„Galvenais tiesnesi Roberts, prezident Kārter, prezident Klinton, prezident Buš, mani tautieši amerikāņi un cilvēki no visas pasaules, paldies!

Mēs, Amerikas pilsoņi, tagad vienojamies visas tautas centienos no jauna uzcelt mūsu valsti un atjaunot tās apsolījumus visai mūsu tautai. Mēs kopā noteiksim Amerikas un pasaules kursu daudziem daudziem gadiem uz priekšu. Mēs pieņemsim izaicinājumus. Mēs sastapsimies ar grūtībām, bet mēs visu paveiksim.

Ik pēc četriem gadiem mēs pulcējamies uz šīm kāpnēm, lai kārtīgi un mierīgi nodotu varu, un mēs esam pateicīgi prezidentam Obamam un pirmajai lēdijai Mišelai Obamai par viņu laipno palīdzību visā šajā pārejas procesā. Viņi bija lieliski. Paldies!

Tomēr šīsdienas ceremonijai ir īpaša nozīme. Tāpēc, ka šodien mēs ne tikai nododam varu no vienas administrācijas otrai, no vienas partijas otrai, bet mēs nododam varu no Vašingtonas Kolumbijas apgabalā atpakaļ jums – tautai.

Pārāk ilgi saujiņa galvaspilsētā plūca valdīšanas augļus, kamēr tauta par to maksāja. Vašingtona uzplauka, bet cilvēki nedalījās savā bagātībā. Politiķi zēla, bet darba vietas zuda un rūpnīcas tika slēgtas. Augstākās aprindas aizsargāja sevi, nevis mūsu valsts pilsoņus. Viņu uzvaras nebija jūsu uzvaras. Viņu triumfi nebija jūsējie. Un, kamēr viņi svinēja mūsu nācijas galvaspilsētā, maz ko bija svinēt ģimenēm, kuras sūri cīnījās viscaur mūsu valstī.

Tas viss sāks mainīties tieši te un tieši tagad, jo šis brīdis ir jūsu brīdis. Tas pieder jums. Tas pieder visiem, kuri te atnākuši šodien, un visiem, kuri mūs vēro visā Amerikā. Tā ir jūsu diena. Tie ir jūsu svētki, un šīs Amerikas Savienotās Valstis ir jūsu valsts.

Patiesībā nav svarīgi, kura partija kontrolē valdību, bet gan tas, ka tauta kontrolē valdību. 2017. gada 20. janvāri mēs atcerēsimies kā dienu, kad tauta atkal kļuva par šīs zemes valdniekiem. Mūsu zemes aizmirstie vīri un sievas vairs netiks ilgāk aizmirsti.

Ikviens tagad jūs klausās. Desmiti miljonu jūsu ir ieradušies, lai kļūtu par vēsturiskas kustības daļu, kam līdzīgu pasaule nekad agrāk nav redzējusi. Šīs kustības centrā ir izšķiroša pārliecība, ka valsts eksistē tāpēc, lai kalpotu saviem pilsoņiem. Amerikāņiem vajadzīgas lieliskas skolas viņu bērniem, droša tuvākā apkārtne viņu ģimenēm un labas darba vietas sev. Tās ir godprātīgas un saprātīgas taisnīgu cilvēku un taisnīgas sabiedrības prasības.

Bet daudziem mūsu pilsoņiem realitāte ir pretēja. Mātes un bērni mūsu iekšzemes pilsētās ir nabadzības valgos. Sarūsējušas rūpnīcas kā kapakmeņi krustām šķērsām izmētātas pa mūsu zemi. Izglītības sistēma ir uzburbusi no naudas, bet tā atņem mūsu jauniešiem un brīnišķīgajiem studentiem visas zināšanas. Noziedzība, bandas un narkotikas ir laupījušas daudzas dzīvības, nolaupījušas mūsu valstij tik daudz neatraisīta potenciāla. Šī amerikāņu izkaušana tiek izbeigta tieši te un tieši tagad.

Mēs esam viena tauta, un tuvāko sāpes ir mūsu sāpes. Viņu sapņi ir mūsu sapņi, viņu panākumi kļūs par mūsu panākumiem. Mums ir viena sirds, vienas mājas un viena slavas pilna nākotne. Zvērests, ko es šodien dodu, ir uzticības zvērests visiem amerikāņiem.

Desmitiem gadu mēs darījām bagātu ārzemju rūpniecību uz amerikāņu rūpniecības rēķina. Subsidējām citu valstu armijas, vienlaikus ļaujot panīkt mūsu bruņotajiem spēkiem. Mēs aizsargājām citu valstu robežas, atsakoties aizsargāt savējās. Mēs iztērējām triljoniem un triljoniem dolāru aiz savām robežām, Amerikas infrastruktūrai tai laikā grimstot nolaistībā un sabrukumā. Mēs padarījām bagātas citas valstis, turpretī mūsu valsts bagātība, spēks un pārliecība sadrupa un pazuda aiz apvāršņa. Fabrikas tika slēgtas viena pēc otras  un atstāja mūsu krastus,  nedomājot par miljoniem un miljoniem amerikāņu strādnieku, kuri tika pamesti te. Mūsu vidusšķiras bagātība tika atrauta no viņu mājām, bet pēc tam sadalīta pa visu pasauli.

Bet tā ir pagātne, un tagad mēs skatāmies tikai nākotnē! Šodien mēs šeit sapulcējāmies un gribam, lai mūs izdzird katrā pilsētā, katrā ārzemju galvaspilsētā un visos varas gaiteņos. No šīs dienas turpmāk mūsu valsti virzīs jauna attieksme. No šīs dienas turpmāk būs tā, ka Amerika būs visupirms. Amerika – visupirms. Katrs lēmums – vai par tirdzniecību, vai nodokļiem, vai migrāciju, vai ārlietām – tiks pieņemts par labu amerikāņu strādniekiem un amerikāņu ģimenēm.

Mums jāaizsargā savas robežas no tā posta, ko nodara amerikāņu preču ražošana citās valstīs, apzogot mūsu uzņēmumus un iznīcinot mūsu darba vietas. Šī aizsardzība mums nesīs lielu uzplaukumu un varenību. Es cīnīšos par jums ar katru savu elpas vilcienu un nekad jūs nepievilšu.

Amerika atkal sāks uzvarēt. Mēs uzvarēsim kā vēl nekad. Mēs atvedīsim atpakaļ darba vietas. Mēs atjaunosim mūsu robežas. Mēs atvedīsim atpakaļ mūsu bagātības un atgūsim savus sapņus. Mēs būvēsim jaunus ceļus un šosejas, tiltus un lidostas, tuneļus un dzelzceļus pa visu mūsu brīnišķīgo valsti. Mēs panāksim mūsu tautas labklājību ar atdotām darba vietām, atjaunojot mūsu valsti ar amerikāņu darba resursiem, amerikāņu rokām. Mēs sekosim diviem vienkāršiem noteikumiem: pērc amerikāņa saražoto un algo darbam amerikāni.

Mēs meklēsim draudzību un labas attiecības ar citām pasaules valstīm. To darot, mēs saprotam, ka katras nācijas tiesības ir pirmām kārtām rūpēties par savām interesēm. Mēs necentīsimies nevienam uzspiest savu dzīvesveidu, bet lai tas mirdz kā piemērs! Mēs mirdzēsim, lai katrs varētu ņemt piemēru.

Mēs nostiprināsim vecās alianses un veidosim jaunas. Mēs apvienosim civilizēto pasauli pret radikālo islāma terorismu. Mēs to iznīcināsim un pilnībā noslaucīsim no zemes virsas.

Mūsu politikas pamatā būs pilnīga uzticība Amerikas Savienotajām Valstīm, un caur lojalitāti savai valstij mēs no jauna atklāsim  lojalitāti saviem tuvākajiem. Kad atver sirdi patriotismam, tad nepaliek vietas aizspriedumiem.

Bībele mums saka [Psalms 133:1]: „cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi”. Mums vajag atklāt savas domas, godīgi diskutēt, bet vienmēr palikt vienotiem. Ja Amerikas Savienotās Valstis būs vienotas, tad Ameriku nevarēs apstādināt. Nevajag baidīties. Mēs esam aizsargāti, un mūs vienmēr aizsargās diženi vīri un sievas – mūsu karavīri un policisti, mūsu tiesībsargājošās iestādes. Bet, visam pāri, mūs sargās Dievs.

Nobeigumā. Mums vajag domāt plaši un sapņot vēl vairāk. Mēs saprotam, ka Amerikā tauta ir dzīva tad, ja tā pēc kā tiecas. Mēs vairs nesamierināsimies ar politiķiem, kas pastāvīgi runā, bet neko nedara. Pastāvīgi žēlojas, bet nepakustina ne pirksta. Tukšu runu laiks ir beidzies. Tagad ir laiks rīkoties.

Neļaujiet nevienam jums teikt, ka tas nav paveicams. Nav izaicinājuma, kam Amerikas sirds, cīņasspars un gars nespētu stāties pretim. Mēs nepadosimies, un mūsu valsts atkal zels un plauks.

Mēs stāvam pie jaunas tūkstošgades šūpuļa, gatavi atsegt izplatījuma noslēpumus, atbrīvot zemi no slimībām un izauklēt nākotnes enerģiju, rūpniecību un tehnoloģijas. Jauns nacionālais lepnums pacels mūsu skatus un aizvilks plaisas mūsu starpā.

Šis ir laiks atcerēties senu mūsu karavīru gudrību, ko nekad nevar aizmirst. Lai kāda mūsu ādas krāsa – melna, brūna vai balta – mūsu dzīslās rit vienādi sarkana patriotu asins. Mēs visi baudām vienas diženās brīvības un mēs sveicam to pašu vareno Amerikas karogu.

Un kad piedzimst bērni Detroitas plašajās piepilsētās vai Nebraskas vējainajos līdzenumos, tad viņi skatās uz vienām un tām pašām naksnīgajām debesīm. Tās piepilda viņu sirdis ar vienādiem sapņiem, un viņos mutuļo viena un tā paša visuvarenā Radītāja dzīvības elpa.

Vēršos pie visiem amerikāņiem tuvumā un tālumā, lielās un mazās pilsētās, no kalna līdz kalnam, no okeāna līdz okeānam. Klausieties šos vārdus – jūs vairs nekad netiksiet aizmirsti. Jūsu balss, jūsu cerības un jūsu sapņi noteiks mūsu Amerikas likteni. Un jūsu drošsirdība un labestība vienmēr rādīs mums ceļu.

Kopā mēs padarīsim Ameriku atkal spēcīgu.

Mēs padarīsim Ameriku atkal bagātu.

Mēs padarīsim Ameriku atkal lepnu.

Mēs padarīsim Ameriku atkal drošu.

Un, jā, kopā mēs padarīsim Ameriku atkal diženu.

Paldies. Lai Dievs jūs svētī, un lai Dievs svētī Ameriku!

Paldies. Dievs, svētī Ameriku!”