Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

Par „dievišķo daļiņu” dēvētais bozons, kas veido matērijas masu un apvienojumā ar gravitācijas spēkiem objektiem un vielām piešķir svaru, atklāts, analizējot neskaitāmu datu kopumu, kas iegūta divu protonu kūļu sadursmes rezultātā Lielajā hadronu paātrinātājā.

Jau vēstīts, par Visuma un “Dievišķās daļiņas” noslēpumu. Taču pēc ilgiem pētījumiem Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieki paziņojuši par Higsa bozonu atrašanu, kas pierāda, ka priekšstati par elementārdaļiņām ir visnotaļ pareizi.

Atklājot tā sauktos Higsa bozonus, ir iegūtas zināšanas par iztrūkstošo, tā saucamajā Standarta modeļa teorijā, posmu, kas izskaidro elementārdaļiņas un to uzbūvi. Un kas sniedz pilnīgu izpratni par to kā veidojies Visums.

Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) zinātnieku paziņojums ir jau gadu gaidīts un prognozēts notikums fiziķu aprindās, jo bija zināms, ka CERN ar mainīgiem panākumiem un atkārtoti bija veicis vairākus eksperimentus, lai nonāktu līdz šim rezultātam. Higsa bozoni jeb tā dēvētās Dieva daļiņas, kas piešķir matērijai masu, bija vienīgās līdz šim neatklātās elementārdaļiņas

Jāatzīmē gan, ka bozons pats vēl nav ieraudzīts, taču datu analīzē parādījušās liecības par daļiņu, kuras masa ir 125 miljardi elektronvoltu (GeV). Tas apmēram atbilst līdzšinējam pieņēmumam, ka Higsa bozons sver 125,3 ± 0,6 GeV.

Lielais hadronu paātrinātājs

Higsa bozona meklēšana notiek Lielajā hadronu paātrinātājā, kas izmaksājis desmit miljardus Šveices franku (4,41 miljardulatu) un atrodas zem zemes (uz Šveices un Francijas robežas) izbūvēts riņķa formas tunelis27 kilometrugarumā. Tā izveide vien ilgusi gandrīz divdesmit gadus. Pie tā atrodas divi neatkarīgi detektori – ATLAS un CMS – un tie abi pēc protonu kūļu sadursmes uzrādīja jaunu daļiņu.

Pītera Higsa ģeniālā ideja

83 gadus vecais britu fiziķis profesors Pīters Higss 1964. gadā izvirzīja hipotēzi par bozona eksistenci (Higsa bozons ir viena no elementārdaļiņām, tādām pašām, kā vairāk pierastie elektrons, protons, neitrons.) , kas piešķir matērijai masu, eksistenci, atrisinot vienu no sarežģītākajiem uzdevumiem teorētiskās fizikas -standarta modelī. Šajā standartmodelī joprojām ir viena lieta, kas ir neizskaidrota- kāpēc daļiņām ir masas, kāpēc tām ir svars? Higsa bozons ir tā daļiņa, kas piešķir visām pārējām daļiņām masu. Tagad ar Higsa bozona palīdzību, iespējams daudz labāk saprast, kāpēc daļiņām ir noteiktas masas un kāpēc tām ir svars.

Higss uzskata, ka Visumu caurvij neredzams lauks, kas sastāv no bozoniem – daļiņām, ar kuru palīdzību matērija iegūst masu un līdz ar to eksistē formā. Kad elementārdaļiņas virzās caur šo lauku, bozoni faktiski „pielīp” pie dažām no tām, palielinot to masu, kamēr citu daļiņu kustība tiek nepamanīta. Piemēram, fotonus – gaismas daļiņas, kurām nav masas, – Higsa lauks neietekmē. Līdz šim Higsa bozons eksistēja tikai teorijās, bet praksē pētnieki šo elementārdaļiņu nebija spējuši konstatēt.

Fiziska Higsa bozona atklāšana palīdzēs saņemt atbildes uz daudziem neskaidriem teorētiskās fizikas jautājumiem. Piemēram, kas tieši notika šķietamajā Lielā sprādziena laikā? Kā Visumā parādījās gaisma? Un kāpēc matērijai ir masa? Kā arī ar paātrinātāja palīdzību veiktais eksperiments varētu palīdzēt atklāt vēl neatklātos elementārdaļiņu fizikas noslēpumus.

Preses konferencē par godu atklājumam CERN ģenerāldirektors Rolfs Heiers teica: „Mēs esam atraduši bozonu, tagad mums ir jāuzzina tā īpašības. Tas ir ceļa sākums, pa kuru mēs iesim.”

Hokings derībās zaudējis 100 dolāru

Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings paziņojis, ka līdz ar Higsa bozonu atklāšanu derībās zaudējis 100 ASV dolāru.

Viņš arī paudis pārliecību, ka Pīteram Higsam, kurš 1964.gadā izvirzīja hipotēzi par tā dēvētās Dieva daļiņas pastāvēšanu, pienākas Nobela prēmija.

„Tas ir nozīmīgs rezultāts un Pīteram Higsam vajadzētu pienākties Nobela balvu,” intervijā britu raidorganizācijai BBC norādīja Hokings.

„Bet savā ziņā žēl, jo diži sasniegumi fizikā nākuši no eksperimentiem, kas devuši rezultātus, ko mēs negaidījām. Šī iemesla dēļ es saderēju ar Gordonu Keinu no Mičiganas Universitātes, ka Higsa daļiņas netiks atrastas. Izskatās, ka tikko esmu zaudējis 100 dolāru,” viņš piebilda.

Higsa bozoni, kas matērijai piešķir masu, tiek saukti arī par Dieva daļiņām. „Ja šo daļiņu sairšana un cita mijiedarbība būs tāda, kā mēs gaidām, tas būs spēcīgs pierādījums tā dēvētajam daļiņu fizikas standarta modelim, teorijai, kas izskaidro visus mūsu līdzšinējos eksperimentus,” atzīmēja Hokings.

Kā radies nosaukums „dievišķā daļiņa”?

Nosaukums „Dievišķā daļiņa’ radās Nobela prēmijas laureātam fizikā Leonam Ledermanam (Leon M. Lederman), , kurš 1993. gadā sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Dieva nolādētā daļiņa” („Goddamn particle”). Nosaukums bija izvēlēts vadoties no tā, ka „dievišķo daļiņu” zinātnieki meklēja ļoti ilgu laika periodu un jau šķita, ka tās noslēpumu neatklās vairs nekad. Taču grāmatas izdevējs acīmredzot ticēja, ka ar tādu nosaukumu grāmatai uzliek krustu arī pašam ilglaicīgajam eksperimentam, tādējādi izlabojot grāmatas nosaukumu „Dievišķā daļiņa” (“The God particle”).

Neticīgie

Zinātnieku aprindās uzskata, ka Higsa bozonu atklāšana būs pamats jaunu fizikas teoriju veidošanai. Taču viens no amerikāņu zinātnieku apsvērumiem, kas viņiem liek apšaubīt CERN zinātnieku atklājumu, ir bozona svars. Tas izrādījies nedaudz mazāks kā sākotnēji domāts, tādēļ esot pamats uzskatīt, ka patiesībā ir atklāta bozonam līdzīga daļiņa, nevis pats Higsa bozons.

Kāds labums?

Zināmā mērā šāds pavērsiens, ļautu tikt skaidrībā ar virkni dažādiem noslēpumiem, piemēram, par to, kur un kas ir melnā matērija, kas teorētiski veido vairāk nekā ceturto daļu Visuma.

Zinātnieku aprindās ir arī pārdroši secinājumi, piemēram, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību var atklāt vēl kādu telpas dimensiju, vai arī, ka ar tās palīdzību iespējams valdīt par laiku, masu un enerģiju. Jāpiebilst, ka ar „Dieva daļiņas” palīdzību ir radies gan Visums, gan arī cilvēks. Ņemot vērā, ka Higsa bozons tiek dēvēts par „dievišķo daļiņu”, bet Higsa lauks – par Dieva izpausmi, jo tas rada visu mūsu Visuma masu, bet Higsa daļiņas atklāšanai ir ārkārtīgi liela loma mūsu pasaules izpratnē, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Dievs radījis Visumu un cilvēku, zināmā mērā, līdzīgā veidā un ,protams, arī atšķirīgā?

Domājams, par cik Dievs ir transcendentāls un imanents, tad arī cilvēkam, kā viņa radības kronim radīšanas laikā bija piešķirtas arī līdzīgas iespējas, taču, pēc aizliegtā augļa skaršanas un pastiprināti arī pēc grēku plūdu laikiem tās ir zaudētas. Jo taču sātana vārdos bija kāda nozīme, ne tikai saistītā ar Dieva likuma pārkāpšanu. Kad sātans teica ”Jūs nemirsiet viss, jūs būsiet kā Dievs” (1.Moz. 3:4) spekulēdams ar šiem vārdiem, tas vēlējās, lai arī Ādams un Ieva pieļautu to pašu kļūdu- paaugstināšanās un lepnums. Ādamā un Ievā bija ieliktas dažādas neparastas un ekstra-neordināras spējas, par kurām mēs pat iedomāties nespējam. Ar viņu zināšanām, spējām un iespējām varēja panākt sacelšanās uguns iedegšanos, kura liesmas vairs nevarētu tik vienkārši apslāpēt. Un ko var zināt, ko ar apzinātu varu un spēku būtu panākams. Tas viss tikai tādēļ, ka Dievs cilvēkam radīšanas laikā bija piešķīris vislielāko varas atslēgu-brīvo gribu. Sātans apskauda pirmos cilvēkus uz zemes, jo viņiem Dievs piešķīra neiedomājami lielāku varu un spēku, nekā savulaik sātanam, kad viņš bija Dieva eņģelis un arī eņģeļiem garīgajā pasaulē. Teiktajam ir arī apliecinoši vārdi no Vecās Derības: „Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu?”(Jes. 40: 13) Bet Jaunajā Derībā: „Jūs esat Dieva nams un Dieva Gars jūsos mājo.”(1.Kor.3:16), liek domāt, ka mēs esam Dieva daļa, protams, ka vairs ne tādā veidā, kā tas bija radīšanas laikā.

Attieksme

Iespējams, garīgiem līderiem varētu nepatikt, ka nosaukums „Dieva daļiņa” varētu veicināt maldīgus priekšstatus, par Dieva radīšanu. Kas varētu raisīt pārdomas, ka radīšanas noslēpums iespējami daļēji vai pilnībā atklāts ar zinātnisku vai cilvēciska prāta palīdzību.

Sapratne par „Dieva daļiņu” var rast iespaidu, ka ar zinātnisku palīdzību eksperimentālā, laborotoriskā veidā vai uz anatomiskā galda varētu izzināt Dieva īpašības, kā arī raksturīgo radīšanas veidu, vai pat radīšanas principus.

Saprotams, ka Radīšanas noslēpu nevar ierobežot ar elementāro daļiņu palīdzību. Taču, likteņa ironija ir tāda, ka pateicoties nosaukumam „Dieva daļiņa”, cilvēkus visā pasaulē veicina pārdomāt Radīšanas tēmu, un tas gan varētu priecēt. Tādējādi pārliecinoties, ka Radīšana ir tik ļoti noslēpumaina un neizskaidrojama, gluži kā bērna rašanās no spermas, kaut arī iespējams novērot visa embrija attīstības stadiju periodu. Vai arī X un y hromosomas, vai arī DNS veidošanos. Iespējams novērot attīstību un tā pastāvēšanu ar vislabākajām tehnoloģijām, taču kādā veidā tas viss radies, nespēj atklāt pat visattīstītākais intelekts.

Higsa Bozona atklāšana arī apliecina, ka Dievs pasauli radījis „no nekā”.

Taču „Dievišķās daļiņas” pastāvēšanu, nevajadzētu uztvert arī tā, ka it kā fiziķi radījuši Dievu, taču pēc sekundes daļas, Dievs mirst un Dieva mirstīgās atliekas sadalās divos fotonos. Un, nu, Dieva vairs nav.

Bībelē teikts: „Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?”(Jes 40: 18) Taisnīgi vārdi ja ņem vērā, ka pat Visuma funkcionalitāti zinātnieki apguvuši vien 4%, vēl priekšā 96% no Visuma pārzināšanas. Tad ko nu, teikt par paša Dieva īpašību apzināšanos.

Iedrošinājuma vārdi: „Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. ”(Jes 40: 21)

Attieksme Vatikānā

Romas Pāvesta Akadēmijas rektors un bīskaps Marčello Sančes Sorando (Marcelo Sanchez Sorondo)

Par Higsa bozonu komentējot apsveica zinātniekus ar atklājumu.

“Higsa bozons, saukts arī par Dieva daļiņu, apliecina radīšanas brīnumu.” Un to, ka pasaulē ir kaut kas brīnišķīgs. Tajā pašā laikā bīskaps uzsvēra, ka “zinātnieki atklāj likumus, kurus paši neraksta, viņi tikai apliercina to, kas sen jau bija rakstīts ar Dieva Roku. Zinātnieki ir ierobežoti tikai ziņot par to, kas jau sen ir atklāts. Higsa bozona atklāšanā ticīgie ļaudis saskata Dieva radīšanas augļus.”

Nobeigumā:

Ja reiz Dievs pārzina Visumu, tad kāpēc gan šaubīties par to, ka „mans ceļš ir Tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro.” (Jes. 40:27)

„Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.  Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”(Jes. 40: 28-31).

2. jūnijā, laikā, kad Vērmanes dārzā pulcējās nāves kultūras pārstāvji, Svētā Jēkaba katedrālē notika starpkonfesionāls aizlūgums un dievkalpojums.

plkst. 14 00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē notika ekumenisks dievkalpojums par to, lai Latvijā būtu stipras ģimenes un tikumīga sabiedrība, par valdību un Saeimu, lai Dievs dod tai spēku pieņemt un nosargāt tādus likumus, kas aizsargā ģimeni kā vērtību.

Dievkalpojumā īsas uzrunas teica Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priesteris Jānis Dravants, baptistu mācītājs Jānis Eisāns, Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītājs Krists Kalniņš, Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, 8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane, „Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze.

dievkalpojuma uzrunu video:

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināla Jāņa Pujata uzruna ,

Rīgas domes deputāta Jāņa Šmita uzruna ,

Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītāja Krista Kalniņa uzruna ,

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priestera Jāņa Dravanta uzruna ,

8. un 9. Saeimas deputāte Intas Feldmanes uzruna ,

„Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētājas Ilonas Bremzes uzruna .

Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

“Dārgie dzīvības civilizācijas Latvijā atbalstītāji! Sākumā es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā ideoloģijas uzspiešanu Latvijā. Vienīgi no manas puses ir lūgums darīt to bez agresijas un cilvēka cieņai atbilstošā veidā. Divkāršu pateicību vēlos izteikt tiem, kuri to darīja ne tikai emocionāli, bet arī ar racionāli un zinātniski pamatotiem argumentiem.

Kāpēc mēs esam pret agresiju attiecībā uz homoseksuālam personām un šāda dzīves veida propagandētājiem? Tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tuvākmīlestības bausli. Kristus mūs aicina mīlēt savus ienaidniekus. Jebkāda agresija pret homoseksuālām personām dod iespēju geju ideoloģijas aizstāvjiem pavērst pret mums valsts likumus un visu Eiropas Savienības represīvo un propagandas aparātu. Mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva.

Tomēr pats homoseksuālisms kā tāds ir jānošķir no tā ideoloģijas aizstāvības un iepludināšanas sabiedrībā. Tad, kad sākas lepošanās ar šo grēku un mēģinājumi uzspiest sabiedrībai viedokli, ka tas ir kaut kas normāls, ka tā ir gluži vienkārši viena no cilvēku kopdzīves alternatīvām, tas kļūst par ļoti nopietnu apdraudējumu visai sabiedrībai, jo tā ir nāves civilizācijas legalizācija un ofensīva.

Pie tam, tas tiek darīts, piesedzoties ar cilvēktiesībām un iztēlojot sevi par upuriem. Visi, kuri nepiekrīt šai ideoloģijai, tiek pasludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem. Tiek mēģināts nostādīt savu uzskatu pretiniekus ārpus likuma un iesēdināt viņus cietumā. Diemžēl šī ideoloģija ir iracionāla, tā ir pretrunā ar veselo saprātu, dabisko un Dieva likumu. Diemžēl šis neprāts ir uzvarējis vairākās ES valstīs, un to tiek mēģināts uzspiest arī Latvijai, pie tam iztēlojot to kā augstāko cilvēktiesību un civilizācijas sasniegumu.

Mēs esam šeit, lai lūgtu Dievu, lai Viņš pasargā Latviju no šī neprāta uzvaras, jo tas ir pretrunā ar mūsu gadu simtiem piekoptajām vērtībām, ar mūsu paražu tiesībām, ar mūsu nācijas izdzīvošanas nepieciešamību. Mēs nevaram apliecināt arvien no jauna un dziedāt: „Dievs svētī Latviju!”, un tai pat laikā atbalstīt un propagandēt grēku, kas sauc pēc atriebības uz debesīm!

Cilvēks, kuram ir šī nosliece, kas bieži vien ir radusies bez viņa līdzdalības un vainas, ir pelnījis līdzjūtību un atbalstu; tomēr šāds cilvēks ir aicināts uz dzīvi šķīstībā. Protams, ka šis izaicinājums viņam vienlaicīgi var būt smags krusts, bet šķīstība ir iespējama arī homoseksualitātes tieksmju gadījumā. Ja cilvēks paklūp un piekāpjas šai tendencei, bet ar to nelepojas publiski, tad mēs to varam saprast, un šai gadījumā sabiedrība un Baznīca ir atvērta uz šo cilvēku un ir gatava sniegt viņam palīdzīgu roku, sniegt visa veida iespējamo atbalstu. Ja viņš cīnās un meklē problēmas risinājumu, tad šis cilvēks ir pelnījis divkāršu cieņu.

To es beigās gribu apliecināt un vērsties pie visiem praida ideoloģijas aizstāvjiem – gan atklātajiem, gan tiem, kas pa kluso to atbalsta – arī jums ir cerība! Arī jūs Dieva spēkā varat sakārtot savu dzīvi un sākt normālas, cilvēciskas attiecības ar pretējo dzimumu un dibināt normālu ģimeni. Tas nav viegli, tas ir izaicinājums, tas var būt liels krusts jums, bet mēs, kristieši, un arī pārējā sabiedrība vēlamies jums palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Āmen.”

8. un 9. Saeimas deputātes Intas Feldmanes uzruna tautai

Augsti godātie dalībnieki, brāļi un māsas Kristū! Savu uzrunu gribu sākt ar Dieva vārdu no Sālamana pamācību 11. nodaļas 11. un 14. pantu. “Par tiklu ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ – sagrauta. Kur nav krietnas valdības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz saprātīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.”

Šodien, šajā laikā, mūsu pilsētā skan bezdievīgums, tāpēc mēs esam šeit, Dieva namā, lai lūgtu dzīvo, visžēlīgo Dievu, lai Viņš dod svētību un pasargā mūsu tautu un mūsu pilsētu, mūsu valsti. Kas pateiks sabiedrībai, kas ir patiesība? Tā ir Kristus draudzes miesa, kura pielūdz Dievu, kura vārds ir Patiesība, tikai Kristus draudze grēku nosauks par grēku un svētumu par svētumu. Tā mūs mācīja Kristus – Viņš negāja savā laikā, kad Viņš bija miesā šeit uz zemes, viņš negāja uz kompromisiem ne ar politisko sistēmu, ne ar tālaika tradīcijām, Viņš runāja droši, Viņš bija Svētā Gara pilns un Dievs bija ar viņu.

Šodien mums jāpasaka sabiedrībai un mūsu valstsvīriem, kāda ir patiesība. Vai viņi to pieņems, vai nē, tā ir viņu brīva izvēle un pēc tā Dievs viņus svētīs vai arī prasīs pilnu atbildību.

Par to, kas šodien notiek Rīgas ielās, par praidu būtu naivi domāt, ka šī nāves kultūras pasākuma pirmsākums un finansējums ir radies šeit uz vietas. Tiem, kas seko līdzi, kas notiek pasaulē, ir skaidrs, ka tā ir globāla ideoloģija, kas cīnās par katras nācijas pamatvērtībām – tā ir cilvēka dzīvība un tā ir laulība un ģimene. Kāpēc tas notiek? Viņi to dara, tiešām piesedzoties ar cilvēktiesībām, ar vārda un pulcēšanās brīvību, bet dara ļoti mērķtiecīgi un neatlaidīgi, lai sagrautu mūsu tautas garīgos un tikumiskos pamatus. Kāpēc? Tāpēc, ka tauta var pastāvēt tikai tad, ja viņa dzīvo pēc Dieva likumiem, jo citādi tā tiek dezorientēta un iet pazušanā.

Kāpēc tas tiek darīts? Ļoti vienkārša iemesla dēļ – tāpēc, ka tautu bez Dieva likumiem, bez vērtībām, bez tikumības ļoti vienkārši ir kontrolēt un manipulēt un pārvērst par pūli, kas patērē pasaules ekonomikas un tirgus finanšu sistēmu. Protams, ka tauta, kas dzīvo Dieva nolikto likumu robežās, protams, mazāk dzers, mazāk smēķēs, mazāk pa klubiem staigās, mazāk lietos narkotikas, mazāk slimos un mazāk tērēs. Uz mums vienkārši grib nopelnīt – uz mūsu bērnu veselības, uz mūsu ģimeņu miera un mīlestības un šodien mēs esam šeit, lai pateiktu: “Mēs zinām, ko jūs gribat, bet aiz mums ir Dievs, kuru mēs lūdzam un Viņš mūs pasargās.

Šodien Rīgas ielās tiešām notiek grēka manifestācijas, šīs subkultūras propaganda, grēks grib, lai viņš kļūst legāls, lai mēs viņu atzīstam par normu, grēks kliedz pēc tā, lai mēs viņu atzīstam un pieņemam.

Kā es vakar lasīju “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viena žurnālista rakstīto: “Sabiedrība ar noturīgu morāli un kultūru, to pretestība no āra uzspiestiem uzskatiem kaitina globālos staiguļus.” Es šodien gribu pateikt šiem globālajiem staiguļiem: “Brīvība nav visatļautība. Demokrātija nav mazākuma diktatūra un cilvēktiesības nestāv augstāk par Dieva vārdiem un likumiem.”

Tāpēc mēs šodien esam te, lai pateiktu, ka mēs, kā teica apustuļi, Dievam klausīsim vairāk, nekā cilvēkiem. Eiropas Savienība ir atteikusies no saviem garīgajiem pamatiem, no kristietības, no baznīcas, norāda baznīcai vietu, atdalītu no valsts.

Atvainojiet, kas baznīcu ir atdalījis no valsts? Dievs to nav izdarījis. Dievs ir devis valstij baznīcu, kas runā Viņa patiesību, lai tautā ienāktu svētība. Tāpēc Eiropas politiķu un birokrātu samitātajā fantāzijā un prātos top absurdi likumi, rezolūcijas un direktīvas, bet tauta jau staigā Dieva priekšā, Dievs jau sen pirms viņiem ierakstīja tautā savus likumus: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un valdiet.”

Kāpēc negrib, lai tauta vairojas? Vienkārša iemesla dēļ – grib atņemt tautai varu, lai vara aiziet nelielas cilvēku grupiņas vai atsevišķu cilvēku rokās. Jā, mēs nedzīvojam vienkāršā laikā, mēs dzīvojam divu pasaules uzskatu, divu vērtību sistēmu sadursmes laikā, mēs dzīvojam starp sekulāro un kristīgo, starp sātanisko un dievišķo. Mums šodien ir jāizdara stingra izvēle – kurā pusē mēs esam, bet ja mēs esam Dieva namā, mēs jau apliecinām, ka mēs esam taisnības pusē.

Tāpēc šodien es gribu ar vislielāko pazemību pateikt paldies mūsu garīgajiem tēviem, ka jūs sludinat Evaņģēliju, par jūsu cilvēcisko drosmi, par to, ka jūs nestaigājat cilvēku priekšā, ka jūs tautai mācat Dieva vārdu, ka jūs mācat ticēt un paļauties uz Dievu.

Un tāpēc, kamēr Latvijā būs Kristus miesa, garīdznieki, kalpotāji un ticīgi cilvēki, kas sludina Dieva vārdu patiesību, kas lūdz par tautu, mūsu tautai ir cerība un nākotne. Tāpēc mēs šodien aicinām mūsu likumdevējus un izpildvaru beidzot ieklausīties tautas vairākuma gribā. Ja jau demokrātija ir tautas vara, tad kāpēc līdz šim brīdim tautas varā neviens neieklausās, bet ņem vērā nelielas grupiņas iegribas un izkropļoto vērtību sistēmu!

Nehemija savā grāmatā ceturtajā nodaļā 14. pantā rakta: “Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem, atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām.”

Jā, mūsu ieroči nav pret miesu un asinīm, mūsu ieroči ir garīgi – Dieva vārds, kas ir patiesība un Dieva Gars, kas ir patiesības Gars un mēs šodien cīnamies par savu Latviju, par savu tautu, lai arī pēc simts un tūkstoš gadiem šajā vietā, ko Dievs devis šai tautai, uz šīs zemes skanētu latviešu valoda, dzīvotu tauta, kas pielūdz un slavē dzīvo Dievu.

Tāpēc, brāļi un māsas, mēs lūdzam Dievu, tas ir galvenais, svarīgākais, kas mums ir jādara, bet neaizmirsīsim darīt arī ticības darbus! Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, viņš sludināja Evanģēliju, lūdza Dievu, mācīja tautu,aicināja, atgriezties no grēkiem un Viņš nebaidījās runāt ar šīs valsts varenajiem, tāpēc es nezinu, kāds kuram no mums ir aicinājums, bet lūgsim, lai Dievs to atklāj un parāda, lai mēs būtu ne tikai aktīvi baznīcā gājēji un Dieva lūdzēji, bet lai mēs kļūtu arī par aktīviem savas valsts pilsoņiem, savas valsts patriotiem, kuriem nav vienalga, kas notiek mūsu valstī un kas staigā pa mūsu pilsētas ielām. Un tad, es ticu, lūgsim Dievu, darīsim Dieva darbus, tāpēc, ka Dievs bieži vien grib caur mums atbildēt šai pasaulei, šai tautai, tāpēc Viņš mūs ir nosaucis par zemes sāli, pasaules gaismu.

Jēzus teica: “Jūs darīsiet to pašu,ko es un vēl vairāk.” Katram ir jāizdara savs darbs, katram ir jāpiepilda savs aicinājums, tad mēs nostiprināsim Dieva valstību šeit, uz zemes. Un tad patiešām mēs lūgsim un es ticu, ka Latvija kļūs par kristīgās kultūras, par garīgās atmodas, atdzimšanas, par dzīvības kultūras vietu Eiropas Savienībā un visā pasaulē. Tad Latvija kļūs par Apsolīto Zemi daudzām tautām un tad Latvija kļūs par Dieva svētību un Dieva apsolījumu un Dieva iespēju zemi daudziem cilvēkiem. Mēs šodien svētīsim savu tautu, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš to dara, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš svētī šo zemi. Un ziniet, mani mīļie, katra svētība, kas izskan no mūsu sirds, mūsu lūgšanām, ir tūkstoškārt spēcīgāka parkatru lāstu. Tad, kad mēs lūdzam Dievu un svētījam savu valdību, savu tautu, es ticu, ka svētība plūst pa šī Dievnama durvīm uz katru Latvijas pilsētu, uz katru Latvijas ciematu un uz katru Latvijas ģimeni un pasargā no grēka, no bezdievības un netaisnības un tad mēs redzēsim Latviju, kura, paceļot rokas, atvērtu sirdi slavē dzīvo un mūžīgo Dievu, kuru mēs šodien lūdzam, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanas. Lai Dievs svētī Latviju un lai Dievs svētī mūsu tautu!”

„Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.  Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps 139:14-16)

Pagājušajā mēnesī notika Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas sēde par abortiem. Sēde beidzās bez lēmuma pieņemšanas – deputāti netika līdz balsojumam par izmaiņu tālāku virzīšanu un nolēma diskusijas turpināt.

Pēc notikušās sēdes SPEKTRS.COM saņēma divas nozīmīgas vēstules šajā sakarā. SPEKTRS.COM izsaka pateicību Jānim Pļaviņam un Natālijai Magazeinai no „Moral Revolution” par to, ka jautājums par abortiem Latvijā nav vienaldzīgs.

Statistika: Pērn Latvijā izdarīti vairāk nekā 10 tūkstoši abortu, un priekšlikums mainīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu radies pēc nesen Saeimā notikušās konferences, pēc kuras asociācija “Ģimene”, kas pārstāv kristīgo virzienu, vērsās pie politiķiem ar vairākiem priekšlikumiem abortu skaita samazināšanai Latvijā.

Apakškomisijas vadītājs Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) sēdes sākumā visiem izdalīja embrijus, lai parādītu, “ka bērniņam, kurš ir ieņemts, jāpiedzimst”.

Deputāti apsprieda priekšlikumu mainīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu, tajā nosakot, ka “Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību”. Taču iesniegtajā priekšlikumā abortu atbalstītāji saskata abortu aizliegumu.

Pašlaik likums pasaka, ka “katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību”.

Atbalsts sievietēm

Izskanējis priekšlikums arī palielināt atbalstu sievietēm, kas vēlas izdarīt abortu, proti, apdomas laiku palielināt no 72 stundām līdz piecām diennaktīm jeb 120 stundām. Komisijas vadītājs arī aicināja apspriest nodrošināt iespējas piedzimušu bērniņu nodot adopcijā kā vienu no atbalsta mehānismiem. Varētu arī izveidot Dzimstības veicināšanas fondu, piešķirot vienreizēju pabalstu pēc bērna piedzimšanas ģimenēm ar smagiem finanšu apstākļiem.

“Uzsveru, ka tas nav abortu aizliegums, bet atbalsta mehānisms sievietēm. Mūsu pamatuzstādījums – ka visiem ir viens mērķis, neapšaubīsim to, aborti kā operācija, procedūra ir nepieņemama, un vēlamies, ja bērniņš ir ieņemts, viņam ir jāpiedzimst. Kā par to radīt izpratni sabiedrībā, tas ir galvenais apakškomisijas uzdevums,” pastāstīja Parādnieks.

“Tas būs kā simbols, par ko tad mēs īsti cīnāmies. Mēs visi kādā brīdī esam bijuši šādi. Tagad esam mazliet paaugušies,” sacīja Parādnieks, izdalot embrijus, kas parāda, kāds izskatās bērns 12 nedēļās pēc ieņemšanas.

Tiesībsargs Juris Jansons: “Ar abām rokām esmu par bērniem un visos iespējamos veidos, rūpējamies arī par nedzimušiem bērniem, bet mēs varētu izvairīties no šādām likuma normām, ja sabiedrības apziņa būtu tam sagatavota. Svarīgākais ir, kā sabiedrība un potenciālās mammas uztver šo stāvokli, kurā viņas ir. Ir pārliecinātas un jūt, ka valstij ir reāla programma, atbalsta mehānisms, lai varēt nodrošināt pilnvērtīgu bērniņa attīstību un piedzimšanu. Tas ir svarīgāk, jo piedāvātā likuma redakcija pēc savas būtības neko nemainīs, ja nemainīsies attieksme, uz to pašu Lietuvu aizbrauks.” pavēstīja tiesībsargs.

Labklājības ministrijas (LM) pārstāve Līvija Liepiņa:  ”Ja priekšlikumam nav atrunas, kuros gadījumos, kādā procedūrā ir iespējams veikt abortu, pašreizējā redakcija liecina par abortu aizliegumu. Veiksmīgāk būtu nevis aizliegt, bet piedāvāt sievietēm reālu atbalstu, jo likumsakarība starp abortu aizliegumu un dzimstības pieaugumu nav konstatēta. Otrs svarīgs aspekts – jāatceras, ka atrodamies Eiropas Savienībā. Mēs veiksim maksājumus Igaunijai, jo sievietes var aizbraukt un šādu operāciju veikt citur.”

VM parlamentārā sekretāre Liene Cipule: „Problēma ir jāskatās plašāk, ir jāveic analīze par iemesliem, kāpēc sievietes izšķiras par abortiem.”

“Māmiņu kluba” pārstāve Sandija Salaka: „Nosakot stingrākus aizliegumus bez lielāka finansiāla atbalsta, var pastāvēt risks ar nelegālajiem abortiem, kas var palielināt sieviešu māšu mirstību.”

Pretējs viedoklis

Deputāte Daina Kazāka (Reformu partija): “Ir svarīgākas sievietes kā dzimušas personas tiesības nekā nedzimuša embrija tiesības.”

Sagaidot negatīvu reakciju no klātesošajiem Kazāka atzina, ka tas viņu ir izsitis no līdzsvara, un, nesagaidot sēdes beigas, pameta telpu.

PRETREAKCIJA 

Pēc notikušās sēdes atbalss sabiedrībā.

Jānis Pļaviņš nodarbojas saistībā ar strukturētu ūdens Memory Water ražošanu. Dodot cilvēkiem informāciju, par to, kā būt laimīgākiem un labāk sasniegtu savus mērķus.  Jānis Pļaviņš piedalās arī Igates baznīcas būvniecības projektā.

Kad rodas cilvēks?

Tā kā dažādu nozaru zinātniekiem – juristiem, ārstiem un biologiem nav vienots viedoklis, tādēļ izskaidrojums nav meklējams sarežģītos aprēķinos un pētījumos. Cilvēka rašanās brīdi iespējams izskaidrot ar elementāru loģiku.

Kad mašīna ir? Tad, kad ir samontētas visas tās daļas.
Kad cilvēks ir? Tad, kad spermatozoīds ir savienojies ar olšūnu. Tās ir vienīgās samontējamās detaļas. Tālāk mazais cilvēciņš attīstās un izaug pats no sevis, no iekšienes. Dzīvai būtnei – ne kājas, ne galva, ne rokas netiek atsevišķi piemontētas.

Ne velti arī dažādu pasaules reliģiju svētajos rakstos ir teikts, ka brīdī, kad spermatozoīds ir savienojies ar olšūnu šajā veidojumā ieiet dvēselē un cilvēks jau ir, lai arī ļoti maziņš.

Ir tikai 4 atšķirības starp dzimušu un nedzimušu cilvēku :

a) izmērs
b) attīstības līmenis
c) atkarības līmenis
d) vide, kurā dzīvība atrodas

Svaru princips

Ir gadījumi, kad aborts ir pieļaujams, tomēr tie ir īpaši gadījumi. Ja vienā svaru pusē ir dzīvība, tad otrā pusē jābūt kam līdzvērtīgam. Nebūtu pareizi nogalināt dzīvību, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Naudas vienmēr bus par maz.  Tieši naudas trūkums Māmiņu kluba aptaujā minēts kā visbiežākais aborta iemesls. Uzskatu, ka mātes dzīvības apdraudējuma, iespējams izvarošanas, kroplības u.c. smagos gadījumos aborts būtu saprātīgs risinājums. Tomēr tie ir ļoti reti gadījumi.

Tajā pašā laikā būtu jāpalielina jaunajām māmiņām atbalsts, tomēr valsts vai pašvaldības atbalsta neesamība nevar būt attaisnojums dzīvības atņemšanai. Tad varētu dēļ naudas neesamības atņemt dzīvību arī 6 mēnešu vecam bērnam, jo viņš tāpat neko nesaprot, čurā pamperos, ir neattīstīts, atrodas pilnīgā vecāku atkarībā, tikai atrodas nevis mātes vēderā, bet telpā. Nav citu atšķirību. Ja viņam atņemsim dzīvību viņš pat neatcerēsies, ka ir bijis piedzimis. Uz priekšu?

Vajag tikai iegūt zināšanas pirms taisīt abortu

Uzskatu, ka šobrīd sabiedrība nav gatava aborta aizliegumam, tādēļ tos arī nevajadzētu aizliegt. Nebūsim ekstrēmisti. Tomēr likumā ir nepieciešams paredzēt, ka dzīvība ir aizsargājama no ieņemšanas brīža. Šī ir deklaratīva norma un abortu neaizliedz. Līdzīgi kā Satversmē noteiktās tiesības uz iztiku mums nedod tiesības iet uz Labklājības ministriju vai banku pēc naudas, ja mums trūkst iztikai.

Jaunajām māmiņām vajadzētu aizliegt izdarīt abortus pirms tās nav apmeklējušas profesionālus konsultantus, piemēram, Grūtniecības krīzes centrā vai citos līdzīgos centros Latvijā. Skat. http://www.krizescentrs.lv/. Interesanti, ka šādiem centriem ir ļoti augsti rezultāti – vairāk kā 90% sieviešu pēc zināšanu iegūšanas izvēlas paturēt dzīvību. Arī šo centru kapacitāte ir pietiekama, lai palīdzētu visām jaunajām māmiņām, kuras atrodas izvēles priekšā. Diemžēl tikai jaunās māmiņas par to neko nezina.

Baltic Business Law Office valdes locekle un fonda “Moral Revolution” valdes locekle, Mg. iur. Natālija Magazeina

Nedzimis bērns ir patstāvīgs un aizsargājams tiesību subjekts

Latvijā uz pasaules valstu fona ir izteikti liberāls abortu regulējums, kas sievietei dod neierobežotas privilēģijas lemt par cita cilvēka (nedzimušā bērna) dzīvību. Lai izdarītu šādu izvēli nav nepieciešami nekādi papildus kritēriji, piemēram, daudzās citās valstīs (mātes dzīvības apdraudējums, izvarošana, kropls bērns vai tml.). Lai turpinātu diskutēt par šiem jautājumiem, manuprāt, vispirms ir jāizprot nedzimuša bērna legālais statuss. Tikai pēc tam varam diskutēt par to, vai un kad iespējama šīs jaunās dzīvības nogalināšana.

Regulējums starptautiskajos aktos

Tiesības uz dzīvību ir noteiktas daudzos starptautiskos aktos: Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants 1. daļa – Tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 3. pants – Ikvienam ir tiesības uz dzīvību.

EP Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants – Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot, ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.

ANO Bērnu tiesību deklarācijas preambula – bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.

Latvijas regulējums

Tiesības uz dzīvību ir aizsargātas arī Latvijas normatīvos aktos:

Satversmes 93. pants – Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

Satversmes 94. pants – Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.

Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pants – Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību.

28.10.2003. MK noteikumu Nr.590 “Grūtniecības pārtraukšanas organizatoriskā kārtība” 2.1. punkts – Legāls aborts – grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās [kur paliek vīrieša griba?]  līdz grūtniecības 12. nedēļai [nav nekādi kritēriji – sievietes dzīvības apdraudējums utt.…]

Rodas jautājums – kas ir “ikviens”, “katrs cilvēks”, “persona”, “bērns”? No kura brīža apaugļotu olšūnu var uzskatīt par bērnu jeb potenciālu cilvēku?

Ar zinātnes atzinumiem ir pierādīts, ka cilvēka aizmetņa dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi un tās “kvalitāte” pieaug ar katru embrija attīstības posmu. Ir 2 cilvēka attīstības posmi:

Intrauterinārais – sākas ar ieņemšanas brīdi;

Ekstrauterinārais – sākas ar piedzimšanas brīdi; atrašanās sociālajā vidē.

Bērniņa sirds sāk pukstēt jau aptuveni 22. dienā, pakāpeniski attīstās viņa orgāni, kauli, veidojas pirkstu nospiedumi utt. 12. nedēļā bērniņam ir viss, lai viņš sajustu sāpes (nervi, mugurkauls), viņš ir kustīgs.

Nedzimis bērns nav tikai sievietes ķermeņa daļa, bet gan bioloģiski unikāla cilvēciska būtne, kas aug sievietes ķermenī.

Šobrīd ne starptautiski, ne reģionāli nav vienotas izpratnes par tiesību uz dzīvību sākuma brīdi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2007. gada 20. marta spriedumā lietā Tysiac v. Poland noteica, ka dzīvības sākuma brīža izpratne ir katras valsts brīvības ietvaros.

Uzskatu, ka Latvijā nedzimis bērns ir jāaizsargā un vispārīgā gadījumā jādod viņam tiesības piedzimt. Šobrīd saskaņā ar Civillikuma 386. pantu fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi. Izveidojusies absurda situācija – nedzimušam bērnam ir tiesības uz mantojumu, bet nav tiesību dzīvot..

Ungārijas un Vācijas piemēri

Interesanti šos jautājumus ir atrisinājusi Ungārija. Ungārijas konstitūcija nosaka, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību un cilvēcisku cieņu; embrija un augļa dzīvība tiek aizsargāta no ieņemšanas brīža. Papildus tam ir pieņemts Ģimenes aizsardzības likums.

Arī Vācija strikti iestājas par nedzimuša bērna tiesībām dzīvot. Vācijas Federātīvās konstitucionālās tiesas lēmums BVerfGE 39, 1 (1975) noteic, ka mātes miesās veidojošās dzīvība kā patstāvīgs tiesību subjekts bauda konstitūcijas aizsardzību (VFR Pamatlikuma 2. panta 2. daļas 1. teikums, 1. panta 1. daļa). No valsts pienākuma šo dzīvību aizsargāt izriet ne vien aizliegums valstij tieši iejaukties dzīvības veidošanās procesā, bet turklāt uzliek valstij par pienākumu šo dzīvību aktīvi aizsargāt (burtiski: “nostāties tai priekšā”). Miesas augļa dzīvības aizsardzība principā visas grūtniecības laikā ir vērtējama augstāk par grūtnieces pašnoteikšanās tiesībām; to nedrīkst apšaubīt nevienā grūtniecības periodā.

Tiesības uz dzīvību pamatojas dabiskajās tiesībās

Tiesības uz dzīvību ir dabisko tiesību visaugstākā vērtība. Ikvienam ir skaidrs, ka nevienam nav tiesību nogalināt otru. Šis pats princips ir attiecināms arī uz dzīvu nedzimušu bērnu, kurš jau pirms dzimšanas mātes miesās ir unikāla persona ar savu ģenētisko kodu.

Risinājumi

1. Jēdzienu “bērns” attiecināt arī uz nedzimušiem bērniem no ieņemšanas brīža. Tādējādi bērni jau kopš ieņemšanas brīža, pamatojoties uz rakstītām tiesību normām, baudītu viņu dzīvības aizsardzības tiesības. Tādā gadījumā papildus normas nebūtu jāpieņem.

2. Viennozīmīgi atbalstu likumprojektu, kurš paredz izteikt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantu šādi: “Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.”

3. Gadījumā, ja šobrīd netiek noteikts abortu vispārējs aizliegums ar atsevišķiem izņēmumiem, tad ir jānosaka obligāts konsultāciju apmeklējums pie valsts atzītām organizācijām, kuras nodarbojas ar krīzes grūtniecībā nonākušo māmiņu atbalstu un informēšanu. Tāpat būtu jāpagarina arī tā sauktais “pārdomu laiks” pēc ārsta norīkojuma uz abortu izdarīšanu līdz aborta veikšanai – 3 dienu vietā būtu jābūt vismaz 5 dienām. Lēmumu pieņemšanas procesā par abortu būtu jāiesaista arī bērna tēvs. Šobrīd tēvu tiesības (bieži vien pat uz vienkāršu informāciju, ka ir gaidāms bērniņš) tiek pilnībā ignorētas. Aborta veikšanai būtu jāsaņem arī bērna tēva rakstveida piekrišana.

4. Atbalstu papildinājumu Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā: “Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību.”

Papildus tam ir jāparedz kriminālatbildība par Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 15. panta (ierobežojumi medicīniskajā apaugļošanā) pārkāpumiem, jo šobrīd par medicīniskās apaugļošanas pārkāpumiem ārsti nevar tikt saukti pie atbildības.

__________Līdzīgas ziņas______________

Darba grupā diskutē, kā uzlabot konsultāciju sniegšanu sievietēm pirms izšķiršanās par aborta veikšanu

Vai diskusijā par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu aborti ir prioritārais jautājums?

Atbalsts drūzu iedzīvotājiem Izraēlā

Sagatavoja Estere Vieja

ICEJ palīdzības kalpošana ir aizsniegusi arī Izraēlas drūzu iedzīvotājus. Šodien Izraēlā dzīvo ap 100 000 drūzu. Vairāki tūkstoši drūzu kalpo Izraēlas armijā. Kaut gan viņus klasificē kā arābus, drūzi ir neatkarīga kopiena, kas sniedz lielu ieguldījumu Izraēlas iedzīvotāju labklājībā kopumā.

Drūzi ļoti rūpējas par savām ģimenēm. Parasti vairākas paaudzes dzīvo kopā vienā mājā. Vīri pelna naudu un mūsdienās pat daudzas sievietes ir sākušas strādāt, lai palīdzētu nodrošināt nākotni saviem bērniem.

ICEJ atbalsts ir ticis novirzīts dažām drūzu skolām Galilejā datoru iegādei, skolas soliem, austiņām un grāmatām.

Drūzu skolās tiek mācīta savstarpējā cieņa, ētika, sociālā darba un sadarbības nozīme. Bērni, kuri mājās runā arābu valodā, no mazotnes mācās ebreju valodu, un vēlāk arī angļu valodu.

Viena no pilsētām, kuras skolām ICEJ ir sagādājusi datorus, ir Magara. Lielāko pilsētas iedzīvotāju daļu sastāda drūzi – 57%. Pārējie ir arābu kristieši un musulmaņi. Daudzi drūzu iedzīvotāji kalpo Izraēlas aizsardzības spēkos un strādā Izraēlas policijā. Nesen tika izveidota jauna apmetnes vieta – ciems karavīriem, kuri vairs nedienē armijā.

„Rūpējoties par karavīriem, mums arī jāgādā par to, kas viņiem dārgs – par viņu vecākiem, ģimenēm un bērniem. Tas ir vienīgais veids, kā izveidot jaunu uzticamu iedzīvotāju paaudzi”, sacīja skolas direktors. Pilsētu skolās tiek praktizētas pieredzes apmaiņas programmas, lai veicinātu bērnu vidū cieņu pret atšķirīgajiem kaimiņiem –  ebrejiem, kristiešiem un musulmaņiem.

„Tas nozīmē mums ļoti daudz, ka jūs, kristieši, mūs atbalstāt”, sacīja skolas direktors. „Es neizvēlējos būt drūzs, bet es tāds piedzimu… Tāpat ebreji paši neizvēlējās savu tautību, bet piedzima ebreji. Dievs mūs ir nolicis konkrētās kopienās un tā ir mūsu atbildība – cienīt vienam otru. Palīdzība, ko mēs saņemam no kristiešiem caur  ICEJ atbalsta darbu, māca mūsu bērniem, ko nozīmē pieņemt citus.

ICEJ palīdz arī trūkuma cietējiem Harfeišas pilsētā, kas atrodas augstienē, no kuras var redzēt robežu ar Libānu. Lielākā iedzīvotāju daļa tur ir drūzi, bet ciemā dzīvo arī katoļi (10%) un nedaudz musulmaņu. ICEJ sadarbojas ar šīs pilsētas skolu, kurā bērniem tiek mācīts, piemēram, kā uzglabāt ūdens rezerves, kas ir tik svarīgi šim reģionam. Skolēniem tiek mācīts par viņu mantojumu, kā viņu senči rūpējās par zemi.

Pie skolas durvīm plīvo liels, skaists Izraēlas karogs.

Skola ir kļuvusi par otrām mājām 370 skolēniem un 44 skolotājiem, ieskaitot vairākus kristīgos skolotājus. Skolas vadība bija ļoti pateicīga par uzdāvinātajiem datoriem un vispārējo atbalstu.

„Mēs esam aizkustināti, ka kristieši pasaulē vēlas atbalstīt izglītības darbu starp drūziem”, sacīja skolas vecāku padomes prezidents.

Alijas vēsmas 2011

Sagatavoja Hovards Flauers, ICEJ Alijas departamenta direktors

2011.gadā Starptautiskā Kristiešu Vēstniecība Jeruzalemē palīdzēja atvest mājās (uz Izraēlu) 2974 ebrejus. Tas sastāda 15% no kopējā ebreju repatriantu skaita pasaulē.

Vēstniecība atbalstīja arī „Sarkanā paklāja” programmu, kuras ietvaros mājās atgriezās 1811 ebreji no Eiropas, Lielbritānijas, Dienvidāfrikas, Latīņamerikas, Austrālijas un Tuvajiem Austrumiem.

2011. gadā dažos reģionos strauji palielinājās alija. Piemēram, Holandē, musulmaņu naidīgās ietekmes rezultātā, emigrācija uz Izraēlu palielinājās līdz 32%. Līdzīgu iemeslu dēļ alija ir pieaugusi arī no Francijas un Zviedrijas.

Dienvideiropā aliju pastiprinājusi eiro krīze, kas arī radījusi anti-semītisma draudus. Spānijā un Portugālē ebreju emigrācija uz Izraēlu palielinājusies līdz 54%.

Nopietnas finansu problēmas un antisemītisms Ungārijā 2011. gadā veicinājis alijas pieaugumu līdz 25%.

Arābu revolūciju rezultātā, kas izraisīja arī nopietnu naida vilni pret ebrejiem, no Tuvo Austrumu zemēm pagājušā gadā alija pieauga līdz 29 %.

Gandrīz puse no Venecuēlas ebreju iedzīvotājiem ir pametusi valsti un daži emigrējuši uz Izraēlu caur Kolumbiju, kurā alija sasniegusi 86%.

2011. gada pēdējais lidojums „Sarkanā paklāja” ietvaros notika decembrī, atvedot 235 imigrantus tieši Hanukas svētku laikā.

No lidostas jaunie repatrianti tika nogādāti Ramadas viesnīcā Jeruzalemē. Nākamajā dienā „Sarkanā paklāja” dalībniekus sagaidīja Alijas (atgriešanās vēsturiskajā dzimtenē) programmas atbalsta darbinieki no vairākām organizācijām: pašvaldībām, uzņēmumiem, pakalpojumu sniedzējiem, kuri informēja atbraukušos par dažādām iespējām: mājokļiem, darbu, skolām, banku sistēmu, apdrošināšanu, veselības aprūpi, valodas apmācību un absorbcijas programmu.

Ar Jūsu atbalstu mēs spēsim palīdzēt arī tām ebreju ģimenēm 2012. gadā, kuras dosies uz Izraēlu no visām šīm problēmu skartajām zonām pasaulē.

2012. gadā mēs īpaši vēlamies palīdzēt Etiopijas ebrejiem un Bnei Menaše kopienai Indijā. 2011. gadā 2666 Etiopijas ebreji atgriezās Izraēlā, bet 7000 Indijas ebreju joprojām gaida valdības apstiprinājumu un emigrēšanas atļauju.

Kristieši no tautām ir aicināti piepildīt savu uzdevumu – atvest mājās Izraēla dēlus un meitas (Jes.49:22). Mēs pateicamies par Jūsu lūgšanām un finansiālo atbalstu! Kopā mēs spēsim turpināt šo darbu – Izraēla izklīdināto avju sapulcināšanu.

Par pasākumu

Pasākums Mežaparkā 23. jūnijā bija domāts kristīgai sabiedrības daļai, kura vēlējās “alternatīvu šajā vakarā, bez alkohola un pasaulīgām dziesmām”. Tāpēc šī pasākuma statuss ir kristīgais dievkalpojums, norādīja E.Ālere.

Pasākuma dalībnieki bija mūziķi Aivars Osis, Aigars Ābelītis, dziedātāja no grupas Jūras akmentiņi.

Tas bija starpkonfesionāls kristīgs pasākums, neuzsverot konfesionālo piederību un tautību. Ievadvārdus teica 8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane Skaidrīte Troška no ebreju kalpošanas draudzē „Jaunā paaudze” un citi.

8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane teica, ka Latvijai nepieciešams turēties pie nacionālām vērtībām. Jo globālisms izārda robežas, tai vērtības nav aktuālas, arī kristīgās.”

Ebreju kalpošanas vadītāja un draudzes „Jaunā Paaudze” mācītāja Skaidrīte Troška lasīja Dieva Vārdu no Psalmiem lūdzot tos mutiski apliecināt klātesošajiem.  Skaidrīte Troška teica:

„Jāņu laikā cilvēki meklē sev prieku. Bet, kad prieku meklē radījumā, nevis Radītājā, tad paši sev izraugās sodu.”

Grupas „Deal” vadītājs Aivars Osis spektrs.com dalījās ar himnas dziesmas “Mūsu zeme” tapšanu viņš teica: „Es redzēju vīziju. Ka latviešu tauta Mežaparka estrādē „Dziesmu un deju svētkos” slavē Dievu. Man radās vēlēšanās uzrakstīt vienojošu dziesmu latviešu tautai. Prieks, ka dziesma tiek izmantota „Ģimenes svētkos.”

Biedrības „Atver acis– patiesība par okultismu” vadītāja Eva Ālere akcentēja: „Tur, kur sperta Dieva bērnu kāja un tur, kur notiek slavēšana, tas izraisa pretinieku nometnē sajukumu. Tiek padzīti burvju, šamaņu, raganu un citu elku kalpību gari no mūsu zemes.”

Par biedrību „Atver acis”

Biedrība “Atver acis – patiesība par okultismu ir kalpošana, kas tika aizsākta 2006. gadā un šobrīd notiek visā Latvijā ar dažādiem dievkalpojumiem, semināriem, individuālām aizlūgšanām un atbrīvošanas kalpošanām. Īpašos evaņģelizācijas dievkalpojumos Atver acis – patiesība par okultismu Aizputē, Cēsīs, Kuldīgā, Ventspilī, Skrundā, Bauskā, Ludzā, Siguldā u.c. Latvijas pilsētās simtiem cilvēku pieņēmuši Jēzu par savu Glābēju, izsūdzējuši savus un senču okultos grēkus, saņēmuši dziedināšanu un atbrīvošanu no ļaunajiem gariem.

Pēc iknedēļas radio pārraidēm, dievkalpojumiem klātienē un video cilvēki no dažādiem Latvijas reģioniem, dažādām konfesijām un draudzēm, arī no vairākām ieslodzījumu vietām raksta atsauksmes un lūdz palīdzēt.”

FOTO/AUDIO/VIDEO