Videointerviju tulkoja spektrs.com

70-80 gados muzikālā grupa “Bony M” bija zināma absolūtam vairākumam. Kopš tā laika, vairāku gadu desmitus ir dzirdami slavenie hiti: Daddy Cool, Rasputin, Bahama Mama, un Rivers of Babylon.

Liz Mitčell (Liz Mitchell) bija komandas vadošā soliste. Viņa ir vienīgā dziesmu oficiālo tiesību turētāja, kā arī visu radošo mantojumu leģendārās mūzikas grupas īpašniece. Bet daudzi varbūt nezin, ka Liza jaunībā bija aktīva kristiete. Viņa joprojām apceļo pasauli un sludina savu ticību Kristum.

Dažas stundas pirms koncerta Kijevā, Liza sniedza interviju asociācijai “Emmanuel”, “700 Club Interactive” ietvaros.

- Liza, Jūsu grupa bija pirmā no ārvalstīm, kura ieradās 1978. gadā Padomju Savienībā. Ir dzirdēts, ka Leonīdam Brežņevam dziesmas patika. Vai Jums izdevās no jauna apmeklēt Padomju Savienību?

- 1978. gadā Padomju Savienībā “Bony M” ieradās pirmo reizi orģinālā sastāvā -Bobby Farrell, Marcia Barrett, Maizie Williams, Frank Farian un, protams, arī es. Tad pasaule atradās ekstāzē par to, ka pirmo reizi ārzemju pop-grupai izdevās nokļūt PSRS teritorijā. Tas bija neticams, pārsteidzošs notikums mums un padomju cilvēkiem, kuri ieradās uz šovu vai skatījās mūs televīzijas ekrānos. Diemžēl, vairāk nebija izdevies ierasties Krievijā Padomju Savienības laikā. Tikai astoņdesmito gadu beigās, mans vīrs no jauna ieradās uz Maskavu, lai gan šoreiz bija runa par privātiem koncertiem.

- Ir dzirdēts, ka jūsu tēvs bija mācītājs. Vai tā ir taisnība?

- Jā, mans tēvs bija Vasarsvētku draudzes mācītājs Jamaikā, no kurienes es arī nāku. Kad es biju bērns, viņš vadīja sešas vai septiņas baznīcas. Pēc dažiem gadiem kopš manas dzimšanas, viņš nolēma pārcelties uz Angliju.

- Bez jūsu mātes?

- Sākumā bez viņas. Tēvs brauca turp vispirms pats. Lielbritānijas premjerministrs Čerčils, aicināja strādniekus no Karību salām, un daudzi cilvēki piecdesmitajos gados devās palīdzēt atjaunot Lielbritāniju pēc Otrā pasaules kara. Mans tēvs bija viens no tiem cilvēkiem. Precīzāk sakot, tas bija 1955. gads, kad piedzima mans brālis, tad tēvs devās uz Angliju.  Kad tēvs tur iekārtojās, tad pie viņa devās arī mana māte un pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Es devos pie viņiem daudz vēlāk, kad man bija 11 gadi.

- Ir arī dzirdēts, ka jūs dziedājāt baznīcas korī …

- Jā, dziedāju. Bet tad, kad es biju bērns.

- Vispār, cik aktīvi jūs piedalījāties baznīcas dzīvē Jamaikā?

- Mana vecmāmiņa bija patiesa kristiete. Viņas klātbūtnē es vienmēr jutos pilnīgi droša. Jo viņa mācēja cīnīties ar velnu. Kādu dienu viņa lūdza par mani, un es biju pilnīgi dziedināta. Es biju ļoti, ļoti slima. Es biju audzināta ar sapratni, ka Dievs visu var mainīt. Es domāju, ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Dievu. Jūs varat augt kristīgā ģimenē, jūs varat uzzināt visu par Dievu, bet tas nenozīmē, ka jūs pazīstat Dievu. Arī man reiz bija jāiepazīst Dievu personīgi, kaut arī uzaugu mājā, kur katrs – mana vecmāmiņa, mana mamma un tētis – visi zināja Dievu.

- Tātad jums bērnībā un pusaudžu gados bija personīgas attiecības ar Dievu, par kurām Jūs tagad runājat?

- Nē, jaunībā tādas attiecības nebija. Bet es zināju, ka tādas pastāv. Teiksim tā, ka jūs lūdzat Dievu, un Viņš pat varbūt atbild uz jūsu lūgšanu, bet jūs nesaprotat, jo nezināt, kas patiesībā ir “attiecības ar Dievu.” Es domāju, ka manā jaunībā nebija tādas attiecības. Pirmā jēgpilna saruna ar Dievu bija 1976.gadā, 24 gadu vecumā. Tā arī sākās manas personīgas attiecības ar Viņu.

- Jāatzīmē, ka tajā pašā gadā radās grupa “Boney M”..

- Jā. Apmēram mēnesi pirms tikšanās ar Frank Farian (“Boney M” dibinātājs un producents) es sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu. Es daudz lūdzu. Tajā pašā laikā pilnībā veltīju savu dzīvi Kungam, un tad uzzināju, ka ir iespējams sazināties ar Dievu lūgšanā un faktiski saņemt atbildes no Viņa. Kopš tā laika, es pazīstu Dievu. Neteikšu, ka man nebija kritienu… Tas bija, es bieži maldījos, nepareizi pieņēmu lēmumus un nerīkojos pareizi. Bet 1976.gadā, es tiešām ieguvu jaunu kvalitāti attiecības ar Jēzu. Un, ikreiz, kad es nomaldījos, varēju vienmēr atgriezties atpakaļ un lūgt Kungu, lai Viņš piedod un ved mani tālāk.

- Kā tas notika? Vai Jūs dzirdējāt sprediķi, vai kāds stāstīja par to?

- Tie bija virkne notikumu mēneša laikā. Tajā laikā es atgriezos no Vācijas ar kaudzi parādu. Es lūdzu palīdzību saviem vecākiem, īpaši mātei, bet viņa diemžēl nevarēja man palīdzēt. Māte tikai teica, ka Dievs ir labs un Viņš var palīdzēt. Tajā brīdī, viņas padoms neizsauca entuziasma vētru. Atklāti sakot, es biju lūgusi Dievu un varbūt Viņš atbildēja, bet es to nezināju.  Kārtējo reizi svētdienas rītā mēs ar mammu devāmies uz draudzi un tajā reizē pilnībā veltīju savu dzīvi Jēzum. Es teicu, “Dievs, lūdzu, Tevi, vadi manu dzīvi.”

- Tas notika evaņģēliskajā draudzē?

- Jā, tā bija baznīca, kurā godināja Dievu, un slavēja Viņu.

- Kā jūsu kristīgā audzināšana ģimenē ietekmējusi Jūsu muzikālo karjeru?

- Šī ietekme ir jaušama grupas “Boney M” būtībā. Pirms manas atgriešanās “Boney M” izveides laikā 1976. gadā gandrīz nemaz nestāstīju par Jēzu. Bet pēc tikšanās ar Dievu es daudz vairāk dalījos ar to prieku, kuru Viņš piepilda mani. Es vienmēr cenšos liecināt par Dievu, kurš var patiešām palīdzēt atrast šo prieku. Es domāju, ka Frankam Farianam bija apnicis ar mani runāt par Dievu. Un ne tikai viņam, bet arī pārējiem grupā.

- Un ko par jūsu ticību un jūsu uzskatiem domāja producents? Viņš piekrita tām, vai pretojās?

- Nē, viņš nepretojās, un neaizliedza. Tomēr doma bija tāda, ka nav jēgas veidot evaņģēlizējošu albumu. Bet tas tikai tāpēc, ka viņš neredzēja iespēju tādā veidā nopietni nopelnīt. Tajā pašā laikā, viņš necirta manas idejas pagodināt Dievu un pielūgt Viņu. Ja ieskatās vērīgāk, katrā albumā bija kaut kas, kas liecināja par Dievu. Viņš neaizliedza to darīt.

- To darīja aiz cieņas pret jums, vai arī viņš bija reliģiozs cilvēks?

- Es domāju, ka tam bija vairāki iemesli. Viņš strādāja kopā ar mani, kā arī Marsiju Baret. Galu galā, mēs bijām grupas dziedātājas. Viņš strādāja, ņemot vērā mūsu iespējas. Viņš deva Marsijai dziesmas, kuras viņa varēja izvēlēties un kādas patika visvairāk, kā arī tādas, kuras viņa dziedāja tiešām labi. Tādā pašā veidā, tas bija arī ar mani, – viņš man deva tikai tās dziesmas, kuras bija atbilstošas manam aicinājumam. Protams, ka viņš redzēja, ka es mīlu Dievu. Mums nebija konfliktu šajā ziņā “Ziemassvētku albuma” rakstīšanas laikā. Viņš zināja, ka es būšu gatava strādāt vēl cītīgāk nekā parasti un bija ieinteresēts tajā.
Es nevaru apgalvot, ka Franks bija ticīgais. Bet tajā pašā laikā, nekad nav bijis tādu momentu, ka viņš būtu teicis, kaut ko nepatīkamu sakarā ar manu ticību. Mēs esam ļoti auglīgi strādājuši kopā. Mums nebija nekādas problēmas ar to.

- Vai tas nozīmē, ka viņš tiešām cienīja Jūsu reliģiskos uzskatus?

- Ak, jā! Protams. Pretējā gadījumā mēs nekad nebūtu dziedājuši “Rivers of Babylon” (Bābeles upes) un “Marijas bērns” (Marijas Boy Child).

- Tā kā Jūs runājat par dziesmu “Rivers of Babylon”, kāda ir tās priekšvēsture?

- Tas ir no 19. psalma: “Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs! ” Un, protams, 137. Psalms: ” Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu .” Šie divi psalmi tika apvienoti vienā. Rastafariānu grupa no Jamaikas, saprata dziesmas jēgu šādā veidā: rastofariani – ir patiesi Izraēlas bērni, jo ​​arī viņi atradās 400 gadu verdzībā. Bībelē teikts par vienu no zaudētām Izraēlas ciltīm, kura briesmīgi cietīs, kamēr Dievs to neuzlūkos-neatradīs. Tā cietīs 400 gadus, jo Rakstos tā ir teikts. Rastafariani uzskata, ka melnādainie, kuri dzīvo Rietumu civilizācijā, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Jamaikā vai Amerikā, patiesībā ir īstie Izraēlas bērni. Līdz ar to vārdi “Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē?” ir ļoti personiski un ar dziļu nozīmi. Kristiešiem, protams, tā ir tikai Izraēliešu dziesma, kaut arī mēs visi esam Ābrahāma bērni. Kā jūs varat redzēt, šai dziesmai ir ļoti dziļa priekšvēsture.

- Ko jūs varat teikt par citiem grupas dalībniekiem? Kādi ir viņu reliģiskie uzskati?

- Es domāju, ka ne visi no grupas bija pārliecināti, ka par Jēzu ir jārunā nepārtraukti, tā kā to darīju es.

- Bet viņi arī uzauguši kristīgā vidē..

- Es domāju, ka visi melnās ādas krāsas cilvēki Jamaikā ir ar kristīgo izglītību. Mūsu senči ļoti stipri ticēja Dievam, un, ja tā tas nebūtu, es nedomāju, ka nēģeri būtu spējuši izdzīvot holokausta laikā. Es to uzskatu par holokaustu, lai gan daudzi to neatzīst. Bet verdzība – tiešām bija īsts holokausts, jo pret vergiem izturējās šausmīgi. Tikai derība ar Dievu ļāva mums izdzīvot.

- Vai Jums nav bijis iekšējais konflikts starp kristīgo audzināšanu un ne pārāk pieticīgiem tērpiem, ko izmantojāt skatuves darbībā?

- Šis jautājums man ir uzdots pat manas mākslinieciskās karjeras sākumā. Jūs vienkārši iedomājieties situāciju: jauna meitene ar Bībeli rokās, un tādā izskatā. Mani pat bija nofotografējuši tādu…

- Un kāda bija reakcija no kristiešiem un baznīcas?

- Patiesībā daudzi pat nezināja, ka esmu kristiete. Tajā laikā, vairākumam bija absolūti vienaldzīga šī sfēra manā dzīvē. Kad jūs sakāt viņiem, “Es mīlu To Kungu.” Skan atbilde “Nu, labi.” Neviens par to nebija ieinteresēts, un neviens negribēja to dzirdēt. Bet tagad, es domāju, viņi ir spiesti klausīties. Jo esmu kļuvusi vecāka, bet dziedu tās pašas dziesmas. Nekas nav mainījies. Es joprojām ticu Dievam. Es joprojām uzskatu, ka Jēzus glābj. Un es joprojām uzskatu, ka mums ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Viņu.

- Savas karjeras laikā ar “Boney M”, Jūs vienmēr skaidri runājāt intervijās par ticību Dievam, tā kā to darāt tagad?

- Jā. Varbūt es neesmu vienmēr par to jautāta, bet es vienmēr esmu runājusi.

- Un koncertos?

- “Boney M” koncerti bija ar augstākās klases programmām. Taču tajās bija vieta dziesmām ar kristīgo repertuāru. Piemēram, “Marijas bērns” vai “Rivers of Babylon” un daudzas citas.  Vienmēr bija dziesmas, kas lika cilvēkiem aizdomāties. Kādu dienu Malaizijā vietējie iedzīvotāji teica, ka mūsu dziesmas ir ietekmējušas sabiedrību vairāk nekā daudzas baznīcas kopā. Kāpēc? Tāpēc, ka baznīcai pietrūkst iespējas iegūt tik daudz publiskās telpas, kā to var izdarīt koncerta laikā piesaistot kopējo uzmanību. Izrādās, ka, pateicoties mums, cilvēki dziedāja psalmus, protams, pašiem to nezinot. Un varbūt daži no viņiem vēlas, saprast, ko viņi dzied. tā arī nonākot līdz Dieva Vārdam.

- Kādas dziesmas personīgi Jūs esat uzrakstījusi? Tādā nozīmē, tekstu …

- Āfrikas Mēnesis, Rokas augšā (Hands up).

- Franks bija arī dzejnieks?

- Franks rakstīja mūziku.

- Un kurš rakstīja vārdus?

- Vārdus rakstīja Franks Jakobsons. Viņš vairs nav ar mums, jo miris. Viņš rakstīja, lielāko daļu no mūsu repertuāra.

- Viņš bija no Vācijas, kā Franks?

- Nē, amerikānis.

- Kad jūs bijāt “Boney M” no 76 – 86 gadiem, kur jūs dzīvojāt – Vācijā vai Apvienotajā Karalistē?

- Pirms izveidojās “Boney M” es atgriezos Anglijā, jo esmu dzimisi tur. Mēnesi vēlāk saņēmu zvanu, tā bija atbilde uz lūgšanu, un es devos atpakaļ uz Vāciju. Tur mēs tikāmies ar Franku Farianu.

- Un tad jūs nākamos desmit gadus dzīvojāt Vācijā?

- Es dzīvoju Vācijā aptuveni divus vai trīs gadus, pirms kāzām. Tad mans vīrs un es aizbraucu uz Angliju. Tur pasaulē nāca mūsu pirmdzimtais dēls Ārons.

- Ko Jūs vēstāt šodienas koncertu laikā, pēc “Boney M” sabrukšanas?

- Nekas nav mainījies. Vēstījums ir tāds pats kā pirms tam. Cilvēki tagad klausās manī vairāk nekā agrāk … varbūt tāpēc, ka ir redzējuši visu manu dzīvi. Dažreiz cilvēki meklē jūsos konsekvenci. Es uzskatu sevi par diezgan konsekventu tajā ko es saku un ko es daru. Vienīgais izņēmums ir periods, kad es vēl biju jauna, piemēram, gadījums ar foto attēliem par kuriem es jums teicu. Kad esat jauns, bieži sastrādājat kļūdas, pēc kurām ir manāmas sekām. Bet mana dvēsele un mani uzskati paliek tādi paši. Es mīlu To Kungu. Viņš ir laipns pret mani. Viņš mani izglāba. Viņš aizsargā mani. Viņš vada mani. Manā dzīvē ir bijušas kļūdas, problēmas un kritieni, bet Viņš vienmēr mani piecēla un palīdzēja. Tikai es pati jums varu izstāstīt ko Dievs manis dēļ ir darījis. Tāpat arī Jūsu gadījumā, tikai jūs pats varat pastāstīt, ko Dievs ir darījis jūsu dzīvē. Tāpēc ļoti svarīgi par to stāstīt. Ja ne mēs, tad kurš?

-Ar ko jūs vēl nodarbojaties, ārpus koncertiem?

– Esmu dibinājusi labdarības fondu ” Ļaujiet” (Let it be). Nauda, kuru mēs vācam koncertu laikā tiek ziedots labdarībai.

- Kāda veida labdarība?

- Mēs palīdzam melnās ādas krāsas bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm atrast sevi šajā dzīvē. Kad mēs pirmo reizi sākām darīt to, tad britu sabiedrībā pastāvēja daudz problēmu. Viss nonāca tik tālu, ka tieši Londonā, bērni, sāka nogalināt viens otru.Es nezinu, vai jūs esat dzirdējuši par to, vai nē. Pirms desmit gadiem daudzi to bija dzirdējuši. Mēs nolēmām, tādus bērnus vest uz ciematu Conti-Kent Gambijā. Ar to, mēs vēlējāmies parādīt bērniem reālo Āfriku, un kāda valdīja nežēlība, kuru piekopa Rietumi pret vietējiem iedzīvotājiem. Šis ciems ir dzīvo preču transatlantisko pārvadājumu piemineklis. Dzīvā prece, vergi, kas bija pārvesti uz kuģiem un nosūtīti uz Ameriku. Mēs vēlamies, lai bērni zina savas saknes.

Mans uzvārds ir  Mitčell, bet vīra uzvārds Pemberton. Bet visi zina, ka mūsu īstie uzvārdi bija pavisam savādāki.  Mēs tos nezinām, bet Conti-Kent palika. Šī ir saikne ar mūsu Āfrikas pagātni. Mēs uzskatām, ka, tāpat kā ebreji varētu atgriezties uz Izraēlu, tāpat arī bērniem ar Āfrikas saknēm vajadzētu apmeklēt Āfriku. Vismaz, lai redzētu savas saknes. Jo nezinot savu pagātni nav nākotnes. Un caur to var redzēt pašu Dievu. Kā es jau teicu, ja Dievs nebūtu ar mūsu senčiem, mēs būtu iznīcināti. Tās ciešanas, kuras bija jāpārcieš imigrantiem no Āfrikas vai Karību jūras reģiona, Amerikā, bija briesmīgas. Bet, paldies Dievam, viņi izdzīvoja. Ja tā nebūtu es ar jums šodien varētu arī nerunāt. Es iedomājos, savus vec- vec- vec- vecākus, kuri pārdzīvoja to visu personīgi, tie bija izvesti uz Rietumiem, pārdoti verdzībā, kalpoja, lai apmierinātu saimnieku iegribas. Un tā, šodien es esmu šeit.

- Ļaujiet man uzdot vēl dažus jautājumus. Jūs esat ne tikai dziedātāja, bet arī sludinātāja. Vai jums ir kāda veida attiecības ar citām popmūzikas zvaigznēm Apvienotajā Karalistē un citās valstīs? Es domāju ar neticīgajiem izpildītājiem. Un kādi ir viņu attieksme pret kristietību? Ko viņi saka? Vai arī tie, visbiežāk ir ateisti?

- Es domāju, ka patiesi veiksmīgu izpildītāju patiesi tic Dievam. Viņi praktizēt ticību savā dzīvē, ir iemācījušies, ka Dievs ir labs.  Ceļš uz panākumiem nav viegls. Un pa ceļam ir daudz pārbaudījumu. Es bieži viņiem stāstu par Dievu, un vairumā gadījumu cilvēki ir ieinteresēti. Es sniedzu viņiem liecību, ka Dievs ir labs. Protams, mana dzīve ir daudz atšķirīgāka, par daudzu zvaigžņu dzīvi, jo es neesmu šovbiznesa pārstāvis. Man nekad neesmu cietusi no „zvaigžņu slimības”…

- Es domāju, ka veiksme Jums bija negaidīta …

- Jā. Es domāju, ka tā bija dāvana no Dieva. Tā bija svētība.

- Tātad jūs uzskatāt, ka “Boney M” panākumi – tas bija no Dieva?

- Jā! Bet es nepiederu pie kategorijas zvaigznēm, kas tiek veidotas TV kameru priekšā, lai tikai sniegtu intervijas un saņemtu atzīšanu. Es negāju uz naktsklubiem, lai nākamajā dienā par mani rakstītu ziņās. Es domāju, ka mana reputācija ir balstīta tikai un vienīgi uz manu staigāšanu ar Dievu.

- Jūsu vīrs ir arī producents. Kas Jums viņš ir pirmajā vietā: mīlošs laulātais, vai stingrs producents?

- Mans vīrs sākotnēji gribēja būt aktieris, un pat sāka savu karjeru. Mēs tikāmies ar viņu Minhenē Vācijā, un gadu vēlāk mēs precējāmies. Un, ziniet, dzīve bieži vien diktē, kur mēs ejam – pa labi, vai pa kreisi. Un tad, viņš pieņēma lēmumu atstāt savu karjeru un palīdzēt man. Sakarā ar grupas “Boney M”, izaugsmi un panākumu man bija vajadzīga palīdzība un to sniedza mans vīrs.  Viņš bija kopā ar mani turneju laikā. Mēs vienmēr esam kopā. Viņš dara to, ko es pati nespēju izdarīt. Savukārt, ārpus skatuves, es daru, ko viņš nevarētu izdarīt bez manis.

- Pastāstiet ar ko nodarbojas Jūsu bērni?

- Mums ir trīs bērni. Aaron – ir vecākais dēls. Viņš ir žurnālists un studēja reklāmas nozari. Viņš absolvējis Kingston universitāti.  Turklāt viņš raksta dziesmas un grāmatas. Otrais dēls – producents. Nodarbojas ar hip-hop. Arī viņš ir mūziķis un dziesmu autors. Viņa vārds ir Tuan. Meita strādā kā mākslinieks-dizainers. Tas ir saistīts ar arhitektūru. Un viņa dzied. Nesen dzemdēja mūsu mazdēlu. Šis ir mūsu pirmais mazbērns. Mans vīrs un es esam kā septītajās debesīs.

- Vai Jūs nevēlaties, lai par Jums sarakstītu grāmatu? Es esmu pārliecināts, ka tas daudzus interesētu

- Es esmu runājusi ar vienu izdevēju par šo tēmu. Redziet, stāsts par manu dzīvi galvenajos dzīves momentos ir pilna ar garīgām lietām, jo tas ir ne tikai stāsts par pop-dīvu ar laimīgām beigām. Man vajag atrast piemērotu izdevēju. Plus, man ir vajadzīga palīdzība, jo manā dzīvē pārklājas ticība, mūzika un vēsture. Ja mēs atradīsim tādu izdevniecību, kas vēlas strādāt kopā ar mani un manu dēlu, tad, arī šāda grāmata parādīsies.

- Bez tam, Jums ir daudz interviju. Arī tās var pievienot.

- Tieši tā!

__________ Intervija krievu valodā

Лиз Митчелл, солистка группы “Бони М”: “В моей жизни были ошибки, но Господь всегда поднимал меня”