Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?

Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā.

Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība.

Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi.

Neredzēju, kā radās dzīvība, jo tad vēl nebiju piedzimis, bet secinu, ka tās ir gana daudz un dzīvības formas ir ļoti dažādas. Ja ir, kas aptaustāms, tad taustot, noteikti zini, ka tas kaut kad ir dzimis, un noteikti mirs. Tikai Dievs ir mūžīgs, bet visam laicīgajam ir sākums un beigas.

Areāls

Ir daudz vēstures liecību par to, ka agrāk dzīvojām baros, medījām baros un nomedīto un atrasto kolektīvi patērējām.

Attīstoties cilvēkam, paplašinājās arī cilvēka medību oreols. Nezinu, ko pirmo medījām – cilvēkus vai dzīvniekus. Pieļauju, ka medījām visu, kas kustējās, bija ēdams un izdevās nomedīt. Runājot dziesmas vārdiem: pārtikām viens no otra un cits no cita.

Kad paši, bez Radītāja līdzdalības «kaut kā» apvienojāmies dažādos kolektīvos (ģintis, ciltis pat valstis) vēl aizvien pārtikām no tā, ko nomedījām. Medījām citus cilvēkus, cilvēku dzīvniekus, cilvēku alas, zaru būdas un pat to apmešanās vietas.

Pirms doties medīt tika veikti dažādi rituāli, izdomājām medību tērpus un, kā sevi izkrāsot. Runā, ka, ja gājām medīt mamutu, tad krāsojāmies mamutu medību krāsā, ja gājām medīt cilvēkus, tad ietērpāmies un krāsojāmies tā, lai ir ērtāk un efektīvāk baidīt un «medīt».

Dzīvesziņa 

Tā gadsimtu garumā «attīstoties» veidojās medību un medījuma dalīšanas tradīcijas, cik, kuram pienācās, un sodi par šo tradīciju neievērošanu. Sodu gan tad nebija daudz, patiesībā viens – nāve. Tas, kurš noziedzās, kļuva par medījumu. Līdzīgi kā nevar būt drusciņ stāvoklī, tā nevar būt drusciņ medījums.

Soli pa solim pilnveidojot medīšanas tradīcijas un prasmes daži cilvēki sāka atskārst, ka, ja ļaut visiem medīt, tad tas samazina paša medību guvumu un laupījuma apmēru.

Vienlaicīgi no māņiem veidojās dažādas reliģijas un kulti, kas bija konkrētā vietā dzīvojošo māņticība. Tā izveidojās kāda konkrēta mednieku kolektīva reliģija. To saucam arī par dzīvesziņu. Šodien mēs to definētu – «kā labāk dzīvot».

Runā, ka medību, laupīšanas un slepkavošanas tehnoloģijām attīstoties, izveidojās tradīcijas un nerakstītie likumi.

Vēstures rats

Runā, ka homo sapiens, precīzāk saprātīgais cilvēks, (divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē), kad bija iemācījusies laupīt, slepkavot un salaupīto sadalīt, bet, kad laupījums apēsts laupīt atkal šādas darbības, ne tikai kļuva par tā dzīvesziņu, bet šādu dzīvošanu piekopj vēl šodien.

Tā ir impēriju veidošanas būtība un tikko kāda no impērijām tā vairs nedara, vai nespēj darīt, tā mirst un vietā nāk cita. Uz vecās impērijas drupām tapusī jaunā rīkojas līdzīgi, līdz spēki izsīkst un vēstures rats iegriež jaunas impērijas laikmetu. Cilvēku likteņi šajā karuselī kļūst tikai par statistiku.

Lai valstiskie veidojumi varētu pastāvēt un valstu vadītāji varētu valdīt, tika radīti likumi un izveidoti likumu piemērotāji un kārtības uzraudzītāji.

Lai «mednieku» dzīvesveidam piešķirtu jēgu un aizliegtu medīt novadniekus, tika izdomātas primitīvas morāles normas. Tas viss organiski iekļāvās dzīvesziņā. Par sava ciltsbrāļa slepkavību sodīja, par sveša pateicās. Tas, kas vieniem bija slepkavošana un laupīšana, to citi dēvēja par sirošanu.

Laupījums

Un nu, no tālas pagātnes un neprecīza pagātnes apraksta ielūkosimies divdesmitajā gadsimtā.

Runā, ka apķērīgi un ietekmīgi cilvēki organizēja kārtējās «medības» – organizēja sirošanu.

Lai dotos medīt ir jāizlemj, ko medīs, tad atbilstoši nolūkam ir jāizvēlas medību ieroči, jānogaida izdevīgi laika apstākļi, vēja virziens, un, protams, jāapmāca mednieki.

Jānokrāsojas medībām un tradīcijām atbilstošās krāsās, jāinstruē un jāvada medības, līdz medījums (laupījums) ir salikts kaudzē, lai var guvumu sadalīt.

Tika piemeklēta, iespējams, ka šim nolūkam vēl gadsimtu iepriekš izstrādāta, medību stratēģija, materiālais nodrošinājums un medību objekts, tātad laupījums.

Apmācīti, instruēti un labi finansiāli nodrošināti mednieki no dažādām pasaules malām devās medībās. Sirot bija paredzēts cariskajā Krievijā. Lai medības būtu veiksmīgas šim nolūkam, tika izmantoti arī daži procenti vietējo iedzīvotāju.

Tā notiek vienmēr, ja mamuts izrādās liels un spēcīgs. Dažiem simtiem balto konkistadoru nebija iespējams pakļaut kontinentus, to darīt palīdzēja liels skaits vietējo izpalīgu. Līdzīgi rīkojās arī Krievijā.

Neiedziļināšos vēsturiskos notikumos, to analīzē un neminēšu uzvārdus. Par to ir sarakstīts, safilmēts gana daudz un tas nav šī raksta uzdevums. Rakstā aplūkosim notikušo kopumā, jo nav jāprot izdēt olu, lai varētu novērtēt tās kvalitāti. Pietiks, ja pagaršosi. Nav jābūt profesionālam vēsturniekam, lai ieraudzītu un izprastu acīmredzamo.

Bailes no soda

Mednieki dažādiem ceļiem ieradušies medību laukā, tas ir Krievijā, ņēma talkā vietējos pēddziņus un pavadoņus. Izdzirdējuši par medībām, pievienojās arī vietējie sirotāji. Un šī banda laupījumā guva Krievijas impēriju.

Neaprakstīšu, ko dara mednieki tad, kad ir nogalinājuši medījumu, bet šai gadījumā notika līdzīgi. Medījuma iekšas tika izņemtas, lai nebojā guvumu.

Runā, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku un ļaunumam nav tautības. Vienīgais, kas cilvēku attur no ļauniem, darbiem ir – ko par mani padomās, nedaudz reliģiskie uzskati (ja tādi ir) un galvenais – bailes no soda.

Kā pārliecināties, ka mans apgalvojums par to, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet ir laba un slikta cilvēka rīcība? Ļoti vienkārši! Pasakiet, jūsuprāt, vislabākajiem cilvēkiem, ka turpmāk drīkst zagt, laupīt, slepkavot, spīdzināt, izvarot un citādi «izklaidēties» un jūs par to nesodīs. Redzēsiet, kā mans, muļķīgais apgalvojums pierādīsies praksē.

Tā notika Krievijā. Tagad drīkst, pateica nevis cilvēks cilvēkam, bet valsts vara, ne tikai atļāva laupīt, badā mērdēt, slepkavot un citādi iznīcināt, bet pat pavēlēja to darīt un centīgākos slepkavas apbalvoja un citādi godāja.

Nebijis gadījums

Notikušo «mednieki» nosauca par Lielo oktōbra revolūciju. Es nekļūdījos, rakstot «Lielo» ar lielo burtu. Tas ir nebijis gadījums cilvēces vēsturē, kad pēc uzbrukuma, pēc medībām laupījumu nesadala. Līdz šim laupītāji laupīja un dalīja laupījumu, tad tie, kuri bija aplaupīti atguvās, sapulcējās un iznīcināja laupītājus. Šoreiz bija citādi.

Sākumā aplaupīja caru un atņēma varu, tad zemākus augstmaņus, nonāca arī līdz zemniekiem. Raskulačīja uz nebēdu, izdzīvojušos (piespiedu brīvprātīgi) sadzina kolhozos, atņēma dokumentus un liedza mainīt dzīvesvietu. To laikam sauc par dzimtbūšanu.

Laupījumu sakrāva nosacītā kaudzē, bet nesadalīja. Tas kļuva par visas tautas mantu, bet lietoja tikai izredzētie. Viss, kas atradās zemes dzīlēs un virs zemes, kļuva par kopīpašumu, kuru lietoja tikai varneši un īpašos gadījumos arī varai pietuvinātie.

Varneši dzīvoja valsts vasarnīcās, dzīvokļos, mājās, bet mēbeles viņiem nepiederēja, pie galda, dīvāna un skapja bija piestiprināts inventāra numurs.

Valsti sadalīja divās zōnās. Mazajā un lielajā. Atšķirība bija režīma bardzībā. Lielajā zōnā, tas ir Padomju savienībā izveidoja mazo zōnu un to nosauca par Gulagu.

Vēlāk šo praksi eksportēja un atkārtoja arī citās zemēs, bet pirmo reizi, tā notika Krievijā. Marksa prāt kaut kas tāds bija iespējams tikai Krievijā, tāpēc sāka ar Krieviju.

Pamatkapitāls

Kaut pie varas esošie drīkstēja lietot salaupīto, bet tas tomēr nebija sadalīts un viņiem nepiederēja. Un līdz šim draudzīgajā mednieku pulciņā radās domstarpības. Apvērsuma īstenotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs.

Vieni uzskatīja, ka laupījums nu ir jāsadala un jāiet laupīt citur, bet otri bija pārliecināti, ka jāturpina izmantot salaupītais un nekur nav jādodas. Pirmos vadīja Ļevs Trockis (īstajā vārdā Leiba Bronšteins), bet otros Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili).

Otrie iznīcināja pirmos (un to dēvējam par trīsdesmito gadu padomju represijām, kad tika iznīcināti daudzi revolucionāri un fanātiski komunisti).

Notika, kaut kas līdz šim nebijis. Laupījumu nevis sadalīja, bet salaupīto centās vairot un palielināt. Laupījums kļuva par pamatkapitālu un investīciju fondu. Ar šiem līdzekļiem rīkojās šaura cilvēku grupa. Pirka nekustamos īpašumus citās valstīs, apgādāja ar naudu dažādus politisko spēkus citās valstīts un kontinentos. Citiem vārdiem sakot, gatavojās nākamajām medībām, jeb pasaules sociālistiskajai revolūcijai un citādi cīnījās par mieru.

Pamatvērtības

Kad pēc septiņdesmit gadu neveiksmīgas laupījuma palielināšanas mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka neizdosies salaupītā daudzumu vairot, bandīti atgriezās pie pārbaudītajām vērtībām. Tas ir – sadalīja salaupīto. Sadalīja tikai starp tiem, kuriem bija ļauts laupījumu līdz šim izmantot.

Grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks» es šo procesu saucu par mēģinājumu pārsēsties no Volgām Mersedesos.

Runā, ka laupījuma dalīšana notika atbilstoši nacionālām īpatnībām. Piemēram, Vidusāzijas padomju republikās sadalīja tikai dažās daļās.

Kompartijas vadītājam (galvenajam bandītam šai apgabalā), viņa bērniem un kādam tuvākam draugam. Baltijas valstīs sadalīja sīkākās vienībās, bet būtībā visā Padomju savienības teritorijā notika līdzīgi procesi, kurus apzīmēja ar dažādiem vārdiem. Bija dziesmotas revolūcijas, kādi aizmigušie tika pamodināti un tad to dēvēja par atmodu, vietām atjaunoja pat bijušo valsti.

Detalizēts plāns

Kāpēc laupījuma sadalīšana nenotika agrāk? Kāpēc to nevarēja darīt sešdesmitos, septiņdesmitos gados? Galu galā arī piecdesmitos varēja sadalīt.

Runā, ka cerība par pamatkapitāla un investīciju fonda pavairošanu vēl bija dzīva. Teorijā, iespējams, ka tas arī ir iespējams, bet nebija ierēķināts viens faktors – zagšana. Valsti vadīja noziedznieki, un noziedzniekiem ir raksturīgi zagt. Kad zagšana bija tik izplatīta, kā tas notika Padomju savienībā, tad pat nejēgam bija skaidrs, ka nekāda ekonomija šeit nedarbojās, jo visu izsaimnieko un nozog. Tāpēc astoņdesmito vidū tika pieņemts lēmums par laupījuma sadali, galvenajiem bandītiem un pietuvinātajiem.

Kompartijas pamatšūniņā vai čekas dzīlē tika izstrādāts detalizēts plāns, par tā esamību zināja tikai šaurs loks «apgaismoto» un pārsēšanās no Volgām Mersedesos sākās.

Runā, ka šis plāns tika sastādīts vienā eksemplārā, bija slepens un pēc izlasīšanas tika sadedzināts. Man notikušais neizskatās pēc haotiskas rīcības. Es saskatu mērķtiecīgu rīcību, kurā rīkojas tie, kas zina ko dara un kāpēc.

Padomju mantojums

Tas ir noticis fakts, un to mēs vairs nespējam mainīt. Tika sadalīts, ne tikai kustamais īpašums, bet sadalīja arī zemes dzīles, finanšu plūsmas, ietekmes sfēras un daudz cita. Mums ir atlicis dzīvot un cīnīties ar sekām, bet arī šo cīņu pārbūves arhitekti bija paredzējuši. Jā, tie nezināja, kādas būs nianses, bet galvenie virzieni tiem bija zināmi. Ar to izskaidrojami vairāku «desmitgadu» neveiksmīgas cīņas ar padomju mantojumu.

Runā, ka uzrakstītais ir muļķības, runā, ka uzrakstīt var labāk, saprotamāk un precīzāk aprakstīt šo karagājienu un laupījuma likteni.

Runā, ka spēsiet izlasīt, runā, ka daži spēs iedziļināties, un iespējams, ka kāds arī sapratīs.)

Runā, ka šo rakstīja Leonards Inkins