvenās geju līdztiesības foruma organizācijas – kuru sniedza Kanādas premjerministrs Žans Čr (Jean Chr). Tika veicinātas dažādas uzstāšanās medijos, piemēram, „Seattle Times”. Tas nokļuva arī uz žurnāla „Time” vāka.

Es producēju, ar homoseksuālistu organizācijas filiāļu palīdzību un līdztiesības foruma atbalstu, pirmo lielāko dokumentālo filmu, lai novērstu geju pusaudžu pašnāvību, “Jim In Bold”, kas apceļoja pasauli un saņēma vairākas labākās festivālā” balvas.

Žurnāls Amerikas Jaunieši Geji izveidoja arī fotogrāfiju izstādi. Fotogrāfijas ar stāstiem par geju jauniešiem visā Ziemeļamerikas kontinentā. Fotogrāfiju izstāde apceļoja Eiropu, Kanādu un daļu ASV.
Žurnāls uzsāka savas gaitas 2004. gadā, lai izliktos, ka nodrošina “tikumīgu kolēģiju”, citiem avīžu kioskos iegādājamajiem medijiem, kuru mērķauditorija arī ir jaunieši geji. Es sāku izlikties, jo patiesībā AJG bija tikpat kaitīga kā citi atklātie pornogrāfiskie izdevumi, tāpēc mums bija vairāk ievērības.

AJG Žurnāls izplatījās vairākās Ziemeļamerikas pilsētās. Tur bija ekstrēms atbalsts, no visām pusēm, -skolās, vecāku grupās, bibliotēkās, nevalstiskās organizācijās, visi, šķiet, vēlas žurnālu un tās izplatīto dzīvesveidu. Tā materializējās pasaulīgais gars- “pieņemt un veicināt” homoseksuālismu, un es tiku uzskatīts par kustības līderi. Mani aicināja runāt pat prestižajā Hārvardas Kenedija valsts skolā 2005. gadā.

             Apstāšanās un atkāpšanās laiks

Man prasīja gandrīz 16 gadus, lai atklātu, ka homoseksuālisms pats par sevi nav nekas “tikumisks.” Bija grūti paskaidrot savas jūtas par šo jautājumu, ņemot vērā, ka mana dzīve bija tik ļoti ierauta tajā.

Homoseksuālisms, ielaužas jauniešu prātos, un pēc savas būtības tai ir pornogrāfisks saturs. Tas iznīcina uztveres spējas nenobriedušajos jauniešos un kropļo sapratni par veselīgo seksualitāti. Es to nesapratu līdz 30 gadu vecumam.
Tas bija laiks, kad es nopietni sāku pārdomāt un apšaubīt to, ko es daru ar savu dzīvi un citu ietekmētām dzīvēm. Pateicoties novājinātai cīkstēšanās ar zarnu trakta krampjiem, ko veicināja kuņģa kairinājumu izraisīšana, to iekšēji pārdzīvoju un sāku meklēt savu dzīves jēgu.

              Atklāsme

Nezinot nevienu, kas man varētu palīdzēt atbildēt uz maniem jautājumiem un šaubām, es vērsos pie Dieva. Es sāku izprast lietas un manas attiecības ar Dievu pieauga. Drīz, sāku saprast, ko nekad nezināju iepriekš. Izrādījās, ka es ar savas vadošās kustības palīdzību atbalstīju grēku un korupciju.

Man nācās atklāt un uzzināt par homoseksuālismu pārsteidzošas lietas. Patiesību meklējot es nonācu pie konkrētiem secinājumiem par sevi. Tā bija reāla atklāsme. Lūdzot Dievu, Viņš man atklāja to, ko iepriekš pat iedomāties nevarēju.
Pirmkārt, ka homoseksuālisms mani novērš no patiesās sevis apzināšanās. Mēs nevaram redzēt patiesību, kamēr esam „akli” un dzīvojam homoseksuālās attiecībās. Un ticam, ka homoseksuālā iekāre ir ne tikai pieņemama, bet gan ir arī tikums. Taču izrādās, ka realitātē nav homoseksuālas “vēlēšanās”, kas būtu neatkarīga no iekāres.

Ar šo fakta noliegšanu, es cīnījos, lai izdzēstu šo patiesību par katru cenu, un to darīju ar dažādiem pazīstamajiem veidiem, lai noņemtu no sevis atbildību un attaisnotu kārdinājumu, iekāri un citu uzvedību. Es par to biju pārliecināts un domāju, ka man ir taisnība – pateicoties kultūras un pasaules līderiem, kuri dzīvo šādu dzīves veidu, atbalsta un stimulē to.

Es meklēju patiesību, jo sapratu, ka man tomēr nav taisnība un nekas nav pareizi bez Viņa. Jēzus Kristus atkārtoti mums ir teicis, lai neuzticamies nevienam, izņemot Viņam. Es darīju to, ko Viņš teica, zinot, ka Dieva Valstība dzīvo ikviena cilvēka sirdī un prātā.

Otrkārt, Dievs atsauca manī pagātnes atmiņas. Tas bija skolas laiks, kad homoseksuālisma vēlmes manī raisījās no tā, kad sāku pievērst pārlieku daudz laika citiem puišiem.
Es sapratu, ka ar savu nepareizo un egoistisko uzvedību riskēju nodarīt kaitējumu citiem cilvēkiem, jo es pieprasīju pārāk lielu uzmanību sev.

Es tiku dziedināts no pagātnē pieļautām kļūdām. Un katru reizi, kad manī atmodās kārdinājums- iekāre, es ar to cīnījos. Es saucu to vārdā un atteicos no tā Jēzus Kristus vārdā. Tad vienkārši ļāvu tai izzust no manas dzīves.
Pastāv milzīga un svarīga atšķirība starp virspusēju apbrīnu – par sevi, vai citiem – un neatņemamu apbrīnu. Kad mēs mīlam sevi pilnībā, mums vairs nav nepieciešams kaut kas no “ārpuses”, vairs nav vajadzīga atzīšana no citiem, vai fizisku apmierinātību. Pretējā gadījumā „vēlme” kļūst raksturīga mūsu būtībai, tā kļūst nevaldāma un izsauc neirotiskos traucējumus.

Tāpēc tā jāapstādina savlaicīgi, neļaujot tai izplatīties sevī.
Homoseksuālisms ļauj izvairīties no izzināšanas „rakšanas dziļāk” un meklēt problēmas būtību. Tāpēc izmantojot paviršību, tā aicina ļauties iekāres iedvesmojošām fantāzijām un ilūzijām, tādējādi pieprasot sevis atzīšanu no pasaules vismaz tik ilgi, kamēr tā kļūst “akceptēta” ar likumu.

Homoseksuālisma ceļš man sākās 13 gadu vecumā, un beidzās pēc tam, kad es “izslēdzu sevi” no ārējas ietekmes un intensīvi koncentrējos uz iekšējās patiesības izzināšanu, tad arī atklāju Dieva dziļumus un atpazinu no Dieva doto savu īsto „es” pēc 30 gadu vecuma.

Pasaulē Dievs tiek uzskatīts par ienaidnieku, kad ir runa par homoseksuālismu vai citu uzvedības dzīvesveidu. Jo Viņš atgādina tiem, kas viņi ir patiesībā un kādai dzīvei reālitātē ir domāti. Cilvēki labāk izvēlas palikt “aklā neziņā” izmantojot trokšņainās un sāpju slāpēšanas metodēm, nekā uzzināt patiesību. Viņi labāk vaino citus, savā leksikā izmantojot antagonismu, un saucot pārējos, piemēram, par “rasistiem”, “nejutīgiem”, “ļaunajiem” un “diskriminētājiem”.
Brūču sadzīšana, ko izraisa homoseksuālisms nav viegla – jo pastāv ļoti mazs un profesionāls atbalsts. Kāds tur atbalsts, ja joprojām tiek apkaunoti tie, kuri sāk saprast, ka tomēr ar viņiem pašiem nav kaut kas kārtībā un vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tādi tiek izsmieti, apklusināti ar retoriku un argumentāciju birumu. Lai mazinātu attapušo pūles no homoseksuālisma „iziešanas”, tiek panākts homoseksuālisma atzīšana ar likuma spēku.

Lai atrastu patiesību, man nācās aizdzīt balsis savā prātā, kas pamatā atreferēja vienu un to pašu, respektīvi, to, ko es kādreiz zināju un pieredzēju. Daudzu homoseksuāļu mērķis ir apturēt tos, kuri meklē izeju. Tāpēc cenšas panākt, lai izveidotos uzskats, ka konvertēšanās nav iespējama un nav spējīga atbildēt uz jautājumiem, nemaz nerunājot par to, vai tas vispār darbojas.

No savas pieredzes, “ataust” atmiņā, ka izkļūšana no ietekmējošās homoseksuālās domāšanas bija ļoti atbrīvojoša, skaistākā un pārsteidzošākā lieta, ko es jebkad esmu pieredzējis savā mūžā.
Fiziskā iekāre mūsu psihi “pieslēdz” uz kādu citu fizisko formu. Tas ir iemesls, kāpēc homoseksuālais seks un visas citas iekāres, kas balstās uz seksu, nekad nav apmierinoša. Tas ir nervozs process, kas veicina pataloģiju, nevis dabiski normālu procesu.

Homoseksuālisms izņem mūs no vienotā mūsu normālā stāvokļa, un šķir mūs no tā, lai pieaudzētu ārpusē norādīto uzstādījumu. Homoseksuāli cilvēki, tāpat kā visi pārējie, ilgojas par mītisko mīlestību, kas faktiski nepastāv. Problēma ar Homoseksuālismu ir tā, ka patiesa mīlestība nāk tikai tad, kad mēs esam nekas, lai novērstu mūs no ārējās pasaules ļaujot tai spīdēt iekšpusē. Tas ir sirds stāvoklis. Mēs nevaram pilnībā būt paši par sevi, kad mūsu prāts ir Ieslodzījuma ciklā un grupas mentalitātes sankcionēta, kad iekāre top aizsargāta un svinēta.

Dievs manā dzīvē parādījās, kad es biju apjucis, baiļu apmāts un zaudējis cerību. Viņš man teica – caur lūgšanu – ka man nav jābaidās, un ka Viņš mājos manās sirds mājās. Man vajadzēja tikai nedaudz veikt mājas-manā prāta, tīrīšanu.
Es uzskatu, ka visi cilvēki, būtībā, zina patiesību. Domāju, ka ir zināms iemesls, kāpēc kristietība tik ļoti biedē cilvēkus. Tā atgādina, kas mājo viņu sirdsapziņā.
Sirdsapziņa stāsta par labo no ļauno, un ir ikkatra rokasgrāmata, ar kuras palīdzību un vadību mēs varam augt, kļūt spēcīgāki un brīvi. Grēka dzīšanās un neziņa vienmēr pastāv, bet pirmā lieta, kas jādara, ir izkļūšana no mentalitātes, kas sadala un iekaro cilvēci.

Seksuālo patiesību var atrast, ja mēs esam gatavi un spējam pieņemt, ka kultūras uzvedības noteicēja kaitē mūsu dzīvei. Jāņem vērā arī tas, ka vainas apziņa nedrīkst būt iemesls, lai izvairītos no sarežģītu jautājumu risināšanas.
Homoseksuālisms atņēma gandrīz 16 dzīves gadus. Tajā laikā es dzīvoju izvēlēs gulēt ar vienu vai citu partneri, taču arī iemūžinot un nostiprinot savu izvēli ar valsts atbalstu ietekmējot bērnus. Eiropas valstīs, homoseksuālisms tiek uzskatīts par tik normālu, ka vairums skolās bērniem māca par homoseksuālismu un liek lasīt grāmatas, par to.
Polija, ir pazīstama valsts ar to, ka pretojās iedzīvotāju iznīcināšanai ar ārējām ietekmēm un drosmīgi mēģināja apturēt Eiropas Savienības homoseksuālās propagandas ietekmi uz saviem bērniem. Atbildot uz to, Eiropas Savienība ir aicinājusi “pretīgo” Polijas premjerministru attapties.

Ja es, kā “geju tiesību” kustības līderis, būtu agrāk zinājis, kādu kaitējumu manas darbības rada plašajā sabiedrībā, es daudz ko būtu darījis savādāk.
Tagad es zinu, ka homoseksuālisms ir iekāre ar pornogrāfisku saturu. Vienalga ko man tagad arī teiktu, un lai cik arī būtu lokana mēle un izveicīgs prāts stāstot par homoseksuālismu, es nekad neļaušu sevi pārliecināt. Es esmu redzējis to. Es zinu patiesību.
Dievs mums devis saprast un redzēt patiesību. Tā pastāv. Tās nav izdomātas shēmas vai dīvaini ideāli – tā ir patiesība.
Atbrīvošanās no pasaules grēkiem nenotiks vienā mirklī, bet tas var notikt, ja mums nav „bloķēts” prāts.
Beigās Dievs vienmēr uzvar, gadījumā, ja Tu to nezināji.

VIDEO par tēmu