Publicitātes foto

No jauna sabiedrībā uzvirmojusi diskusija par jaunajām Latvijas pasēm, aktualizējoties jautājumam, Vai kristieši reliģiskās pārliecības dēļ ir tiesīgi atteikties no jaunās Latvijas pases ar pagānu zīmēm?  Lai rastos skaidrība par to, kāda ir kristīgi- politiska nostāja šajā jautājumā, spektrs.com konsultējās ar kristīgajiem deputātiem, savukārt kristīgi- juridisku atbildi sniedza Kristīgo juristu asociācija. Atbilde saistībā par „Līgo karogu” Veidelota tēlu tajā un latvju-pagāniskajām zīmēm pēc būtības netika sniegta, taču atgādinājums par to, kas ķeizaram pienākas, bija katram uz mēles.

Evika Siliņa (Vienotība) Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Evika Siliņa informēja par vispārējo PMLP brīvi pieejamo informāciju saistībā Dziesmu un deju svētku motīvu un mērķi.

Savukārt par mākslinisko dizainu Siliņa teica: „Ir skaidrs, ka pasu mākslinieciskā noformēšana ir nozīmīgs jautājums, kas turpmāk Latvijas valstī ir rūpīgāk risināms jauna parauga pasu izgatavošanas procesā, ņemot vērā tās plašo izmantotāju loku. Latvija līdzīgi kā citas valstis, izgatavojot pases, tās mākslinieciskajā noformējumā izmanto motīvus, kas raksturo mūsu valsti un tai svarīgas vērtības.”

Par reliģisko jūtu aizskārumu Siliņa ir pārliecināta, ka tādas neesot: „ Es esmu pārliecināta, ka Latvijas pases mākslinieciskais noformējums, nepavisam nav vēlējies uzsvērt kādas noteiktas reliģiskās pārliecības un vērtību pārākumu pār citām. Šajā ziņā neredzu iemeslu, ka varētu būt saskatāms aizskārums reliģiskās pārliecības brīvībai.”-pauž Siliņa.

Siliņai pauž nožēlu, ka saistībā ar Latvijas pases noformējumu, ir radušās asociācijas, kuru rezultātā kristīgās ticības pārstāvji ir sajutuši aizskārumu savai reliģiskajai pārliecībai un vērtībām.

„Es uzskatu, ka kristīgās vērtības, līdzās tādām vērtībām kā latviešu valoda, latviskā kultūra un vispārcilvēciskās vērtības, arī raksturo Latvijas kā valsts identitāti. Visas šīs vērtības kā Latvijas valstiskumu raksturojošas ir nostiprinātas arī Latvijas Republikas Satversmē.”-tā Siliņa.

Foto: Saeimas kanceleja

Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) “Farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.” (Mt 22:15–22)

Einārs Cilinskis neuzskata, ka pagāniskie simboli pasē ir vēršanās pret kristīgo ticību. „Mēs taču nepielūdzam ne šos simbolus, ne pasi. Latviešiem ir senas zīmes – tad kādi ļaudis izdomāja no tā reliģiju (kam visdrīzāk maz kopīga ar patiešām izbijušu seno reliģiju). Man tā nav reliģija, bet latviešu kultūras saknes es cienu,”-pauž Einārs Cilinskis.

Inga Bite (Reģionu alianse)Reliģiskās pārliecības brīvība ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas valsts stūrakmeņiem. Diemžēl, mūsdienās tas kļūst arvien mazāk pašsaprotami, īpaši, ja runājam par kristīgo ticību. Kristieši savas pārliecības dēļ nereti saņem izsmieklu un nievas daudzās Eiropas valstīs.

Nedomāju, ka ir pamats apspriest, vai viedoklis par Latvijas pases dizainu ir vai nav pamatots, Ja cilvēks uzskata, ka kaut kas nesaskan ar viņa reliģisko pārliecību, tas jāpieņem par faktu šajā konkrētajā gadījumā.  Taču jāņem gan vērā, ka pase ir Latvijas Republikas īpašums, un tāda paliek arī tad, kad atrodas pie kāda konkrēta cilvēka. Attiecīgi, arī pases dizains un uz tās attēlotās zīmes vairāk saistāmas nevis ar konkrētās personas identitāti, bet ar tās valsts (šajā gadījumā – Latvijas) identitāti, kas pasi izdevusi. Šādu identitāti Latvijai ir izvēlējusies tās valdība – Ministru kabinets, apstiprinot noteikumus ar pases paraugu. Man kā kristietei šajā kontekstā nāk prātā Jēzus vārdi, kurus Viņš teica mācekļiem: “Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder”

PMLP atbilde ir sniegta PMLP kompetences ietvaros. PMLP nav tiesīga izsniegt pasi, kas neatbilst spēkā esošiem noteikumiem. Taču no raksta noprotams, ka jautājums sākotnēji nebija adresēts PMLP bet gan Saeimas priekšsēdētājai, kas jau ir pilnīgi cits līmenis, cita kompetence un tiesības. Šādā kontekstā atbilde un reakcija vairs nebūt nav pietiekama.

Domāju, ka Saeimas priekšsēdētājai, sazinoties ar reliģisko konfesiju vadītājiem un citiem reliģiskajiem līderiem Latvijā bija jānoskaidro, vai šāds viedoklis par Latvijas pases dizainu ir tikai atsevišķiem cilvēkiem, jeb tādu pārstāv daudzi kristieši.

Ja tā ir individuāla izvēle, tad droši vien nebūtu samērīgi tai meklēt valsts līmeņa risinājumus, taču ja līdzīgi domā daudzi, tas būtu pamats iniciēt jautājumu par Latvijas pases dizaina maiņu vai alternatīva dizaina apstiprināšanu.

Vienlaikus, tā kā pase ir valstij piederošs dokuments, nedomāju, ka tieši pase kaut ko ietekmē konkrētas personas identitātē. Cita lieta ir, ka pase atspoguļo valsts vadītāju lēmumus par to, kādai jābūt Latvijas Republikai un tās kopējai identitātei. Taču valsts vadītāju izvēli mēs katrs, arī katrs kristietis, varam ietekmēt, atbildīgi piedaloties vēlēšanās.

Kristīgo juristu asociācija Kristīgo juristu asociācija atbildi saistībā par „Līgo karogu” Veidelota tēlu tajā un latvju-pagāniskajām zīmēm nesniedza. Taču stingri pieturējās juridiskajam formulējumam par doto tēmu.

Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 2.pantu personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas īpašums un persona ir tikai dokumenta turētājs.

Jaunajā Derībā Jēzus norāda farizejiem, atbildot uz viņu izaicinājumu, kuras lietas pieder zemei un kuras pieder debesu valstībai:

(Mateja 22: 17-21) „Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?”
Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?
Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju.
Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?”
Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Mēs esam aicināti ievērot mūsu valstī noteikto lietu kārtību un pases, kuru izsniegusi valsts, glabāšana nav pretrunā ar mūsu, kā kristiešu pārliecību.

Pases dizains tiek mainīts, lai nodrošinātu iespēju iestrādāt tajā jaunus un modernus aizsardzības līdzekļus, lai samazinātu viltošanas iespēju. Kristīgo juristu asociācija uzsver, ka pirms pases dizaina izstrādes PMLP piedāvājusi, personām iespējamību sadarboties un piedāvāt savu risinājumu pases dizainam, argumentējot dizaina elementus.

Kristīgo juristu asociācija piekodina: ”Būtu svarīgi nejaukt dokumenta, kas ir Latvijas valsts īpašums, identitāti ar pašas personas (kristieša) identitāti.”

Pasē ir atrodams arī fragments no Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” pirmiespieduma. Lai tas mums ir par pieturas punktu, lai mēs dedzīgi pastāvētu lūgšanās par mūsu valsti.

Vai kristieši reliģiskās pārliecības dēļ ir tiesīgi atteikties no jaunās Latvijas pases ar pagānu zīmēm? 

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājas Līgas Gleškes uzruna dievkalpojumā Jaunā Gada mijā.

Kāds būs gaidāmais Jaunais Gads? Jēzus Kristus atbildētu: „Tāds, kādu Tu vēlies.” Vai gads būs izdevībām, iespējām, un finansiāli pārbagāts? Vai arī tajā neklāsies tik labi kā gribētos? Par to zina tikai Tu pats! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši radām iespējas un izdarām izvēles savā sirdī un prātā, neatkarīgi no apstākļiem. Jo mēs pat esam spējīgi atrasties depresijā, kad viss ir labi. Un mēs esam spējīgi priecāties bēdās redzot, kā tas Kungs mūs brīnumaini izved un pagodina savu Vārdu. Tad kāds sakars ir ar apstākļiem? Mēs mainām apstākļus!

Dievs var mūs ievest tuksnesī, lai mēs to padarītu par avoksnainu zemi. Viss ir atkarīgs no manas izvēles. Kādu Tu vēlies Jauno Gadu, tāds tas arī būs. Kādu Tu sevi redzi Jaunajā Gadā? Kāds Tu vēlies būt gaidāmajā Jaunajā Gadā? Vai vēlies būt priecīgs, laimīgs, žēlsirdīgs, piedodošs un ticības pilns? Tad esi tāds!

Un tāds arī būs Tavs Jaunais gads. Ar jaunā gada iestāšanos Dieva apsolījumi paliks nemainīgi. Visi apsolījumi paliek spēkā. Dievs ir nemainīgs! „Jēzus Kristus vakar un šodien tāds pats un mūžīgi.”(Ebr.13:8)

Es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē neatkarīgi no apstākļiem.

Foto: Marlēna Pirvica

Brāļu draudzes Jaunā Gada izraudzītais lozungs: „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecēhiēla 36:26-27)

Jaunā Gada novēlējumos mēs bieži lietojam vārdu JAUNS! Piemēram, vēlējot jaunus panākumus. Kāds domātājs ir sacījis, ka satiekot kaut ko jaunu, ir tā, ka Tu izbīsties. Ja Tu saki: „Vai, kāda skaista jauna lietiņa.” Tad tomēr tas nav nekas jauns, tā ir jaunā lieta vecās kombinācijās.

Patiesi saskarsmē ar kaut ko Jaunu, tas vienmēr izbiedē. Bībelē un pamodinošas dzīves notikumos nepārtraukti satiekam patiesi izbiedētus cilvēkus. Baiļu iemesls ir skaidrs, ja es satieku kaut ko patiešām jaunu, tad es nezinu un nevaru zināt, ko ar to darīt. Tad es nezinu, kā rīkoties. Ja piedzīvotais ir patiešām kaut kas jauns, tad mana vecā pieredze vairs neder. Tad man kaut kas jāmācās pilnīgi no jauna. Tāpēc nav pārsteigums, ka lieli garīgi notikumi cilvēkus izbiedē. Tu nonāc situācijā, kādā iepriekš nekad neesi bijis.

Katrs Jaunais Gads ir ziņa par kaut ko tiešām jaunu šajā esamībā, kas vēl gaida uz mani. Es visu vēl nezinu. Es visu vēl neesmu iemācījies kontrolēt. Tas, ko es redzu un aptveru vēl, nav viss. Tikai dažas reizes savā dzīvē esmu saticies ar kaut ko jaunu. Un tās sajūtas man vēl neizdzēšami ir palikušas atmiņā.

Viena Tava pātības daļā skaidri jūt, ka tas ir nepieciešams. Tieši to es ilgstoši un visbiežāk neapzināti esmu meklējis. Taču šī atskārsme otrā Tavā pātības daļā izraisa milzu izbailes, jo ja tā ir patiesība, tad gandrīz viss manā dzīvē ir jāpārveido. Un tas šķiet ir pārāk daudz prasīts.

Man jāatzīst, ka satiekoties ar kaut ko pilnīgi jaunu, arī es esmu reāli nobijies. Esmu vispirms dažus soļus atkāpies, aiz bailēm no milzīgām pārmaiņām, ko tas izraisīs. Aiz bailēm atvērties kaut kam nesaprotami jaunam. To ko es vairs nespēju kontrolēt un saprast. Protams, pēc kāda laika es tomēr uzdrīkstējos spert soli atkal uz priekšu. Taču tas nav bijis viegli. Satikties ar kaut ko pavisam jaunu sevī, pasaulē, esībā ir ļoti satraucoši un satricinoši. Taču tas Tevi patiešām maina.

Jaunais Gads iestājas, tad, kad mēs saskaramies ar patiešām kaut ko jaunu. Tas ir kaut kas, ko mēs piedzīvojam pašā sevī. „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.” Tāda ir satikšanās ar Dievu. Izrādās, ka jaunais nāk nevis no jaunām idejām, bet no jaunas sirds un jauna gara.

Ko tas nozīmē? 25. decembris līdz 6. janvārim noslēdzas vecais un sākas jaunais gads. Galvenais notikums šajā laika posmā ir Jēzus Kristus piedzimšana manī. Tas, kas mūs uzrunā Ziemassvētkos, bet ko, iespējams, nesaprotam, bet kā magnētisma vilkmi jūtam ir tas, kas vēlas piedzimt mūsos. Es satieku kādu, kas reprezentē manī mītošo jauno cilvēku, to, kas es visdziļākajā nozīmē esmu. Un pēc kā es apzināti vai neapzināti ilgojos.

Tā ir jaunā dzīve manī, kas vēlas dzimt. Dzimšana vienmēr norāda uz iekšējiem procesiem. Neviens cilvēks nepiedzimst no ārpuses. Tas norāda uz patiesi jaunu avotu, tāpēc mums vajag nevis jaunās idejas vai koncepcijas, bet vispirms jaunu sirdi.

Runa ir nevis par Tavu garu, bet par to, kas notiek vai nenotiek Tavā sirdī.

Sirds-mūsu garīgais centrs., no kura izriet pārējās aktivitātes-mentālā, emocionālā, fiziskā veidā. Sirds apvieno tās lietas, kuras prāts nespēj aptvert. Sirds-cilvēka centra metafora. Vieta, kurā liesmo Dievišķā noslēpuma tagadne. Sirds- esības viduspunkts, tajā zemapziņa satiekas ar apziņu, dziļumi ar augstumiem un svētais ar ierobežoto. Šī vieta vienmēr deg. Sirds- iekšējais avots. Atliek vien brīnīties, kāpēc cilvēki, tik maz smeļ no šī avota – sirds. Sirds- dzīvības avotu straume. Lai savā sirdī varētu atrast mieru un kļūt ar vienotu esību ar Dieva noslēpumu. Sirds- ieejas durvis, kas ved cilvēku sastapties ar Dievišķo noslēpumu. Lūgšanas vārdu skaņa ir saistīta ar sirdspukstiem, un tas noved Tavas personas centrā- dzīvības gaismā. Ap to tiek apvienots viss cilvēka, emociju un kaislību SPEKTRS. Tas, kas neapvienojas ap sirdi, ir soli pa solim, jāatlaiž. Tā veidojas cilvēka personiskās dzīves jaunā ievirze, kas pārmaina attiecības ar citiem cilvēkiem. Tas ir ceļš no galvas domāšanas pie sirds domāšanas. Tāpēc sirds lūgšana cilvēku noved pie paļāvības pilnīga miera. Tā ir mīlestības atklāšana. Piedzīvojot mīlestību, Tevi iedrošina atbildēt. Mīlestība ir nevis, ko Tu dari, bet kā Tu dari. Tāpēc svarīgi ir atrast savu sirdi, nonākt tajā, pamosties tajā, un dzīvot tajā. Tas ir vislielākais mūsu dzīves uzdevums. Iepazīt un pieņemt to. Sākumā mēs to nesaprotam. Parasti tas noskaidrojas tikai dzīves otrajā pusē.

Dievs nevis triviāli novēl Laimīgu Jauno Gadu, bet noliek mūsu priekšā apsolījumu. „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecēhiēla 36:26-27)

Ko Tu vēlies Jaunajā Gadā? Es vēlētos tikai vienu lietu- jaunu sirdi, kas jūt, mīl, uztver un apvieno.

Jaunu sirdi un jaunu garu! Āmen!

„Esmu izlēmis, ka pienācis laiks Jeruzalemi oficiāli atzīt par Izraēlas galvaspilsētu. Tā ir pareiza rīcība. Pildot vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, esmu devis arī rīkojumu Valsts departamentam uzsākt sagatavošanās darbus ASV vēstniecības pārcelšanai no Telavivas uz Jeruzalemi,-apliecina ASV prezidents Donalds Tramps.

ASV Valsts departaments nekavējoties sāks gatavot ASV vēstniecības pārcelšanu no Telavivas uz Jeruzalemi, vizītes gaitā Vācijā pēc Trampa paziņojuma sacīja ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu cildinājis Trampa lēmumu, to raksturojot kā „vēsturisku, drosmīgu un taisnīgu lēmumu”.

Netanjahu arī sacīja, ka jūdaismā, kristietībā un islāmā svarīgajā pilsētā svētvietu “status quo” netiks mainīts.

Palestīnas atbrīvošanas organizācijas ģenerālsekretārs brīdināja, ka ar šo Trampa soli tiek sagrautas cerības uz izraēliešu un palestīniešu konflikta divu valstu atrisinājumu. Pēc Trampa runas žurnālistiem sacīja Saebs Erekats.

„Ir vitāli svarīgi aizsargāt ANO iedibināto Jeruzalemes īpašo statusu un respektēt ANO Drošības padomes rezolūcijas. Eiropas Savienības nostāja attiecībā uz Jeruzalemi kā uz galīgā statusa jautājumu un nākotnes divu valstu galvaspilsētu ir skaidra,” tviterī uzsvēra Valstrema.

Eiropas Savienība (ES) ir satraukta, ka Trampa lēmums atzīt Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu var radīt „sekas” miera izredzēm, paziņoja ES augstā pārstāve ārpolitikas jautājumos Federika Mogerīni.

ASV visa politiskā spektra likumdevēji pozitīvi reaģējuši uz Trampa paziņojumu. Tiesa gan, daži brīdinājuši, ka šis solis var vairot spriedzi un kaitēt miera procesam.

„Jeruzaleme vienmēr ir bijusi un vienmēr būs mūžīgā, nesadalītā Izraēlas Valsts galvaspilsēta,” paziņojumā apliecināja Pārstāvju palātas spīkers Pols Raeins.

Atbalstu Trampa lēmumam paudis Senāta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs republikānis Bobs Korkers un komitejas vadošais demokrāts Bens Kardins.

„Jeruzaleme ir ebreju dzimtenes mūžīgā galvaspilsēta,” norādīja Pārstāvju palātas demokrātu mazākuma līdere Nensija Pelosi.

Amerikas-Izraēlas sabiedrisko sakaru komiteja (AIPAC) pauda gandarījumu par šo lēmumu, to dēvējot par „svarīgu vēsturisku soli, par ko mēs esam pateicīgi”.

ASV Kongress jau 1995.gadā pieņēma likumu, kas paredz vēstniecību pārcelt uz Jeruzalemi, tādējādi simboliski atbalstot Izraēlas pretenzijas padarīt to par valsts galvaspilsētu.

Lai gan ASV vēstniecības pārcelšana varētu prasīt vēl gadiem ilgu gaidīšanu, paredzams, ka reakcija uz Vašingtonas lēmumu būs strauja.

Gazas joslā jau trešdien simtiem palestīniešu dedzināja ASV un Izraēlas karogus, kā arī Trampa ģīmetnes. Tikmēr pie Hebronas Rietumkrastā izcēlušās nelielas sadursmes.

Islāmistu grupējums „Hamas” jau piedraudējis ar kārtējo sacelšanos, un palestīnieši, sākot ar trešdienu, aicināti uz trīs dienas ilgu protesta akciju.

Leo Dribins, foto: LU Filozofijas un socioloģijas instituts

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija.

Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus.

Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču citi vēl kavējās filmas apspriešanā. Lēnā gaitā, netraucējot citus sarunā, devos lejā pa kinoteātra kāpnēm. Arī man bija par ko pārdomāt. Izejot no kinoteātra durvīm satumsušajā vakarā ieraugu kungu no mugurpuses, kurš steidzīgajiem jauniešiem nopakaļus sauc: „Ejiet pa priekšu, jo es tik ātri paiet nevaru.” Bet man steigties nav kur un labprāt padiskutētu. Pienācu pie kunga un jautāju: „Vai varu Jums sastādīt kompāniju?” Kungs gados pagriezās, ieskatījās acīs un ar plašu smaidu atbildēja: „Jā, protams.” Man sirds burtiski trīsās, jo ieraugu, ka kungs ir ebreju sabiedrībā pazīstama un augsti godājama personība. L. Dribins ir viens no izcilākajiem nacionālās identitātes, etnisko attiecību un sabiedrības integrācijas jautājumu speciālistiem Latvijā.

Dr.h.hist Leo Dribins-LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, grāmatu autors-”Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā”; “Nacionālais jautājums Latvijā, 1850-1940”; Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā; “Latvijas ebreji un padomju vara, 1928-1953”; “Mazākumtautības Latvijā. Pagātne un tagadne”; Līdzautors grāmatai „Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”; Līdzautors grāmatai „Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un sekas”; “Sabiedrības integrācijas tendences un prettendences. Latvijas un Igaunijas pieredze. Etnisko attiecību aspekts” (2008), “Евреи Латвии и советская власть 1928–1953” (2010). L. Dribins kā rakstu autors un konsultants piedalījies arī Vācijā izdotās enciklopēdijas “Handbuch des Antisemitismus. Judenfeindschaft in Geschichte und Gegenwart” (2008, 2009) sagatavošanā.

Brīnumainā glābšanās

„Pirmā nogalināšanas akcija bija paredzēta septembrī. Tie bija aptuveni 500 ebreju, bet pēc Berlīnē izdotās instrukcijas, bija paredzēts, ka arī pusebreji no maisītām ģimenēm arī ir pieskaitāmi pie ebrejiem. Tas nozīmēja, ka arī mums draudēja tāds pats liktenis, kā visiem citiem ebrejiem. Tāpēc mani vecāki (tēvs nebija ebrejs), lai glābtu mūs, pieņēma lēmumu izšķirties.

Nākamais solis, bija mainīt mūsu ebreju reliģiju pret luterāņu. Tāpēc mana mamma griezās pie Annas baznīcas draudzes mācītāja Liepas. Draudzes mācītājs nepieņēma lūgumu, jo viņam bija dots norādījums nekristīt, cilvēkus, kuri ir bijuši ebreju ticības. Taču beigu beigās, mācītājs piekrita izdot kristāmzīmi visiem trīs Dribinu zēniem, man Leo, Šulemam un Dāvidam. Ar šo zīmi mana mamma griezās vācu Kurzemes okupācijas komsiriātā. Tas mūs izglāba. (domājams, ka mamma mācītājam un vācu oficierim samaksāja ar zeltu, lai glābtu mūs visus trīs.)” Fragments no Borisa Mafcira dokumentālās filmas “Atmiņu lādes”.

Spektrs: Izlīdzināšanās starp pretējām pusēm var sākties ar piedošanas brīdi. 2000. gadā bijušais prezidents Johannes Rau Vācijas vārdā lūdza piedošanu Izraēlai par holokaustu un atbalstīja ciešākas saites ar Izraēlu. Runājot par Latviju. Vai ebreji ir spējuši piedot par to, ka 2. pasaules kara laikā okupētajā Latvijā atsevišķi latvieši, piemēram, Arāju komanda, piedalījās holokausta realizēšanā?

Leo Dribins: Lai par piedošanu varētu runāt, tā ir jālūdz upuriem. Nevis gaidīt, ka upuri piedos tāpat vien, laikam paejot.

Spektrs: Dažkārt saka: „Piedod pats un aizmirsti. Nedzīvo sarūgtinājumā, topi brīvs..”

Leo Dribins: Piedošana ir vajadzīga, lai nekad vairs nākotnē kaut kas tāds neatkārtotos. Kāpēc mēs katru gadu pieminam? Lai neaizmirstu un, lai neatkārtotos.

1970. gada decembrī, Vācijas kanclers Villijs Brants apmeklējot Varšavas geto sacelšanās pieminekli, nokrita ceļos tā priekšā un lūdza piedošanu par nogalinātajiem ebrejiem. Vācijas vārdā viņš lūdza piedošanu upuriem, nekādam citam. Maz to cilvēku bija palicis, bet viena daļa bija. Villija Branta rīcība pie pieminekļa, bija liela nozīme Vācijas vēsturē tālāk.. Villijs Brants saprata, ka piedošana nevar nemaz būt, bet viņa pienākums bija no Vācijas valdības puses lūgt to.

Spektrs: Par piedošanas lūgšanas nopietnību varbūt varētu uzskatīt arī izpirkšanas maksu. Vācija nolēma par to arī maksāt Izraēlai, kaut vai simboliski.

Leo Dribins: Jā, simboliska samaksa bija, un Izraēla to pieņēma. Kopēja komisija no Vācijas puses un no Izraēlas puses kārtoja šīs lietas.

Spektrs: tas arī ir svarīgs žests no Izraēlas puses, ka pieņēma un varēja sākties vismaz kaut kāda izlīdzināšanās.

Leo Dribins: Par kaut kādu simbolisku samaksu mēnesī piedot, par to, ka nošāva manus vecākus un visus manus radus? Tas taču nav iespējams.. Bet ir jādzīvo! Arī tiem cilvēkiem, kas šodien dzīvo dažādās tautās. Nevar attiecināt vainu par to, kas ir noticis agrāk. Bet valsīm ir jāuzvedas tā, lai holokausts nekad vairs neatkārtotos. Lūk, to mēs varam prasīt.

Spektrs: Kā to darīt?

Leo Dribins: Cīnoties pret antisemītismu un rasismu.

Spektrs: Kā cīnīties pret antisemītismu, redzot, ka atsevišķi cilvēki pat nesaprot, ka ir antisemīti.

Leo Dribins: Lūk, tā ir problēma.

Spektrs: Nesaprotot to, nākotnē var pienākt tādi apstākļi, ka tev būs jāizvēlas sava tālākā rīcība, kurā atklājas, kāds es patiesībā esmu.

Leo Dribins: Redziet, par to jāizlemj tautai pašai. Neskatoties ne pa kreisi ne pa labi.

Spektrs: Kā Jūs domājat, kāda ir Latvija šodien šī jautājuma kontekstā?

Leo Dribins: Latvijā daudz kas ir darīts, lai atklātu patiesību par holokaustu. Bija bargas tiesas, aptuveni 200 notiesāto, kurus tiesāja ar nāvi par masveida ebreju nogalināšanu. Latvija daudz ko ir darījusi, bet, piemēram, Ukraina praktiski nav darījusi neko, lai atzītu savu vainu.

Spektrs: Varbūt pāragri to no Ukrainas prasīt ņemot vērā, ka pavisam nesen ir tikusi vaļā no Krievijas imperiālās un padomju laika sistēmas tradīcijas turpināšanu bijušā Ukrainas prezidenta izskatā un salīdzinoši nesen Ukraina ir piedzīvojusi Maidanu, un pati par sevi vēl nav atdzimusi.

Leo Dribins: Bet, viņi varētu skaļi paziņot, ka mēs to nosodām.

Spektrs: Skaidrs, jābūt politiskai izlemšanai.

Leo Dribins: Jā, Latvija to ir darījusi, piemēram, prezidentes V.V. Freibergas laikā bija iznākuši 25. Sējumi “Latvijas vēstures kopotie raksti”. Tajos ir daudz sarakstīts par holokaustu. Arī manu grāmatu “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā” izdeva 2.reizes. Tajā ir iekļauts vēsturisks apskats. Starp citu otro reizi izdeva pēc V.V. Freibergas iniciatīvas.

Spektrs: Prieks dzirdēt, ka augsta amatpersona Latvijā ir piedalījusies patiesības atklāšanā.

Leo Dribins: Es domāju, ka viņa saprata, ka tas ir svarīgi. Svarīgi, ka valsts līmenī tas ir nosodīts. Ar augstu morāles sajūtu izklāstot vēstures gaitu.

Tāpēc nav histērijā jākrīt, atzīt tā laika notikumus var mierīgā gaisotnē. Var teikt, ka Latvija ir darījusi visu iespējamo. Taču, kad mēs šodien saskaramies ar antisemītiskām izpausmēm, tad tas nāk no nekulturāliem cilvēkiem. No pudeļu brāļiem. No mietpilsoņiem.

Spektrs: Jā, nezināšanai ir briesmīgas sekas. Taču jāņem vērā, ka paralēli tajā laikā piedzīvoja ebreji holokaustu un latvieši genocīdu, vai Jūs saskatāt tajā kādas sakarības?

Leo Dribins: Hitlers pret ebrejiem, Staļins pret latviešiem. Pamatā Staļins vērsās pret saviem pretiniekiem. Tā bija tauta. Nacistiskais terors vērsās pret konkrētu nacionalitāti- ebrejiem.

Spektrs: Tas bija galvenais mērķis, taču tas netraucēja iznīcināt arī citas nacionalitātes.

Leo Dribins: Jā, protams, taču Hitlers neslēpa, ka viņš karo ar ebrejiem visā Eiropā. Un, tas ir arī rasisms.

Spektrs: Kāda ir problēmas sakne? Kāpēc bija pastiprināta vēršanās pret ebrejiem?

Leo Dribins: Ebreji tolaik bija bagāta un gudra tauta.

Spektrs: Jā, piekrītu, ka ebreji finansiāli cēla arī Latviju, taču vai tas būtu galvenais arguments?

Leo Dribins: Kapitālismā ebrejiem ir vislielākās iespējas. Vēsturiski tā ir iestrādājies, ka finansiāla sfēra ebrejiem padodas vislabāk. Daudzām tautām jau nepatīk naudas lietas. Bet ebrejiem tā ir tikpat kā profesija. Kapitālisms ebrejiem ir vislabākā iekārta, bet totalitārā iekārtā ebrejiem ir smagi.

Spektrs: Varbūt tomēr finansiālās spējas ir fiziskā izpausme, taču ir vērts ieskatīties arī garīgā sfērā..

Leo Dribins: No ebrejiem nāk daudz garīgu darbinieku. Mākslinieki, rakstnieki, filosofi.. Paskatīsimies uz šodienas krieviem. Vai Jūs skatāties Krievijas televīziju?

Spektrs: Nācies..

Leo Dribins: Skatoties filmu redzamākos aktierus, kas viņi ir pēc tautības?

Spektrs: Ķecerīgs jautājums, ebreji?

Leo Dribins: Atņemiet ebrejus šodienas krievu mākslai, un kas tad tur paliek pāri?

Spektrs: Nekas vērā ņemams. Jo, tur jau nav nemaz ko skatīt, ne dziļuma, ne izdomas.

Leo Dribins: Ha, Admirāli Kolčāku, kurš spēlēja? Ebrejs! Dziedātāju Ļešenko, kurš spēlēja, atkal ebrejs. Tas pats Koučaks. Kopzons ir ebrejs.

Spektrs: Tas ir kultūras attīstības jautājums.

Leo Dribins: Krievijas mākslā šodien trūkst izcilu mākslinieku. Redziet, dotības mākslā ebrejiem arī palīdz dzīvot. Un izcilība rada skaudību.

Spektrs: Bet ja mēs ieskatāmies vēl dziļāk garīgajās saknēs, tad atklājam, ka ebreji ir Dieva izredzēta tauta.

Leo Dribins: Tā ir leģenda.

Spektrs: Jūs nesaskatāt, ka ebreji ir izredzētā tauta?

Leo Dribins: Nē! Es tam neticu.

Spektrs: Tad kāda ir Jūsu ticība šajā sakarā, proti, kāda ir ebreju galvenā misija?

Leo Dribins: Es domāju tā ir sarežģītu jautājumu risināšanas prasme. Tāpēc ebrejus daudzās valstīs ņem valdībā. Ebreji pirmie nonāca pie secinājuma, ja tāda reliģija pastāv, tad Dievam ir jābūt vienam, nevis daudz nenozīmīgu dievu.

Spektrs: Jā!

Leo Dribins: Jā, tas ir ebreju izgudrojums. Un Hitlers, starp citu, savas uzvaras gadījumā taisījās padzīt kristīgo ticību. Jo viņš uzskatīja, ka kristietība ir ebreju ticības turpinājums.

Spektrs: Tas bija atklāts naids.

Leo Dribins: Tāpēc viņš realizēja kristietības iznīcināšanas plānu, pārvēršot to par seno ģermāņu ticību. Ebreju uzskats, bija sacelšanās pret pagānismu. Un tas izpaudās dažādos veidos.

Spektrs: Kādos?

Leo Dribins: Piemēram, kristīgo ticību radīja ebreji. Nevis Kristus! Par to rakstīja apustulis Pāvils. Kristus nerakstīja, viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu.

Spektrs: Jā, taču Kristum bija cita misija un tas nemaina faktu, ka viņš ir Dieva dēls.

Leo Dribins: Nu, tad Dievs ir aprobežots, ka sūta uz zemi savu dēlu, kurš neprot rakstīt.

Spektrs: Nu, jūs gan bargs. Izglītība ir svarīga, taču garīgās vērtības svarīgākas.

Leo Dribins: Par to ar mani nestrīdaties.. Ebreju raksti ir sava laikmeta atspoguļojums. Un ebreji bija pirmie, kuri uzrakstīja uzdevumu pāriet no elku ticības uz viendievību.

Spektrs: Slava Dievam!

Leo Dribins: Tas izdarīja lielu pavērsienu nākotnē. Redziet, citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība.

Spektrs: Es arī to atzīstu.

Leo Dribins: Nu, redziet, es neticīgais arī to atzīstu.

Spektrs: Jo tāda atziņa arī sakārto visu un noliek savās vietās. Zināšanas, ētiku, kultūru.

Leo Dribins: Jā! Bet nevajag arī visu pārspīlēt. Ne visi ebreji ir izcili un ar talantu apbalvoti.

Ieskatīsimies Latvijas vēsturē. Zigfrīds Meirovics bija izcilāks par K. Ulmani.

Spektrs: Jā, Meirovics palīdzēja Ulmanim izvirzīties.

Leo Dribins: Jā, un tā bija milzīga Latvijas traģēdija, kad viņš gāja bojā.

Spektrs: Vai Jūs zināt, ka O.Kalpaks bija kristietis?

Leo Dribins: Jā, protams, zinu. Un tur šaubu nav nekādu. Arī pulkvedis Jukums Vācietis bija kristietis. Un karu skolu beidzot, viņš bija veiksmīgākais kara skolas audzēknis. Ir arī augsta personībna Mārtiņš Luters, tāpēc, ne tikai ebreji ir izcili. Taču, ja mēs ņemam vērā statistiku, tad ebreji viennozīmīgi ir tās augšdaļā.

Spektrs: (Tuvojamies pie svecīšu izgaismotā Brīvības pieminekļa.) Paldies par sarunu.

Leo Dribins: Lūdzu, turieties pie savas ticības, es nekādā gadījumā negribētu to satricināt.

Spektrs: Paldies! Turēšos!

Iespējas personām privātas vienošanās ceļā vienoties par dažādiem civiltiesiska rakstura jautājumiem
________________________________________
I Savstarpējo mantisko attiecību risināšana
Civillikums paredz dažādus tiesiskos mehānismus, kā divas kopā dzīvojošas personas var regulēt savstarpējās mantiskās attiecības:
1. Dāvinājums līgums – personas var slēgt ar citu personu dāvinājuma līgumu par jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu – nekustamu īpašumu, kustamu mantu, prasījuma tiesību.
2. Pirkuma un maiņas līgums – persona var citai personai atsavināt jebkuru ķermenisku vai bezķermenisku lietu.
3. Nomas, īres, patapinājuma līgumi – persona var nodot citai personai lietošanā bez atlīdzības vai par atlīdzību jebkuru tai piederošu lietu.
4. Uztura līgums – divas personas var noslēgt uztura līgumu, kur uztura devējs apmaiņā pret kādu mantisku vērtību apsolās dot uzturu uztura ņēmējam.
5. Aizdevuma līgums – persona ar ikvienu citu personu var noslēgt aizdevuma līgumu par zināma daudzuma atvietojumu lietu aizdošanu.
6. Pilnvarojums līgums – persona var noslēgt ar citu personu pilnvarojuma līgumu, ar kuru tā var pilnvarot šo personu vest atsevišķas lietas pilnvarotāja vārdā un uzdevumā vai pārzināt visas pilnvarotāja lietas.
7. Nākotnes pilnvarojuma līgums – persona var uzdot citai persona pārzināt visas savas lietas, ja veselības traucējumu dēļ vai citu iemeslu vai apstākļu dēļ tā kādā brīdī nākotnē nespēs saprast savas darbības nozīmi vai vadīt to.
Vienlaikus personām, kuras dzīvo kopā un kuras kopīgi atsavināšanas darījumu ceļā iegūst mantu (īpašumu), ir iespēja īpašumtiesības uz šo mantu nostiprināt kopīpašuma formā, tādējādi iegūstot tiesības rīkoties kopīgi ar attiecīgo īpašumu.
II Savstarpējo mantisko attiecību sakārtošana nāves gadījumam
Paralēli likumiskajai mantošanai, kad mantot ir aicināti tikai laulātais, radinieki un adoptētie, Civillikums pieļauj arī citus mantošanas veidus, kas nav tieši saistīti ar laulību vai radniecību.
1.Testamentārā mantošana – ikvienai personai ir tiesības taisīt publisku vai privātu testamentu, ar kuru tā dod rīkojumu rīcībai ar visu tās mantu, kādu mantas daļu vai atsevišķu lietu šīs personas nāves gadījumā.
2.Līgumiskā mantošana – mantojuma līgums, ar kuru viena persona citai personai vai divas personas savstarpēji viena otrai var piešķirt tiesības uz visu savu mantojumu, konkrētu tā daļu vai atsevišķu lietu.
III Savstarpējās vienošanās ģimenes lietās
Bērna vecāki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir savstarpējā laulībā, var slēgt vienošanās par bērna uzvārdu un vienošanos par viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanu.
IV Citu normatīvo aktu regulējums:
1. Likums „Par apdrošināšanas līgumu” paredz, ka dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumā var norādīt vienu vai vairākas personas – labuma guvējus, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā;
2. Valsts sociālo pabalstu likums (14.pants) paredz, ka apbedīšanas pabalstu piešķir tai personai, kas uzņēmusies apbedīšanu;
3. Pacientu tiesību likums noteic, ka pacients var pilnvarot jebkuru citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamajai metodei vai atteikties no ārstniecības kopumā vai izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju par viņa ārstniecību;
4. Seksuālās un reproduktīvās veselības likums noteic, ka medicīnisko apaugļošanu veic pēc heteroseksuāla pāra vai sievietes vēlēšanās.

Foto: Marlēna Pirvica

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības.

Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies, ka turpmāk sieva un vīrs neiesaistīsies tuvās attiecībās ar cilvēkiem ārpus laulības, un zinām, ja gadījumā kaut kas tāds notiks, tad laulība būs ļoti smagi iedragāta, būs izpostītas visciešākās attiecības, varbūt mēs vēl turpināsim dzīvot līdzās bērnu dēļ, vai arī tādēļ, ka īpašumus dalīt pārāk sāpīgi, bet tiešām tuvas attiecības atjaunot būs ļoti grūti. Varbūt pat neiespējami.

Kādēļ es runāju par kaut ko nesaistītu – par laulību. Jo laulība ir derība. Savienība 1+1 un uz mūžu. Tāpat arī attiecības ar Dievu ir derība. 1+1, bet ne uz mūžu – uz visu mūžību. Jēzus mūs – savu draudzi – sauc par līgavu. Tas nozīmē – mēs esam ar viņu saderinājušies.

Bībeles izpratnē Jēzus laikā saderināšanās nozīmēja daudz ciešākas attiecības, nekā saderināšanās nozīmē šodien.

Pie saderināšanās tika noslēgts līgums – derība – kurā tika aprakstīts, kā vīrs rūpēsies par jauno sievu, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Pie saderināšanās tiek arī samaksāts izpirkums – caur to jaunais vīrs iegūst tiesības gādāt, rūpēties par sievu. Tā ir garantija, ka viņi būs viens. Pēc būtības laulība ir noslēgta jau ar saderināšanos – vismaz tās pirmā daļa.

Tikai kāzu ballīte un kāzu nakts vēl nav. Jo vīrs dodas mājās un ceļ namu, kurā sievu uzņemt, kurā viņi kopīgi dzīvos. Un kamēr viņš ceļ namu – visa viņa darbība ir vērsta uz turpmāko kopdzīvi, viņi iepazīst viens otru – garīgi un dvēseliski. Viņa uztic līgavainim savas vēlmes, ilgas, viņi dalās prioritātēs, un jaunais vīrs dara visu, lai līgava – kura pēc austrumu tradīcijas gan bija viņu redzējusi un precēties piekritusi, bet dziļi nebija iepazinusi – tagad viņu iepazītu un nebaidītos no turpmākās kopdzīves, lai viņa varētu droši skatīties nākotnē un uzticētos viņa mīlestībai, lai paļautos uz to, ka netiks atstāta viena. Šis ir laiks, lai iepazītu viens otru pēc būtības. Kā līgavainis gatavo namu, tā līgava – gatavo sevi, savu raksturu, savas prasmes un iemaņas. Viņa vairs neskraida kopā ar bērniem un nav vairs pakļauta vecāku autoritātei – viņa jau ir piederīga tai jaunajai dzīvei, kura viņu gaida.

Viņi jau ir savienoti līdz nāve mūs šķirs saitēm, bet vēl nav pavisam kopā, vēl nav intīmās tuvības, kas ved pie bērniem. Kaut arī sieva jau pieder vīram.

Kad nams ir gatavs un laiks – piepildīts, tad jaunais vīrs atgriežas pēc sievas – un ebrejiski vārds precēt ir saistīts ar vārdu paaugstināt. Viņš paaugstina savu līgavu sievas godā, pārvedot mājās.

Mēs esam Kristus līgava. Vai redzat līdzību – kādēļ Jēzus tieši šo salīdzinājumu izvēlējās. Derība – līgums ir uzrakstīts un noslēgts – un tur ir uzrakstīti visi apsolījumi, kā Viņš par mums rūpēsies, kā nodrošinās, kā mīlēs un ko sagādās. Mēs lasām un sekojam norādei: Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs Ps. 34:9

 Mēs iepazīstam Viņa mīlestību, kas „ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž,

 mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas. 1.Kor. 4:8

Mūs mierinādams, Jēzus saka: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. Viņš rāda, ka Viņam var uzticēties, lai mums nebūtu baiļu – ne tagad gaidot, nedz vēlāk – Viņa namā ieejot.

Jēzus mūs arī iepazīstina ar Sevi – lai ne tikai Viņa dāvanas sagaidām, bet vēl vairāk – lai ilgojamies pēc Viņa paša. Lai arī šajā saderināšanās laikā ikdienas varam Viņam apliecināt : “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,” Jņ 6:68

Viņš ir aizgājis mums vietu sataisīt. Ticiet – tā nav trūcīga gultas vietiņa nabaga studentam, kas mūs gaida Viņa Valstībā. Tas ir nams, kuru Viņš taisa Savai līgavai – baznīcai – visiem kristiešiem, ikvienam no mums, kurā Viņš  līgavu par sievu paaugstinās. Mās lasām, ka Viņš sēž uz troņa, mēs lasām, ka tur ielas no zelta un vārti no vienas lielas pērles, un tik daudz un dažādi dārgakmeņi, ka nemaz nespējam to visu iztēloties. Bet ko tas nozīmē – tikai to, ka mēs tiksim aizvesti uz karalisku namu – ne par vergiem vai kalpiem, bet par līgavu – lai valdītu kopā ar Jēzu.

Bet – ne tikai derība ir noslēgta un mājoklis tiek būvēts, bet arī maksa ir samaksāta. Jēzus ar savu upuri, ar savām dārgām un svētām asinīm pie krusta ir savu līgavu atpircis. No kā un kāpēc Viņam bija mūs jāatpērk? 1.Pēt.1:18 skaidri norāda – no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem.

Par tautas maģijas rituāliem

Mēs esam atpirkti no mūsu tēvu nama – un kad mēs runājam par tautas maģijas rituāliem, kurus piekopa senie lībieši, kurši, latvieši, druīdi vai ķelti – mums jāapzinās, ka mēs tiem vairs nepiederam. Un tie vairs nepieder mums.

Varbūt ir jautājums – kāpēc ne? Vai tad man ir jāatsakās no savas tautības un tradīcijām, ja esmu kristietis? Vai no citāda veida garīguma – msd piedāvājumu ir tik daudz, tik pievilcīgi, nevainīgi, gudri un visi ceļi taču ved pie Dieva.

Palūkosim, kā tas ir. Turpinot līdzību par laulību – vai es varu vienlaikus būt precējusies un neprecējusies? Vai es varu vienlaikus piederēt vīram un tikt vēlreiz izprecināta kādam citam? Tas, ka esmu sieva vienam vīram, izslēdz visus citus vīriešus no noteiktas manas dzīves un attiecību jomas. Ja es, precēta būdama, koķetēšu, flirtēšu, vai vēl trakāk – pārgulēšu ar citu – mēs taču visi saprotam, ka tā būs laulības pārkāpšana. Un tā būs arī ļoti negodīga rīcība. Par laulību un savu personīgo dzīvi mēs to saprotam.

Vai tad ar mūsu attiecībām ar Jēzu ir citādāk? Jebkuri rituāli, kuros piedalāmies, kas Jēzu nepagodina, kas nav tieši ar Viņu centrā, ir mūsu garīgās laulības pārkāpšana. Tie visi ļoti smagi iespaido mūsu attiecības ar Jēzu, mūsu kristīgo dzīvi.

Un neiekrītiet lamātās – jo mūsdienās visi runā par Dievu. Un mēs – ir sevišķi tādā vecumā, kas padomju laikus piedzīvojuši, priecājamies, ka nu jau tik atklāti var par Dievu runāt. Problēma tikai tā, ka msd šajā vārdā Dievs tiek nosaukts viss kas, kam ar Dievu Tēvu nav nekāda sakara.

Vai visi ceļi ved uz Romu? Un vai visi ceļi ved pie Dieva?

Redziet, uzskats, ka visi ceļi ved uz Romu, ir tikpat aplams, kā uzskats, ka visi garīgie meklējumi ved pie Dieva. Visi ceļi neved uz Romu – daži ved uz Sēmi vai Enguri un daži vienkārši beidzas pie jūsu namdurvīm. Bet ārēji tie kādā posmā visi ļoti vienādi izskatās – ir gluds, ir asfalts, ir pat apzīmējumi ceļa malās un vidū, un ceļa zīmes arī visur pēc viena standarta. Kā gan es varu zināt, kur nokļūšu, ja es skatos tikai uz pašu ceļu?

Tāpat ir ar dažādām garīgām praksēm – visas runā par Dievu, par garīgumu, par dvēseles lietām, par izaugsmi un palīdzēšanu citiem un sev. Kā lai es zinu, pa kuru ceļu iet, kā es varu atrast ceļu, pa kuru nonākšu pie pareizajām durvīm, kā lai es atšķiru melus no patiesības?

Par ceļiem mēs saprotam – nepieciešama karte. Vai msd – GPS. Es gan lasīju, ka kāda beļģiete sekoja GPS, lai aizbrauktu uz blakus pilsētu, bet apstājās pēc 2000 km, pārbraukusi 3 valstu robežas. GPS bija kļūdījies. Reizēm tā gadās arī mums – mēs paļaujamies uz to, ko tik pārliecinoši reklamē, ka pat nepadomājam, kādēļ mainās valodas, datumi, valstis, bet mērķis taču bija tik tuvu.

Vajadzīga karte – nevis GPS, kurš atbrīvo tevi no domāšanas, tādā veidā padara par viegli manipulējamu  objektu kāda cita – programmētāja – rokās, bet karte, par kuras pareizību mums šaubu nav.

Garīgajos meklējumos mums ir šāda karte – tā ir Bībele. Ja jūs sakāt, ka tā nav skaidri saprotama, jā – tāpat kā ne visi bērni mācēs uzreiz lasīt karti un sapratīs visus tās nosacītos apzīmējumus.

Bībele ļoti skaidri novelk robežas. Šīs robežas ļoti uzskatāmi vēlākos gadsimtos ir noformulētas Apustuļu ticības apliecībā – jau pašos kristietības pirmsākumos bija svarīgi definēt, kas ir Tas, kuru mēs pielūdzam.

“Mēs ticam uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju,

un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešā dienā augšām cēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.

Mēs ticam uz Svēto Garu, vienu svētu vispārīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

Pirmjā ticības loceklī ir skaidri pateiktas lietas – Dievs ir Radītājs. Ja brauksiet misijā vai varbūt tāpat uz tālām zemēm, tad nepiedalieties vietējos kultos. Viņi tāpat teiks, ka pielūdz dievu. Pajautājiet, vai tas ir Debess uz zemes radītājs. Grieķiem Zevs (kaut vārds skan tik līdzīgi) nav radītājs, bet gan tas, kurš sacēlās pret Radītāju.

Senajiem ģermāņiem augstākā dievība Votans bija kara dievs un arī visai tālu no Radītāja stāvēja. Ēģiptē pielūdz nāves dievus, citur – radītas lietas, lai tā būtu saule, mēness vai daba pati kā tāda. Ja vien tas nav visas esības Radītājs, tad tas ir elks, lai arī cik skaistos vārdos to sauktu.

Otrkārt, Dievs ir Visuvaldītājs. Nav neviena spēka visā Visumā, kas būtu pāri pār Dievu. Jums bailes no trūkuma, neveiksmes, vientulības slimības? Nedrošība kādos jautājumos? – visas zīlēšanas un horoskopu lasīšanas, arī dziednieki un mīlestības pieburšanas ir pilnīgi neloģiskas, jo nekam no tā nav tik lielas varas kā Dievam. Ja kādam kas vajadzīgs – ejiet pie Dieva un lūdziet Viņam – Fil. 4:19 Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

Vai ziniet, kādēļ Viņš ir apsolījis tā rūpēties par mūsu vajadzībām? Mēs sakām: Mēs ticam un Dievu Tēvu. Tas ir absolūti unikāli – Dievu kā Tēvu mēs varam iepazīt tikai Kristietībā. Kad Jēzus saka: Es esmu durvis, es esmu ceļš, tas nozīmē arī to, ka pie iepazīt Dievu kā Tēvu, kā Tēti, mēs varam tikai iepazīstot Kristu, tikai esot Viņa draugi. Visās citās reliģiskās sistēmās, kaut arī tur ir Radītājs un Visuvaldītājs, bet tur nav Tēvs. Starp mums arī ir vecāki – kāda ir mūsu attieksme pret narkotikām, pornogrāfiju vai noziedzību? It sevišķi, ja tajās grib ievilkt bērnus? Ar tādām lietām – mēs zinām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Nu, lūk – tieši tāda pati attieksme Dievam ir pret zīlēšanu, burvjiem, pagānu rituāliem, ekstrasensiem un horoskopiem. Ar tādām lietām – pat pa jokam nav jāsaskaras. Ne tādēļ, ka Dievs gribētu mūs aprobežotus turēt – Viņš zin, kādas sekas ir saskarei ar okultām lietām kaut vai tikai pajokojot.

Tradīcijas ar okultu izcelsmi

Daudzas tradīcijas, kas ir pierastas pasaulīgā dzīvē, patiesībā ir okultas izcelsmes – tie nāk no senajiem auglības kultiem, kuros tika veikti asins upuri un kulta prostitūcija. Patiesībā – visi, kas piedalījās, apliecināja, ka par viņu laukiem, bērniem, ražu un labklājību rūpējas kāds konkrēts elks. Visbiežāk šiem elkiem tika upurēti mazi bērni vai jaunavas.

Jaunā Derība saka: Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs. 2.Kor.6:16-18

Kāpēc to darīt? Skautu kustība ir aizraujošs veids, kā mācīt kristīgās vērtības darbībā, kad svētdienas skolas sols enerģiskajiem tīņiem kļuvis par šauru un garlaicīgu. Jauni draugi, fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, praktisku zināšanu apgūšana un kopā veikti uzdevumi palīdz izkopt turpmākajai dzīvei būtiskas īpašības – patiesumu, godīgumu, uzticamību un savas zemes mīlestību.

Kā to darīt? Ar ko sākt? Kā kļūt par skautu vadītāju? Kā organizēt nodarbības? Kas darāms meitenēm, kas – zēniem? Tu esi kolosālais tētis un gribi rīkoties? Lai notiek!

2. decembrī plkst. 11.00 tiekamies Baldones baznīcā (Rīgas ielā 40, Baldonē). Kopā ar pieredzējušiem skautu vadītājiem noskaidrosim atbildes un uzzināsim, kā Latvijas Kristīgo skautu kustībā iesaistīt arī savas draudzes bērnus un jauniešus. Piesakies pa tālruni 29 480 926 vai raksti: info@lks.lv

Boriss Mafcirs "Atmiņu lādes"

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Tā ir atmiņu stāstu filma par holokaustu bijušajā Padomju Savienībā,- ziņo spektrs.com

Filmas demonstrēšanu atklāja Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē. Vēstniece izteica dziļu pateicību režisora ieguldījumam, lai plašā Latvijas sabiedrība varētu labāk iepazīties ar 2 Pasaules kara notikumiem, kas skāra ne tikai latviešu traģisko likteni, bet arī ebreju ciešanas.

Savukārt režisors Boriss Mafcirs stāstot par filmu pirms tās demonstrēšanas atzina, ka filmas, veidošanai esot, bijis divi iemesli. Pirmais iemesls: arhīva darbinieču nozīmīgā darba ieguldījums. Irina, Rita, Ļena, kā arī profesors Ferbers ir ieguldījuši milzu darbu, lai holokausta laika darbību Latvijā varētu pienācīgi dokumentēt.

Otrs iemesls: Liepājas novadā, Šķēdes kāpās notikumu fotouzņēmumi. Jo ne tikai Rumbulā masveidā tika slepkavoti ebreji, bet arī citviet, arī Liepājas tuvumā.

Nosaukumu “Atmiņu lādes” ir ierosinājis Marģers Vestermanis - muzeja „Ebreji Latvijā” izveidotājs, arī viņš dalās atmiņās filmas noslēdzošajā daļā. Filmā ir iekļautas Latvijas pilsētas, kurās norisinājās spilgtākās epizodes holokausta laikā: Prēļi, Bauska, Kuldīga, Liepāja.

Boriss Mafcirs "Atmiņu lādes"

Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. „Ja katrai aizgājušajai dvēselei mēs aizdegtu pa svecei – mums vajadzētu 25 000 sveces”, atklāj Izraēlas vēstniecības organizatori.

Divās dienās: 1941. gada 30.novembrī un 8.decembrī okupētajā Rīgā notika Rumbulas “akcijas” – tās ir lielākās civiliedzīvotāju masu slepkavības Latvijas vēsturē. Padomju karagūstekņu izraktajās bedrēs sadzīti, ar lodi pakausī bez žēlastības tika nošauti 25 000 Latvijas pilsoņu. Tie bija ebreji no Rīgas geto – bērni un viņu mātes, sievietes un vīrieši, veci cilvēki.

Brīvības piemineklis ebreju upuriem. Foto: spektrs.com