Zinātnieku ierosinājums iesniegts Ukrainas prezidentam, ministru prezidentam, Parlamenta priekšsēdētājam, kā arī citām augstām amatpersonām.

Šāds ierosinājums pamatots ar to, ka mūsdienu sabiedrībā pieaug vardarbība, korupcija un krāpšana, kā arī tādi netikumi kā alkoholisms, atkarība no narkotikām, prostitūcija un noziedzība, kas izplatās arī pat bērnu vidū. Zinātnieki arī uzsver, ka arī ģimenes institūcija ir zaudējusi savu nozīmi sabiedrībā. Tāpēc ir svarīgi atgriezties pie būtiskākajām vērtībām un pie Dieva, veltot viņam vismaz vienu oficiālu dienu gadā.

Par to, ka Krievijas astronautiem ir sava uzticamā persona -garīdznieks Tēvs Ijabs no Troicas- Sergijas Lavras klostera ir izziņots Krievijas medijos: Ogoņok (Огонек), Komerasant un citos laikraksts. Astronautiem tiek sniegti garīgi padomi, atbalsts, viņus svētī un ievesti Dieva Vārda atziņās. Kaut arī šāds amats ir speciāli iedalīts salīdzinoši nesen, taču astronauti izmantojuši tradicionālos reliģiskos rituālus pirms izlidošanas Baikanūras kosmiskā lidostā jau desmitiem gadu.

Svarīgā sagatavošanās laikā ir ne tikai mākslas filmas “Baltā saule tuksnesī” noskatīšanās, bet arī vairs nav iespējams neviens lidojums bez kosmiskā kuģa -raķetes nosvētīšanas un astronautu pareizticīgās baznīcas mācītāja svētības.

Pirms kosmiskā kuģa palaišanas kosmosā pēc tehniskās daļas apkalpes darba pabeigšanas mācītājs noslēdz gatavību lidošanai ar astronautu un kuģa svētīšanu.

Zīmīgs notikums, kas atstājis oficiālas pēdas kosmiskajā vēsturē ir 2009. gada 30.septembrī starptautiskas komandas un raķetes “Sojuz TMA-16″ svētīšana.

Vēsturisko starptautisko komandu pārstāvēja krievu un amerikāņu astronauts, kā arī Kanādas pilsonis. Kuģa komandieris – Maksims Suraevs – pirms lidojuma speciāli devās uz Troicas- Sergijas Lavras pilsētu svētības saņemšanai. Starp citu, neilgi pirms lidojuma viņš arī apprecējās Lavras baznīcā. Taču vēl neilgi pirms tam ironiski attiecās pret kristīgo Pasaules Radīšanas teoriju.

Pēdējo gadu laikā mācītājs Ijabs nav palaidis nevienu kosmisko kuģi kosmosā bez ekipāžas vai kuģa svētīšanas. Mācītājs arī visai bieži tiekas ar kosmonautiem kuģu glābšanas helikopteros.

Mācītājs Ijabs noskaidrojis, ka Padomju laikos, kad kuģu raķetes netika svētītas, tomēr atsevišķi pazīstami Krievijas zinātnieki-konstruktori un inženieri tās svētīja slepeni.

Mācītājam izdevies piedzīvot akadēmiķa Borisa Čertoka 97. gada svinības un atzinis, ka jubilārs vēl nav kristījies, taču nenoliedz Dieva eksistenci.

Debesu pievilkšanās spēks

Mācītāja draugi sauc viņu par sapņotāju. Izrādās, ka tēvs Ijabs kopš bērnības sapņojis kļūt par astronautu. Bērnībā līmējis raķešu maketus un pētīja zvaigznes tēva dāvinātājā teleskopā. Varētu teikt, ka mācītāja sapnis ir piepildījies nedaudz savādākā veidā.

Tēvs Ijabs savulaik kalpojis slimnīcā, kurā ārstējušies cilvēki saistīti ar kosmonautiku. Tā arī izveidojās draudzība ar Gagarina akadēmijas profesoru un pasniedzēju. Vēlāk profesors viņu uzaicinājis ciemos uz Zvaigžņu Pilsētiņu. Ieviesās draudzība arī ar citiem astronautiem. Kādu reizi pie viņa ieradās pat Vasilijs Cibļievs Kosmosa Sagatavošanas Centra priekšnieks, ar kuru izveidojās ciešas attiecības. Draudzības ceļš soli pa solim tuvojās līdz tam, ka astronauti palūguši mācītāju nosvētīt Kosmosa Centru. Sākotnēji tika nosvētīts korpusa centrs, pēc tam vadīšanas nodaļa un tad arī izstaigāti visi kabineti.

Pareizticīgā ticība izplatījās tik strauji, ka Zvaigžņu Pilsētiņā tagad panākta baznīcas celšana. Kad baznīca tiks uzcelta to vadīs mācītājs Ijabs. Pateicoties dažādām norisēm astronauti mācītāju ir arī iemīlējuši un sauc viņu par “mūsu tētis.”

Interesanti, ka Dievišķā ietekme astronautu vidē izrādījusies tik liela, ka viens no kosmosa kuģu instruktoriem kristīts tur pat Kosmosa Centrā.

Taču netālā pagātnē Kosmosa Centrā bijusi pavisam cita aina. Padomju laikos, kosmonautika ideologiem kalpoja par platformu cīņā pret reliģiju. Kā nocietināta klints bija Jurija Gagārina teiktais, ka lidojot kosmosā neredzējis Dievu. Viens teikums pārvērtās par ideoloģisko un propagandas klišeju. Ijabs šādiem jautājumiem gatavs, jo nācies atbildēt simtām reižu: “Neviens nesaka, ka Dievs dzīvo mākoņos. Pareizticīgā baznīca uzskata, ka ir trīs debesis Pirmā – atmosfēra virs mums, otrā – kosmoss, kurā mirdz zvaigznes, riņķo planētas un izplešas galaktika. Trešā – Debesu pasaule, kurā mīt Visaugstākais un Visvarenais Dievs. Debesu pasaulē nenokļūst ar raķeti, bet tikai Pestītie, “- saka Ijabs. Taču mācītājs sakarā par Gagarina teikto piemin kādu vēl labāku stāstu no dzīves.

Kad Jurijs Gagarins veica lidojumu kosmosā, viens no augstāk stāvošiem pilnvarotiem ierēdņiem izsauca pie sevis uz pārrunām pazīstamo Krievijas Metropolītu Almatu Nikolaju un pieprasīja viņam dievkalpojumā sacīt, ka Jurijs Gagarins lidoja kosmosā, taču Dievu nav redzējis. Nākamajā dievkalpojumā Metropolīts pēc nolasītā sprediķa priekšvārda teica: “Brāļi un māsas, nesen mūsu jaunais padomju kosmonauts Jurijs Gagarins lidoja kosmosā. Pēc lidojuma viņš teicis, ka nav redzēja Dievu. Hm, viņš neredzēja Dievu? bet Dievs viņu gan redzēja un svētīja ceļā!”

Mantija un skafandrs

Jaunā astronautu paaudze pret reliģiju izturas ar lielu interesi. Bet arī starp padomju laika lidotājiem-astronautiem ir daudz ticīgo. Piemēram, Aleksejs Leonovs atbrauca uz draudzes fundamenta uzlikšanu. Bet uz klosteri ieradās Genādijs Manakovs, viens no pēdējiem varoņiem Padomju Savienībā. Viņš atzina, ka pirms lidojuma kosmosā bija neticīgs cilvēks. Bet, kad devies atklātā kosmosā un atvēris lūku, lai uzsāktu tehniskos darbus, tad no izbrīna par redzēto neiedomājamo skaistumu, viņš gandrīz aizmirsa piestiprināties kabelim. Un tajā brīdī viņš pateicis sev: “Dievs ir.”

Bet dažreiz mācītājs Ijabs saskaras arī ar kaujiniecisko ateismu. Kādu reizi lidojot lidmašīnā izrādījās, ka kaimiņš bija slavens zinātnieks. Viņš sēžoties pateica: “Ak, vai, mācītāju apsēdinājuši kopā ar ateistu.” Bet Ijabs centies neiesaistīties polemiskā diskusijā, lai neaizvainotu sarunas biedru un neradītu lieku spriedzi lidojuma laikā. Bet viņš provocēja uz strīdu un nekādi nevarēja nomierināties. Vienā no brīžiem mācītājs novēlēja Dieva palīdzību, bet viņš atbildēja: “Nē, draugs, ar to nav nekāda sakara. Un vispār, jo vairāk mēs ar draugiem nodarbojamies ar zinātni, jo vairāk sākam saprast Visuma noslēpumus un ar vien mazāk Visumu varam saistīt ar Dievu.”

Tad Ijabs nenocietās un pajautāja, “Vai es varu lūgt jums atbildēt uz dažiem zinātnes dabas jautājumiem? Jums taču ir jābalstās uz noteiktu datu bāzi, savādāk viss ir tukšvārdība. Vai Jūs zināt cik grādu tagad ir aiz borta500 kmattālumā? Ko tagad dara Jūsu sieva mājās? Kāda ir temperatūra20 kmattālumā no Marsa? Kāds ir attālums līdz galaktikai M-81? Kāda jauna supernovas zvaigzne ir parādījusies Strēlnieka zvaigznājā?

Jūs nevarat atbildēt ne uz vienu jautājumu, jūs nezināt elementāras lietas astronomijā. Nu, tad ko mēs runāsim ar Jums par Visumu un Dievu? Pat ja jums izdotos izpētīt visu Visumu, bet būtu palicis neizpētīts centimetrs, jūs kā zinātniekam nebūtu tiesības nākt pie tāda secinājuma, jo šis mazais vēl neizpētītais laukumiņš var izrādīties par lielā sākumu. ” Zinātnieks apklusa un vairs ar mācītāju nestrīdējās.

Tēvs Ijabs, lai labāk izprastu astronautu garīgās vajadzības gribēja izjust kaut mazāko astronautu apmācību slodzi, tāpēc jau divas reizes lidoja speciālā lidmašīnā, kurā radīti bezsvara stāvokļa apstākļi. Nolaidās speciālajā skafandrā baseinā, lai izjustu bezsvaru staigājot. Kā arī izmēģināja skafandru „Sokol” un skafandru “Orlan M”.

Senajās kartēs Antarktika parādīta bez ledājiem! Tāda ir Antarktika kartēs, kopš 16 gadsimta, bet Dienvidpolu oficiāli atklāja tikai 1818. gadā. Kā tas var būt? Kā varēja Dienvidpolu bez ledus pareizi iezīmēt antīkajās kartēs? Tas labi redzams Čarla Hapgūda (Charle Hapgood)1966. gada oriģināldarbā ”vecās jūras ķēniņa ģeogrāfiskās kartes” ir antīko ģeogrāfisko karšu studijas pārsteidzošs rezultāts. Arī 18. gadsimtā ģeogrāfs Filips Buašē (Philipe Buache) publicēja Antarktikas karti. Dienvidpols tajā ir bez ledus. Šīs kartes izdošanas laikā, Antarktika vēl nebija oficiāli atklāta.

Kā šādus izskaidrojumus var savienot ar Dievu un Bībeli? Varbūt šīs kartes ir radītas ar kādas augstākas civilizācijas, citplanētiešu palīdzību? Tajā laikā ir izmantotas mums vēl nezināmu, augsti attīstītas tehnikas ar sevišķi precīziem mērinstrumentiem. Bet saskaņā ar mūsu zinātnisko pasaules uzskatu pirms pāris tūkstošiem gadu Zemi apdzīvoja tikai akmens laikmeta cilvēki.

Atbilde: Paldies par piedāvājumu apskatīt tik saistošu tēmu, turklāt ar noslēpuma intrigu. Kurus gan neinteresētu atklāt kādas jaunas zemes teritorijas, lai tās varētu nosaukt savā vārdā un saviļņoti paziņot par to ģeogrāfu asociācijai, taču ātri vien izrādītos, ka iedomāto zemi jau kāds cits sen jau atklājis. Arī Kolumbs tā domāja, taču kā izrādās vadoties arī pēc senlaiku kartēm, 2.gadu tūkstoša vidū pirms Kristus dzimšanas feniķieši apmeklēja Ameriku un gadu tūkstotī pirms mūsu laika skaitīšanas ar kuģi apbrauca Āfriku. Par to saistoši apraksta Hainke Sudhofs (Heinke Sudhoff), savā grāmatā “Piedod, Kolumb” (Sorry, Kolumbus).

Kurš gan nevēlētos jūras dzelmē, vai klinšu aizās atrast pirātu noslēptos dārgumus. Taču atrodot tos un ierodoties krastā ar atradumu, valsts vara piedzīvojumu meklētāju jau sagaidītu ar platu smaidu un pateicības izteikšanu par palīdzību izmeklēšanai. Izrādītos, ka atrasto mantu piederību oficiāli pieteicis kāds cits un jau sen pazaudētais ir meklēts, turklāt juridiski pierādītu, ka atradējam pat neviens procents nepienākas par pūlēm, bet ja tas pretotos, tad apcietinātu par citas mantas nelikumīgu piesavināšanās mēģinājumu.

Salamans reiz teica, ka nekas šajā pasaulē nav jauns. Proti, „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.
Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. “ (Sal.māc. 1:9:10)

Par to, ko mēs sajūsmināmies, brīnāmies, vai atklājam, reiz jau ir radīts un atklāts, lai mēs baudītu un priecātos par Dieva varenajiem darbiem un redzētu, ka Dievam nekas nav neiespējams. Un, lai Viņa Godu nepiesavinātos pieminētie citplanētieši. Jāatzīst, ka cik gan paradoksāli arī neliktos, tad citplanētieši būtu tikai radījums nevis Radītājs.

Cilvēkam ir raksturīgi ar prātu neizskaidrojamas un nepierādāmas fiziskas vai garīgas lietas pierakstīt citplanētiešiem, burvjiem, vārdotājiem. Taču mēģināsim noslēpuma lādi atvērt paši, sperot soli pa solim, atverot savu prātu jauniem izaicinājumiem. Un kas lai to zina, varbūt atbilde ir kaut kur pavisam netālu, bet tikai mūsu prāts bijis aizņemts ar ko citu?!..

Vai karšu uzskatāmais piemērs par ziemeļpola vai dienvidpola eksistenci bez ledājiem ir savienojams ar Dievu? Jā, savienojams. Ideāli savienojams.

Papildus jūsu pieminētajām kartēm varētu pievienot arī admirāļa Pirī Reisa kartes, lai arī tā ir vēl vecāku karšu apkopojums un tajās atklātās nianses mūsu zināšanu līmenim  šķiet neaptveramas un arī tajās uzrādās, ka Dienvidpols kādreiz nebija klāts ar ledu, karšu vecums datējams apmēram 10 000 gadu. Tas sakrīt ar Zemes katastrofu –ūdens (grēku) plūdu periodu.

Zemes astronomiskās izmaiņas

SPEKTRS rakstīja par kādu Bībelē aprakstītu piemēru, kas izjauca zemes gaitu astronomiskā nozīmē (Kosmosa pavēlnieks apstādina Sauli un Mēnesi), cilvēka lūgšanas rezultātā, kad zemes rotācija apstājās diennakti.  Tas gan nav uzrādīts šajās kartēs, taču 747. Gadā pirms Kristus dzimšanas babiloniešu karalis Nabonasers ļāva ieviest jaunu kalendāru.

Runājot par senlaiku kartēm šoreiz jāpiemin vēl kāds Bībelē aprakstīts svarīgs un nozīmīgs astronomisks notikums, kas izmainīja zemes nākotni globālos apmēros, kas tiek dēvēti par (ūdens) grēku plūdiem.

Bībelē Jesajas grāmatā (24: 18-20) teikts: “un zemes pamati trīc. Zeme sašķīdīs drupās, tā grīļosies…”

Pieminēto seno karšu precizitāti par poliem bez ledus var apstiprināt dažādos veidos.

Senās zvaigžņu kartes

Ēģiptiešu faraona Hatšepsutas Hatshepsut arhitekta Senmuta (Senenmut), kapeņu griestiem atrada vecu debess karti ar zvaigznāju attēlojumiem. (karte pieejama vismalkākajai izpētei Metropolitēna muzeja interneta vietnē)  Dienvidu pusloks ir attēlots otrā pusē un Oriona zvaigznāja virzību uz nepareizo pusi- austrumiem. Kopumā bija attēlota maiņa no austrumiem uz rietumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem. Tas apliecina to, kā debesis izskatījās pirms polu apmaiņas. Varētu jau teikt, ka senatnē dzīvojošie ir kļūdījušies, jo senatnē droši vien nav bijuši tādu precīzu mērinstrumentu kā mūsdienās ,protams, mūsdienu attīstītais prāts lepni varētu būt apmierināts un atradumu ierindot fantāziju un murgu līmeņa kategorijā, taču, ne tik strauji. Viss būtu labi, ja ne viens “bet”.

Tajās pašās kapenēs bija atrasta vēl viena karte, kurā attēlotais debess ķermeņu izvietojums ir tāds pats kā mums ierastais, kaut arī visi zvaigznāji ir pārbīdīti. Šāda veida novirze izskaidro kādu astronomisku parādību -kosmisko katastrofu, kas lieliski viens otru papildina un apstiprina Bībelē teikto.

Abas pieminētās astronomiskās kartes apstiprina pirms un pēc grēku plūdu periodu, kas rezultātā izraisīja zemes ass nobīdi un zemes polu pēkšņās katastrofālās izmaiņas, kas arī piefiksētas senlaiku kartēs. Šāda veida pierādījumi radikāli saknē izmaina sapratni par Darvina pieņēmumu par nemainīgo zemes attīstību miljoniem gadu, kaut gan dažu tūkstošu gadu zemes vēsture pierāda pilnīgi atšķirīgas lietas, tāpēc arī standarta ieprogrammētie prāta uzskati nespējot salīdzināt pretēja veida faktus, pieņem vienu sev izvēlēto “patiesību” visu pārējo atmetot gluži automātiski un, lai spētu savu nostāju apstiprināt, tad nekas cits neatliek, kā nosaucot visu pārējo par fantāziju augļiem.

Zemes ass nobīde

Atgriežoties pie tiešā jautājuma, kā tas iespējams, ka senlaiku kartēs redzamie poli ir bez ledus, taču mūsdienu kartēs ar ledu!

Atbilde ir īsa, taču kā nojaušamspaskaidrojumsir daudz garāks, kas dažkārt prasa papildinājumus nākošos rakstos.

Īsā atbildes versija- zemes ass nobīdes rezultāts. Un tagad sākas pats interesantākais un tas nebūt nav saistāms ar filmu seriāliem, kas parasti beidzas visinteresantākajā vietā, lai skatītājus ieintriģētu skatīties nākamo sēriju, jo jautājums paliek- kas gan tur būs tālāk! Lai ieintriģētu lasītājus, tad varētu teikt, ka žurnālā lapas beigušās un nav vairs vietas kur rakstīt, taču ko darīt, ja žurnāls elektroniskā versijā? Šķiet, ka attaisnojums izpaliek. Šajā gadījumā viss nav tik vienkārši, lai neizskatītos, piemēram, šāda ziņa: „O. Spok.” Ko tas varētu nozīmēt? Jautāju sev sarakstoties internetā ar kādu Krievijas interesentu. Vēlāk noskaidrojās, ka teiktais nozīmē: „Ok, spokojnij noči” (labi, ar labu nakti).

Inženieris-izgudrotājs Otto Muks (Otto Muck) izvirzīja saistošu teoriju par dažādajām kartēm ar citādāku klimatu. Viņš to saista ne tikai ar grēku plūdiem un ūdens līmeņa pacelšonos visā pasaulē, bet arī cita veida katastrofu. Kosmiskā katastrofa. Muks uzskata, ka zemi ietekmējis arī asteroīdu trieciens, kas izraisījis postošas sekas, zemes ass nobīdi, kas arī izraisīja pēkšņās ziemas iestāšanos ziemeļpolā. Par asteroīdu ietekmi viņš raksta grāmatā „Atlanijas noslēpumi”, kurā noskaidro tās pazušanas iemeslu. Grāmata pieejama (bezmaksas) 

Milankoviča teorija

Par Zemes rotācijas ass nobīdi izsmeļoši izskaidro savā teorētiskajā pētījumā ģeofiziķis un matemātiķis, Dienvidslāvijas astronoms un Serbijas zinātnes universitātes loceklis Milutins Milankovičs (Milutin Milankovitch). Zemes ass nobīdi pagātnē autors nosauc par „MILANKOVITCH THEORY”, jeb „Milankoviča cikli”

Viņš to sīki apraksta par tās būtību un ietekme pagātnē, tagadnē un nākotnē.

20. gadsimta pirmajā pusē serbu matemātiķis Milutins Milankovičs pēc vairāku desmitu gadu ilga darba aprēķināja, kā mainīsies Zemes saņemtais saules siltuma daudzums dažādos platuma grādos atkarībā no dažādām Zemes orbitālo parametru savstarpējām kombinācijām un lielumiem. M. Milankovičs pirmais saprata, ka tieši Zemes riņķojuma izmaiņu likumsakarībām var būt izšķiroša nozīme ledāju izveidē.

Tāpat ir zināms, ka ass, ap kuru griežas Zeme dejo , mainot Saules siltuma sadalījumu pa Zemes virsmu.

Lai notiktu tik krasas pārmaiņas, ka uz Zemes parādījās ledāji polos, bija nepieciešams Zemes rotācijas ass pārbīde par aptuveni 20 grādiem. Īslaicīgas svārstībveida kustības rezultātā pārbīdījās arī klimatiskās joslas. Mūsdienās Zemes ass par 23,5 grādiem novirzīta no vertikāles, ko veido Zemes orbītas plakne ap Sauli. Slīpās pozīcijas dēļ vispār kļūst iespējama gadalaiku maiņa, tas arī ideāli sakrīt ar to, kāpēc Bībelē pirms grēku plūdiem netiek piemināti gadalaiki, jo uz Zemes valdīja dievišķi nemainīgi gada laika apstākļi- tropu vasara, visas zemes novados.

To apliecina arī dažādi zinātnieki, ka pirms grēku plūdiem Zemes ass bija gandrīz vertikāla, tātad perpendikulāra Zemes orbītas plaknei. Šādos apstākļos nevarēja veidoties gadalaiki, jo Saules staru krišanas leņķis un līdz ar to arī intensitāte jebkurā punktā uz Zemes virsmas visu gadu ir vienāda. Tātad Dievs uz Zemes radīja ideālus klimatiskos apstākļus- nemainīgu tropu klimatu.

To, ka ziemeļpols kādreiz bija brīvs no ledus apliecina zinātnieku veiktie arheoloģiskie pētniecības darbi šajā reģionā. Piemēram, O.F. Hercs (O.F. Herz) un E.V.Pfitcenmaiers (E.W.Pfitzenmayer) sīkāk izpētīja dziļāk esošās ledus kārtas. Par norisi aprakstot grāmatā „Mammutleichen und Urwaldmenschen in Nordost-Sibirien”

Arvien lielākā dziļumā tas šķita baltāks un trauslāks. Taču tiklīdz šis ledus nonāca normāla gaisa vidē, tas tūlīt pat ieguva dzeltenbrūnu nokrāsu. No tā var secināt, ka dziļākās ledus kārtas, organisku un neorganisku daļiņu piesārņotas, ir iesalušas pēkšņi.

Zemes ass nobīde izmaina visu (lv; eng; rus)  “The tilting of the earth changes everything” Наклон земной оси изменяет всё

Kaut arī pasaulē cenšas noklusēt grēku plūdu ietekmi un izraisītajām krasām izmaiņām uz planētu Zeme un zinātnieku veikumus un pierādītos pētījumus, kas neatbilst evolucionistu uzskatiem, tomēr aizvien biežāk un skaļāk tiek pieteikti jauni atklājumi, redzējumi, izvirzītas hipotēzes un teorijas, kas apliecina Bībeles autentiskumu. Vieni no tādiem šodienas pētniekiem Antarktīdā ir Zacharias Kunuk godalgots režisors, Kanādas ordeņa virsnieks un pētnieks Ian Mauro no Kanādas pētniecības katedras.

Raksta autors: Ian Mauro

„Iespējams, ka viens no neparastākiem un aizraujošākiem stāstiem, kas nācies dzirdēt no eskimosiem ir par zemes ass nobīdi, kas ir ietekmējis mūsu Zemes klimatu. Kaut arī tas šķiet neticami, taču visas eskimosu ciltis stāsta par fenomena iespējamību. Video rullītī no Igloolik cilts pārstāvis Japiti Palluq runā par zemess ass nobīdes ietekmi.

Kad pirmo reizi mēs dzirdējām par šādu fenomenu, mēs domājām, ka tas ir ļoti dīvaini, taču visu cilšu (Pangnirtung, Iqaluit, Resolute Bay un Igloolik) vecās paaudzēs pārstāvji stāsta vienu un to pašu un apliecina stāsta realitāti.
Vecaji no Nunavutas apliecināja, ka saule un zvaigznes mainījušas debess stāvokli. Saule tagad aust augstāk un tādējādi diena kļuvusi garāka. Runājot par inuītiem ir jāņem vērā, ka ceļošana ziemas mēnešos orientējoties pēc zvaigznēm ir ierasta lieta, tāpēc šo sfēru labi pārzina.

Sarunā ar cilšu vecajiem mēs uzzinājām, ka Zeme ir it kā noliekusies Saules virzienā. To viņi pierāda ar to, ka saule horizontā atrodas augstāk un diena kļuvusi garāka. Ir kļuvis siltāk, kas nav raksturīgs arktiskai ekosistēmai. Kā paskaidroja arī Japiti video rullītī, tad radījis izmaiņas arī dzīvnieku migrācijas maršrutu. Temperatūras izmaiņas rezultātā ledus kļuvis trauslāks un plānāks. Savukārt situācija līdzinās tvaiku gāzes ietekmes teorijai,(vēlāk zinātnieku atzīta).

Domājot par šādu iespējamību es pētīju, ko par to ir teikuši citi zinātnieki. Es atradu divus avotus.
R. N. Drysdale ar līdzautoriem 2009 gadā ir publicējuši rakstu žurnālā „Science” tajā rakstīts par zemes ass izmaiņām pagātnē, aptuveni 141 tūkst., gadu atpakaļ.

Raksts apliecina eskimosu stāstu.

Citā pētījumā, kas aprakstīts pagājušā gada septembrī „GeophysicalResearch Letters” Landerers (Landerer)

ar līdzautoriem raksta par saikni starp ūdens sasilšanu okeānā, kas sarežģī un izmaina teci no Antarktikas kustošajiem ledājiem, kas izraisa “Horizontālās masas pārdali” pasaules okeānos. Tas nozīmē, ka apjoms un stāvoklis pasaules okeānos burtiski pārvietojas un mainās kas savukārt izraisa pārvērtības Zemes garozā un izraisa Zemes ass nobīdi.

Eskimosu pārliecība par kraso Zemes ass nobīdi pagātnē un Draisdela, kā arī Landerera veiktie pētījumi 2009 gadā dod iespēju paplašināt zinātnieku un sabiedrības redzes lauku un papildināt zināšanas par klimata izmaiņām, saskatot cēloņus un ietekmi.

Patiesībā eskimosu pārliecība pilnībā saskan ar ilglaicīgo klimata ietekmes teoriju – „Milankoviča cikla teoriju”.”

Zinātnieki no Izraēlas Senlietu Pārvaldes uzskata, ka krātuvi izmantoja pilsētas ikdienas aktivitātēm. Saskaņā ar izrakumu direktora Eli Šukrona (Eli Shukron) vārdiem, atklātā tvertne paver jaunu skatu uz senās pilsētas ūdens apgādes sistēmu, kas pastāvēja pirms simtiem gadu.

“Tagad ir skaidrs, ka ūdens nodrošināšana Jeruzalemē tajā laikā bija balstīta, ne tikai uz Gihon (Gihon Spring) (ūdenskrātuve Kidronā), bet arī no šī publiskā rezervuāra. Taču Gihonas ūdens rezervuārs bija galvenais pilsētas ūdens avots, “- intervijā Live Science teica Šukrons.

Mākslīgās ūdenskrātuves vecumu pētnieki novērtēja, pamatojoties uz parakstu , kā arī ar citu krātuvju līdzību no Pirmā Tempļa laikiem, atrada Tel Beer- Ševa (Tel Be’er Sheva), Tel-Arade(Tel Arad) un Tel-Beit-Šemeš (Tel Bet Shemesh).

Sakarā ar jauno atklājumu Jeruzalemē jau notikusi „Senās Jeruzālemes Dāvida pilsētas studēšanas” konference.

Par „dievišķo daļiņu” dēvētais bozons, kas veido matērijas masu un apvienojumā ar gravitācijas spēkiem objektiem un vielām piešķir svaru, atklāts, analizējot neskaitāmu datu kopumu, kas iegūta divu protonu kūļu sadursmes rezultātā Lielajā hadronu paātrinātājā.

Jau vēstīts, par Visuma un “Dievišķās daļiņas” noslēpumu. Taču pēc ilgiem pētījumiem Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieki paziņojuši par Higsa bozonu atrašanu, kas pierāda, ka priekšstati par elementārdaļiņām ir visnotaļ pareizi.

Atklājot tā sauktos Higsa bozonus, ir iegūtas zināšanas par iztrūkstošo, tā saucamajā Standarta modeļa teorijā, posmu, kas izskaidro elementārdaļiņas un to uzbūvi. Un kas sniedz pilnīgu izpratni par to kā veidojies Visums.

Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieku paziņojums ir jau gadu gaidīts un prognozēts notikums fiziķu aprindās, jo bija zināms, ka CERN ar mainīgiem panākumiem un atkārtoti bija veicis vairākus eksperimentus, lai nonāktu līdz šim rezultātam. Higsa bozoni jeb tā dēvētās Dieva daļiņas, kas piešķir matērijai masu, bija vienīgās līdz šim neatklātās elementārdaļiņas

Jāatzīmē gan, ka bozons pats vēl nav ieraudzīts, taču datu analīzē parādījušās liecības par daļiņu, kuras masa ir 125 miljardi elektronvoltu (GeV). Tas apmēram atbilst līdzšinējam pieņēmumam, ka Higsa bozons sver 125,3 ± 0,6 GeV.

Lielais hadronu paātrinātājs

Higsa bozona meklēšana notiek Lielajā hadronu paātrinātājā, kas izmaksājis desmit miljardus Šveices franku (4,41 miljardulatu) un atrodas zem zemes (uz Šveices un Francijas robežas) izbūvēts riņķa formas tunelis27 kilometrugarumā. Tā izveide vien ilgusi gandrīz divdesmit gadus. Pie tā atrodas divi neatkarīgi detektori – ATLAS un CMS – un tie abi pēc protonu kūļu sadursmes uzrādīja jaunu daļiņu.

Pītera Higsa ģeniālā ideja

83 gadus vecais britu fiziķis profesors Pīters Higss 1964. gadā izvirzīja hipotēzi par bozona eksistenci (Higsa bozons ir viena no elementārdaļiņām, tādām pašām, kā vairāk pierastie elektrons, protons, neitrons.) , kas piešķir matērijai masu, eksistenci, atrisinot vienu no sarežģītākajiem uzdevumiem teorētiskās fizikas -standarta modelī. Šajā standartmodelī joprojām ir viena lieta, kas ir neizskaidrota- kāpēc daļiņām ir masas, kāpēc tām ir svars? Higsa bozons ir tā daļiņa, kas piešķir visām pārējām daļiņām masu. Tagad ar Higsa bozona palīdzību, iespējams daudz labāk saprast, kāpēc daļiņām ir noteiktas masas un kāpēc tām ir svars.

Higss uzskata, ka Visumu caurvij neredzams lauks, kas sastāv no bozoniem – daļiņām, ar kuru palīdzību matērija iegūst masu un līdz ar to eksistē formā. Kad elementārdaļiņas virzās caur šo lauku, bozoni faktiski „pielīp” pie dažām no tām, palielinot to masu, kamēr citu daļiņu kustība tiek nepamanīta. Piemēram, fotonus – gaismas daļiņas, kurām nav masas, – Higsa lauks neietekmē. Līdz šim Higsa bozons eksistēja tikai teorijās, bet praksē pētnieki šo elementārdaļiņu nebija spējuši konstatēt.

Fiziska Higsa bozona atklāšana palīdzēs saņemt atbildes uz daudziem neskaidriem teorētiskās fizikas jautājumiem. Piemēram, kas tieši notika šķietamajā Lielā sprādziena laikā? Kā Visumā parādījās gaisma? Un kāpēc matērijai ir masa? Kā arī ar paātrinātāja palīdzību veiktais eksperiments varētu palīdzēt atklāt vēl neatklātos elementārdaļiņu fizikas noslēpumus.

Preses konferencē par godu atklājumam CERN ģenerāldirektors Rolfs Heiers teica: „Mēs esam atraduši bozonu, tagad mums ir jāuzzina tā īpašības. Tas ir ceļa sākums, pa kuru mēs iesim.”

Hokings derībās zaudējis 100 dolāru

Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings paziņojis, ka līdz ar Higsa bozonu atklāšanu derībās zaudējis 100 ASV dolāru.

Viņš arī paudis pārliecību, ka Pīteram Higsam, kurš 1964.gadā izvirzīja hipotēzi par tā dēvētās Dieva daļiņas pastāvēšanu, pienākas Nobela prēmija.

„Tas ir nozīmīgs rezultāts un Pīteram Higsam vajadzētu pienākties Nobela balvu,” intervijā britu raidorganizācijai BBC norādīja Hokings.

„Bet savā ziņā žēl, jo diži sasniegumi fizikā nākuši no eksperimentiem, kas devuši rezultātus, ko mēs negaidījām. Šī iemesla dēļ es saderēju ar Gordonu Keinu no Mičiganas Universitātes, ka Higsa daļiņas netiks atrastas. Izskatās, ka tikko esmu zaudējis 100 dolāru,” viņš piebilda.

Higsa bozoni, kas matērijai piešķir masu, tiek saukti arī par Dieva daļiņām. „Ja šo daļiņu sairšana un cita mijiedarbība būs tāda, kā mēs gaidām, tas būs spēcīgs pierādījums tā dēvētajam daļiņu fizikas standarta modelim, teorijai, kas izskaidro visus mūsu līdzšinējos eksperimentus,” atzīmēja Hokings.

Kā radies nosaukums „dievišķā daļiņa”?

Nosaukums „Dievišķā daļiņa’ radās Nobela prēmijas laureātam fizikā Leonam Ledermanam (Leon M. Lederman), , kurš 1993. gadā sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Dieva nolādētā daļiņa” („Goddamn particle”). Nosaukums bija izvēlēts vadoties no tā, ka „dievišķo daļiņu” zinātnieki meklēja ļoti ilgu laika periodu un jau šķita, ka tās noslēpumu neatklās vairs nekad. Taču grāmatas izdevējs acīmredzot ticēja, ka ar tādu nosaukumu grāmatai uzliek krustu arī pašam ilglaicīgajam eksperimentam, tādējādi izlabojot grāmatas nosaukumu „Dievišķā daļiņa” (“The God particle”).

Neticīgie

Zinātnieku aprindās uzskata, ka Higsa bozonu atklāšana būs pamats jaunu fizikas teoriju veidošanai. Taču viens no amerikāņu zinātnieku apsvērumiem, kas viņiem liek apšaubīt CERN zinātnieku atklājumu, ir bozona svars. Tas izrādījies nedaudz mazāks kā sākotnēji domāts, tādēļ esot pamats uzskatīt, ka patiesībā ir atklāta bozonam līdzīga daļiņa, nevis pats Higsa bozons.

Kāds labums?

Zināmā mērā šāds pavērsiens, ļautu tikt skaidrībā ar virkni dažādiem noslēpumiem, piemēram, par to, kur un kas ir melnā matērija, kas teorētiski veido vairāk nekā ceturto daļu Visuma.

Zinātnieku aprindās ir arī pārdroši secinājumi, piemēram, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību var atklāt vēl kādu telpas dimensiju, vai arī, ka ar tās palīdzību iespējams valdīt par laiku, masu un enerģiju. Jāpiebilst, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību ir radies gan Visums, gan arī cilvēks. Ņemot vērā, ka Higsa bozons tiek dēvēts par „dievišķo daļiņu”, bet Higsa lauks – par Dieva izpausmi, jo tas rada visu mūsu Visuma masu, bet Higsa daļiņas atklāšanai ir ārkārtīgi liela loma mūsu pasaules izpratnē, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Dievs radījis Visumu un cilvēku, zināmā mērā, līdzīgā veidā un ,protams, arī atšķirīgā?

Domājams, par cik Dievs ir transcendentāls un imanents, tad arī cilvēkam, kā viņa radības kronim radīšanas laikā bija piešķirtas arī līdzīgas iespējas, taču, pēc aizliegtā augļa skaršanas un pastiprināti arī pēc grēku plūdu laikiem tās ir zaudētas. Jo taču sātana vārdos bija kāda nozīme, ne tikai saistītā ar Dieva likuma pārkāpšanu. Kad sātans teica ”Jūs nemirsiet viss, jūs būsiet kā Dievs” (1.Moz. 3:4) spekulēdams ar šiem vārdiem, tas vēlējās, lai arī Ādams un Ieva pieļautu to pašu kļūdu- paaugstināšanās un lepnums. Ādamā un Ievā bija ieliktas dažādas neparastas un ekstra-neordināras spējas, par kurām mēs pat iedomāties nespējam. Ar viņu zināšanām, spējām un iespējām varēja panākt sacelšanās uguns iedegšanos, kura liesmas vairs nevarētu tik vienkārši apslāpēt. Un ko var zināt, ko ar apzinātu varu un spēku būtu panākams. Tas viss tikai tādēļ, ka Dievs cilvēkam radīšanas laikā bija piešķīris vislielāko varas atslēgu-brīvo gribu. Sātans apskauda pirmos cilvēkus uz zemes, jo viņiem Dievs piešķīra neiedomājami lielāku varu un spēku, nekā savulaik sātanam, kad viņš bija Dieva eņģelis un arī eņģeļiem garīgajā pasaulē. Teiktajam ir arī apliecinoši vārdi no Vecās Derības: „Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu?”(Jes. 40: 13) Bet Jaunajā Derībā: „Jūs esat Dieva nams un Dieva Gars jūsos mājo.”(1.Kor.3:16), liek domāt, ka mēs esam Dieva daļa, protams, ka vairs ne tādā veidā, kā tas bija radīšanas laikā.

Attieksme

Iespējams, garīgiem līderiem varētu nepatikt, ka nosaukums „Dieva daļiņa” varētu veicināt maldīgus priekšstatus, par Dieva radīšanu. Kas varētu raisīt pārdomas, ka radīšanas noslēpums iespējami daļēji vai pilnībā atklāts ar zinātnisku vai cilvēciska prāta palīdzību.

Sapratne par „Dieva daļiņu” var rast iespaidu, ka ar zinātnisku palīdzību eksperimentālā, laborotoriskā veidā vai uz anatomiskā galda varētu izzināt Dieva īpašības, kā arī raksturīgo radīšanas veidu, vai pat radīšanas principus.

Saprotams, ka Radīšanas noslēpu nevar ierobežot ar elementāro daļiņu palīdzību. Taču, likteņa ironija ir tāda, ka pateicoties nosaukumam „Dieva daļiņa”, cilvēkus visā pasaulē veicina pārdomāt Radīšanas tēmu, un tas gan varētu priecēt. Tādējādi pārliecinoties, ka Radīšana ir tik ļoti noslēpumaina un neizskaidrojama, gluži kā bērna rašanās no spermas, kaut arī iespējams novērot visa embrija attīstības stadiju periodu. Vai arī X un y hromosomas, vai arī DNS veidošanos. Iespējams novērot attīstību un tā pastāvēšanu ar vislabākajām tehnoloģijām, taču kādā veidā tas viss radies, nespēj atklāt pat visattīstītākais intelekts.

Higsa Bozona atklāšana arī apliecina, ka Dievs pasauli radījis „no nekā”.

Taču „Dievišķās daļiņas” pastāvēšanu, nevajadzētu uztvert arī tā, ka it kā fiziķi radījuši Dievu, taču pēc sekundes daļas, Dievs mirst un Dieva mirstīgās atliekas sadalās divos fotonos. Un, nu, Dieva vairs nav.

Bībelē teikts: „Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?”(Jes 40: 18) Taisnīgi vārdi ja ņem vērā, ka pat Visuma funkcionalitāti zinātnieki apguvuši vien 4%, vēl priekšā 96% no Visuma pārzināšanas. Tad ko nu, teikt par paša Dieva īpašību apzināšanos.

Iedrošinājuma vārdi: „Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. ”(Jes 40: 21)

Attieksme Vatikānā

Romas Pāvesta Akadēmijas rektors un bīskaps Marčello Sančes Sorando (Marcelo Sanchez Sorondo)

Par Higsa bozonu komentējot apsveica zinātniekus ar atklājumu.

“Higsa bozons, saukts arī par Dieva daļiņu, apliecina radīšanas brīnumu.” Un to, ka pasaulē ir kaut kas brīnišķīgs. Tajā pašā laikā bīskaps uzsvēra, ka “zinātnieki atklāj likumus, kurus paši neraksta, viņi tikai apliercina to, kas sen jau bija rakstīts ar Dieva Roku. Zinātnieki ir ierobežoti tikai ziņot par to, kas jau sen ir atklāts. Higsa bozona atklāšanā ticīgie ļaudis saskata Dieva radīšanas augļus.”

Nobeigumā:

Ja reiz Dievs pārzina Visumu, tad kāpēc gan šaubīties par to, ka „mans ceļš ir Tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro.” (Jes. 40:27)

„Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.  Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”(Jes. 40: 28-31).

Atbilde: Vispirms ieskatam piedāvāju ielūkoties arī šajā rakstā „Paralēlā pasaule eksistē?!” Izrietot no tā mēģināsim kopā paanalizēt. Taču jāņem vērā, ka piedāvājums nav absolūtā patiesība, bet gan pārdomas par to, kā varētu būt izrietot no informatīvā avota Bībele, ko Dievs mums ir atstājis un arī prāta spējas, zinātniskos atklājumus, tehnoloģiskos sasniegumus, kā arī progresijas attīstību citās jomās, kas sasaucas ar Bībelē rakstīto.

Zinātnieki nepārtraukti izgudro dažādus modeļus, lai raksturotu savus zinātniskos atklājumus pēc iespējas saprotamāk. Piemēram, lai ilustrētu atoma kodolu. Tas ir ļoti mazs, centimetra viena miljona no miljoniem daļa (1012). Taču, lai saprastu kodola struktūras būtību, zinātnieki veido uzskatāmus, piemēram, želejveidīgam pilienam līdzīgus modeļus. Vai arī medicīnā, lai sapratu smadzeņu funkcionēšanu, tiek izgatavoti modeļu paraugi, kas tiek salīdzināti ar kompjūtera funkcijām. N t.t. Tāda veida modeļu paraugi tiek lietoti arī teoloģiskajā arsenālā. Piemēram, Jēzus savās izteiktajās līdzībās lieto Debesu valstības modeli. Viņš stāsta par sējēju, vai sinepju graudiņu, Debesu valstību salīdzina ar pērles pircēju, laukā apslēptu dārgumu vai zvejnieka tīklu.

Balstoties arī uz teoloģiskās bāzes zinātnieki ir mēģinājuši meklēt zinātnisku pamatu teoloģiskajam modelim, lai dziļāk saprastu un aprakstītu Dieva garīgo mijiedarbību ar materiālo pasauli. Piemēram, rodas visai lielas grūtības, kad ir runa par Dieva esamības vietu. Kādreiz bērnībā mēs katrs noteikti esam dzirdējuši, ka Dievs ir kaut kur tur augstu debesīs. Taču pieaugot, kā arī zinātniskajā jomā, tāds uzskata modelis ir nepieņemams. Vai zinātne ir spējusi atrast kādu citādāku un labāku modeļa piedāvājumu? Pamēģināsim ieskatīties.

Ģeometriskajā Visuma modelī ir iekļautas četras dimensijas: trīs ir telpas, tas ir garums, platums un augstums. Ceturtā- laika dimensija. Tās pamatā ir telplaika liekums - (curvature of space-time). Lielums, kas vispārīgajā relativitātes teorijā raksturo četrdimensiju telpas metrisko īpašību atšķirību no Eiklīda telpas metrikas.

Mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē. 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju. Vienā vārdā sakot ceturtā dimensija ir laiks. Starp citu Korejas mācītājs Pauls Jongi Čo ir sarakstījis lielisku grāmatu „Ceturtā dimensija”Taču par cik, kā jau Jūs lasījāt rakstā ”Kas notiek ārpus laika?”, tad noskaidrots, ka Dievs atrodas ārpustelpas, kā arī laika robežām, tad pieņemsim domu, ka Dievs atrodas citā dimensijā, proti, piektajā dimensijā.

Lai skaidrāka būtu jaunā modeļa „Piektā dimensija” koncepcija, ieskatīsimies mums saprotamākā lietas būtībā, tas ir divdimensiju pasaule. 1880. gadā Oksfordas universitātes matemātiķis Edvins Abots (Edwin Abbott)  sarakstīja neierasta tipa grāmatu ar nosaukumu „Plaknes-zeme” (Flatland) Grāmatā viņš apraksta pasauli plaknes dimensijā. Divdimesiju eksistence iespējama kustēties plaknē. Divdimensiju iemītniekiem nav nekādas sapratnes par to, kas notiek ārpus tās robežām.

Divu dimensiju pasaulē visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Divu dimensiju pasaulē norisinās dažādas attiecības. Viss ir labi līdz brīdim, kad aiz horizonta parādās sfēra, kas ierodas no „telpas zemes”. Sfēra traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad sfēra nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. Plaknes-zemes iemītnieki pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli.

Plaknes zemē dzīvojošā sfēra varēja atrasties ārpus divdimensijas pasaules robežām, taču novēroja visus tajā notiekošās norises. Plaknes-zeme tai bija pārskatāmas kā uz delnas. Bez tam tā varēja uzrasties un atrasties jebkurā divdimensiju pasaules vietā.

Līdzīgā veidā, taču iespējams, ka arī līdzības būtība ir pārāk niecīga, lai mēs spētu noprast Dieva nodomus un Viņa eksistenci, tomēr velkot paralēles ar to, kas mums būtu skaidrs, proti, trīsdimensiju pasaule, mēs varētu iedomāties, ka Dievs atrodas piektajā dimensijā, jeb garīgā pasaulē, kā to piemin daudzkārt Bībele. Jēzus Kristus to sauc par Debesu Valstību.

Tādējādi atbildot uz jautājumu „Vai mūžīgo Dievu neietekmē ienākot mūsu dzīves laikā un telpā?” Nekas nevar ietekmēt Viņu, kā vien Viņš pats kādu.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Visu redzošais un visur klātesošais Dievs

Dievs visu redzošs

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.” (Ebr. 4: 13) „ Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā?
Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs.” (Jer. 23: 23-24)

Dievs visur klātesošs

„Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,  tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps. 139: 7-10)

Transcendentālais un imanentais Dievs

Transcendents (no lat. transcendens eksistē ārpus Visuma), kā arī Dievs ir imanents – (immanens atrodas mūsu pasaules iekšienē)

Dievs Mozum atklājās noslēpumainā veidā. Krūms dega tomēr nesadega. (2.Mozus 3:2).Mozus iespējams saprata, ka Dievs ir ne tikai kaut kur augstu debesīs (Transcendentāls), bet arī degošā krūmā (imanents). Bet par sevi izteica vēl noslēpumainākus vārdus: „ES ESMU! KAS ES ESMU!” (2. Moz.3:14) Ko tieši Dievs ar to gribēja pateikt? Iespējams, Dievs, kas atrodas ārpus laika un telpas, tādā veidā pateica, ka Viņš ir mūžīgs. Bet vārds, mūžīgs, nozīmē –tagad. Respektīvi, tagadnes formā. Tas, kas notiek šobrīd. Jo Dievs neteica: „Es esmu vakar.” Vai arī: „Es esmu rīt.”

Gluži kā sfēra varēja atrasties vienlaikus jebkurā vietā divdimensiju pasaulē, tā arī Dievs, kas ir ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules spēj atrasties vienlaikus jebkur mūsu pasaulē. Varētu tiekt, ka Dievs attiecībā uz laiku un telpu ir ārpus tās un var atrasties arī iekšpus tās. Tas nozīmē, ka Dievs vienlaikus ir transcendents un imanents.

Transcendentāls Dievs: „Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.” (Jes. 40:22)

„Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26)

Imanentais Dievs: „Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.”

Pāvils sludinādams Atēnās redzēdams, ka tur izplatīta elku kults piekopšana, viņš teica: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. „(Apustuļu darbi 17: 24) lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.  Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies„ (Apustuļu darbi 17: 27-28)

Režisors un mazā aktrisīte

Varbūt, ka tāds modelis kādam uzskatamāk attēlo, ko nozīmē transcendentālais un imanentais. Piemērs no stāsta par teātra režisoru un kāda aktiera mazmeitiņu.

Teātrī mazo aktrisīti zināja visi un viņa arī. Viņa pa retam ieņēma kādu lomu arī uz skatuves, pēc kuras tēlošanas ātri aizmirsa norises uz skatuves, jo pati lielākā viņas loma bija dzīvē.

Ik reizi pirms jaunas izrādes sezonas sākuma, viņa skrēja pie režisora, iesēdās viņam klēpī un centās izdibināt lielāko noslēpumu. Kā vienmēr izskanēja viņas leģendārais jautājums: „Ar ko tad tur viss beigsies?” Režisors: „Pagaidi, vēl nav pienācis vakars.” Taču mazā aktrisīte nerimās, jo ziņkāres dzirksts actiņās dega aizvien vairāk. Viņa sāka raustīt režisoru aiz piedurknēm, ņurcīt viņa drēbes un dīkt pie auss jau sen visiem zināmo dziesmiņu: „Saki, saki, saki!’ Režisors zināja, ko tas nozīmē. Kamēr nepateiks vismaz kaut ko, miera taču tāpat nebūs. Visbeidzot noslēpums tika atklāts. Režisors teica: „Labi, es Tev pačukstēšu to, kā lielu noslēpumu,” Atslēgas vārds teiktajā bija – noslēpums. Tas nozīmēja, ka tas jāatklāj visiem. Tā nu, viņa domāja. Režisors turpināja: „Beigās, viss būs labi!” Tad, kad mazā aktrisīte uzzināja gaidīto vēsti, viņa atstāja režisora klēpi un skrēja ārā pa teātra zāles durvīm, lai vestibilā paziņotu prieka vēsti, protams, savā interpretācijā. Viņa katram garāmgājējam vēstīja aptuveni šādu noslēpuma būtību: „ Tur viss beigās būs labi! Tur konfektes no debesīm kritīs un beigās visiem saldējumu dalīs. Visi aiz laimes atkal aplaudēs.” Bet, ja kāda teātra izrāde beidzās ar pārdomām pilnu filozofisku domu, tad režisors mazajai aktrisītei atklāja savādāku noslēpumaino vēsti. Viņš teica, ka izrāde esot ar filozofisku domu. Taču aktrisīte nezināja, ko nozīmē vārdi, filozofiska doma, tāpēc kārtējo reizi vēsts izplatīšanā pielietoja savu interpretāciju. Ziņa bijā aptuveni šāda: „Ak, šausmas, ak, šausmas, tur mājas brūk un meži deg. Glābjas kas var!” Par tādu ziņnesi aktieri uzjautrinādamies teica, ka mazo aktrisi biļešu kasēs jānosēdina, reklāma garantēta. Protams, neviens neriskēja to darīt, jo taču, kā tu vari ierādīt vietu harizmātiskajai būtnei? Viņa vienā brīdī ir uz skatuves, bet citā, jau teātra otrā galā un atkal kādam kaut ko stāsta.

Neskatoties uz to, ka izrādes uzvedumā gadi tiek izspēlēti pāris stundās, taču skatītājiem izrādes sižets attīstās pakāpeniski un pat beigas paredzēt ir visai grūti, līdz pat izrādes beigām, kad priekškars jau aizveras.

Būtībā izrādes nodomu pilnā mērā zin tikai režisors. Viņš paredz katru nākamo darbības soli. Kaut arī režisors nodrošina katru izrādes posma atveidošanu, pirmizrādes laikā sēžot skatītājiem pilnā zālē, lai arī izjustu un novērotu skatītāju attieksmi pret izrādi, taču mazajai ziņnesei iespējams bija gluži vienalga ar ko sākās vai beidzās izrāde, galvenais, lai būtu procesa centrā, tagadnes formā. Kamēr režisors atradās procesa iekšpusē, jo iepriekš ārpusē jau sagatavojis, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, tikmēr mazā aktrisīte iedomājās, ka atrodas arī divās laika-telpas dimensijās vienlaicīgi. Viņa taču arī zināja, kas notiek zālē, uz skatuves un procesus ārpus zāles durvīm, proti, kafejnīcā baudot savu iemīļoto šokolādes desertu ķīselī.

Dievs ir līdzīgs režisoram, kurš visu paredz, sakārto, izdara, bet Dieva radījums, šajā gadījumā mazā aktrisīte, droši tipina pa režisora iestrādāto un gatavo pasauli, lai vienkārši noplūktu laurus uz dārza skatuves un savāktu ienākošo ražu kafejnīcā. Bet taču Kāds to augsni ir sagatavojis, lai mazā aktrisīte justos droša savā vidē un laimīga atrodoties procesa centrā. Kurš gan var vainot mazo aktrisīti, kā vien baudīt viņas klātieni un priecāties par to, ka viņa vispār ir. Savukārt viņa – saviļņota no savas dzīves režisora tuvuma tā, ka no pateicības, jau nezin kā vēl izrādīties, lai tikai būtu pamanīta, novērtēta un mīlēta.

Režisors zināja, kāpēc mazā aktrisīte uzzinot gaidīto vēsti, vienalga ik pēc brīža atgriezās, lai piezagtos un negaidīti ielekt viņa klēpī un no jauna uzdotu savu leģendāro jautājumu. Viņa bija mīlēta. Iespējams, ka viņa pat nenojauta, bet tikai bija tur, kur jūtās laimīga.

Kā Dievs sargājas no dēmonu un novecošanas ietekmes ieejot mūsu Zemes atmosfērā?

Par cik atbildot uz iepriekšējo jautājumu, par to, ka nekas nevar ietekmēt Dievu, vien Viņš pats kādu, tad šajā gadījumā jāatbild Bībeles vārdiem „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” (1.Jāņa 1: 5) un „Tur kur Dieva Gars tur ir brīvība.” Tas nozīmē, ka nevis visi dēmoni kopā ņemot var kaut kādā veidā ietekmēt Dievu, bet gan Viņš dēmonus, piemēram, kā tas notika Dieva dēla Jēzus dzīvē, kad viņš izdzina ļaunos garus no cilvēkiem.

Kā arī ņemot vērā, ka Dievs spēj atrasties ārpus laika telpas, tad ieejot mūsu Zemes atmosfērā, tad drīzāk atmosfēras daļa, kura saskaras ar mūžības Dievu var ietekmēties un  novecošanas lāsts pārvērsties atjaunojošajās molekulās, bet nekādi nav iespējams otrādi. Jāpatur prātā, ka Dievs radījis zemi un debesis, nevis zeme un debesis Dievu.

Savā pētījumā pētnieki izmantojuši seismiskos datus, Jaunās Derības tekstus un astronomiskos novērojumus. Zemestrīces hronoloģija Nāves jūras rajonā parādīja, ka rajons apmēram20 kmno Jeruzālemas bija īpaši seismiski aktīvs 31. gadā pirms mūsu ēras un 26.-27. gadā mūsu ērā.

Otra zemestrīce notika laikā, kad Poncijs Pilāts strādāja par prokuroru Jūdejā.  Jēzus nāvi tajā laikā apstiprina četri Evanģēliji un romiešu vēsturnieka Tacita rakstītais.

Ģeologi apgalvo, ka tumsa pēc Kristus nāves, par kuru raksta Evanģēlijā, bija smilšu vētras sekas.

„Mēs atklājām neirofizioloģisku pamatu garīgumam, un tas neattiecas tikai uz vienu konkrētu jomu smadzenēs,” – skaidrots paziņojumā presei. Zinātnieki norāda, ka garīgums – tas ir daudz dinamiskāks jēdziens, kā to uzskatīja iepriekš. Dažas smadzeņu daļas spēlē nozīmīgāku lomu, lai visas strādātu kopā un veicinātu garīgas zināšanas par cilvēku un Dievu”- teica Džonstouns, kurš vadīja ilglaicīgu izmeklēšanu. Pētījumā konstatēts, ka respondentiem, kuri apmeklē baznīcu vai piedalās reliģiskas darbībās, ir paaugstināta frontālo smadzeņu daivu aktivitāte, kas ļauj cilvēkiem izvēlēties starp labu un sliktu lēmumu un izprast nākotnes sekas viņu rīcībai.

„Es Tev atklāšu brīnišķas lietas, kuras Tu neesi zinājis.” (Jer. 33:3)

Divi Izraēlas zinātnieki -fiziķi Dr. Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Heller (Shlomo Heller) nonākuši pie slēdziena, ka Dievam nekas nav neiespējams. Pretēji cilvēka saprašanai: „Nevar būt!”, „Neticu” un t.t.
Vēl līdz šim laikam nav viss skaidrs par melnajiem caurumiem (melnais caurums ir visuma reģions, kuram ir tik liela masa, koncentrēta tajā, ka nekāds tuvs objekts nevar izbēgt tā gravitācijas spēku), bet kur nu vēl par baltajiem caurumiem (pretstats melnajiem), par kuriem līdz šim tika uzskatīts kā neeksistējošiem. Taču izrādās, ka ciklēties uz vienu esošu lietu nevar, dzīvē jāiet uz priekšu, jo tik daudzas jaunas un brīnišķas lietas vēl jāatklāj, kaut arī tās jau sen Dievs ir radījis un tās darbojas mums nezinot, tomēr ir tāda vēlēšanās pateikt, ka tas ir kaut kas jauns un sevis atklāts.
Zinātnieki uzskata, ka baltie caurumi parādās spontāni tukšā kosmosa telpā un uz īsu brīdi, lai uzliesmotu un pazustu, izmetot Visumā savu enerģiju un starojumu.

Kas tā par parādību, atnāk, uzliesmo un aiziet?
Abi zinātnieki Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Hellers (Shlomo Heller) balstās uz 2006 gadā fiksēto, analogo gamma staru (gamma-ray) uzliesmojumu, kas noticis ar GRB 060614. Tās parametri bijuši tik dīvaini, ka pievēršot tai pastiprinātu uzmanību kļuvis vēl aizdomīgāk. Pasaules slavenās un gudrās zinātniskās galvas nebija spējušas rast atbildi, no kurienes un kādā veidā bija radies tāds uzliesmojums. Taču Alons un Šlomo to nodēvējuši par balto caurumu.
Kas ir baltais caurums?
Baltie caurumi ir pretstats melnajiem. Matērija un gaisma krīt melnajos caurumos un nekad netiek ārā, bet baltie caurumi izverd gaismu un matēriju, bet tajos nekas neplūst iekšā. Klasisku melno caurumu raksturo singularitāte nākotnē, bet baltajam caurumam šāds stāvoklis ir bijis pagātnē. Baltie caurumi ir laikā apgriezti melnie caurumi, tādēļ var pieņemt, ka arī tiem ir raksturīga masa, lādiņš un kustības impulss.
Interesanti, ka zinātnieki globālo parādību ar nosaukumu baltais caurums nodēvējuši par mazo sprādzienu (Small Bang), kuras darbība ir vērtējama kā lielā sprādziena (Big Bang) analogs, kā dēļ it kā radies mūsu Visums.
Starp citu, ir zinātnieki, kuri uzskata, ka melnā cauruma un baltā cauruma darbības ir saistītas. Abām piemīt pretējas darbības, taču savienotas ar laika-telpas tuneļu saitēm, jeb tārpejām.
Einšteins uzskatīja, ka baltais caurums veicina visuma spoguļattēlu. Ja melnais caurums ir kā milzīga piltuve ar, tad pārgriežot šo kakliņu un savienojot to ar apgriezto balto caurumu, izveidojas kaut kas līdzīgs smilšu pulkstenim. Šo pāreju starp abām piltuvēm dēvē par Einšteina-Rozena tiltu.

Cilvēks allaž tiecas visu pieejamo pasaules mantoto informatīvo bagāžu sabalansēt savā prātā saliekot to „pa plauktiņiem”, bet ja kas ir lielāks par pašu plauktiņu, tad atmest kā nederīgu. Tādējādi nostiprinot savu stereotipisko domāšanas veidu ar dažādiem pieņēmumiem. Psihologi to ietērpj arhetipu pasaulē, bet zinātnieki evolūcijas teorijā (hipotēze). Bet ko darīt, ar to informācijas pārpilnību, kas nekādi nav iespējams iekārtoties mazajos plauktiņos, jo par mazu? Ko darīt, kad evolūcijas teorija (hipotēze) kārtējo reizi pieviļ?
Varbūt pienācis laiks kaut ko mainīt savā domāšanas veidā? Saprotot, ka Dievs ir neierobežots. Un vairums veco uzskatu nav efektīvi un nevar uz tiem uzticīgi paļauties.

Vai 20 000 gadu atpakaļ varētu izgudrot kalkulatoru? Loģiski, ka nē. Vai 20 000 gadu atpakaļ varētu rasties Mēness kalendārs ar kalkulatora palīdzību? Loģiski, ka nē.

Kāpēc nē? Jo „dižie” prāti apņēmības pilni centušies iegalvot mūsdienu civilizācijai, ka toreiz, cilvēks bijis tik aprobežots, gluži kā „dauna” slimnieks, kurš vienīgais ko spējis, puskails, vienā „trako kreklā” skraidīt pa mežu medījot dzīvniekus un pielāgojoties dzīvnieku pasaulei, dzīvojot alās.

Lietas būtība

Pirms 20 000 gadiem Centrālāfrikā, uz robežas starp kādreizējo Zairu un Ugandu bijuši tik attīstīti iedzīvotāji, ka mantojumā atstājuši – mazu, aizvēsturisku, relikviju- skaitļotāju, kas pašreiz vēl joprojām izraisa izbrīnu muzeja apmeklētājus un nodarbina pazīstamu matemātiķu prātus.

Zinātnieki to nosaukuši par Išango kaulu (Ishango Bone). 1960. gadā arheologs Žans de Eincelīns de Brokūrs (Jean Heinzelin de Braucourt) to atrada pie Edverda ezera kādreizējā Beļģijas Kongo.
Eincelīns īpaši izpētot neparasto atradumu secināja, ka tas ir darināts dažādiem ierobiem, turklāt neparasti bija arī tas, ka tas ir viegli izliektas formas un augšgalā iestiprinātājs kvarca gabals licis aizdomāties par tā izcelsmi. Atradējam drīz vien radās doma, ka svītras kaula virsmā varētu simbolizēt skaitļus. Un ne tikai to – jo ilgāk beļģu arheologs salīdzināja savā starpā svītru grupas, jo skaidrāk viņš saprata, ka šeit attēlotas komplekcijas skaitļu virknes.
Viena virkne bija saistīta ar skaitli 10 – ierobi bija grupēti pēc principa: 20 + 1, 20 – 1, 10 + 1, 10 – 1.
Otrā rindā bija pirmskaitļi starp 10 un 20.
Trešā rindā bija savirknēti skaitļu reizinājumi ar 2.
Vēlāk speciālisti atklāja arī citas matemātiskas virknes.
1962. gadā Eincelīns bija publicējis savu atklājumu žurnālā Scientific American. Tā bija plaši diskutabla tēma. Vēlāk 1972. gadā žurnālists Aleksandrs Maršaks (Alexander Marshack) savā rakstā minēja, ka mistiskajā skaitļošanas kalkulatorā, fiksēts Mēness kalendārs.

1999. gadā inženieris Vladimirs Placers no Eiropas Kosmonautikas pārvaldes izteica trešo versiju. Viņš apliecināja, ka attēlotie skaitļi visos gadījumos bija saistīti ar skaitli 12.

Kādā publikācijā Eilebruks teica: „Gan pirms 50 gadiem, gan arī krietni agrāk neviens nespēja iedomāties, ka afrikāņi pirms tik ilga laika jau nodarbojušies ar matemātiku. Turklāt pie mums pastāv spēcīgi rasistiski strāvojumi, kuriem Išengo objekts ir nepatīkams.
Ekspertīzes laikā secināts, ka kalkulators ir datējams ar 20 000 gadiem, kas ir neapgāžams un neapstrīdams. Tas ir vēlais paleolīta periods (Senais akmens laikmets.)

Kamēr rodas aizvien aizraujošākas versijas, tikmēr ir noticis brīnums – pēc tam, kad vērtīgais atradums kalkulators – Išango kauls, piecdesmit gadu, putekļos klāts, gulējis atvilknē Beļģijā, Briseles Karaliskās Dabas zinātņu institūta muzejā (Royal Belgion Institute of Natural Science in Brussels), ir izstādīts publiskai apskatei.