Publicitātes foto

No jauna sabiedrībā uzvirmojusi diskusija par jaunajām Latvijas pasēm, aktualizējoties jautājumam, Vai kristieši reliģiskās pārliecības dēļ ir tiesīgi atteikties no jaunās Latvijas pases ar pagānu zīmēm?  Lai rastos skaidrība par to, kāda ir kristīgi- politiska nostāja šajā jautājumā, spektrs.com konsultējās ar kristīgajiem deputātiem, savukārt kristīgi- juridisku atbildi sniedza Kristīgo juristu asociācija. Atbilde saistībā par „Līgo karogu” Veidelota tēlu tajā un latvju-pagāniskajām zīmēm pēc būtības netika sniegta, taču atgādinājums par to, kas ķeizaram pienākas, bija katram uz mēles.

Evika Siliņa (Vienotība) Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Evika Siliņa informēja par vispārējo PMLP brīvi pieejamo informāciju saistībā Dziesmu un deju svētku motīvu un mērķi.

Savukārt par mākslinisko dizainu Siliņa teica: „Ir skaidrs, ka pasu mākslinieciskā noformēšana ir nozīmīgs jautājums, kas turpmāk Latvijas valstī ir rūpīgāk risināms jauna parauga pasu izgatavošanas procesā, ņemot vērā tās plašo izmantotāju loku. Latvija līdzīgi kā citas valstis, izgatavojot pases, tās mākslinieciskajā noformējumā izmanto motīvus, kas raksturo mūsu valsti un tai svarīgas vērtības.”

Par reliģisko jūtu aizskārumu Siliņa ir pārliecināta, ka tādas neesot: „ Es esmu pārliecināta, ka Latvijas pases mākslinieciskais noformējums, nepavisam nav vēlējies uzsvērt kādas noteiktas reliģiskās pārliecības un vērtību pārākumu pār citām. Šajā ziņā neredzu iemeslu, ka varētu būt saskatāms aizskārums reliģiskās pārliecības brīvībai.”-pauž Siliņa.

Siliņai pauž nožēlu, ka saistībā ar Latvijas pases noformējumu, ir radušās asociācijas, kuru rezultātā kristīgās ticības pārstāvji ir sajutuši aizskārumu savai reliģiskajai pārliecībai un vērtībām.

„Es uzskatu, ka kristīgās vērtības, līdzās tādām vērtībām kā latviešu valoda, latviskā kultūra un vispārcilvēciskās vērtības, arī raksturo Latvijas kā valsts identitāti. Visas šīs vērtības kā Latvijas valstiskumu raksturojošas ir nostiprinātas arī Latvijas Republikas Satversmē.”-tā Siliņa.

Foto: Saeimas kanceleja

Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) “Farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.” (Mt 22:15–22)

Einārs Cilinskis neuzskata, ka pagāniskie simboli pasē ir vēršanās pret kristīgo ticību. „Mēs taču nepielūdzam ne šos simbolus, ne pasi. Latviešiem ir senas zīmes – tad kādi ļaudis izdomāja no tā reliģiju (kam visdrīzāk maz kopīga ar patiešām izbijušu seno reliģiju). Man tā nav reliģija, bet latviešu kultūras saknes es cienu,”-pauž Einārs Cilinskis.

Inga Bite (Reģionu alianse)Reliģiskās pārliecības brīvība ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas valsts stūrakmeņiem. Diemžēl, mūsdienās tas kļūst arvien mazāk pašsaprotami, īpaši, ja runājam par kristīgo ticību. Kristieši savas pārliecības dēļ nereti saņem izsmieklu un nievas daudzās Eiropas valstīs.

Nedomāju, ka ir pamats apspriest, vai viedoklis par Latvijas pases dizainu ir vai nav pamatots, Ja cilvēks uzskata, ka kaut kas nesaskan ar viņa reliģisko pārliecību, tas jāpieņem par faktu šajā konkrētajā gadījumā.  Taču jāņem gan vērā, ka pase ir Latvijas Republikas īpašums, un tāda paliek arī tad, kad atrodas pie kāda konkrēta cilvēka. Attiecīgi, arī pases dizains un uz tās attēlotās zīmes vairāk saistāmas nevis ar konkrētās personas identitāti, bet ar tās valsts (šajā gadījumā – Latvijas) identitāti, kas pasi izdevusi. Šādu identitāti Latvijai ir izvēlējusies tās valdība – Ministru kabinets, apstiprinot noteikumus ar pases paraugu. Man kā kristietei šajā kontekstā nāk prātā Jēzus vārdi, kurus Viņš teica mācekļiem: “Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder”

PMLP atbilde ir sniegta PMLP kompetences ietvaros. PMLP nav tiesīga izsniegt pasi, kas neatbilst spēkā esošiem noteikumiem. Taču no raksta noprotams, ka jautājums sākotnēji nebija adresēts PMLP bet gan Saeimas priekšsēdētājai, kas jau ir pilnīgi cits līmenis, cita kompetence un tiesības. Šādā kontekstā atbilde un reakcija vairs nebūt nav pietiekama.

Domāju, ka Saeimas priekšsēdētājai, sazinoties ar reliģisko konfesiju vadītājiem un citiem reliģiskajiem līderiem Latvijā bija jānoskaidro, vai šāds viedoklis par Latvijas pases dizainu ir tikai atsevišķiem cilvēkiem, jeb tādu pārstāv daudzi kristieši.

Ja tā ir individuāla izvēle, tad droši vien nebūtu samērīgi tai meklēt valsts līmeņa risinājumus, taču ja līdzīgi domā daudzi, tas būtu pamats iniciēt jautājumu par Latvijas pases dizaina maiņu vai alternatīva dizaina apstiprināšanu.

Vienlaikus, tā kā pase ir valstij piederošs dokuments, nedomāju, ka tieši pase kaut ko ietekmē konkrētas personas identitātē. Cita lieta ir, ka pase atspoguļo valsts vadītāju lēmumus par to, kādai jābūt Latvijas Republikai un tās kopējai identitātei. Taču valsts vadītāju izvēli mēs katrs, arī katrs kristietis, varam ietekmēt, atbildīgi piedaloties vēlēšanās.

Kristīgo juristu asociācija Kristīgo juristu asociācija atbildi saistībā par „Līgo karogu” Veidelota tēlu tajā un latvju-pagāniskajām zīmēm nesniedza. Taču stingri pieturējās juridiskajam formulējumam par doto tēmu.

Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 2.pantu personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas īpašums un persona ir tikai dokumenta turētājs.

Jaunajā Derībā Jēzus norāda farizejiem, atbildot uz viņu izaicinājumu, kuras lietas pieder zemei un kuras pieder debesu valstībai:

(Mateja 22: 17-21) „Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?”
Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?
Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju.
Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?”
Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Mēs esam aicināti ievērot mūsu valstī noteikto lietu kārtību un pases, kuru izsniegusi valsts, glabāšana nav pretrunā ar mūsu, kā kristiešu pārliecību.

Pases dizains tiek mainīts, lai nodrošinātu iespēju iestrādāt tajā jaunus un modernus aizsardzības līdzekļus, lai samazinātu viltošanas iespēju. Kristīgo juristu asociācija uzsver, ka pirms pases dizaina izstrādes PMLP piedāvājusi, personām iespējamību sadarboties un piedāvāt savu risinājumu pases dizainam, argumentējot dizaina elementus.

Kristīgo juristu asociācija piekodina: ”Būtu svarīgi nejaukt dokumenta, kas ir Latvijas valsts īpašums, identitāti ar pašas personas (kristieša) identitāti.”

Pasē ir atrodams arī fragments no Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” pirmiespieduma. Lai tas mums ir par pieturas punktu, lai mēs dedzīgi pastāvētu lūgšanās par mūsu valsti.

Vai kristieši reliģiskās pārliecības dēļ ir tiesīgi atteikties no jaunās Latvijas pases ar pagānu zīmēm? 

Foto: Egons Zīverts

Sabiedrībā plaši apspriestā tēma par Pāvilostas novada Sakas pagastā pašā jūras krasta kāpās uzbūvēto atpūtas māju “kuģis”, ieguvusi atsevišķu politiķu uzmanību, pēc tam, kad lielāko sabiedrības neizpratni izsauca ziņa, par 2013. gadā tiesā pierādīto, ka tas ir kuģis.

Savukārt Administratīvā rajona tiesa nāca klajā ar paziņojumu, ka “Tiesā pēc būtības netika vērtēts jautājums par to, vai attiecīgā konstrukcija ir māja vai kuģis, jo par to lietā strīda nebija”.

Lai nerastos precedents, kas var radīt nākamos bijušais vides ministrs un pašreizējais Saeimas deputāts Einārs Cilinskis (LV-TB/LNNK), 19.janvāra paziņojumā nra.lv pateica skaidri: Būve “māja – kuģis” stāvkrastā nepaliks 

“Katrā gadījumā, būve tur nepaliks. Esam apspriedušies ar Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāju Romānu Naudiņu (VL-TB/LNNK). Iespējams, ka tieslietu jomas speciālisti varētu atrast arī citu risinājumu, bet ir skaidrs, ka situācijai strauji jāmainās,” norādīja Cilinskis

Politiķis Einārs Cilinskis solījumu turējis un ar deputātiem Raivi Dzintaru, Imantu Parādnieku, Kārli Krēsliņu un Ritvaru Jansonu, šodien, 22. Februārī, Saeimā, nodeva izskatīšanai komisijās likuma grozījumus ar mērķi novērst neskaidrības laivu un kuģu būves regulējumā, -ziņo spektrs.com/liepajniekiem.lv

Lai novērstu šāda veida neskaidrības laivu un kuģu pārziemošanā, būvē un remontā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes tauvas joslā likumā paredzēts noteikt, ka minētajā tauvas joslā laivu un kuģu pārziemošanai, būvei un remontam, kā arī zvejnieku un ūdenstūristu apmetņu ierīkošanai nepieciešama pašvaldības atļauja.

Zvejniecības likumā plānots paredzēt, ka atļauju izsniegtu uz laiku ne ilgāku par pieciem gadiem.

Tāpat plānots noteikt, ka laivu un kuģu būve un remonts Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes tauvas joslā var notikt tikai vietās, kas noteiktas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā. Šī norma stātos spēkā no 2019.gadā.

Ar likuma grozījumiem iecerēts veicināt vides aizsardzības normu ievērošanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes tauvas joslā.

Pēc izmaiņu veikšanas būs nepieciešams precizēt piejūras pašvaldību teritoriju plānojumus, skaidrots likumprojekta anotācijā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš norādījis, ka patlaban galvenais ir sagaidīt atbildi no Pāvilostas pašvaldības par to, uz kādas zemes konkrētā būve uzcelta – privātās vai valsts. Ja zemes īpašnieks ir valsts un tā nav sniegusi saskaņojumu kuģa būvniecībai, tad Pāvilostas pašvaldība ir tiesīga pieprasīt konstrukcijas nojaukšanu. Ja tā ir privāta zeme, kā norāda būves īpašnieks, tad nepieciešams lūgt Latvijas Jūras administrācijas atzinumu par objekta juridisko statusu un definīciju – vai tas joprojām ir būvniecības stadijā esošs pontons, kuģis vai kas cits.

Einārs Cilinskis. Foto: la.lv

Saeimas deputāts Einārs Cilinskis(NA), Vides un klimata politikas apakškomisijas sekretārs lūdz LR Ministru Prezidentam Mārim Kučinskim izvērtēt žurnālā “Ir” publicētajās oligarhu sarunās minēto par Krievijas kompānijas “Uralhim” minerālmēslu terminaļa (SIA „Riga fertilizer terminal” ) tiesisko darbību,-ziņo spektrs.com

Proti: Pie Valsts Kancelejas izveidot īpašu komisiju, kura pārbaudītu atļauju izdošanas procedūras un atļauju, kā arī ietekmes uz vidi novērtējuma un rūpniecisko avāriju riska dokumentus (atbilstoši ES Seveso direktīvai), tāpat arī šo dokumentu vēlāko izmaiņu atbilstību normatīvajiem aktiem.

Einārs Cilinskis uzskata, pat, ja atļauju procedūra būtu formāli ievērota, pastāv risks, ka, politiskā spiediena apstākļos, atbildīgās iestādes nav strādājušas ar nepieciešamo rūpību, taču objektam ir nozīmīgi riski, jo īpaši saistībā ar amonija nitrāta sprādzienbīstamību. Ņemot vērā šo, ir nepieciešams piesaistīt neatkarīgus ekspertus, tostarp ārvalstu ekspertus, objekta nozīmīgāko avārijas risku, jo īpaši amonija nitrāta sprādzienbīstamības riska izvērtēšanai. Tāpat arī būtu jāizvērtē iespējamais domino efekts (ietekme uz citiem tuvumā esošiem bīstamiem objektiem, atbilstoši Seveso direktīvas nosacījumiem).
Deputāts aicina arī ņemt vērā augstos riskus Latvijas nacionālajai drošībai.

Einārs Cilinskis foto: tb.lv

M. Antonevičs: – Palika iespaids, ka Nacionālā apvienība pārāk viegli piekāpās “Vienotības” un premjeres Laimdotas Straujumas lēmumam atbrīvot jūs no amata par līdzdalību 16. marta gājienā. Uzreiz sāka meklēt jaunu ministru…

E. Cilinskis: – Tas ir taktikas jautājums – kā partijai šajā situācijā vajadzēja reaģēt, un varbūt man nav īsti korekti to vērtēt. Manuprāt, Nacionālajai apvienībai nevajadzēja iet prom no valdības, tāpēc loģiski, ka tiek meklēts jauns ministrs. Īpaši vilcināties nevajadzētu, jo ir daudz iesāktu darbu, kurus nevajadzētu atstāt novārtā.

– Runa ir par to, vai nevajadzēja “koalīcijas partneriem” stingrāk parādīt politisko stāju.

– Līdzdalība 16. marta pasākumos bija katra NA biedra brīva izvēle, partija to nevienam neuzspieda.

V. Krustiņš: – Vai abas pārējās NA ministres – Baiba Broka un Dace Melbārde – piekrita valdības nostājai, ka 16. martā ministri nav tiesīgi iet pie Brīvības pieminekļa? Kā viņas balsoja?

– Valdībā balsošana nenotiek, bet ministri var pieteikt iebildumus. Tieslietu ministre Baiba Broka nepiedalījās šajā sēdē.

– Pēc “Latvijas Avīzes” lasītāju atsauksmēm var spriest, ka jūsu nostāja ir aizkustinājusi daudzus cilvēkus. Varbūt jums tas bija individuāls lēmums, tomēr tas ir arī politisks solis un daudzi to ir novērtējuši. Man bija saruna ar kādu kungu, kurš bija pārliecināts, ka nākamajā gadā jums par līdzdalību 16. marta gājienā no amata vairs nebūs jāatsakās, jo tad pie varas būs nacionāla valdība.

– Ja es nebūtu gājis, arī tas būtu politisks solis, tikai pretējā virzienā. Es tiešām pēdējās dienās esmu saņēmis lielu atbalstu, un šķiet, ka mana rīcība ir atstājusi lielāku iespaidu, nekā es pats iepriekš biju iedomājies. Paldies “LA” lasītājiem par novēlējumiem, taču Nacionālajai apvienībai ir smagi jāstrādā, lai palielinātu ietekmi un piesaistītu profesionālus cilvēkus, kas varētu kandidēt uz amatiem. Saprotu, ka politiķa karjera ne vienmēr ir vilinoša un profesionālis, kurš iestājas partijā, daudzu acīs uzreiz zaudē savu profesionalitāti, tomēr bez viņiem mēs labu un efektīvu valdību nevarēsim izveidot.

– Kādi ir secinājumi, kurus jūs un NA izdarījuši pēc pēdējā laika notikumiem?

– Secinājumi ir ļoti nopietni. Šobrīd mēs faktiski esam kara draudu priekšā, kas liek mainīt attieksmi pret daudziem jautājumiem, pirmkārt, aizsardzību un mediju politiku. Putina režīms ir izstrādājis jaunu kara stratēģiju, kurā tiek izmantota “pseidoarmija”, kam paralēli tiek konstruēta alternatīva realitāte. Tas, ko rāda Krievijas televīzijas, vairs nav vienkārši meli, bet tāda kā izrāde, kurā atrodams gan scenārijs, gan dekorācijas, gan iestudēti notikumi, gan to skaidrojums. Domāju, ka Latvijai šajā izrādē nav jāpiedalās un, kamēr Krievija ir agresorvalsts, tās televīziju retranslācija ar īpaša likuma palīdzību uz laiku būtu jāpārtrauc. Arguments, ka kaut kur internetā to tik un tā varēs atrast, neiztur kritiku, jo spraugas vienmēr varēs atrast, bet tas nav iemesls bezdarbībai.

Ir nepieciešams pārskatīt arī mūsu aizsardzības doktrīnu. Protams, mēs paļaujamies, ka NATO mūs aizstāvēs, taču ar steigu ir jāpalielina aizsardzības finansējums. Es nesaku, ka vienā rāvienā jāsasniedz divi procenti no iekšzemes kopprodukta, bet tas ir mērķis, uz kuru tiekties. Jāpārskata zemessardzes loma. Mēs nevaram strauji atgriezties pie obligātā divu gadu militārā dienesta, bet var veidot militārās apmācības nometnes, kurās jaunieši izietu apmācību.

Vēl viens nozīmīgs solis – darbs pie Latgales attīstības programmas, ko sāka iepriekšējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Spūdžs. Ir arī jāvērtē, vai mums šobrīd ir tik svarīga fiskālā disciplīna. Varbūt papildu finansējums aizsardzībai, izglītībai un latviskai kultūrai ir svarīgāks valsts nākotnei.

– Vai tas būs kopējais valdības virziens? Nupat avīzē “Diena” pats “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis jau atrunā, ka pret Krieviju vajag “pozicionēties, bet lieki nekaitināt”.

– Valdībai liekas svarīgi, ka mēs saglabājam ienākumus no tranzīta, tāpēc ekonomiskās sankcijas pret Krieviju nebūtu vēlamas. Taču ir jautājums, cik tālu mēs esam gatavi piekāpties. Nupat vienā krievu interneta portālā redzēju virsrakstu, ka “pie Īles bunkura piemin bandītus”. Tas ir par 17. marta pasākumu, kurā tika pieminēti nacionālie partizāni, kuri cīnījās pret padomju varu. Droši vien nākamgad aizsardzības ministram būs nopietni jāpadomā, vai kaitināt Krieviju, piedaloties šādās “provokācijās”, un varbūt valdībai nāksies pieņemt vēl kādu paziņojumu. Es saprotu, ka sabiedrībā par šiem jautājumiem ir dažādi viedokļi, un to varēja vērot arī diskusijās par 16. martu.

Taču arī pirms 1940. gada okupācijas Latvijā dominēja viedoklis, ka vajadzīgas draudzīgās attiecībās ar PSRS, jo tas mūs varētu pasargāt. Tajā pašā laikā Somija izvēlējās citu politiku. Vēsture rāda, ka diktators, kurš uzsācis agresīvu politiku, pats parasti neapstājas. Jautājums – cik laika mums vēl palicis? Jābūt gataviem sevi aizstāvēt.

Ir jārunā arī ar Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem. Nevis jāpiedāvā kaut kāds abstrakts “izlīgums” ar Putina piekritējiem, kā to tagad dara Šlesers, bet jārunā ar lojāliem nelatviešiem. NA jau izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem, ar kuriem kopā rīkojām vairākus pasākumus Ukrainas atbalstam. Šis darbs ir jāturpina, un es ceru, ka arī Latvijas krievu sabiedrībā atradīsies cilvēki, kas neaplaudēs Putinam. Mēs taču zinām, ka Krievijā ne visi atbalsta Kremļa agresīvo politiku.

– Krimā visus darbus veica tā saucamās “pašaizsardzības vienības”. Vai nevajadzētu tikt skaidrībā, kas tās īsti ir un vai tādas nevar parādīties arī Latvijā?

– Daļa no šīm “pašaizsardzības vienībām” bija Krievijas militāristi, kas tur jau atradās kara bāzēs. Otra daļa ir tā saucamie “tituškas” – ne pārāk kulturāli jauni, krievvalodīgi cilvēki, kas par naudu tiek iesaistīti protesta akcijās, demolēšanās un citās provokācijās. Šie “tituškas” savulaik tika iemēģināti arī Latvijā, un tas notika 2009. gada 13. janvārī. Jā, tolaik bija nepopulāra valdība, tika daudz runāts par oligarhu ietekmi, bet latviešiem nav tāda mentalitāte, ka viņi tāpēc sāks demolēt pilsētu. Kad Doma laukumā notika mītiņš, tur parādījās grupa krievvalodīgu jauniešu, kas vēlāk devās uz Saeimu un sāka mest akmeņus. Vietējie “muļķīši” uzķērās, bet provokatori tikmēr veikli nozuda. Nupat internetā parādījās pierādījums, ka viens no 13. janvāra grautiņu dalībniekiem redzams mītiņā Doņeckā. Diemžēl nopietna izmeklēšana par šiem piecus gadus vecajiem notikumiem tā īsti nav notikusi. Zīmīgi, ka līdzīgi mēģinājumi tolaik bija arī Lietuvā.

– Nevajag jau nekādus iesūtītus “tituškas”, te jau darbojas Gapoņenko, Guščins, Nepilsoņu kongress un citi, kas jau rak­sta sūdzības par Latviju, kurā apspiež krievus…

– Katram sava loma. Arī Krimā ir cilvēki, kuri sastāda juridisko argumentāciju okupācijas leģitimizēšanai un vilto referendumu, un ir tādi, kas darbojas ielās. Kā izteicies bijušais Putina padomnieks Illarionovs, Krimas scenārijs netapa pēkšņi, tas jau sen bija izstrādāts. Notikumi Maidanā kalpoja par ieganstu, lai ķertos pie šā scenārija īstenošanas.

– Un kā jūs vērtējat “Saskaņas” lomu šajā situācijā?

– Tā ir ļoti līdzīga kā Reģionu partijas loma Ukrainā – mierīgā ceļā nodrošināt promaskaviskas valdības izveidošanos Latvijā. Atšķirība vienīgi tā, ka “Saskaņa” pagaidām nav tikusi pie varas. Ar Zatlera partijas palīdzību tas gandrīz izdevās, un mēs varam tikai minēt, kā tālāk notikumi būtu attīstījušies. Tagad tiek veidotas dažādas jaunas partijas, kas neslēpj, ka pēc vēlēšanām būtu gatavas sadarboties ar “Saskaņu”. Savukārt latvisko partiju neizlēmība un laipošana mazina vēlētāju vēlmi par tām balsot.

– Un uz kurieni ved Sudrabas kundzes veidotā kustība?

– Viss, kas līdz šim par to dzirdēts, rada bažas, ka tā būs “SC” satelītpartija.

M. Antonevičs: – Jūs savā paziņojumā likāt saprast, ka aiz jūsu atlaišanas stāv daži “ietekmīgi politiķi”, gan neminot tos vārdā. Kam Latvijā šobrīd ir politiskā ietekme?

– Ietekme nav tikai politiķiem. Ietekme ir ekonomiskajiem grupējumiem, ierēdniecībai, medijiem… Tāpēc es neizslēdzu, ka manu atlaišanu veicināja arī kāds cits aspekts – mana interese par iespējamām koruptīvām darbībām ministrijā. Es arī veicu dažas darbības, lai korupcijas riskus novērstu, apzinos, ka tas varēja radīt pretdarbību, un nevar izslēgt, ka varēja arī veicināt manu atcelšanu.

– Tas attiecas arī uz VARAM valsts sekretāra Aleksandra Antonova nomaiņu?

– Arī par viņa darbību ir jautājumi, un to šobrīd izmeklē kompetentas iestādes. Starp citu, cīņa ar korupciju ir viena no jaunās Ukrainas valdības prioritātēm. Tagad tiek daudz runāts par lustrāciju jeb attīrīšanos, un tas neattiecas tikai uz ierobežojumiem bijušajiem komunistiem un čekistiem, bet arī uz attīrīšanos no korupcijas. Diemžēl ne vienā, ne otrā jautājumā Latvija pagaidām nevar lepoties ar labiem sasniegumiem. Pavisam konkrēti – uzturēšanās atļauju tirdzniecība. Visi saprot, ko tas nozīmē, taču ierobežot nesteidzas. Īstenībā te ir runa par politisko korupciju.

V. Krustiņš: – Īstenībā jūs koalīcijā neesat nekādi draugi, jo “Vienotība” pie pirmās izdevības pacentīsies NA “iedurt”. Tāpat kā līdz šim.

– Tā diemžēl ir taisnība, un latviskās partijas šobrīd atkārto to pašu kļūdu, ko reiz jau pieļāva Rīgas domē, pirms tā nonāca Nila Ušakova varā. Tolaik tur savā starpā cīnījās “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Tautas partija, “Jaunais laiks”. Amerika kungs arī tur bija, taču viņš bija atturīgāks un cīņās neiesaistījās. Tādējādi nākamajā domē neiekļuva ne Birka kungs no “TB”/LNNK, ne Ārgaļa kungs no TP. Ameriks gan palika un kļuva par “Saskaņas” sabiedroto. Tas rāda, ka sadarbības stratēģija politikā bieži nes labākus rezultātus nekā konfrontācijas stratēģija.

– Kādas tagad būs jūsu funkcijas partijā?

– Es jau minēju virkni prioritāšu. Domāju, ka vismaz daļa šo jautājumu būs manā uzmanības lokā arī pēc atgriešanās Saeimā. Varu apliecināt, ka dīkā nesēdēšu. Būs jāstrādā gan partijas stiprināšanas, gan valstisko prioritāšu virzienā.

Autors: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK) Latvijas Republikas pilsonis.

Zinot, ka šobrīd mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarīgo un maz – par svarīgo, sākšu ar nesvarīgo – ar skaidru atbildi uz jautājumu, vai es piedalīšos 16. marta atceres pasākumos un, galvenais, kāpēc es to darīšu.

Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16. marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es nevaru rīkoties citādāk, jo arī manai dzīvei nav lielas jēgas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leģiona karavīru piemiņu gan Lestenes Brāļu kapos, gan gājienā pie Brīvības pieminekļa.

Lestenē es godinu tos Latvijas karavīrus, kas ar savām dzīvībām un asinīm cīnījās pret noziedzīgo boļševisma režīmu. Lai gan latviešu leģionāri cīnījās zem tikpat Latvijai naidīga fašistiskās Vācijas noziedzīgā režīma karoga, viņu cīņa nebija bezjēdzīga. Pateicoties desmitiem tūkstošu leģionāru dzīvību, izdevās aizkavēt milzīgo boļševiku karaspēku, tādējādi izglābjot tūkstošiem iznīcībai lemtu Latvijas pilsoņu, kam radās iespēja izglābties trimdā Rietumos. Daudzi leģionāri kureliešu rindās vēlāk krita cīņā pret vācu fašistiem, simtiem sagūstītu leģionāru tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Pēc 2. pasaules kara beigām daudzi leģionāri turpināja cīņu pret boļševikiem kā nacionālie partizāni, un viņu cīņa palīdzēja mums saglabāt Latvijas neatkarības ideju dzīvu līdz pat Atmodas laikam.

Pie Brīvības pieminekļa es godinu Latvijas valstiskuma ideju, kā vārdā cīnījās latviešu leģionāri. Tēvzemei un brīvībai – šie vārdi nebija tukša skaņa lielam vairumam leģionāru, kas cerēja uz 1919. gadā piedzīvotā brīnuma atkārtošanos – Rietumu sabiedroto karaspēka vēršanos pret boļševiku Krieviju un Latvijas atbrīvošanu.

16. marta gājiena jēga ir ne tikai paust skaidru nosodījumu 2 totalitāriem pagātnes režīmiem, kas ir nodarījuši milzum daudz posta Latvijai un pasaulei, bet arī vērsties pret fašisma atdzimšanu šodien.

Un 17. martā es atkal došos pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu tos 189 varoņus, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, ar to aicinot nekavējoties atjaunot okupētās Latvijas suverenitāti. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka viens paraksts var laupīt cilvēkam dzīvību, brīvību vai dzimteni – taču tieši tas notika ar vairumu memoranda parakstītāju, pret kuriem vērsās gan nacistu, gan komunistu okupanti. Ja mūsdienu Latvijas politikā būtu kaut vai puse to godavīru un sievu, kas parakstīja šo memorandu, mūsu valstiskums būtu daudz mazāk apdraudēts. 17. martā es pieminēšu arī latviešu un lietuviešu nacionālos partizānus, kas 1949. gada 17. martā Īles mežos krita cīņā ar čekistiem par savu valstu brīvību. Un es aicinu gan latviešus, gan lietuviešus, gan ukraiņus, gan krievus, gan visus cittautiešus, kas grib dzīvot brīvā un plaukstošā Latvijā un nevis Putina fašistiskajā impērijā doties, šajā dienā plkst. 18.00 pie Brīvības pieminekļa un kopā noliekt galvas un pateikt – Varoņiem slava!

Visbeidzot, ja daži “ietekmīgi” politiķi Latvijā domā, ka ministra amatu nedrīkst ieņemt Latvijas Republikas pilsonis, kas savas tautas nākotnes vārdā godina varonīgus Latvijas karavīrus un sabiedriskus darbiniekus, kā arī godina Latvijas valstiskuma ideju – tad lai Latvijas pilsoņi šoruden lemj, kādi valstsvīri tai ir vajadzīgi….

Par galveno – kas apdraud Latvijas valstiskumu šobrīd?

Ir naivi iedomāties, ka Krievijas politiku pret Latviju patiesībā ietekmē tāds lokāla mēroga pasākums kā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 16. martā.

Jāsaprot, ka mūsdienu Krievija, it īpaši pēc pēdējiem notikumiem Ukrainā, jau šobrīd ir kļuvusi par totalitāras diktatūras valsti.

Totalitāram režīmam meli, provokācijas un visur esoša klaji iracionāla propaganda ir ietekmes noturēšanas un paplašināšanas instrumenti un šo realitāti nevar izmainīt pat pielabināšanās un neslēpta gatavība kļūt par jauno kungu kalpu.

Totalitāra režīma propagandas funkcija nav atspoguļot objektīvo realitāti, bet gan veidot režīmam vēlamu nākotnes notikumu attīstības scenāriju, sagatavot režīma atbalstītājus gaidāmajiem notikumu pagriezieniem.

Tāpēc baidīties, ka Krievija pārmetīs Latvijai 16. marta gājienu, ir bezjēdzīgi. Notikumi Krimā liecina, ka Krievijai mūsdienās nav vajadzīgas pat kaut cik jēdzīgi izstrādātas provokācijas, lai veiktu agresiju pret miermīlīgu kaimiņvalsti.

Līdz ar to, nozombētais Kremļa TV skatītājs par “fašisma atdzimšanu” Latvijā varēs uzzināt gan 16. martā, gan jebkurā citā datumā – kad vien šo propagandas kanālu saimniekiem tas būs izdevīgi…

Pēdējo nedēļu notikumi Ukrainā un arī šeit, Latvijā, ir daudziem atvēruši acis. Šobrīd nevienam domājošam cilvēkam nav noslēpums, ka totalitārā Kremļa režīma propagandas virsmērķis Latvijā ir viens – ar Krievijas un dažu vietējo mediju palīdzību iznīdēt latviešu nācijas valstsgribu – ja latvieši kļūs vienaldzīgi pret savu valsti, tad nekādi tanki nebūs vajadzīgi…

Tātad vienaldzīgi, iztapīgi un iebaidīti latvieši (it sevišķi politiķi) ir galvenais drauds Latvijas valstiskumam gan šobrīd, gan pēc simts gadiem.

Maidana mācības 

Ukrainā šobrīd ir noticis pretējais – nācija ir saliedētāka kā nekad, un tas ir radījis Kremlim nopietnas problēmas – daudzu krievvalodīgo ukraiņu lojalitāte Ukrainas valstij ir liels pārsteigums Kremlim, bet tā arī ir viena mācība, kur mums ir ko mācīties no ukraiņiem. Latviešiem ir jāpasniedz roka Latvijas valstij lojāliem cittautiešiem, jāspēj paust sava atzinība un lepnums ikkatram cittautietim, kas saziņā cenšas lietot latviešu valodu.

Otrā Maidana mācība ir – nekad nenodot savas īstenās vērtības. Tāpēc 16. martā, kad Kremlis īstenos Krimā tādu pašu farsu kā Baltijas valstīs 1940. gadā un, pieminot ne tikai tos, kas cīnījās un krita par Latvijas brīvību, bet arī kritušos par brīvu un demokrātisku Ukrainu, es pie Brīvības pieminekļa nolikšu ziedus Ukrainas karoga krāsā.

Un visbeidzot – Ukraina šobrīd ir parādījusi tautas tiešās demokrātijas spēku, no kā var pamācīties pat valstis ar senām demokrātijas tradīcijām. Kad Ukrainas politiķi, Eiropas Savienības valstu ārlietu ministru mudināti, panāca pragmatisku vienošanos ar savu diktatoru, tieši tauta Maidanā pateica: “Nē!”, panākot korumpantu režīma tūlītēju krišanu.

Tauta Maidanā apzinās, ka droša un plaukstoša Ukraina nav iespējama, ja netiek īstenota bezkompromisu cīņa ar korupciju un padomisko blatu sistēmu. Šī patiesība ir attiecināma arī uz Latviju. Šo cīņu nevar īstenot viens vai daži desmiti cilvēku, ir nepieciešams aktīvs tautas atbalsts. Pilsoniskai sabiedrībai ir aktīvi jāpieskata un vajadzības gadījumā arī jāpatriec negodprātīgi, savtīgi politiķi un ierēdņi, kas personiskā labuma dēļ ir gatavi pat savu dzimteni pārdot, kā tas ir gadījumā ar uzturēšanās atļaujām.

Šobrīd ir īstais laiks visiem Latvijas patriotiem saliedēties, lai ar kopīgu darbu radītu daudz drošāku un plaukstošāku Latviju. Šo mērķi var sasniegt, ja mēs – Latvijas brīvības cīnītāju pēcteči, pieturēsimies pie savām galvenajām vērtībām – rīcības un pārliecības brīvības, drosmes un godīguma!

„Nacionālās Apvienības” frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis jūtas gandarīts par to, ka varējis piedalīties Satversmes preambulas sastādīšanas darba procesā.

Einārs Cilinskis jautāts par to, kāda ir „Nacionālās Apvienības” attieksme, ka Satversmes preambulā ir iekļautas arī “kristīgās vērtības”, viņš teica: “NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda.” Vai darba grupā kādam dalībniekam bija negatīva nostāja par šādu vārdu iekļaušanu preambulā, Cilinskis paskaidroja: “ Es nedomāju, ka bija kāds īpaši darba grupā pret.” Kad preambula būs gatava un piedāvāta izskatīšanai plašai sabiedrībai, vai „Nacionālā Apvienība” atbalstīs šo nostāju arī turpmāk, Einārs Cilinskis atbildēja: “Mēs noteikti turpināsim to uzturēt.”

_______________

Satversmes Preambulā iekļautas “kristīgās vērtības”

Latviešu tautai ilgi gaidītā Satversmes preambula ievieš ticību, ka ar tās palīdzību tiktu nostiprināts: latviešu tauta -pamatnācija; valsts valoda- latviešu valoda, kā tas arī bija paredzēts 1818. gadā 18. novembrī. Papildus iepriecina, ka preambulā tika iekļautas arī kristīgās vērtības. Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns zīmīgi uzsvēris trīs svarīgas pamatdomas, kurās ir vērtīgi ieklausīties. Pirmkārt: „Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte .” Otrkārt : Latvija ir Eiropas dalībvalsts, kuras pamati ir veidoti uz kristīgām vērtībām.” Treškārt: „Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.”

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits sacīja: „pieņemot jaunu Satversmes preambulu, var tikt vislabāk atspoguļots neaizskaramais Satversmes kodols. Egils Levits par Saeimas preambulu neskaitāmas reizes publiski uzstājās dažādās auditorijās, tostarp arī pavisam nesen Bīriņu pilī vairāku dienu seminārā.

Viņš norādīja, ka preambulā uzrādīts, ka valsts dibināta 1918.gadā, pamatojoties uz nāciju pašnoteikšanās tiesībām un Satversmes varu. Tāpat jāpiemin okupācija un valsts atjaunošana, tāpat Preambulā jāatsaucas uz latviešu nāciju, pauda Levits.

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits.

Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas viedoklis

Šo jautājumu apspriedusi arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosināja Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

NA atbalsta Satversmes preambulā iekļautās “kristīgās vērtības”.

Apakškomisiju Satversmes preambulas izveidē, pārstāvēja arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, sniedza komentāru sakarā par preambulā iekļautām kristīgām vērtībām.

„Nacionālās Apvienības” frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis jūtas gandarīts par to, ka varējis piedalīties Satversmes preambulas sastādīšanas darba procesā.

Einārs Cilinskis jautāts par to, kāda ir „Nacionālās Apvienības” attieksme, ka Satversmes preambulā ir iekļautas arī “kristīgās vērtības”, viņš teica: “NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda.” Vai darba grupā kādam dalībniekam bija negatīva nostāja par šādu vārdu iekļaušanu preambulā, Cilinskis paskaidroja: “ Es nedomāju, ka bija kāds īpaši darba grupā pret.” Kad preambula būs gatava un piedāvāta izskatīšanai plašai sabiedrībai, vai „Nacionālā Apvienība” atbalstīs šo nostāju arī turpmāk, Einārs Cilinskis atbildēja: “Mēs noteikti turpināsim to uzturēt.”

Jānis Rožkalns: Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata

Diskusijā par LR Satversmes Preambulas saturu Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis Jānis Rožkalns uzsvēris četras pamatdomas.

1. Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte, tādēļ to piesaukšana Premabulā būtu obligāta. Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.

2. Konkrēts teksts garīgo pamatvērtību punktam, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi formulēts LELB Sinodes nobalsotajā priekšlikumā, kuru nedrīkst igonrēt jau tādēļ vien, ka aiz tā stāv apm. 700.000 latviešu:

“Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”.
Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

3. Kristīgo pamatvērtību iekļaušana ir kardināli svarīga arī tādēļ, lai tiktu pārtraukta Padomju ateistiskā režīma idejiskā ietekme sabiedrībā un lai soladarizētos ar citām Eiropas tautām(ungāriem, poļiem), kuras stipri stāv pret neoliberālisma un globalizācijas iznīcinošo politiku.

4. Šai garīgo vērtību pieminēšanai ir arī jāstimulē mūsu kultūras vēstures patiesa mācīšana skolās un universitātēs, tā veidojot svarīgo izdzīvošanas platformu latviešu tautas vienotībai.

Preambulā iekļautās “kristīgās vērtības” skan šādi:

” –   apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats”.

Konference sākās ar arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča videovēsti “Kas ir mūžīgās vērtības? – Reliģija, politika, ikdienas dzīve.”

Ar ievadvārdu dalījās arī katoļu prāvests Andris Kravalis. (video)

Aiz prāvesta sekoja arhitekts Pēteris Blūms, kurš dalījās priekšstatos par garīgo dominanti modernajā pilsētas arhitektūrā.

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore stāstīja par kultūras kanonu un klasiskām vērtībām un kāpēc tās vajadzīgs sabiedrībai?

Dr. hist. Jānis Krēsliņš no Stokholmas Karaliskās bibliotēkas aizrautīgi stāstīja par to, vai Latvija ir piederīga Ziemeļeiropas kultūrvēsturiskajai telpai?

Kārlis Freibergs, Sabiedrības domas attīstības centra “Domā!” pārstāvis centās uzskatāmi parādīt kādi ir konservatīvo un liberāļu leksikas aizspriedumi.(video)

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts, AECR pārstāvis diskutēja par konservatīvisma idejām un politiku šodien: pasaulē un Latvijā. (video)

Jānis Bordāns, Tieslietu ministrs teica, ka nacionāla valsts – konservatīvisma vērtība. (video)

Arnis Kaktiņš, SKDS vadītājs uzrādīja statistiku par konservatīvo ideju popularitāti sabiedrībā.

Einārs Cilinskis, LR Saeimas deputāts, VARAM parlamentārais sekretārs ziņoja par
zaļo izaugsmi un konservatīvo politiku un vai pastāv pretruna. (video)

Pēteris Blūms: Pilsētu garīgās dominantes

Pilsētas siluets, panorāma joprojām ir kods, pēc kura varēja un arī var joprojām nojaust tās iekšējo būtību un saturu. To var viegli uztvert, kur  ir šīs Vietas spēks – komerciālajā, materiālajā, garīgajā. Lielā mērā to rāda pilsētu silueta evolūcija.

• Jo mazāk pilsētā (siluetā) garīgo dominanšu, jo vairāk tā dzīvo patērēšanai.

• Urbānas garīgās dominantes rodas no mūsu iedzimtas tieksmes patiesību

meklēt tur, augšā, kā laikmetu kliedzieni, ar atbalsi un izskaņu. Tās spēj saglabāties, ja cilvēkiem pietiek laika ieklausīties.

• Dominanšu maiņas ir likumsakarīgas. To saglabāšana iemāca toleranci.

Māra Lāce: Kultūras kanons un klasiskās vērtības: kāpēc tas vajadzīgs sabiedrībai?

Kultūras kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Šobrīd Latvijas Kultūras kanonā ir iekļautas 99 vērtības: Tautas tradīcijas -13 Vizuālā māksla – 15 Skatuves māksla – 15 Mūzika – 12

Literatūra – 14 Arhitektūra un dizains – 18 Kino – 12

Kam vajadzīgs Kultūras kanons?

- Plašākai Latvijas sabiedrībai kā kultūras atmiņas zīmes, kurām vajadzētu palīdzēt veidot piederības sajūtu Latvijai.

- Katram indivīdam savas pašvērtības apliecināšanai, kur zināšanas par kultūras

mantojumu un kultūras aktualitātēm rada aktīvu un darboties gribošu cilvēku.

- Izglītības sistēmai, lai definētu vērtību prioritātes un uz to bāzes tālāk attīstītu radošu un atvērtu sabiedrību.

- Tūrismam, lai būtu orientieri, uz kā balstoties, veidotu stāstu par Latviju. Mūsdienu Latvijā jābaidās no paviršības domāšanā un dziļuma dimensijas trūkuma. No vēlmes nedomāt, kas attur izvērtēt vēlmju un vērtību plūsmas.

Kārlis Freibergs: „Konservatīvo un liberāļu leksikas aizspriedumi”

Centrālā Kārļa Freiberga vēsts: „Vērtības ierobežo un vērtības atbrīvo. Svarīgi ir arī izprast apzinātas dzīves integrācijas pieredzi caur paštranscendenci savu galīgo saprasto vērtību horizonta virzienā.

Vienu no galvenajām konsekvencēm Freibergs piemin ierobežotu vērtību izmantošanu (piem., ģimene, tiesības) argumentācijā bez autentiskas liecības par augstāko personīgo vērtību viegli atmaskojas kā populisms.

Jānis Bordāns: „Nacionāla valsts – konservatīvisma vērtība”

Konservatīvas vērtības manā uztverē ir tās, kas nemitīgā cilvēces progresā spēj saglabāt civilizācijas kodolu, neļaujot ne demokrātijai, ne arī citām iekārtām pieļaut sabiedrības pašiznīcināšanos.

Šķelšanās sakne

Latvijas tautas šķelšanās radusies ar sociālo ideju ieviešanu 19. gadsimta beigās. Tā strauji izpaudās 1905. gadā. Bija jautājums, vai valsts pastāvēs pēckara laikā. Jāņem vērā, ka Pētera Stučkas laikā atradās tās atbalstītāji Latvijas iedzīvotāju vidū. Sociālisma idejām ir liela loma sabiedrības dzīvē. Taču pateicoties konservatīvām vērtībām tika dibināta Latvijas valsts. Konservatīvās vērtības saglabāja tautu neļaujot noslieties un sarkanā terora puses. Patiecoties konservatīvām vērtībām uzplauka mūsu Latvijas valsts.

Manuprāt, šajā laikā ir svarīgi, lai konservatīvie atbalstītāji nepaliktu klusējot. Nenoklusējot svarīgos jautājumus aktīvi rīkojoties.

Aicinājums politiķiem

Uzskatu, ka arī politiķiem nevajadzētu noklusēt to, uz kādām vērtībām Latvijas valsts ir būvēta. Jāaizstāv latviskās kultūras vērtības, sociālie jautājumi saistībā ar referendumiem un citu valstu radītiem apdraudējumiem un citu vērtību atzinējiem. Mums nevajadzētu kaunīgi novērsties no latviskas Latvijas uzsvēršanas. Ir arī svarīgi kādā valodā politiķi vēršas pie tautas, jo tai būtu jābūt latviešu valodai.

Roberts Zīle: Konservatīvisma idejas un politika šodien: pasaulē un Latvijā

Konservatīvisma pamatā ir uzskats, ka dažas idejas ir vienmēr aktuālas un šīs idejas ir jāsaglabā.

Pasaule mainās ātri un skaidrs, ka globalizācija nāk pasaulei par labu un ir reizē nenovēršama. Tomēr globalizācija nav gluži vienlīdzības zīme liberālajam

entuziasmam. Pārmaiņām notiekot ātri, jāsaprot, ka tās daudziem izraisa bailes, citiem nezināšanu. Kulturālā nedrošība tiek pastiprināta,

ja sabiedrībā ir neskaidrība par tās kultūru vai par to, kā to saglabāt. Šī neskaidrība ir jārisina, lai novērstu to, ka tā pārvēršas ekstrēmismā, kas nāk par labu daudzajiem radikāļiem -vienalga, kreisajiem vai labējiem -, kuri sabiedrības vērtību vakuumu ātri pārvērtīs sava politiskā kapitāla audzēšanai.

Kāds ir jaunā konservatīvisma uzdevums?

Veidot sinerģiju starp personisko brīvību un sabiedrību viņam/viņai apkārt. Sabiedrība nav vārds, uz ko var kapitalizēt “labējie” vai “kreisie”, bet gan platforma, uz kā veidojas personiskā izaugsme, brīvība, atbildība. Piederības sajūta indivīdam nav iespējama bez sabiedrības eksistences. Konservatīvisms nevar “no augšas” piedāvāt maģisko recepti, tomēr tas var cilvēkiem dot iespēju mainīt situāciju “no lejas”, veidojot stiprāku sabiedrību, kur katra cilvēka devums tai ir manāms; kur katrs indivīds ir kas vairāk par nodokļu maksātāju un valsts pilsoni. Jo cilvēki veido sabiedrību, un sabiedrība veido cilvēku. Lai kļūtu par veiksmīgu un patstāvīgu indivīdu, ir nepieciešama stingra sabiedrība un kopiena sev apkārt.

Sabiedrības saliedētība konservatīvisma kontekstā

Līdzīgi ir sabiedrību kopumā. Britu konservatīvie laikā, kad leiboristi vēl bija pie varas (ap 2005. gadu) dalījās rakstiskās pārdomās par to, kas palīdzētu konservatīvajiem atgūt bijušo spožumu.

Lai arī viņiem bija skaidrs, ka konservatīvas vērtības un pastāvēšana par tām

nav problēma, tauta viņus vairs nemīlēja. Kā vienota iezīme daudzu rakstītajā bija tas, ka ideoloģija nedrīkst šķelt valsti. Līdz ar to konservatīvisms, kas skaidri nostāda “viņējos” un “mūsējos” ir lemts marģinalizācijai labākajā gadījumā. Nav runa tikai par tautām un kultūrām, bet arī par attiecīgām cilvēku grupām: būtu tās sievietes, jaunieši vai vecāka gājuma cilvēki. Konservatīvismam ir jābūt platformai, kura spēj adresēt un simpatizēt dažādo cilvēku uzskatiem un tādējādi cenšas sabiedrību “līmēt” kopā, nevis šķelt.

Konservatīvismam ir jācenšas atrast kopsaucēji, nediskriminējot attiecīgas kopienas un reizē pastāvot uz to, ka sabiedrībai ir vairāk kopīga, nevis atšķirīga.

Konservatīvisma izaicinājumi 21. gadsimtā: ņemot pārmaiņas vērā

Pieeja, kas nosaka, ka konservatīvisms paliek nemainīgs un, kur tiek mēģināts ātrās pārmaiņas integrēt soli pa solim, ir lemta katastrofai.

Tomēr, lai arī pārmaiņas ir nenovēršamas, nedrīkst pazaudēt savu identitāti. Vērtības, ko jāsaglabā, ir mums visapkārt: kultūra, kas mūs vieno, mūsu valoda -viens no galvenajiem identitātes noteicējiem –, rietumu kultūras vērtības — demokrātija, brīvība -, u.c

Arnis Kaktiņš: Konservatīvo ideju popularitāte sabiedrībā

Pētījumā piedalījās: Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Respondentu skaits: 1018 respondenti.

Statistiskās pētīšanas laikā izrādījās, ka vairums iedzīvotāju, kuri sevi uzskatījuši par konservatīvi vai liberāli noskaņotiem aptaujas laikā analizējot izrādījās, ka faktiski bijuši maldīgi priekšstati par savu pārliecību. Domājot par uzskatu sistēmu un vērtību orientācijā, vai respondenti vairāk sevi uzskata par kreisi vai labēji noskaņotiem, piedaloties aptaujā izrādījās, ka arī šajos uzskatos nav bijušas pareizi uzskati par jautājuma būtību. Piemēram, sākot aptauju 37% respondentu uzskatīja, ka ir labēji noskaņoti aptauju noslēdzot izrādījās, ka 5% no respondentu kopējā skaita ir labēji noskaņoti.

Einārs Cilinskis: Vai zaļā politika var būt konservatīva?

Zaļās ekonomikas definīcijas

cilvēka labklājības pieaugums;

sociālā līdztiesība (iekļaušana);

vides risku un ekoloģisko ietekmju samazināšana;

zemas oglekļa emisijas;

resursu efektivitāte.

Kas ir zaļā attīstība?

Mērķtiecīga un plānveidīga valsts attīstība, lai, ievērojot nākotnes pasaules attīstības tendences un vietējās kultūras saknes, izveidotu resursu efektīvu, elastīgu pret ārējiem satricinājumiem uz zināšanām bāzētu ekonomikas modeli, kas ir sabiedrību vienojošs un sociāli iekļaujošs.

Ko ietver zaļā attīstība?

Izmantot Latvijas priekšrocības, nevis koncentrēties uz trūkumiem;

Zīmols – Latvija kā zaļākā valsts pasaulē;

Piedāvāt politikas vīziju un mērķus, kas spēj apvienot sabiedrību, pamatojoties uz lepnumu par savu valsti;

Īstenot sociāli iekļaujošu politiku, kas samazina sabiedrības nevienlīdzību (pretruna ar ekonomisko izrāvienu);

Resursu efektivitāte – ražošanā, ēkās, enerģētikā;

Dabas un kultūras kapitālu izmantošana;

Inovatīva ražošana (jo cita veida ražošanā nevaram konkurēt);

Izglītības sistēmas reforma, kas atbilst šiem uzstādījumiem;