Autors: Arhibīskaps Jānis Vanags.
Ukraina ir kā zobens, kas duras cauri dvēselei, lai atklātos daudzu siržu domas. Zobena smailē izrādījās zaļie cilvēciņi, kā Ukrainā ironiski dēvē (ne)zināmas izcelsmes karavīrus zaļās uniformās bez pazīšanas zīmēm. Krievijas prezidents Putins gandrīz bez saminstināšanās paziņoja, ka tās esot Krimas mierīgo iedzīvotāju pašaizsardzības vienības. Viņu parādīšanās Ukrainā izraisīja siržu domu izvirdumu tālu pasaulē.
Tepat Latvijā biedrības Русская Заря (Krievu rītausma) un tās vadošā ideologa Ilariona Girsa Facebook vietnēs iebrukums Ukrainā ir apsveikts kā krievu pavasaris. Publicētie attēli pasaka vairāk nekā vārdi: beidzot ir modies dižais krievu lācis un izslējies no migas, bet žvankšķošie suņi, asti iežmieguši, bēg. Svarīgāka par eiropeiskām brīvībām izrādās nacionālistiska piederības izjūta impērijas ieroču varenībai. Par viņu ilgām nepaliek šaubu. Karaspēka izmantošana krievu aizstāvēšanai aiz Krievijas pašreizējām robežām tiek apsveikta kā diženās lielvalsts cienīga rīcība. Kas ir licis daļai Latvijas krievu vēl 20 gadus pēc neatkarības un 10 gadus pēc pievienošanās Eiropas Savienībai tverties šādās ilgās? Vai tikai dziļi iesakņota pārliecība par krievu etnosa pārākumu, kam te nav ļauts pienācīgi izpausties? Vai arī tas, kā latvieši ir nesuši savu valstsnācijas (E. Levita terminu lietojot) atbildību par valsti un visiem tajā dzīvojošiem?
Pretēji tam daudzi latvieši kopā ar visu Rietumu pasauli Krieviju nosoda kā brutālu agresoru, kas, pārkāpjot visas starptautiskās normas, okupējis daļu Ukrainas teritorijas. Prezidenta Janukoviča padzīšanu viņi uzskata par tautas taisnīgu gribas izpausmi, tādēļ nostājas jaunās varas pusē. Krievija gan uzsver, ka tas nav noticis konstitucionālā ceļā, taču arī Latvija ieguva brīvību, ne jau sekojot PSRS konstitūcijai. Tieši tautas gribas izpausme rietumvalstu vadītāju acīs piešķir likumību Ukrainas jaunajai pagaidu valdībai un prezidentam. Tomēr aiz oficiālajiem izskan arī citi vārdi, kas vedina domāt, ka svarīgs dzinulis ir apziņa, ka Krievija bez Ukrainas nevar būt impērija. Brīvajā pasaulē Krievija kā PSRS mantiniece ir paņēmusi līdzi arī kaut ko no Ļaunuma impērijas tēla. Ja izdotos Ukrainu piepulcināt Eiropas Savienībai, tad izčākstētu iespējamie Krievijas sapņi par Eirāzijas savienību kā ievērojamu pretsvaru ASV un Rietumiem.
Gluži kā spoguļattēlā aiz Krievijas līderu oficiālajiem vārdiem par karaspēka izmantošanu krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvībai izskan daudz pārliecinošāki vārdi par mūsu Ukrainu, bez kuras nevar tikt sasniegts Krievijas svētais grāls – Krievu pasaule. Pēterburgas socioloģe un blogere Marija Sņegovaja raksta, ka nav pareizs izplatītais uzskats, ka Kremlim neesot ideju un ka pēcpadomju laika režīmi ir tikai elite, kas rauš sev bagātību. Uzbrukums Ukrainai rāda, ka Vladimira Putina motivācija ir attīstījusies daudz tālāk un ka tas var būt sākums Krievijas jaunajai ģeopolitikai. Putins lasot daudz grāmatu, taču citas nekā tās, no kā smeļas Rietumu ideologi. Viņa iecienītā literatūra esot 19. gs. un 20. gs. sākuma filosofu Vladimira Solovjova un Nikolaja Berdjajeva darbi, kurus viņš esot dāvinājis gandrīz visiem gubernatoriem un “Vienotās Krievijas” partijas biedriem. Šos ortodoksajā kristietībā sakņotos autorus sev par ieguvumu ir lasījuši arī daudzi latviešu luterāņu mācītāji. Tomēr līdztekus garīgumam tajos runāts arī par ģeopolitiku, par Eiropas un Krievijas vērtību nesavienojamību un Krievijas īpašo lomu pareizticības izplatīšanā un uzturēšanā pārvaldītajās zemēs. Kad Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca vērsās pie Maskavas patriarhijas ar lūgumu ietekmēt lēmumu par karaspēka ievešanu Ukrainā, tās preses dienests ieteica ukraiņiem nepretoties “Krievijas miera uzturētājiem” un precizēja, ka “krievu tauta ir sadalīta nācija savā vēsturiskajā teritorijā, kam ir tiesības savienoties atpakaļ vienā valstiskā ķermenī”. Sņegovaja stāsta, ka vēl viena Kremlī daudz lasīta grāmata esot Mihaila Jurjeva 2006. (!) gadā iznākušais romāns “Trešā impērija”. Tās veidošana sākas ar Vladimira II Atjaunotāja nākšanu pie varas, kurš pamazām savāc atpakaļ mūžsenās krievu zemes – Baltkrieviju, Piedņestru, Abhāziju, Dienvidosetiju, Kazahstānu, Turkmēniju, bet viss sākas ar sprādzienu Ukrainā. Tās tauta saceļas pret Rietumu kundzību un izsaka vēlēšanos pievienoties Krievijai, kura tad ieved Austrumukrainā 80 000 karavīru. Hantingtona civilizāciju sadursme, kura nupat var būt sākusies.
Ņemot vērā latviešu vēsturisko pieredzi, tādam krieviski pareizticīgas impērijas celšanas procesam vajadzētu likties visai biedējošam. Ar pārsteigumu var novērot, ka ne obligāti tas tā ir. Atcerēsimies kaut vai Imantu Kalniņu, kurš padomju laikā nebaidījās mest izaicinājumu Otrajai impērijai, bet tagad Latvijas nākotni saskata tuvās saitēs ar Trešo. Turklāt viņš runā ne tik daudz par saimniecisku sadarbību – mēs visi esam priecīgi par krievu gāzi un naudu. Viņš runā par garīgām un morāliskām saitēm. Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka daudzi latvieši ir līdzīgās domās. Daudziem šķiet pašnāvnieciska Rietumu civilizācijas straujā virzīšanās uz nākotni, kurā normālais kļūst nosodāms un pat sodāms. Eirokrātu un pašu valdību atsacīšanās ieklausīties tautas vairākumā, piemēram, ignorējot masu protestus Francijā pret laulības dekonstrukciju, rada niknu bezcerību un demokrātijas izvarošanas izjūtu. Lienošā varmācība, ar kādu tiek uzspiestas dženderisma (dzimumlomu) idejas. Itālijas Augstākās tiesas spriedums, kas attaisnoja sešdesmitgadīgu pedofīlu, pamatojoties uz jūtām starp viņu un viņa vienpadsmitgadīgo upuri. Vieglums, ar kādu netālās ārzemēs no ģimenēm izņem bērnus, kombinācijā ar vieglumu, ar kādu bērnus nodod adopcijā netradicionālām ģimenēm. Uz šī neprātīgā fona Vladimira Putina vārdi par tradicionālajām kristīgajām vērtībām un ticības nozīmi audzināšanā patiešām var likties kā veselā saprāta balss. Viņš var sākt likties kā svaidītais Kīrs no Jesajas grāmatas (45), ko Dievs ņem pie labās rokas, lai izbeigtu Bābeles gūstu. Nez vai latviešu Eiropas Parlamenta deputāti, atbalstot Lunačekas ziņojumu, par to iedomājās?
Nav jābrīnās, ka daudzi komentāri skaidrā latviešu valodā atbalsta Krievijas darbības Krimā. Turklāt norādot, ka ASV savās interesēs ir rīkojusies līdzīgi. Tam klāt vēl nāk atskārta, ka Eiropa nesteidzas ar sankcijām. Turklāt Krievija domā, ka Rietumi vairs nav vērtību alianse, bet naudas sabiedrība. Naudas Krievijai ir daudz. Eiropas Padomes ārlietu eksperts Bens Džuda (Ben Judah) raksta, ka Krievijas valdītāji vairs neciena Rietumus tā, kā pēc aukstā kara, jo ir redzējuši, cik pakalpīgi viņu aristokrāti, baņķieri un juristi kļūst krievu miljardu priekšā. Viņi ir redzējuši, kā Rietumu valstis sacenšas savā starpā būt par Krievijas labāko biznesa partneri ES, apņemoties nerunāt par cilvēktiesībām. Atcelsiet G8? Who cares?
No otras puses, jāatceras, ka runas pret homoseksuālismu vēl nav kristīgās vērtības. Kristīgās vērtības daudz vairāk ir cieņa pret cilvēka personu, sociālais taisnīgums, vienlīdzība, līdztiesība, brīvība. Visa mūsdienu cilvēktiesību koncepcija ir izaugusi no kristietības priekšstata par ikviena cilvēka vērtību un cieņu, jo katrs cilvēks ir radīts Dieva līdzībā. Vai Krievija tiešām ir tāds kristīgo vērtību cietoksnis salīdzinājumā ar Eiropu, salīdzinājumā ar Latviju? Vai esam gatavi aicināt Kīru mūs iekarot un izglābt no Rietumu Bābeles? Vai tomēr apsveikt tos sešus NATO iznīcinātājus un mēģināt nosargāt savas vērtības Rietumu demokrātijas apstākļos?
Man jau sen ir gribējies pavaicāt praidu un viendzimuma laulību pretiniekiem: vai mēs tikpat stingri stāvam arī par citām tradicionālajām vērtībām? Vai galvenais drauds laulības institūcijai neesam tieši mēs, 40% un vairāk heteroseksuāļu, kas dzīvojam kopā bez laulības? Kāda jēga ir nostiprināt laulību Satversmē un iznīcināt dzīvē? Kāda jēga ir sanīsties ar krieviem latviešu valodas dēļ un abortēt tos, kam nākotnē vajadzētu latviski runāt? Ja mēs kristīgās aka tradicionālās vērtības aizstāvam tikai vienā jautājumā, bet citos labprāt ļaujamies hedonismam, tad varbūt nemaz nav tik nepelnīti, ka mūs sauc par homofobiem? Kristīgās vērtības galu galā nav nekāds zviedru galds.
Pasaules lielvalstis ir sastājušās ap Ukrainu arī cita pretī citai savās ģeopolitiskās interesēs. Kādu padomu dot Ukrainai pašai? Iesi pa kreisi, tur būs Bolotnajas laukums, kas Maidanu necietīs. Iesi pa labi, priekšā fon Trīrs ar Antikristu un Nimfomāni. Bet Kijevā Maidans stāvēja ne jau pret Krieviju vai par Eiropas Savienību. Maidana aktīviste Aleksandra Kovaļova neilgi pirms asiņainākajiem notikumiem rakstīja, ka cilvēki Maidanā stāvēja pret bandītisku, korumpētu un vardarbīgu režīmu. Viņi stāvēja par savu cieņu, par taisnīgumu, par savu nākotni. Par savu labu un normālu valsti. Paši par savējo Ukrainu. Viņi ir gana lieli un stipri. Viņi to spētu. Nevajag viņiem traucēt, bet palīdzēt un atbalstīt.
Kā tas uzrunā mūs? Vai mums ir kādi resursi, lai atbrīvotu no janukovičisma paši savu valsti? Vai pusceļā starp Briseli un Maskavu mums ir kādas pašu vērtības? Kristīgas? Nacionālas? Valstiskas? Cilvēciskas? Patriotiskas? Vai arī kāds sapnis, ap ko pulcēties un stāvēt tur, kur esam – Latvijā – , par savu cieņu, par ticību, par tēvzemi, par brīvību, par nākotni? Par savu labu un normālu valsti. Lūgsim par Ukrainu, lai tai izdodas. Lūgsim arī par Latviju. Lūgsim un strādāsim!
Lai Dievs mums palīdz.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā